Savai mātei esmu vienīgais bērns jeb, pareizāk sakot, vienīgais bērns, kuram atļāva piedzimt. Sevi atceros no diezgan agras bērnības. Atceros kādu gadījumu: sēdēju istabā uz grīdas, ļoti niezēja smaganas, auga pirmie zobiņi. Paņēmu lelli, kurai kakla rajonā bija piestiprinātas divas bumbiņas, un ar lielu labsajūtu sāku košļāt vienu no bumbiņām. Vēl tagad atceros tās smaržu un garšu. Vainas sajūta Agrā bērnībā mēs ģimenē bijām četri cilvēki: es, mamma, opītis un omīte. Mani pirmie trīs dzīves gadi pagāja diezgan mierīgi. Šķita, ka mana omīte bija tā, kura it kā satur mūsu ģimeni kopā. Tad oma saslima ar vēzi. Sekoja ārstēšanās process … Turpināt lasīt Zitas Karlsones liecība. Senču grēki un ilgas pēc mātes