Zitas Karlsones liecība. Senču grēki un ilgas pēc mātes

Savai mātei esmu vienīgais bērns jeb, pareizāk sakot, vienīgais bērns, kuram atļāva piedzimt. Sevi atceros no diezgan agras bērnības. Atceros kādu gadījumu: sēdēju istabā uz grīdas, ļoti niezēja smaganas, auga pirmie zobiņi. Paņēmu lelli, kurai kakla rajonā bija piestiprinātas divas bumbiņas, un ar lielu labsajūtu sāku košļāt vienu no bumbiņām. Vēl tagad atceros tās smaržu un garšu.

Vainas sajūta

Agrā bērnībā mēs ģimenē bijām četri cilvēki: es, mamma, opītis un omīte. Mani pirmie trīs dzīves gadi pagāja diezgan mierīgi. Šķita, ka mana omīte bija tā, kura it kā satur mūsu ģimeni kopā. Tad oma saslima ar vēzi. Sekoja ārstēšanās process slimnīcā, tad laiks mājās uz gultas. Kā mazs bērns neapjautu lietas nopietnību, biju laimīga, dzīvoju savu ikdienu. Atceros, ļoti daudz laika pavadīju kopā ar omīti, viņa mani ļoti mīlēja un lutināja.

Zita Karlsone. Foto no personīgā arhīva

Tad kādu dienu, ejot uz bērnu dārzu, biju par kaut ko sapīkusi, šķiet ka uz omi. Ejot ārā pa durvīm, negribēju viņai iet dot bučas kā to darīju parasti. Atceros, kā sapūtusies pagāju garām viņas istabai. Viņa sēdēja savā gultā un smaidīja, bet es nepiegāju pie viņas. Pat nenojautu, ka tā ir pēdējā reize, kad redzu savu mīļo omīti dzīvu.

Vakarā, kopā ar mammu ejot mājās no bērnu dārza, māte paziņoja, ka omīte pa dienu ir nomirusi. Pārnākot mājās, mamma jautāja, vai gribu redzēt omīti, teicu, ka gribu. Māte attaisīja manas istabas durvis. Manā priekšā pavērās skats. Uz grīdas, uz nelielas segas, gulēja omīte, pārsegta ar palagu. Māte piegāja klāt, un nocēla palagu no viņas sejas. Ieraudzīju omītes seju, dzeltenu, un nekustīgu. Uz viņas acīm bija uzliktas kapeikas. Tad sapratu, oma ir nomirusi.

Tad sākās pārmetumi sev. Izjutu milzīgu nožēlu par savu rīcību. Kā es tā varēju? No rīta es aizgāju tik ļauna pret savu omīti, neiedevu bučiņu, un tagad viņa ir mirusi. Jutos absolūti vainīga par savu riebīgo rīcību. Vainīga, ka omes vairs nav. Es vairs nevarēju pieskriet pie viņas, sačubināties, būt atkal draudzīga. Es aizgāju ļauna, sapīkusi, un tagad omīte ir mirusi. Izjutu milzīgu vainas sajūtu. Es sapratu, nekas vairs nav maināms. Laiku nevar pagriezt atpakaļ, ja varētu, es tā nekad nebūtu izrīkojusies ar savu mīļo, dārgo omīti.

Sajutu ļauno garu klātbūtni

Pēc omas aiziešanas mana dzīve un ikdiena pilnībā mainījās. Ja līdz šim biju sajutusi drošību savā ģimenē, siltumu, pašpārliecinātību par sevi, jutos mīlēta un vienkārši baudīju savu bērnību, tad tagad viss mainījās. Māte ar opi sāka dzert. Bieži mūsu dzīvoklī parādījās cilvēki, ar kuriem mana māte un opis dzēra. Tādās reizēs parasti skanēja skaļa mūzika, bija dzirdama pudeļu skanēšana. Taču tas vēl nebija viss, māte ar opi reizēm mēdza izsaukt mirušo garus, vai kā to sauc, dancināt šķīvīti. Tas viss tika darīts manā klātbūtnē.

Četru gadu vecumā sapratu, ka tas ir kaut kas baiss. Tādās reizēs mani pārņēma baiļu sajūta. Ar laiku izvairījos palikt dzīvoklī viena, man vienkārši bija bail. Man bija vienai bail iet koridorā un uz tualeti, vienmēr mammai bija jānāk man līdzi. Nekad nepaliku mājās viena. Kad mamma gribēja kaut kur aizbraukt bez manis, mani parasti atstāja pie kaimiņienes. Tanī dzīvoklī mani pārņēma pavisam citādas sajūtas. Jutos atkal bezbēdīga, spēlējos, atkal jutos drošībā, un varēju būt atkal es pati. Ar savu māti nekad nejutos pārliecināti un droši. Tikai pa retam, kad mamma ar mani spēlējās. Bet jebkurā brīdī varēja kāds atnākt, un atkal sāktos dzeršana. Pārsvarā sajutu pamestības sajūtu, atstumtību, nedrošību, trauksmi un bailes. Mana, bērna, sajūtu pasaule pārsvarā tika pildīta ar šīm sajūtām. Ar cilvēkiem un savās mājās, kur man vajadzēja justies droši, pārliecināti un vienkārši būt bērnam, es jutos nedroši.

Dzīvoklī patstāvīgi valdīja garīgs aukstums, un kapličas saltums. Neizjutu pret sevi vērstu uzmanību, vienmēr biju kaut kur malā. Biju nervoza, brīžiem kašķīga, dažreiz apzināti centos kašķēties. Tā bērna bezbēdība, kura manī bija omītei dzīvai esot, vairs nebija. Atceros, ka drošības sajūta mani pārņēma tikai tad, kad mamma bija skaidrā prātā. Taču zināju, ka kuru katru brīdi māte varēja atkal sākt dzert, tad mana drošības sajūta atkal bija vējā, jutos atstāta, un viena. Pārsvarā mana uzmanība bija saspringta neziņas dēļ. Sāku māti vaktēt. lai nesāktos dzeršana, taču labi tas nesanāca: ja viņa gribēja, tad dzēra. Nevarēja jau teikt, ka mamma mani nebūtu mīlējusi, taču tās atkarības, kuras viņai bija, lika par sevi manīt. Vilkme pēc alkohola, arī aizraušanās ar garu saukšanu, tas patiesībā cilvēku tikai ievelk dziļāk un dziļāk purvā.
Kā vēlāk uzzināju, mamma ar garu saukšanu bija aizrāvusies jau agrā jaunībā vēl pusaudzei esot. Arī uzzināju, ka mātes senčos sievietes bija nodarbojušās ar pesteļošanu. Tādas darbības parasti nepaliek bez sekām.
17 gadu vecumā mammai bija arī aborts. Tad sapratu, ka neremdināmā vilkme pēc alkohola bija visa piedzīvotā sekas. Protams, māte bija augusi tanī laikā, kad tika mācīts, ka Dieva nav. Un visa tā okultā pesteļošana tikai likās interesanta nodarbe, vienkārši laika nosišana jaunai meitenei. Vēlākos gados māte stāstīja, kā pusaudža vecumā viena esot saukusi pašu velnu. Bija atnācis ar, pēc tam nedēļu pēc izsaukšanas māte tika mocīta visādos veidos. Naktīs tika žņaugta, spiesta, viss pilnīgi reāli. Naktīs viņa skaidri juta, kā velns viņu paņem un taisās mest ārā pa logu. Kliedzot un bļaujot viņa bija rāvusies augšā no miega. Tā tas bija turpinājies vienu nedēļu, tad rimies. Vēlāk mātei bija parādījusies vilkme uz alkoholu.
Kad man palika astoņi gadi, nomira opis. Palikām ar mammu divas vien.Tad visa mana bērna pasaule bija koncentrēta tikai uz mammu. Taču neguvu mātē pilnīgu drošības sajūtu, jo dzeršana neapstājās. Viņai tas izpaudās nespējā apstāties. Viņa nedrīkstēja pagaršot ne pili alkohola, ar prātu viņa saprata, ka vairs nevajag, taču tā šausmīgā vilkme bija stiprāka par viņu, tā lika viņai dzert un dzert vēl un vēl.

Nervu zāles nepalīdz

Jau ejot vēl bērnudārzā man sākās problēmas ar psihi. Ātri noguru, bija grūti ilgstoši atrasties barā. Diena dārziņā man bija par garu. Taču mammai bija jāstrādā, un nebija pie kā mani atstāt. Tā nu biju spiesta sadzīvot ar apstākļiem. Ar laiku ierāvos sevī. Tad sākās skolas gadi. Arī skolas mācību diena man bija par garu, nespēju koncentrēties stundām. Sāku dzīvot savā pasaulē. Skolā vienkārši nosēdēju stundas, kaut ko pierakstot, kaut ko palaižot garām. Māte sāka mani vest pie nervu ārstiem. Dzēru nervu zāles, bet tās tikai noņēma simptomus, taču nedziedināja problēmu sakni. Tad tiku vesta pie visādiem kaktu dakteriem, tantukiem, bet bez rezultātiem.
Pastāvīgi uzpasēju māti, lai viņa nesāktu dzert. Rūpes un gādāšana par mani vienai it kā motivēja viņu turēties. Taču pie pirmās izdevības viņa krita atkal un atkal. Ejot mājās no skolas, nekad nevarēju zināt kādā stāvoklī māti atradīšu. Taču tās dienas, kad mamma nedzēra, man bija miera un prieka dienas.Tanīs dienās vienkārši baudīju savu esamību, varēju atslābināties un būt es pati.

Ilgas pēc mātes

Tad mātei parādījās draugs, kuram arī patika iedzeršana. Tā nu viņi to darīja divatā. Tajās reizēs tiku vienkārši pamesta novārtā. Ar nepacietību gaidīju, kad tas viss beigsies, kad man atkal būs mamma. Viņi izmantoja dzeršanai katru reizi, kad manis nebija klāt. Piemēram, reiz ar klasi bijām aizbraukuši ekskursijā, kad pārbraucu mājās, biju patīkamiem iespaidiem pilna. Steidzos mājās, lai stāstītu mammai, kā man bija gājis, taču, kad pārnācu mājās, māte ar patēvu visu dienu bija dzēruši. Visapkārt valdīja bardaks un smirdoņa. Stāstīt vairs nebija kam. Mans prieks momentāni noplaka. Jutos atkal pilnīgi pamesta un viena. Es jau negribēju neko daudz, es tikai ilgojos pēc savas mammas. Tā bija vienmēr, kad viņa bija dzērumā un nemaņā, tad es ilgojos pēc viņas. Turklāt uzaugu bez brāļa vai māsas. Atceros, māte palika stāvoklī, taču tika veikts aborts. Man būtu bijis brālītis. Tā pagāja mani pusaudža gadi…

Pēcdzemdību depresija

Agri sāku savu dzīvi, taču neveiksmīgi. Divdesmit divu gadu vecumā man piedzima meitiņa. Ar meitas tēvu kopā nepalikām. Tā nu mēs bijām trīs: es, mana meita un māte. Pēc dzemdībām man sākās tā saucamā pēcdzemdību depresija. Strauji kritos svarā, naktīs nenāca miegs. Nevarēju bērnu ciest, jo zināju, ka pirms viņas tā nebija, bet tagad ir. Mana ikdiena pārvērtās par elli. Es mocījos katru dienu, tās mokas bija manī pašā, es tiku plosīta no iekšienes. Tad ienāca prātā doma, ka pie visa vainīgs fakts, ka man ir meita. Domāju, kā atbrīvoties no viņas. Savā murgainajā stāvoklī domāju, ka izmestu viņu pa logu, ja zinātu, ka viņa būs pagalam, bet, ja viņa izdzīvo, tad noteikti būs sakropļota, bet tā es negribēju. Ar meitas kopšanu pārsvarā noņēmās māte, man vienkārši nebija spēka to darīt. Naktīs negulēju un histēriski raudāju, es nespēju neraudāt, bet pa dienām aiz nespēka nīku ārā. Nesapratu, kas ar mani notiek. Māte mani nosodīja, ka es nerūpējoties par bērnu, ka viņai tas jādara. Rūpēšanās par manu bērnu viņai atkal deva tādu kā motivāciju nedzert. Bet ne uz ilgu laiku. Kad viņa palika nervoza, tad zināju, ka viņas organisms prasa kārtējo devu. Paaugstināta nervozitāte liecināja, ka viņas organisms prasa alkoholu.

Šādā stāvoklī pavadīju trīs gadus. Necietu savas meitas tuvumu, man nepatika ar viņu būt kopā. Sapratu, ka pēc bērna manā iekšienē ir kaut kas mainījies uz slikto pusi. Nesapratu. kas tas ir manī. Braucot autobusā, mani vienmēr pārņēma panika, likās ka mirstu. Tāda pati sajūta bija vedot bērnu uz apskatēm: nāves bailes un panika. Ierāvos vēl vairāk sevī.
Kādu dienu sapratu, ka ilgi tā neizturēšu. Pastāstīju par savām sajūtām savai svētdienas skolas skolotājai. Svētdienas skolu apmeklēju pusaudža gadu vecumā. Viņa man paskaidroja, ka man vajag ārstu un sarunāja man psihiatra konsultāciju. Ārsts man visu mierīgi paskaidroja, kas ar mani noticis, un izrakstīja zāles. Tā sākās mana atveseļošanās.
Mana nervu sistēma palēnām tika sakārtota. Ārste man paskaidroja, ka pēcdzemdību depresija ir ļoti bieža parādība, ka to ir jāārstē. Taču, kad izstāstīju ārstei lielos vilcienos savu bērnību, viņa paskaidroja, ka tas, kas ar mani notika pēc bērna dzimšanas, ir manas trauksmainās dzīves sekas.

Mans glābējs Jēzus

Kādu dienu iepazinos ar cilvēku, kurš mani uzaicināja uz savu draudzi. Sāku regulāri apmeklēt draudzi. Šajā draudzē uzzināju par Jēzu. Uzzināju par viņu sīkāk un izsmeļošāk, nekā zināju iepriekš. Kādu svētdienu pieņēmu Jēzu arī par savu personīgo glābēju. Kad dievkalpojuma laikā atskanēja aicinājums atzīt Jēzu par savu Glābēju, es atsaucos un izgāju draudzes priekšā. Es biju pārliecināta, ka tikai Viņš var mani atbrīvot no maniem grēkiem un manu senču grēku sekām. Ticēju, ka tikai Jēzus var savest kārtībā mani un sakārtot manu dzīvi.

Dievs atbrīvo un dziedina mammu

Sāku arī mammai stāstīt par draudzi, kurā eju, un par Jēzu. Klausoties par Dievu, mammai palika slikta dūša. Mēs nesapratām, kas notiek. Viņa vienkārši fiziski nespēja panest sarunas par Dievu. Katru reizi viņai palika slikta dūša un gribējās vemt.
Tad vienā no kārtējām dzeršanas reizēm viņa gandrīz nomira. Viņai vajadzēja vismaz nedēļu, lai atietu no pārdzīvotā. Kāda mātes paziņa viņai ieteica iet ārstēties. Māte, kura līdz šim ne par ko neatzina, ka viņai būtu problēma, piekrita. Viņa pierakstījās pie ārsta, kurš laida vēnā kaut kādu ampulu, un tad divus gadus nedrīkstēja dzert, jo tad varot nomirt, tā vismaz tika iestāstīts. Pienāca tā diena, un māte brauca uz slimnīcu. Labā garastāvoklī, un priecīga par savu izvēli.
Tanī laikā arī draudzē par mammu visi lūdzās, un es varēju tikai nobrīnīties, kā Dievs darbojas pie manas mammas. Pārbraukusi mājās no “lielā” brauciena, mamma stāstīja, kas ar viņu bija noticis. Ejot garām kādai baznīcai, viņai radās dīvaina sajūta, it kā kāds vilktin velk iekšā. Māte paklausīja šai dīvainai vēlmei un iegāja. Apsēžoties solā, viņa sāka ar visu sirdi lūgt Dievu, lai palīdz tikt vaļā no dzeršanas. Pilnīgi noplūdusi asarās viņa atzina savu problēmu. Viņa iznāca no baznīcas ar sajūtu it kā daudzi kilogrami būtu nomesti. Slimnīcā viņai veica konkrēto procedūru. Pārbraucot mājās viņa juta, ka viņā kaut kas ir izmainījies. Es ticu, ka baznīcā Dievs viņu pilnībā atbrīvoja no alkoholisma. Es ticu, ka atkarības sakne bija garīga rakstura.
Kādu dienu viņa atbrauca man līdz uz draudzi un pieņēma Jēzu par savu Glābēju. Es tikai varēju brīnīties, kādus brīnumus ar manu mammu darīja Dievs. Mana mamma tika izglābta no aiziešanas uz elli.
Tad notika vēl kas interesants. Viņa nevarēja panest neko, kas saistīts ar grādīgo. Pat no domas par pudeli viņai bija slikta dūša. Ieraugot vecos pudeles brāļus, viņa gāja ar līkumu, viņa nespēja panest pat alkohola smaku. Mamma bija pilnībā atbrīvota no daudzu gadu smagas nastas un atkarības.
Tad viņa saslima ar vēzi. Vēzis bija galvā. Mātei iztaisīja operāciju, taču ārsti teica, ka neko nevar zināt. Kādu laiku māte pavadīja slimnīcā, izejot attiecīgo terapiju. Tad viņa tika izrakstīta un atsūtīta mājās. Mājās māte savu laiku pavadīja gultā. Es zināju: lai arī kas notiktu, manas mammas dvēsele ir glābta. Viņa bija nožēlojusi grēkus un nākusi pie Dieva un, aizejot no šīs pasaules, viņa aizies uz debesīm. Mamma nomira četrus mēnešus pēc viņai iztaisītās operācijas.
Cik Dievs ir labs, Viņš izglāba manu mammīti no elles, es esmu par to Viņam ļoti pateicīga!
Arī mana attieksme pret manu meitu mainījās. Šobrīd mums ir labas attiecības. Kaut arī vēl dzeru antidepresantu, ticu, ka mana veselība tiek savesta kārtībā palēnām. Ticu, ka ar katru dienu Tas Kungs mani atbrīvo arvien vairāk un vairāk. Ticu , ka tuvojas diena, kad arī šo tableti man vairs nevajadzēs. Ticu, ka Dievs piepilda visas manas ilgas!

Raksts pirmoreiz publicēts vietnē manapasaule.lv.