Svētku laiks var arī uzplēst dvēseles brūces un saasināt attiecības ģimenē

Lai cik cerīgi, gaidpilni un priecīgi ikviens no mums un ģimenēs gaidītu Ziemassvētku atnākšanu, tomēr ne visām saimēm tiešām izdodas Kristus dzimšanas svētkus sagaidīt mierpilnā gaisotnē. Idilliskās un priecīgās sajūtās kopā būšanas laiks var arī izvērsties saasināts, uzplēšot dvēseles brūces un tā saasināt savstarpējās attiecības. Īpaši sarežģītās attiecības ģimenē starp vecākiem un viņu bērniem, Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” klāstīja teologs, lektors un grāmatu autors Indulis Paičs. 

Dažādas konfliktsituācijas

Viņš uzsvēra, ka konfliktsituācijas var būt dažādas. Tās var uzjundīt gatavošanās svētkiem laikā un arī kulminācijas brīdī, kad visi ir sanākuši kopā. Tās var “uzsprāgt” arī pēc svētku svinēšanas, izrādot sapīkumu un vilšanos, ka kaut kas nav izdevies tā, kā bija gribējies. Vai var arī būt viss kopā.

“Ziemassvētku laiks uzjundī gan emocijas, gan atmiņas no bērnības laika. Tas pats par sevi paredz, ka tagad būs mīlīgi, jauki un sirsnīgi [svētki]. Tad, kad tā dzīves realitāte tam neatbilst, daudzos gadījumos tas ir ļoti nepatīkams pieredzes mirklis,” intervijā sacīja Indulis Paičs.

Pēc teologa vārdiem, tas ir vispārzināms fakts, ka Ziemassvētki ir stresains laiks, un “man liekas, ka stresa situācijas jebkurā gadījumā padara mūs jūtīgākus”.

“Vienam tas būs par to, ka es esmu viens pats. Otram par to, ka manas attiecības ģimenē nav tādas, kādas es gribētu,” teica Indulis Paičs. “Katrā ziņā es tiešām domāju, ka ir tas uzstādījums, ka Ziemassvētki ir tādi ģimeniski svētki, ka tajos būtu jābūt kopā, un varbūt tas ir tas īstais izaicinājums, ka reizēm tas neizdodas tā, kā gribētos.”

Vērts pirms tam izvērtēt savu emocionālo pašsajūtu

Kad tuvojas kādi īpaši svētki, ne tikai Ziemassvētki vien, ir vērts katram pašam pamatīgi izvērtēt savu emocionālo pašsajūtu un savas robežas. Proti, kuras svētku laikā būtu pieņemamas vai, tieši otrādi, būs par daudz un par traku.

Vienlaikus allaž jāpatur prātā, ka ne visiem ir prasmes vai vēlme risināt problēmas, arī pašam, lai kā mēs to varbūt uzskatītu. Un reizēm laiks arī prasa ieturēt zināmu distanci.

Cilvēks kā māla pika

“Man patīk metafora, ka cilvēks ir tāda kā māla pika. Tad, kad mēs esam bērni, tas māls ir vēl tāds mīksts, ūdeņains. Katrs iespiediens, pieskāriens tajā atstāj ļoti dziļas pēdas. Tad, kad mēs kļūstam ar gadiem vecāki, mēs sākam sažūt ne tikai tādā fiziskā nozīmē, bet arī kā tā māla pika,” stāstīja Paičs.

“Jo tas māls ir sažuvušāks, jo tas mazāk ir spējīgs mainīties. Reizēm mums ir jāizrāda tā emocionālā inteliģence visaugstākajā pakāpē, lai ar cilvēkiem, kuri fundamentāli vairs nemainīs savu personības struktūru, lai tomēr ar viņiem varētu sadzīvot un piedzīvot prieku,” tā Indulis Paičs.

Visu raidījumu iespējams noklausīties šeit (sarunā piedalās arī sertificēta mākslas terapeite, kognitīvi biheiviorālā terapeite apmācībā Sindija Meluškāne):