“Man gribējās darīt jebko baznīcā: vai spēlēt ērģeles, strādāt ar bērniem vai mazgāt grīdu, vai kāpt kancelē un sprediķot, un vadīt dievkalpojumu, jo bija maz darītāju un trūka mācītāju.”
Grantu ģimenē gavēnis ienes pārmaiņas saturā uz galda un sarunās pie galda.
“Vienīgā baznīca, kas jāreformē – tas esmu es pats!”
“Ir vērtīgi izmantot šo simbolisko notikumu kā platformu gavēņa laika cienīgām pārdomām par ticību, indivīdu lomu kristietībā un Baznīcu.”
Divi viņu bērniņi nomira vēl mātes klēpī, tomēr jautājums ”Kā rast mieru?” Kārlim un Vinetai Irbēm vairs nav retorisks.
Gunārs Lazdiņš: “Reizēm mēs baznīcās gudri sprediķojam, kamēr gar durvīm citi ubago pēc maizītes. Kam tad mēs sprediķojam? Korim? Mums pašiem? Mēs aizmirstam, ka 90% cilvēku, kas staigā gar baznīcas durvju priekšu, neko nav dzirdējuši par Dievu!”
Guna Sniedziņa: “Es priecājos, ka Dievs ir tik radošs un ir devis mums tik dažādus lūgšanu veidus — man šķiet, ja kādam nepatīk lūgt, tas tikai nozīmē, ka nav vēl izdevies atrast sev piemērotāko lūgšanas veidu.”
Rita Brūvere: “Pirmajās pieslīpēšanās grūtībās un rūdījumā, kad viens ar otru sāk tā kā divi kantaini akmentiņi berzēties un slīpēties, tad parādās tās šķautnes, kas ievaino, kaitina.”