Mākslinieku pāris Kārlis Auškāps un Inese Ķirsone — būt kopā ar Dievu un dabu


3796
“Pēdējos gados Līgo svētkos sēžamies mašīnā un braucam pa Latviju. Tas ir tik forši, jo satiekam svešiniekus, kuri tajā vakarā kļūst tuvi, esam kopā ar dabu, viens ar otru un ir ceļojuma sajūta,” tā par savas ģimenes tradīcijām intervijā draudzes avīzē izteicies režisors Kārlis Auškāps. Sarunā piedalījās Kārļa sieva Inese Ķirsone un viņu dēls Miķelis. Šādos ceļojumos ģimene dodas arī Ziemassvētku priekšvakarā. “Sarunas laikā viņi ir nepiespiesti, ķircina viens otru, smejas, kā arī ir skumji un klusi, ļaujot noprast, ka dziļas zaudējuma sāpes viņiem nav svešas,” pāri raksturo intervētāja Evija Mileiko. Piedāvājam pārpublicētu fragmentu no intervijas*, kurā atklājas arī, kā mākslinieki tuvojas Dievam.

Aija Volka

2013.gadā. Foto no personīgā arhīva.
2013.gadā. Foto no personīgā arhīva.

Režisors Kārlis Auškāps ar izcilību ir pabeidzis Medicīnas institūtu, izmācījies par aktieri un tad par režisoru, ir bijis Dailes teātra vadītājs un galvenais režisors.

Inese Ķirsone ir studējusi un strādājusi aktrises profesijā, bet pirms pāris gadiem izmācījās par ainavu dizaineri.

Viņu divpadsmitgadīgais dēls Miķelis mācās Berģu mūzikas un mākslas skolas 6.klasē.

Evija Mileiko: Kur šogad brauksiet?
K: Atkal jāsameklē kāda grūta trase, kur mūsu māti pabaidīt.
Izklausās jautri!
I: Jā, tas ir forši.
K: Vari izkāpt no mašīnas, ieiet mežā vai pļavā un vienmēr jau gadās kaut kādi skaistumi un atklājumi, jo Latvija ir tik debešķīga un, jāsaka godīgi, tik maz mums pazīstama. Nu jau tas sapnis kļūst nereāls, bet gribētos ar kājām apiet Latvijas jūras robežu, kas ir vairāk nekā 500 kilometrus gara. Redz, kā viņa jau spurdz (rāda uz Inesi). Nebūs, nebūs pārgājiena! Varbūt tikai ar laiviņu nobrauksim.
I: Sasapņojies.
Abi nākat no bohēmiskas, mākslinieciskas vides. Ar ko vai kā Kristus jūs uzrunāja?
K: Caur sāpēm un zaudējumiem. Caur ciešanām, pārbaudījumiem, slimībām. Ja citādi nesadzird… Par sevi varu teikt, ka man ausis ir bijušas tik biezas, ka tam Kungam vajadzēja tādus līdzekļus…, bet, nu…, bet, jā… Paldies Viņam un slava!
I: Manas ausis pat ir biezākas, Dievs joprojām aiz tām rausta. Jā, caur sāpēm un zaudējumu, kas lika…Varbūt pat ne lika. Atceros toreiz, kad dzīvē bija ārprātīgi smags brīdis, domāju: “Laimīgi tie, kuri ir ticīgi. Viņiem ir, uz ko paļauties! Uz ko man paļauties? Uz komjaunatni?” Bet tā jau saka, kad ir visgrūtāk, Viņš paņem tevi Savās rokās un nes…

Kā jūs nonācāt Āgenskalna draudzē?
K: Caur Edgaru (Edgars Mažis, aut.). Iepazināmies ar viņu, tad atnācām uz baznīcu vienreiz, tad otrreiz, tad vēl un vēl. Tas notika tik nemanāmi, pats par sevi. Es pieradu pie vienkāršības un cilvēcības, kas ir Āgenskalna draudzē. Nav liekvārdības, nav izrādīšanās un patosa. Visi tiek pieņemti, lai kādi arī nebūtu, ar visām vainām, nebūšanām un nepareizībām. Joprojām atceros Edgara teikto, ka baznīca nav svēto muzejs, bet grēcinieku patvērums.
Šovasar jūs abi reizē kristījāties, tas bija ieplānots?
K: Man liekas, ka tu (saka Inesei) biji tā, kura teica, ka gribi kristīties.
I: Jā, tā bija. Esmu kristīta luterāņu draudzē, bet neesmu iesvētīta, un bija sajūta, ka kaut kas nav izdarīts līdz galam, ka man kristības nav bijušas apzināta izvēle. Šovasar pienāca brīdis, kad vēlējos teikt apzinātu “jā”, un daži (Kārlis) atsaucās man roku paturēt.
K: Jā, pieteicos kopā ar Inesi un gāju uz tām augstajām pārrunām. Pēc kristībām Edgars (Edgars Mažis, aut.) teica, ka esot bijis pārsteigts, ieraugot mani baltajās drēbēs Ungura ezera malā, jo esmu kristīts un iesvētīts Jelgavas Sv.Annas baznīcā. Taču es jutu, ka neesmu apmierināts ar savu ticības dzīvi, visu laiku turpinu teikt: “Tēvs, Kungs, palīdzi manā neticībā! Palīdzi šaubās un nedrošībā! Palīdzi manos jautājumos un… dod žēlastību un mieru. Dari mani jūtīgāku, lai varu sajust, saprast un novērtēt Tavu žēlastību.” Apkārt un cauri visam tomēr ir lielais žēlastības noslēpums, kuru es neuzdrošinos izskaidrot, tikai jūtu, ka tam es visvairāk tuvojos klusumā. Žēlastība atklājas katram savā veidā, un es domāju, ka man  klusumā un noslēpumā. Tāpēc racionāli nevaru paskaidrot, kāpēc izšķīros iet kopā ar Inesi. Ne tāpēc, ka baidījos viņu vienu laist ezerā. Viņa izķepurotos. Tam pamatā bija kaut kāda dziļa neapmierinātība ar sevi.
Kā kristietība ir ietekmējusi Jūs kā režisoru?
K: Materiālu, darba piedāvājumu izvēlē. Ja jūtu, ka autora ideja, doma vai uzstādījums ir dziļā pretrunā ar manu pārliecību, es to neiestudēju. Strādājot pie lugas un analizējot konfliktus, cenšos saskatīt gaismas un tumsas cīņu, cīņu par cilvēka dvēseli un galu galā, kā šī cīņa notiek pašā cilvēkā un kādus lēmumus viņš pieņem.
No kuriem darbiem esat attiecies?
No “Melanholiskā valša”, jo tur pastāvēja koncepcija, ka Emīls Dārziņš ir izdarījis pašnāvību. Cik pētīju materiālus, gudru cilvēku viedokļus, nevarēju atrast skaidrus pierādījumus tam, ka viņš to tiešām būtu izdarījis, bet “Melanholiskajā valsī” dzīvības atņemšana bija nepārprotama. Es jutu, ka nevaru to pieņemt un laist tālāk. Protams, es to nedomāju šauri, dogmatiski, bet… nevaru parakstīties zem lietām, kas, kā saka Stankevičs (Zbigņevs Stankevičs, aut.), attaisno nāves civilizāciju, zem tām nostādnēm, kas ir pret ģimeni, pret vīrieša un sievietes savienību, kas attaisno perversiju vai nežēlību. Kaut arī tas varētu būt interesanti un valdzinoši, tomēr ar šīm lietām nedrīkst spēlēties. Man ir pārliecība, ka tā saucamā “laikmetīgā māksla”, gan teātrī, gan tēlotājmākslā, ir tik pilna ar neglīto, nešķīsto, un nav jau tik vienkārši uzminēt, nojaust, saklausīt, kas ir labs un kas – nav. Ļaunais to izmanto, lai pārvilinātu savā pusē. Nedrīkstam aizmirst, vismaz man ir sajūta, ka es nedrīkstu aizmirst, ka pastāv nepārtraukta cīņa par dvēselēm.
Kā jūs izšķirat, kas ir labs un kas nav?
K: Pirmkārt, domāju, ka ir desmit baušļi, kas ir vairāk vai mazāk vienādi visās civilizācijās. Tad ir sirdsapziņas balss, caur ko tas Kungs runā un ļauj nojaust, var jautāt lūgšanā. Ir arī tīri fizioloģiskas sajūtas, ja tev ir nepatika vai reibst galva, vai paliek nelaba dūša saskarē ar kādu lietu, tēmu vai parādību. To, kas ir dabīgs, skaists un veselīgs, šodien kropļo. Mēs visi to jūtam, bet aiz pietātes sakām: “Šodien taču ir citi kritēriji!” Nav citu kritēriju, nedrīkst būt!
Jums teātra vidē nav grūti pastāvēt?
K: Ir grūti, ir ļoti grūti paturēt savus uzskatus, principus un vērtējumus… Domāju, ka saglabāt savu iekšējo stāju katram cilvēkam ir ļoti grūti. Bet tas ir galvenais uzdevums. Starp citu, ir ļoti skaista vēstule māksliniekiem, ko sarakstījis Pāvests Jānis Pāvils II, kurā teikts: “Neaizmirstiet, kam jūs kalpojat un kas ir jūsu mērķis”. Par to, ka labais dzimst cīņā un cīņa notiek cilvēka dvēselē, šaubu nav, bet ir svarīgi nedaudz paskatīties uz priekšu, kā vārdā notiek cīņa un kāds būs tās rezultāts.
Kur ir tie brīži ikdienā, kad piedzīvojat laimes, gandarījuma izjūtu?
K: Miķeli, tagad parunā tu.
M: Man laikam tie ir brīži, kad atnāku mājās, esmu izmācījies un visi kopā varam paskatīties televīziju.
K: Vai paspēlēt kārtis.

Ko jūs parasti spēlējat?
M: Duraku.
K: Melno Pēteri arī.
Kurš biežāk uzvar?
M: Es.
Ir viegli mammu un tēti apspēlēt?
M: Dažreiz jau arī viņi uzvar.
K: Māte šad un tad krāpjas. Viņas attaisnojums ir, ka arī viņas mamma krāpās.
I: Tev būs vakarā atkal jāsaka, ka esi ne tā dzīvojis. Domājot par tiem laimes brīžiem – lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, man gada mīļākais mēnesis ir novembris, jo tas ir vienīgais mēnesis gadā, kad kārtīgs saimnieks pat suni nedzen ārā, visi ir mājās, ir ieslēgta apkure un ir silti. Var pat nespēlēt kārtis. Tagad ir nedaudz citādāk, bet, kad abi bijām teātri, tad kopīgā laika bija pavisam maz.
Kāpēc jūs aizgājāt no teātra?
I: Pirmkārt, likās, ka pietiek. Otrkārt, kad piedzima Miķelītis, man bija grūti vienlaikus strādāt gan teātrī, gan būt labai mammai. Man prioritāte bija Miķelis. Pēc tam izmācījos par ainavu dizaineri. Pilnīgi cita, bet arī pietiekami interesanta profesija.

Inese ar dēlu Miķeli. Foto no personīgā arhīva
Inese ar dēlu Miķeli. Foto no personīgā arhīva

Jūs abi esat mākslinieki, kurš no jums ir piezemētāks?
I: Starp mums nav tāda.
K: Kunkuļu kunkuļiem, kā kuru reizi. Neprognozējami. Es vienīgi esmu tas, kurš saka, ka jāiet agri gulēt.
I: Bet tevi jau neviens neklausa.
K: Dabīgi, ka neklausa. Tad es piedraudu, ka deviņos atslēgšu elektrību. Bet tāpat, kad Miķelim prasu, cikos viņš aizgāja gulēt, parastā atbilde ir: “Kaut kad pirms divpadsmitiem.”
I: Miķelis arī mācās Mūzikas un mākslas skolā, tā kā mēs visi esam saistīti ar mākslām.
Jums ir autoritātes?
K: Man jā. Ne velti pieminēju Pāvestu Jāni Pāvilu II, arī Stankeviča kungs (Zbigņevs Stankevičs, aut.), Vanaga kungs (Jānis Vanags, aut.), mūsu pašu bīskaps Pēteris Sproģis. Parasti, kad ir kaut kādas ziepes vai neskaidrības, atbildes rodas caur šiem garīgajiem līderiem. Kad galīgi nevaru saprast, ko darīt, tad turos pie WWJD (What Would Jesus Do?). Kaut arī tas nāk no 60.un 70. gadiem, joprojām ir dikti feins. Miķeli, tev ir kādas citas autoritātes vēl bez manis? Kāds skolotājs, māte?
I: Māte nebūs, māte krāpjas kārtīs.
M: Nezinu. Jūs abi, varbūt kāda skolotāja…
K: Skolotāja! Kura?
M: Nezinu, varbūt Egija, mūsu klases audzinātāja (Berģu mūzikas un mākslas pamatskolas 6.klases audzināta, aut.), jo viņu es visbiežāk satieku.
I: Neesmu tik daudz lasījusi grāmatas, jāsaka tā, ka es vienmēr uzklausu Kārli, jo aiz viņa ir visi tie, kurus viņš nosauca.
K: Man gan viņa saka, ka man neticot, jo jaunībā esmu viņai melojis par Rīgas vēsturi. Bet saprotiet, kad vīrietis ir iekārojis un iemīlējis sievieti, viņš taču sacer stāstus.
I: Pasakas man stāstīji.
K: Par Rīgas vēsturi. Bet pēc tam izrādījās, ka liela daļa no tā, ko biju sacerējis, ir patiesība. Viss nē, tam es piekrītu.
I: Šovasar braucām mašīnā, kaut kā saruna nonāca līdz literatūrai un viņš man saka, ka nav lasījis “Zaļo zemi”. Es prasu: “Kā tu neesi lasījis “Zaļo zemi”? Tev ir trīs augstākās izglītības ar teicamnieka diplomu un neesi lasījis “Zaļo zemi”?” Izrādās, ka Anna Kareņina arī nav lasīta. Bet, protams, Kārlis man ir liela autoritāte, arī Edgars Mažis, Juris Rubenis, mans brālis, tāpat joprojām atrodu iespēju citēt savu teātra skolotāju Alfrēdu Jaunušanu.
Ko jūs novēlētu tiem, kuri Ziemassvētkos ir atnākuši uz Āgenskalna draudzi? (Intervija tapusi draudzes 2015.gada decembra numuram, red.).
K: To pašu, kas man nāk ārkārtīgi grūti  katru mirki, katru dienu no jauna sajust, ka esam Latvijas pilsoņi, bet tajā pašā laikā esam arī Kristus karaļvalsts pilsoņi. Tas ir, kā tad, kad Jēzus paņēma naudas monētu un teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mat. 22:21).
I: Tāds atbildīgs uzdevums. Nezinu… Man liekas, ir svarīgi nepazaudēt un sajust cilvēkus, mīlestību.

*Ar autores, redaktores un intervējamo atļaujām pārpublicēts no Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes avīzes 2015.gada decembra numura.