Servisa suņa Elfas tuvums. Fragmenti no Baibas Baikovskas grāmatas*

[..] Elfa man ir nenovērtējama Dieva dāvana. Viņa man ir iemācījusi un devusi tik daudz! Pat brīnos, kā pirmajā reizē, kad uzzināju par servisa suņiem, varēju atteikties no piedāvājuma kļūt par šāda suņa saimnieci. Toreiz domāju, ka esmu pārāk aizņemta, lai būtu kopā ar servisa suni. Paldies Dievam, ka Viņš neatkāpās no Saviem plāniem.

Grāmatas vāks

Pēc pāris gadiem man vēlreiz tika jautāts, vai es vēlētos servisa suni, un biedrības “Teodors” kinoloģe atbrauca ciemos pie manis ar topošo servisa suni Dīvu. Tās pašas dienas vakarā uzrakstīju biedrībai iesniegumu un lūdzu piešķirt man suni asistentu. Tad sākās kucēna atlase un apmācība un drīz sekoja arī pirmā tikšanās. Jāsaka, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Kad ieskatījāmies viena otrai acīs, mēs zinājām, ka Elfa būs mans suns un es – viņas cilvēks.

Esmu pārliecināta, ka, tieši pateicoties Elfas audžuģimenei, kurā viņa pavadīja pirmo mūža gadu, viņa ir kļuvusi par tik brīnišķīgu suni asistentu. Kad jautāju Elfas audžumammai Baibai, vai nebija grūti atdot Elfu apmācībām, Baiba atbildēja, ka ne, jo Elfa atdota labam mērķim un misijai. Viņa šādu šķiršanos salīdzināja ar tiem brīžiem, kad arī bērni reiz jāpalaiž savā dzīvē. Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Baiba un viņas ģimene Elfu nemīlētu. Elfa viņiem vienmēr ir bijusi dārga. Jo īpaši dārga laikam tad, kad sagrauza divas Bībeles. Tomēr abpusējā mīlestība ar to nav beigusies. Mīl vēl joprojām. Un kā vēl! Tas ir redzams katru reizi, kad satiekamies. Gan Baibas ģimenes locekļi, gan Elfa skrien cits citam pretī, lai samīļotos. Taču jau pēc pavisam neilga laika Elfa atgriežas savā vietā pie ratiņkrēsla un skatās uz mani ar savām brūnajām mīlestības pilnajām acīm, it kā jautājot, vai var man palīdzēt.

No sākuma mācījāmies visas – gan Elfa, gan es, gan kinoloģe. Tas bija īpašs kopdarbs, jo Elfa kļuva par pirmo suni asistenti Latvijā. Viena no daudzajām lietām, ko visvairāk mācījos (un joprojām mācos), bija prasme pieņemt palīdzību. Visu savu līdzšinējo mūžu biju veidojusi savu pašvērtību un centos būt pēc iespējas neatkarīgāka, lai nevienam nebūtu jālūdz palīdzība. Es uzskatīju, ka lūgt palīdzību ir pazemojums un mana vērtība slēpjas manā neatkarībā. Attiecības ar Elfu pierādīja pretējo – mana vērtība (un viņas gandarījums) rodama manā atkarībā no viņas.

Man bija jāiemācās pieņemt Elfas palīdzību. Savukārt Elfai iespēja būt noderīgai sagādā prieku. Un to es nevēlējos viņai atņemt.

Es sāku ļaut viņai darīt vairāk un vairāk un pamazām apjautu, cik daudz vieglāka kļūst mana ikdiena. Mācot man pozitīvu atkarību no sevis, ka man nav viss jāizdara pašai (vienalga, cik viegli vai grūti tas būtu), Elfa kļuva par manu labāko draugu, ko mīlu tik ļoti, ka grūti iedomāties, kā būs tad, kad viņas vairs nebūs… Viņa man ir iemācījusi pieņemt palīdzību arī no cilvēkiem, neuztverot citu rūpes kā pazemojumu, bet kā iespēju dzīvot brīvāk un pilnvērtīgāk.

Ja esam uz ielas vai publiskās vietās, Elfu nedrīkst traucēt. Tad viņai mugurā ir veste, uz kuras ir rakstīts: “Suns – asistents. Neglaudīt. Nesarunāties. Izvairīties no acu kontakta.” Šos norādījumus ir ļoti svarīgi ievērot, jo nekas nedrīkst novērst Elfas uzmanību no tiešajiem asistentes pienākumiem. Un, zinot, ka apkārtējie tos ievēro, tas palīdz arī man – tā jūtos drošāk, ka varu pilnībā Elfu kontrolēt (šī paša iemesla dēļ šādas vestes ar uzrakstiem ir visiem servisa suņiem – gan asistentiem, gan pavadoņiem.

Ja suns kādā brīdī zaudē modrību, var rasties bīstamas situācijas. Piemēram, ja kāds novērš uzmanību neredzīga vai vājredzīga cilvēka sunim pavadonim, kuram ir speciāli iemaukti, lai vestu cilvēku, var notikt nelaimes gadījums, jo suns parasti ved cilvēku pa noteiktu maršrutu uz konkrētu mērķi. Ja sunim asistentam novērš uzmanību, viņš nespēs laicīgi palīdzēt, ja, piemēram, nokritīs maks un vajadzēs to pacelt. Ja kāds iztraucē signālsuni, tad viņš var nepamanīt ārkārtas situāciju, lai savlaicīgi brīdinātu savu saimnieku, vai arī var nepamanīt slimības (visbiežāk astmas, epilepsijas vai diabēta) lēkmes tuvošanos.

Elfai veste nav mugurā visu laiku. Patiesībā viņai ir vairāk brīvā laika nekā darba pienākumu. Vispirms viņa ir mana labākā draudzene un tikai tad asistente. Bet Elfa ļoti labprāt palīdz man arī tad, kad viņai nav vestes, proti – kad viņa nav darbā. Kad es Elfai tādās reizēs prasu palīdzēt, viņa man nekad neatsaka (kā dažreiz to dara cilvēki): “Piedod, tev pašai šoreiz jātiek galā. Mans darbalaiks ir beidzies.”

Elfa prot sasmīdināt, un šīs jautrās un smieklīgās situācijas manu dzīvi padara tikai un vienīgi krāsaināku. Elfa māca pacietību. Elfa ir brīnišķīgs draugs. Elfa mīl. Elfa ir uzticama. Un Elfa iedvesmo. [..] Bet visvairāk par visu man patīk jautrība kopā ar Elfu. Viņa man liek smieties par situācijām, kurās nereti nonākam tieši tāpēc, ka viņa IR. Ar savu klātbūtni Elfa uzbur man smaidu pat tad, kad gribas raudāt. Viņa atgādina – priecājies! Tā ir viņas būtība, un viņa tik ļoti priecājas būt man blakus.

Elfai, kā jau mums katram, arī ir sliktās dienas, tomēr deviņdesmit astoņos procentos gadījumu viņa ir labi audzināts suns. Vienu procentu varētu norakstīt uz sievišķīgiem untumiem, piemēram, vēlmi apēst kādu kārumu vēlā vakara stundā. Un vēl vienu procentu varētu izskaidrot ar to, ka viņa tomēr ir suns.

Kopā pavadītais laiks ar Elfu apliecina, ka viņa ir apmierināta ar savu dzīvi un profesiju. Arī ar to, ka par savu saimnieci ir izvēlējusies mani (tieši tā – viņa ir izvēlējusies mani, jo, apmācot servisa suni, viņš izvēlas cilvēku, kuram kalpos, nevis cilvēks izvēlas suni). Arī es nesūdzos par Elfu. Mēs esam pateicīgas viena otrai.

Kopumā es pat nevaru pateikt, kas man ir svarīgāks – Elfas draudzīgā klātbūtne vai praktiskā palīdzība, ko viņa man sniedz. Varbūt tieši Elfas tuvums ir pat nozīmīgāks… Patieso servisa suņa vērtību līdz galam var saprast tikai tas, kurš ir bijis atkarīgs no suņa palīdzības. Un man tā ir gadījies daudzas reizes. Elfa nemitīgi ir man līdzās un, lai cik cieši būtu aizmigusi, vienmēr ir gatava man vajadzības gadījumā palīdzēt. Tāpēc Elfa bieži dzird, ka viņa ir labākais suns pasaulē. Un es tiešām tā arī domāju. Reizēm smejos, ka manu dzīvi varēs iedalīt trijos periodos: notikumi pirms Elfas, laiks kopā ar Elfu un mana ikdiena, kad Elfas vairs nebūs. Vislabāk man pagaidām patīk otrais periods, un es cenšos nedomāt par dzīvi bez Elfas. Apzinos, ka reiz pienāks šis PĒC, bet pat tad tā nebūs dzīve BEZ Elfas. Vienmēr paliks atmiņas, domas un sapņi… PAR Elfu.

[..]

Dieva īpašais nodoms

Elfa vienmēr izdomā kādu interesantu veidu, lai aizgaiņātu skumjas, kas mani dažkārt pārņem. Es nezinu, vai tas ir apzināti vai ne, bet ikreiz, kad esmu bēdīga vai raudu, Elfa izrāda vēlmi spēlēties un mani samīļot. Viņa tad uzlec man uz kājām, skatās acīs, luncina asti un nolaiza seju. Viņa priecājas par katru laipnu vārdu un glāstu, un dzīvespriecīgās Elfas brūnās acis atmodina vēlmi dzīvot arī manī. Kāda gan vairs tajā brīdī skumšana! Arī tad, kad esmu pārāk daudz strādājusi, Elfa nāk klāt un pieprasa uzmanību sev: “Pietiek! Klau, paspēlējamies!”

Kā jau ar visu manā dzīvē, šķiet, arī attiecībā uz Elfu Dievam ir bijis īpašs nodoms. Man ir prieks pat tajos brīžos, kad Elfa mani neklausa, jo tā es mācos būt pacietīgāka. Protams, prieks nerodas uzreiz, to parasti izjūtu vēlāk. Reizēm visu uztveru viegli, citreiz jūtos bezpalīdzīga, un reizēm nāk smiekli. Piemēram, kad Elfa jau atkal grib apēst kakas, kurus atradusi, ejot pa ielu. Es nekad nevarēšu izprast šo tik savādo viņas “aizraušanos”. Esmu novērojusi, ka Elfai īpaši garšo kaķu kakas. Kāpēc? Vai tas ir līdzīgi, kā man garšo melnā šokolāde un vēl vairāk melnā šokolāde ar riekstiem? Pagaidām tas laikam man paliks noslēpums. Bet tas nekas, katrai suņu dāmai var būt savi noslēpumi!

*Ar autores atļauju pārpublicēts ievads un fragments no Baibas Baikovskas grāmatas “Elfa — suns, ne cilvēks” (2024; izdevējs: Libris)