Es mācījos, ka joprojām esmu vērtīga – arī bez mūzikas un atpazīstamības, ka Dievam ir plāns arī tad, kad es to nesaprotu. Daudzas no šīm lietām es jau zināju savā prātā, bet nu man bija iespēja to izdzīvot.
27. septembrī Rīgas Kongresu namā tiek atklāta izstāde “Slepenais dubultnieks”, kas veltīta tēmai „cerības meklējumi depresijā”. Izstādes norises laikā apmeklētājiem būs arī iespēja apmeklēt sarunu vakarus. Piedāvājam sarunu ar mācītāju, psihoterapeitu Uldi Jumeju, kurš 12.oktobrī vadīs sarunu vakaru par tēmu „Depresija un pašnāvības”.
Baiba Baikovska: “Man gribas mainīt cilvēku ar invaliditāti dzīves Latvijā. Ja kaut viena izmainīta dzīve, mērķis jau būs piepildīts, jo būs kāds, kas turpinās.”
“Skrienu vidējās distances – 10 līdz 15 km, skrienot vienmēr runājos ar Dievu. Mēs esam divatā un mūs neviens netraucē. Tas man ļoti palīdz arī fiziski.”
Aicināju vairākas viesģimenes pastāstīt, kādas kopīgas atziņas par dzīvi un attiecībām ar Dievu tika iegūtas saskarsmē ar kristiešiem.
Gunārs Lazdiņš: “Reizēm mēs baznīcās gudri sprediķojam, kamēr gar durvīm citi ubago pēc maizītes. Kam tad mēs sprediķojam? Korim? Mums pašiem? Mēs aizmirstam, ka 90% cilvēku, kas staigā gar baznīcas durvju priekšu, neko nav dzirdējuši par Dievu!”
Guna Sniedziņa: “Es priecājos, ka Dievs ir tik radošs un ir devis mums tik dažādus lūgšanu veidus — man šķiet, ja kādam nepatīk lūgt, tas tikai nozīmē, ka nav vēl izdevies atrast sev piemērotāko lūgšanas veidu.”
Aija Volka: “Mana aizraušanās bija tik nopietna, ka pat izsludināju konkursu uz redaktoru un žurnālistu vakancēm un klases biedriem lūdzu iesniegt motivācijas vēstules.”
Rita Brūvere: “Pirmajās pieslīpēšanās grūtībās un rūdījumā, kad viens ar otru sāk tā kā divi kantaini akmentiņi berzēties un slīpēties, tad parādās tās šķautnes, kas ievaino, kaitina.”
Liene Svoka: “Atceros, ka iekāpu lidmašīnā trīcoša un dreboša, apsēdos krēslā un teicu lūgšanu: “Dievs, Tu tagad mani sūti uz Jordāniju, un es neticu, ka braucu tur nomirt, jo to es varu arī Latvijā”. Pēc tam iestājās miers.”