Brīvība, kas nāk no Dieva. Jāņa Jēkabsona svētruna

[..]4.maijs ir diena, kad notika Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena. 4. maijs ir diena, kad mēs atceramies, ka politiska brīvība nav pašsaprotama, bet ir liela Dieva žēlastība.

“Kad Tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas gūstekņus, mēs bijām kā sapnī. Tad mūsu mute bija pilna smieklu un mūsu mēle – prieka saucienu.” Psalms 126:1-3

Mūsu tautas ceļš uz neatkarību bija kā gara nakts. 50 gadu okupācija, apspiestība, ticības vajāšana. Bet ticība, cerība un mīlestība dzīvoja daudzu cilvēku sirdīs. Un šī klusā ticība kļuva par gaismu, kas dega pat visdziļākajā tumsā. Un, kad pienāca brīvības mirklis — tas bija kā sapnī. Lūgšanas, ilgas un cerības piepildījās. Tauta atmodās — ne tikai politiski, bet arī garīgi. Šis brīdis bija apliecinājums tam, ka Dievs ir uzticīgs, ka Viņš dzird mūsu tautu.

Mēs esam aicināti būt pateicīgiem, ka šodien Latvijā mēs varam:

brīvi sludināt Evaņģēliju, brīvi pulcēties dievkalpojumos, brīvi dzīvot un audzināt savus bērnus ticībā.

PSRS okupācijas laikā tas nebija pašsaprotami un bija grūti realizējams. Kristieši tika vajāti, draudzes bija pakļautas kontrolei, Bībele bija grūti pieejama, un daudzi tieši ticības dēļ tika apcietināti, ieslodzīti vai izsūtīti. Šī šodienas brīvība ir Dieva dāvana. Līdzīgi kā Dievs izveda Izraēlu no Ēģiptes verdzības (2. Mozus 12. nodaļa), tā mēs esam saņēmuši iespēju dzīvot brīvā zemē. Šī iespēja nav tikai dāvana — tā ir arī atbildība.

Latvijas Trešās atmodas laikā, kad ticība tika apspiesta un baznīcas tika pakļautas stingrai kontrolei, baznīcas spēja uzņemties atbildību. Tieši baznīcās sāka pulcēties cilvēki, kuri ilgojās pēc patiesas brīvības — gan garīgas, gan nacionālas. Dievkalpojumi un Baznīcas kļuva par vietām, kur tika ne tikai sludināts Evaņģēlijs, bet arī glabātas tautas dvēseles ilgas [..]. Baznīcās tika rīkotas lūgšanu sapulces par tautas atmodu, par taisnību, par nākotni. Kad sabiedrībā vēl bija bailes publiski runāt par brīvību, kristieši bija tie, kas drosmīgi lūdza un uzticējās Dieva vadībai.

Latvijas Trešās atmodas laikā īpašu nozīmi ieguva cilvēki ar ticību sirdī, kuri ar drosmi, pazemību un dziļu atbildību kalpoja Dievam un tautai. Viņi bija ne tikai garīgi vadītāji, bet arī sirdsapziņas balss Latvijā.

Mācītājs Juris Rubenis — viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem — atklāti iestājās par brīvību un taisnību, aicinot sabiedrību uz atmodu ne tikai ārēji, bet arī garīgi. Viņa sprediķi un raksti deva drosmi tūkstošiem.

Arhibīskaps Kārlis Gailītis, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadītājs, kalpoja kā ticības un vienotības balss. Viņš uzsvēra, ka patiesa brīvība sākas ar iekšējo atgriešanos pie Dieva.

Bīskaps Jānis Pujāts (vēlāk kardināls), Latvijas Romas katoļu Baznīcas bīskaps, publiski un nelokāmi iestājās par nacionālo identitāti, kristīgajām vērtībām un tautas morālo atjaunotni.

Arī evaņģēlisko kristiešu un vasarsvētku draudžu mācītāji, lai gan bieži ārpus uzmanības loka, tomēr bija uzticīgi kalpotāji, kuri klusībā stiprināja ticīgos un nenogurstoši sludināja pat grūtos apstākļos.

Latvija ieguva politisko brīvību, bet, vai tauta spēja iegūt un saprast to brīvību, ko piedāvā Jēzus Kristus?

“Jūs esat aicināti brīvībai, brāļi, tikai ne miesas iegribu apmierināšanai, bet kalpojiet cits citam ar mīlestību.” Galatiešiem 5:13

Īstā brīvība nav pašsaprotama lieta, bet gan atbildība mīlēt un kalpot. Pasaule bieži saka: “Brīvība nozīmē dzīvot, kā es vēlos, bez ierobežojumiem.” Bet Dieva vārds māca: “Brīvība ir iespēja dzīvot tā, kā Dievs paredzējis — patiesībā, taisnībā un mīlestībā.” Kad brīvību saprotam pareizi, tā izpaužas ļoti konkrēti: kalpošanā citiem — mēs neizmantojam brīvību tikai sev, bet kalpojam citu vajadzībām. Tas nozīmē pamanīt tuvāko vajadzības, būt gataviem ziedot savu laiku, resursus un spēkus, lai palīdzētu tiem, kuri ir vājāki, vientuļāki vai nonākuši grūtībās. Tā ir mīlestības praktiska izpausme darbībā, ne tikai vārdos.

Brīvība izpaužas arī patiesības un taisnīguma sargāšanā:

mēs esam gatavi iestāties par patiesību arī tad, kad tas ir neizdevīgi, kad nākas saskarties ar neizpratni vai pretestību.

Sargāt taisnību nozīmē dzīvot godīgi, nelokāmi turēties pie taisnības principiem, nesamierinoties ar meliem, negodīgumu vai netaisnību apkārtējā sabiedrībā. Šie garīgie politiskās atmodas līderi bija kā savas paaudzes gaismas nesēji. Viņi atgādināja: ticība nav paslēpjama lieta — tā ir dzīvs spēks, kas pārveido sabiedrību. Viņu dzīve un kalpošana iedvesmo arī mūs — būt patiesības sargiem, tautas aizlūdzējiem un cerības nesējiem šodien.

Brīvība izpaužas arī aktīvā līdzdalībā kopienas labā: mēs uzņemamies atbildību savā draudzē, pilsētā un valstī. Tas nozīmē ne tikai noskatīties no malas, bet arī piedalīties — būt par balsi, par roku, par sirdi tajās vietās, kur nepieciešams ieguldījums. Tas ir darbs sabiedrības labā, rūpējoties par kopējo labumu un veidojot vidi, kurā aug taisnība, mīlestība un Dieva gaisma.

Arī Latvijas neatkarība ir uzticēta mums [..]. Audzināt jauno paaudzi Dieva bībeliskajā ceļā: audzināt bērnus un jauniešus ne tikai zināšanās un prasmēs, bet arī rakstura stiprumā, godīgumā, mīlestībā pret Dievu un tuvāko. Stāstīt viņiem par Dieva darbiem mūsu tautas vēsturē un iemācīt dzīvot pēc Dieva vārda principiem. Sargāt patiesību un taisnīgumu sabiedrībā: būt sirdsapziņas balsij sabiedrībā, neklusēt, kad redzam netaisnību, bet būt par gaismu un sāli. Darboties godīgi savās profesijās, attiecībās un kalpošanā.

Nest svētību savai tautai: dzīvot tā, lai caur mūsu vārdiem un darbiem mūsu tauta tiek stiprināta, dziedināta un pacelta.

Nesot cerību un dzīvību ikdienas mazajos darbos un lielos uzdevumos.

Brīvība ir liela privilēģija, bet arī liela atbildība. Tā nav dota mums tikai mūsu pašu priekam, bet, lai mēs būtu par svētību citiem. Ja brīvību izmantojam savtīgi, mēs pazaudējam tās patieso jēgu. Tad brīvība kļūst par egoisma un pašlabuma instrumentu, kas galu galā ved pie sabrukuma.

Bet, ja brīvību izmantojam, kalpojot, mīlot un būdami uzticīgi Dievam, mēs pavairojam svētību — sev, savai tautai un nākamajām paaudzēm. Mūsu bērni un bērnu bērni varēs dzīvot vēl brīvākā un taisnīgākā Latvijā, ja šodien mēs būsim uzticīgi tam aicinājumam, ko Dievs mums ir devis. Un Viņš mūs aicina uz Patiesību un brīvību Jēzū Kristū.

“…ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esat mani mācekļi. Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Jāņa 8:31–32

Šie Jēzus vārdi atklāj mums dziļāko un patieso brīvības būtību. Jēzus nerunā šeit tikai par ārēju brīvību no politiskas vai sociālas apspiešanas. Viņš runā par visdziļāko cilvēka būtības brīvību — par garīgu brīvību.

“Ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.” Jāņa 8:34

Cilvēks var dzīvot ārēji brīvā valstī, baudīt visas politiskās brīvības, un tomēr būt iekšēji saistīts — vergs savām kaislībām, grēkiem un vājībām.

Verdzība alkohola važās, mantkārības važās, lepnības važās, netiklības važās, naida važās — tās ir važas, kas apslēpti, bet dziļi sasaista cilvēka dvēseli. Cilvēks var šķist brīvs no ārpuses, bet būt nelaimīgs, izpostīts un saistīts savā iekšējā būtībā. Un reizēm šī verdzība nav tikai abstrakta vai tāla – tā kļūst traģiski reāla mūsu vidū.

Mums kā draudzei šī nedēļa ir ļoti sāpīga. Mēs esam zaudējuši vienu no saviem brāļiem. Cilvēku, kurš bija atradis ceļu ārpus alkohola gūsta. Ilgu laiku viņš dzīvoja brīvi no šīm važām. Mēs visi to redzējām. Viņš bija piedzīvojis to, par ko Jēzus runā – patiesības spēku, kas viņu atbrīvoja. Bet, kā tas diemžēl notiek, vecās važas mēdz atkal piezagties. Un kad netiek pieķertas laikā, tās var iznīcināt. Viņš atkal krita alkohola verdzībā, un šis ceļš noveda pie traģiska gala. Šis brīdis nav domāts spriedumam, bet patiesai sirds pārbaudei. Jo neviens nav brīvs tikai tāpēc, ka reiz ir bijis brīvs. Brīvība ir dzīvs process, pastāvīga sadarbība ar Kristu. Tāpēc šis notikums mums visiem kļūst par nopietnu jautājumu: Vai es palieku Jēzus vārdos? Vai es dzīvinu savu brīvību Viņā katru dienu?

Jo patiesa brīvība nav pašpietiekama – tā ir atkarīga no pastāvīgas vienotības ar Patiesību, kas ir Kristus.

Brīvība Kristū nozīmē kaut ko daudz augstāku: tā nenozīmē — “darīt, ko gribu”, bet brīvība ir spēks dzīvot tā, kā Dievs mūs ir radījis — patiesībā, taisnībā, mīlestībā un paklausībā Viņa gribai.

Kristū mēs saņemam spēju atteikties no grēka varas. Mēs saņemam jaunu sirdi, kas ilgojas pēc taisnības, pēc Dieva, pēc pilnības Jēzū Kristū.

Šī garīgā brīvība ir augstāka par jebkuru politisku brīvību, jo tā nav atkarīga no apstākļiem. Pat ja tiktu atņemtas ārējās brīvības, cilvēks Kristū paliek brīvs — brīvs mīlēt, piedot, dzīvot ar cerību un uzticību Dievam.

Un Dievs, kurš mums ir dāvājis ārēju brīvību Latvijā, ir aicinājis mūs, lai šajā laikā mēs vēl vairāk meklētu iekšējo brīvību — brīvību Kristū. Lai mēs izmantotu šo žēlastības laiku ne tikai materiālām lietām, bet vispirms — savai dvēseles pestīšanai.

4.maijs ir diena, kad mēs pateicamies par politisko brīvību. Bet Kristus aicina mūs uz vēl dziļāku pārdomu: ne tikai svinēt brīvību, bet izmeklēt savu sirdi.

Šodien mēs sev katrs varam jautāt: Vai esmu patiesi brīvs, vai tikai ārēji brīvs? Vai Jēzus ir mans Kungs un Glābējs, vai tikai zināšanu līmenī pazīstams vārds? Patiesa brīvība sākas no iekšienes. Tā sākas brīdī, kad cilvēks atzīst savu grēku, nožēlo to un pieņem Jēzu Kristu kā savu vienīgo Glābēju un Kungu.

Dzīvot Kristū nozīmē: uzticēt Viņam savu dzīvi, ne tikai savus sapņus un cerības, bet arī savas sāpes un neveiksmes.

Sekot Viņam ikdienā — izvēlēs, attiecībās, darbā, kalpošanā.

Dzīvot pēc Viņa vārda principiem, ne pēc pasaules iedomas.

Atļaut Viņam pārvērst mūsu domāšanu, vērtības un dzīves mērķus.

Bez Kristus cilvēks var būt ārēji veiksmīgs, brīvs un cienīts, bet iekšēji — pazudis, nemierīgs, saistīts ar grēku važām.

Tāpēc šodien Jēzus jautā katram no mums:

• Vai tu mani pazīsti?
• Vai tu dzīvo manī?
• Vai tu esi atzinis patiesību, kas dara brīvu?

Neatkarīga Latvija ir liela svētība. Bet vēl lielāka svētība ir neatkarīga, brīva dvēsele, kas pieder Kristum. Lai šis 4. maijs nebūtu tikai svētki ārēji, bet lai tas kļūtu par brīdi, kad mēs no jauna atdodam savu dzīvi Kristum. Kad mēs izdarām apzinātu lēmumu — sekot Patiesībai, kas dara brīvu.

Jo tikai Viņā ir dzīvība.

Tikai Viņā ir patiesa, mūžīga brīvība.

[..] Lūgsim par Latviju!

Lūgsim, lai mūsu tauta nepazaudē patieso brīvību!

Lūgsim par tautas garīgo atmodu, par vadītājiem, par mums pašiem!

Lūgsim, lai ikviens klātesošais piedzīvo patiesību, kas dara brīvu!

Un pateiksimies Dievam — jo Viņš ir Tas, kurš dara brīvu!

Dievs, svētī Latviju!

*Svētruna teikta 4.maija dievkalpojumā Siguldas baptistu draudzē