Stambulas konvencija – dāvana vai lamatas no Eiropas Padomes? Pirmā daļa (precizēts)


1484
Būt vai nebūt Latvijas likumdošanai saistošai pretrunīgi vērtētajai Stambulas konvencijai – šis karstais jautājums ir jāatrisina Latvijas simtgades jubilejas priekšvakarā. Publiskajā telpā līdz šim jau vairākkārt piesaukts, ka konvencija – par kuras ratificēšanu jālemj Saeimas deputātiem – ir kā “Trojas zirgs’’ jeb “dāvana’’, kuras nozīmi un patieso pielietojumu daļa sabiedrības neaptver. Savukārt citi steidz mudināt to pieņemt, jo tā – ar starptautisku palīdzību- atrisināšot daudzas mūsu vietējās problēmas. Brīdinājumus, ka konvencijas saturs atšķirsies no gaidītā, tie sauc par pārspīlējumiem vai pat sazvērestības teorijām.  Lūkojām noskaidrot, kāpēc kristiešu attieksme pret dokumentu šķeļas. Apkopojām redzamākās iniciatīvas un argumentus.

UZZIŅA

Stambulas konvencija ir Eiropas Padomes dokuments par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas pieņemts  2011. gada martā Stambulā. Tā tiek dēvēta par līdz šim visaptverošāko starptautisko vienošanos cīņā pret vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm.

Pievienošanās konvencijai sastāv no diviem posmiem – parakstīšanas un ratifikācijas.

Cik tālu konvencija Latvijā ir tikusi?

Labklājības ministrs Jānis Reirs (”Vienotība”) konvenciju parakstīja 2016.gada 18.maijā Bulgārijā, Sofijā.

Saeimai ir jāizdara sava izvēle par ratifikāciju līdz šī gada beigām.

Kur “iestrēgusi” Latvija?

Labklājības un Ārlietu ministrijas ir par konvencijas ratifikāciju, taču Tieslietu ministrija to neatbalsta. Ministru kabineta komitejas sēdē šī gada 15. janvārī nolemts, ka jāturpina izpēte un konsultācijas ar ekspertiem un sabiedrības pārstāvjiem.

No kā ir atkarīga virzība uz priekšu?

Šobrīd no valdošās koalīcijas frakcijām tikai partija“Vienotība” atbalsta Stambulas konvencijas ratifikāciju. Virzība atkarīga no citu deputātu lēmuma (frakcijām ”Saskaņa”, ZZS, NA, LRA un pie frakcijām nepiederošiem deputātiem).

Lai meklētu un skaidrotu atbildes uz jautājumu, kādēļ šī konvencija pēdējā laikā ir viena no vispretrunīgāk vērtētajiem starptautiskajiem dokumentiem, kas nonākuši uz mūsu politiķu darba galda, publicēsim rakstu sēriju.

Aicinām arī Tevi, lasītāj, izteikt savu viedokli un uzdot jautājumus, rakstot uz e-pastu redakcija@tuvuma.lv. Aicinām piedalīties arī aptaujā, kas minēta raksta beigās.

Debates par ratifikāciju izraisa dažādas rīcības

Latvijas kristīgo vērtību pārstāvji, lai paustu savu nostāju par Stambulas konvencijas iespējamo ratifikāciju, rakstījuši atklātās vēstules, personīgi tiekas ar politiķiem, vāc  parakstus savas nostājas atbalstam.

Pirmie no kristiešu vidus savu balsi – kritizējot konvenciju – izteica biedrība “Asociācija Ģimene” 2015. gada 29. decembrī, kad starpinstitūciju saskaņošanas sanāksmē tās pārstāvji aicināja Latviju nepievienoties, pirms netiek veikta neatkarīga zinātniska juridiskā analīze.

Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji – Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhībīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) arhībīskaps Jānis Vanags, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis – 2016.gada 29.aprīlī uzrakstīja atklāto vēstuli, paužot bažas par konvenciju un norādot uz riskantākajiem teksta pantiem. “Ir pagājis laiks un Stambulas konvencija tiek virzīta ratifikācijai tādā pašā redakcijā,” nupat sabiedrību par savas nostājas nemainību atkārtoti informēja vēstules autori.

 

Andris Šimfs

2016. gada 16. maijā sabiedrības iniciatīvu platformā manabalss.lv tika aktivizēta Andra Šimfa un viņa domubiedru kopīgi izveidotā iniciatīva “Par Latvijas nepievienošanos “Stambulas konvencijai””. Paraksti tiek joprojām vākti, šobrīd parakstījušies ir 3048. Lai parakstus varētu iesniegt Saeimai, nepieciešami 10 000 parakstu. . Tā kā portālā nav viegli atrast šo iniciatīvu, tad šonedēļ to aicina arī “Latvijas Kristīgais radio” ar reklāmas kampaņu un saukli ”Atbalsti savu bīskapu”.

Kopš uzmanības lokā nonāca jautājums par Stambulas konvencijas virzību, sociālajos tīklos, medijos, blogos ir bijuši dažādi centieni skaidrot, tulkot, attaisnot vai kritizēt šo dokumentu. 2016. gada 11. maijā tautā pazīstamais dziesminieks Kaspars Dimiters publicēja savas pārdomas, kas guva gan atbalstu, gan nosodījumu citu kristiešu vidū.  Pāris dienas vēlāk K. Dimiters, turpinot protestēt, publicēja konvencijas antitekstu ”Sausās atejas konvencija’‘.

Savukārt brīvais žurnālists un blogeris Ervīns Jākobsons 2016. gada 6. jūnijā publicēja apjomīgu savu kritisko redzējumu par konvencijas slēptajiem zemūdens akmeņiem un postošo ietekmi, ja tā tiks ratificēta.

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs

2018. gada janvārī Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs tikās klātienē ar partijas “Zaļo un zemnieku savienība” (ZZS) Saeimas deputātiem, kuri labprāt uzklausīja viņa faktus un argumentus, un, pārrunājot strīdīgos punktus konvencijas tekstā, pieņēma lēmumu neatbalstīt Stambulas konvenciju. Tuvākajā laikā arhibīskaps tikšoties arī ar Nacionālās apvienības un „Saskaņas” deputātiem.

Lūgumu neratificēt šo konvenciju Saeimai šī gada 29. janvārī izteica arī Latvijas Kristīgo skolotāju asociācija. Atklāto vēstuli parakstījuši 198 pedagogi, kuri pārliecināti, ka konvencija ir pretrunā Satversmei, un ka ir apdraudēts gadsimtiem pastāvējušais tradicionālais ģimenes modelis.

Turpretī 55 citi dažādu konfesiju pārstāvji – garīdznieki, teologi un vairāki inteliģences pārstāvji – parakstījuši atklātu vēstuli, kurā pauž atbalstu Stambulas konvencijas ratificēšanai.

Latvijas prezidents Raimonds Vējonis aicina deputātus pirms pieņemt atbildīgus lēmumus skaidrot dokumenta nozīmi, izvērst plašas un kvalitatīvas diskusijas, tikties ar ekspertiem.

Mēs, šī raksta autores, piekrītam, ka nepieciešamas kvalitatīvas diskusijas, kā arī pasākumi, kas sabiedrību vienotu, nevis šķeltu. Līdzīgi uzskata Sandra Urtāne (Saeimas deputāta palīdze, ZZS), aicinādama rīkot objektīvas, veselīgas, auglīgas diskusijas, kas būtu bez pārspīlējumiem, uzbrukumiem, apsūdzībām, vienpusējības. “Lai izlabotu situāciju vardarbības mazināšanā un izskaušanā, ir jāaicina sabiedrība, tostarp valdība un organizācijas, ķerties klāt pie nopietnas programmas un reālas darbības, kas nevis šķeļ, bet gan vienotu mūs visus,” rosina S. Urtāne. Par diskusiju nepieciešamību intervijā Tuvumā.lv izteicās arī konvencijas Juridiskās analīzes autore, zinātņu doktore Baiba Rudevska – viņa aicina rīkot konstruktīvas un vispusīgas diskusijas, kur piedalītos politiķi, juristi, žurnālisti. Norūpējusies par nekvalitatīvām debatēm un neizprotamu ažiotāžu sabiedriskajā telpā pauž arī Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode, kura 6. februārī piedalījās sarunās ar labklājības ministru Jāni Reiru (”Vienotība”). “Nekāds apaļais galds neiznāca, un dalībnieku viedokļi bija ļoti emocionāli,” secināja D.Balode.

 

Abas puses piekrīt – vardarbība Latvijā pastāv

Jautājumu loks, kas samilzis debatēs par konvenciju, ir tik plašs, ka šajā rakstu sērijā esam nolēmuši rindas kārtībā iztirzāt argumentus atsevišķi pa tematiem. Sāksim analīzi ar vardarbības problemātiku.

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējā periodiskā pārskata otrajā ciklā 2016. gadā Latvijai bija izteikta rekomendācija ratificēt Stambulas konvenciju, jo vardarbības rādītāji Latvijā esot augstāki nekā vidēji citās ES valstīs.

Saskaņā ar Valsts policijas datiem katru dienu tiek saņemti vairāk nekā 20 izsaukumi par konfliktiem ģimenē. Vardarbībai ir smagas sekas – 2016. gadā no vardarbības starp tuviniekiem nogalinātas 22 sievietes, cietušas 197 sievietes.

Tuvumā.lv intervētie kristieši – ar dažādām attieksmēm pret pašu konvencijas tekstu – visi atzina, ka vardarbība sabiedrībā pastāv un ir nepieciešams aizsargāt cilvēkus no vardarbības, īpaši bērnus un sievietes, un upuru aizstāvība atbilst kristīgam principam. Viedoklis atšķiras jautājumos, kādi ir vardarbības cēloņi, ar kādām metodēm un par kādu cenu vardarbību mazināt.

 

Vai cīņā pret vardarbību Stambulas konvencija ir spēcīgāka par Latvijas likumiem?

Konvencijas atbalstītāji tic, ka, ratificējot dokumentu, Latvijā būs vairāk instrumentu vardarbības problēmu risināšanai – lai aizsargātu personu cilvēktiesības dzīvot no vardarbības un spīdzināšanas brīvu dzīvi. Konvenciju aizstāv arī Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks.

Kopš 2011. gada, kad Stambulas konvencija tika pieņemta Eiropas Padomē, Latvijā jau ir noritējis darbs pie konvencijas prasību ieviešanas – pagaidu aizsardzība pret vardarbību un valsts rehabilitācija no vardarbības cietušām un vardarbību veikušām personām, turklāt 2017. gadā tika veikti vēl vairāki grozījumi dažādos normatīvajos aktos. Lai aktualizētu vardarbības esamības problemātiku un pievērstu tai sabiedrības uzmanību, Labklājības ministrija (LM) ir rīkojusi dažādas sociālās akcijas, informatīvās kampaņas. Medijos regulāri izplatīta informācija par vardarbības pieaugumu, kur sievietes ir galvenajie vardarbības upuri. LM gan uzsver, ka Stambulas konvencija aizstāv gan sievietes un bērnus, gan vīriešus.

LM kampaņas “Sitieni starp kaimiņiem un savējiem skar arī tevi” atklāšanā labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) uzsvēra, ka Latvijā vardarbības problēma pret sievietēm un ģimenē ir nopietna, jo tā izpaužas ne tikai kā ļoti augsts cietušo skaits, bet arī augsts tolerances līmenis pret vardarbību ģimenē. J. Reirs sacīja: “Vardarbību pret sievieti un ģimenē “baro” sabiedrības vienaldzība”.

“Aicinām ratificēt konvenciju, kas nosoda vardarbību, īpaši ģimenēs un pret sievietēm. Varmācība pret cilvēku ir nosodāma bez izņēmumiem,” tā atklātajā vēstulē pauda 55 dažādu profesiju kristieši. “Cienot mūsu baznīcas un arī to vadītājus, uzskatām, ka ir nepieciešams atgādināt, ka viņu izteiktais viedoklis ir tikai viens no baznīcai piederošo un reliģiju praktizējošo cilvēku viedokļiem. Aizstāvot demokrātiju Latvijas sabiedrībā un arī tās reliģiskajā vidē, atgādinām, ka pastāv cita kristīga izpratne par Stambulas konvencijas nozīmi.”

Viens no parakstiem šajā atklātajā vēstulē pieder LU Teoloģijas fakultātes dekānei Dacei Balodei.

Dace Balode. Foto: Ralfs Kokins

Medijam Tuvumā.lv savu viedokli viņa skaidro: “Konvencija stiprina politisko gribu mazināt vardarbību, jo neviens Latvijas likums nedarbojas pats par sevi, ja nav preventīvas darbības, sodi, kā arī, kamēr sabiedrībā valda stereotipi. Piemēram, stereotips, ka izvarota sieviete pati pavedināja, jo bija izaicinoši ģērbta, vai uzskats “ja sit, tad mīl”. Nav runa par ģimenes vērtībām, bet par kultūru- ka esam akceptējuši vardarbību… Esmu runājusi ar jomas profesionāļiem, kas strādā ar vardarbības upuriem, piemēram, no organizācijām ”Dardedze”, “Marta”. Attieksme pret upuriem ir nežēlīga, nopratināšanā sievietes mēdz iespaidot, ka viņas pašas bijušas vainīgas, vēl tiek tieši konfrontētas ar uzbrucēju. Par maz ir vietu, kur sieviete var vērsties, lai aizietu no mājām, ja piedzīvota vardarbība. Tā tas ir tikai sievietēm ar bērniem.”

Maija Blumberga. Foto: Aija Volka

Atbalstot konvenciju, medijam Tuvumā.lv savu viedokli pauž arī Maija Blumberga: “Esmu tikusi pazemota, sākot no pusaudžiem, beidzot ar pieaugušiem cilvēkiem, ieskaitot pat pašvaldības iestādēs, kurām būtu jācīnās pret vardarbību. Tās ir bezspēcīgas, jo atstrādā klišejas ar padomiem kā ”mēs būtu jūsu vietā darījuši tā, vajadzēja darīt to vai šito”. Pats galvenais ir tēmas aktualizācija. Konvencija nesīs jēgu, sabiedrību vairāk izglītojot, veicinot iejūtību. Atļaušot apgalvot, ka lielākā daļa paši nevēlas izglītoties. Esmu pārsteigta, ka deputātu darba kārtībā ienāk tādas tēmas kā cilvēcība, līdzcietība, jo līdz šim neesmu jutusi, ka deputātiem rūpētu šis jautājums.”

Baiba Rudevska

Konvencijas pretinieki turpretī pauž kritiku konvencijas spējai kā uzraugošam likumam īpaši risināt vardarbības problēmas un aizsargāt iedzīvotājus- drīzāk cīņa pret vardarbību ir tikai aizsegs, lai ieviestu Latvijas likumos jaunas, līdz šim nebijušas normas. Latvijas likumdošana ir gana nodrošinājusies, un turklāt to parlamentam iespējams pilnveidot, tādēļ cits – Eiropas puses pārraugošs dokuments nav nepieciešams. Juriste Baiba Rudevska skaidro, ka attiecībā uz vardarbības upuru labāku tiesisko aizsardzību Latvija pati ir jau izdarījusi grozījumus gan Krimināllikumā, gan Kriminālprocesa likumā, gan Civilprocesa likumā. Tieslietu ministrija ir arī izstrādājusi likumprojektu “Vardarbībai un vardarbības riskam pakļauto personu aizsardzības likums”. “Vardarbību var apkarot tieši nacionālajā līmenī, nevis ar starptautiskas konvencijas palīdzību, jo īpaši, ja šī konvencija par galveno vardarbības cēloni min to, ka “vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes, un apgrūtina sieviešu pilnīgu attīstību”. Šāds apgalvojums starptautiskā līguma preambulā iekļauts bez jebkādiem pētījumiem, kas to apstiprinātu,” norāda Rudevska. Viņasprāt vardarbības izplatītākie cēloņi ir dažādas atkarības kā alkoholisms, narkotikas, azartspēles utt., bezdarbs, naudas trūkums, lieli parādi. “Taču konvencija saskata vardarbības cēloni vīriešu dzimumā kā tādā. Apgalvojums, ka vīrieši apgrūtina pilnīgu sieviešu attīstību vispār izklausās pēc slēpta aicinājuma iznīcināt vīriešus kā dzimumu – psiholoģiski, morāli un varbūt pat fiziski. Turklāt, manā izpratnē, šāds apgalvojums ir spļāviens sejā visiem tiem tēviem, kuri strādā vaiga sviedros – divos vai vairākos darbos, lai izskolotu savas meitas.“

UZZIŅA (avots – Juridiskā analīze)

Jau no 1979. gada Eiropas Padome (EP) kurā šobrīd ir 47 dalībvalstis, ir pieņēmusi dažādas rekomendācijas gan bērnu tiesību aizsardzības jomā, gan noziegumu upuru aizsardzības jomā, neizdalot speciāli vardarbību pret sievietēm.

Sākot ar 2000. gadu, EP ir pieņēmusi virkni rezolūciju un rekomendāciju tieši vardarbības pret sievietēm jomā.

EP Parlamentārā Asambleja 2008.gada 3.oktobrī uzdeva EP Ministru Komitejai izstrādāt konvencijas projektu.

Konvencijas preambula paredz, ka galvenais veids, kā novērst vardarbību pret sievietēm, ir sieviešu un vīriešu līdztiesības de jure un de facto īstenošana.

Ja Latvija ratificēs Stambulas konvenciju un tā stāsies spēkā, saskaņā ar konvencijas 66. pantu Latvijā ieradīsies ekspertu grupa GREVIO, kurā šobrīd ietilpst 10 sievietes, bet neviena vīrieša. “Šī grupa iesākumā sastādīs pamatattīstības ziņojumu (angļu val. Baseline Evaluation Report) par Latviju, kas tālāk kalpos tam, lai Konvencijas Dalībvalstu komiteja varētu izstrādāt savas rekomendācijas Latvijai.* Šobrīd GREVIO ir sagatavojusi pirmos šādus ziņojumus par Austriju un Monako, un Albāniju un Dāniju. Izlasot šos ziņojumus, ir redzams, ka GREVIO pieprasa valstīm ieviest krimināllikumos “vardarbības ģimenē” definīciju, ietverot tajā arī ekonomisko vardarbību. Tiek prasīts, lai valstis dod vairāk naudas nevalstiskajām organizācijām (NVO), kas nodarbojas ar sieviešu kustību un sieviešu tiesībām. Savukārt par NVO, kas nodarbojas ar ģimeņu jautājumiem, nav ne vārda,” klāsta B. Rudevska.

Sandra Urtāne

Arī Sandra Urtāne (Saeimas deputātu palīdze, “ZZS”) uzskata, ka Latvijas likumdošana jau ir atbilstoša: “Tā jau nepārprotami aizstāv gan bērnu, gan sievieti un ikvienu, kam tiek darīts pāri. Turklāt sabiedriskajām organizācijām ir iespējams pārliecināt deputātus un var iesniegt labojumus un papildinājumus likumdošanā. Jau notiek šāda sadarbība ar centru “Dardedze” arī bez konvencijas. Pēc konvencijas ratificēšanas būs jāievieš tās normas, kas līdz šim nav atbilstošas mūsu likumdošanai  un mūsu konceptam par ģimeni.”

“Mūsu valstī ir nepieciešams apņēmīgi ierobežot vardarbību pret sievietēm, taču šādā formulējumā konvencija nav ratificējama,” atkārtoti savu nostāju sabiedrībai pauž četru kristīgo konfesiju vadītāji. “Konvencija nevēršas pret vardarbības popularizēšanu medijos un pret pornogrāfiju, kur sieviete viszemiskākajā veidā tiek padarīta par priekšmetu. Konvencija vispār neaktualizē jautājumu par pārmērīgu alkohola lietošanu vai narkotiku lietošanu, kas vislielākā mērā ir saistīta ar vardarbību gan ģimenēs, gan ārpus tām. Tāpat konvencija neaizsargā ieņemtos bērnus no tik galējas vardarbības formas kā aborts,” teikts vēstulē.

Vietnē manabalss.lv parakstu vākšanas iniciatīvas autors Andris Šimfs uzskata, ka Stambulas konvencija nepiedāvā kvalitatīvi būtiskus pasākumus vardarbības novēršanai sabiedrībā papildus tiem, ko Latvijā jau nodrošina esošā likumdošana. Toties tā papildus uzliks Latvijai smagu finansiālu, organizatorisku un ideoloģisku apgrūtinājumu, pieprasot pamatos pārveidot sabiedrības struktūru visās tās dzīves jomās – kultūrā, izglītībā, sociālajās normās, paradumos un tradīcijās, tai skaitā pārņemot kontroli pār cilvēku privātās dzīves telpu un ģimenes dzīvi. “Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras 2014. gadā publicētais pētījums «Vardarbība pret sievietēm: ES līmeņa apsekojums» rāda, ka vislielākā vardarbības pret sievietēm izplatība ir tieši tajās valstīs, kurās jau ilgstoši tiek ieviesta dzimumu līdztiesība un sociālo dzimumu vienlīdzība: Dānijā – 52%; Somijā – 47%; Zviedrijā – 46%; Nīderlandē – 45%; Francijā – 44%. Savukārt Polijā, kuras Konstitūcijas 18.pantā ietverta ģimenes un laulības konstitucionālā aizsardzība, vardarbības pret sievietēm izplatība ir tikai 19%,” teikts aicinājumā parakstīties pret konvencijas ratifikāciju.

Vardarbība pret sievieti

Visā Eiropā pārsvarā pirmais, ko iedomājās dzirdot frāzi “vardarbība pret sievieti”, ir seksuālā vardarbība (ieskaitot izvarošanu un seksuālo uzmākšanos) un vardarbību savstarpējās tuvās attiecībās, kādas pastāv ģimenē un partnerattiecībās.

Pētījuma dati par atbildēm, kādas tika sniegtas Latvijā –

51% – seksuālā vardarbība (51%), vardarbībā tuvās attiecībās (starp partneriem vai ģimenē (48%),          emocionālā un psiholoģiskā vardarbība (30%), darbības kā piespiedu laulības, dzimumorgānu sakropļošana (12%), uzmākšanās un vajāšana, izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, internetā (18%), vardarbība pret specifiskām sieviešu grupām, minoritātēm (10%).

Eurobarometer pētījums “Dzimumu līdztiesība” (Gender Equality Report, 2015)

Arhibīskaps Jānis Vanags

LELB arhibīskaps Jānis Vanags “Re:TV” raidījumā ”Es ticu”, plašāk komentējot jautājumu par vardarbību sabiedrībā, mudina meklēt tās patiesos cēloņus. “Vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir reāla parādība un pret to ir jāvēršas. Tomēr šajā konvencijā par vardarbības galveno cēloni tiek nosaukts nevienlīdzīgais varas sadalījums starp sievieti un vīrieti. Tradīcija, kultūra un reliģija tiek nosaukta par galvenajiem cēloņiem vardarbībai pret sievieti. Valstis, kas ratificē šo dokumentu, apņemas mainīt ko savā kultūrā, savos priekšstatos par sievietes un vīrieša lomu un vietu.”

 

Sabiedrības viedoklim ir nozīme

Sabiedrības iesaistei politisko lēmumu pieņemšanā ir būtiska nozīme – piemēram, “Slovākijas tieslietu ministre ir apturējusi ratifikācijas likumprojekta virzību uz parlamentu, jo tautas iebildumi Slovākijā bijuši tik lieli, ka politiķi nevarēja tos ignorēt,” norāda Baiba Rudevska. Arī Bulgārijā ir apturēta ratifikācija. “Latvijā sabiedrības vairākuma nostāja noteikti varētu un tai vajadzētu ietekmēt politisko lēmumu par konvencijas ratifikāciju,” pārliecināta ir B.Rudevska.

Raugoties ES kontekstā, no 28 ES dalībvalstīm šobrīd konvenciju ir ratificējušas 17, savukārt 11 ES dalībvalstis – Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste- konvenciju ir tikai parakstījušas, bet nav ratificējušas. No 47 Eiropas Padomes valstīm Stambulas konvencijai nav pievienojusies Krievija un Azerbaidžāna.

*Nākamajās rakstu sērijas daļās analizēsim kristīgo vērtību aizstāvju viedokļus par tā saucamo genderisma ideoloģiju, kā arī skaidrosim, vai konvencijas ratifikācija atstās pēdas mūsu izglītības sistēmā un izpratnē par ģimeni; un skaidrosim uzskatu saistību ar politiskajām ideoloģijām.

*Precizēts Baibas Rudevskas teiktais (09.02.2018)