“Neesmu tas, kurš tuneļa galā izslēgs gaismu,” saka latgaļu puisis Arvīds Gļauda
-“Kaut kas ļoti mīļš ir viņa sejā, tas smaids tik laimīgi apgarots.” -”Romantiķis!” -”Vienmēr elegants.” -”Ar maigu dvēselīti.” – ”Patriots.” -”Īsts latgalietis.” Tā interneta komentāros ir raksturots 33 gadus vecais Arvīds Gļauda no Rogovkas ciema Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā. Savulaik gribējis kļūt par ticības mācības skolotāju, bet šobrīd viņa ikdiena paiet, veidojot fotoreportāžas par kultūras pasākumiem laikrakstam “Rēzeknes vēstis”, un sava prieka pēc- rakstot dzeju un audzējot ziedus kompozīciju veidošanai, ko dāvināt draugiem. Nupat arī nosvinēta pirmā gada jubileja precēta vīra godā.
Arvīds ar sievu Kristīni
“Arvīds nav tipisks vīrietis, jo viņam ir maiga daba, sievišķīga dvēsele. Cilvēks ar savu pārliecību. Mīl ziedus, gatavo ēst. Ļoti labs vīrs,” tā par Arvīdu teic viņa sieva Kristīne Gļauda. Abi ir pazīstami kopš skolas laika. Arvīds bērnību pavadījis Strūžānos, mācījies Jaunstrūžānu pamatskolā, vēlāk mācījies vidusskolā Kristīnes dzimtajā vietā- Nautrēnos. Kristīnei jau sen bijusi klusa cerība uz kopīgas dzīves veidošanu ar Arvīdu. Sākuši draudzēties pirms četriem gadiem.
Abi raksta dzeju. Arvīds kopš bērnības, bet Kristīne dzejas rakstīšanai pievērsusies salīdzinoši nesen. Pirms pāris gadiem Strūžānu pagasta bibliotēkā Arvīds un Kristīne, tobrīd vēl uzvārdā Belinska, uzstājās ar dzejas lasījumiem. Pagājušogad Kristīne līdzās vīram bibliotēkā lasīja dzeju jau ar jauno uzvārdu.
Arvīds publicējas ar pseidonīmu ”Arvīds, Arviduška”. Abi darbojas literātu biedrībā ”Latgales ūdensroze”, un viņu darbi lasāmi biedrības lapā ludre.lv, kā arī vietnē muoryszeme.lv. Arvīda dzejoļi publicēti arī ”Rēzeknes vēstīs” un “Katõļu Dzeivī”.
Literāti no biedrības ”Latgales ūdensroze”
Arvīds ir vairāku dzejas krājumu līdzautors: “Lietus nostaļģija”, ”Iemīlēties vēlreiz”, ”Brīnuma laiks”, “Latgales sirdspuksti”, ”Es uzticos Debesīm”. Ik gadu viņš piedalās Rēzeknes dzejas alamanahā. Vietējie dziesminieki ar viņa vārdiem sacerējuši vairākas dziesmas.
Arvīds sākotnēji neuzdrošinājās nevienam atrādīt savus dzejoļus. Viņš ir pateicīgs skolotājai Mārītei Bikovskai, kura 2011.gadā iedrošinājusi nekautrēties.
“Palikšu Latvijā, lai cik grūti ietu…”
/Arvīds, Arviduška/
”Dzejas rakstīšana ir mana sirdslieta, kurā pats ieguldu līdzekļus. Teikšu atklāti: ar dzeju nopelnīt ir grūti, lai dubultā atmaksātos ieguldītais. Vispirms ir jāuzraksta ļoti laba dzeja, jāizdod laba grāmata, kas būtu pieprasīta. Esmu atpazīstams, bet ar to ir par maz. Kā jau daudziem, arī man pamatā ir citas nodarbošanās, kas nes naudu. Strādāju visādus darbus. Dzeja paliek otrā plānā,” vaļsirdīgi teic Arvīds. ”Paldies Dievam, mums ir dārzs. Audzējam dārzeņus, kartupeļus.” Daudzi no Rogovkas brauc strādāt uz Rēzekni, lai arī Rēzeknē esot liels bezdarbs.
/Arvīds, Arviduška/
”Jaunieši no Latgales vairums pārceļas uz dzīvi ārzemēm, jo tur lielākas algas. Pamet savas dzimtās mājas, kas aiziet postā. Vietējie tās izlaupa, mājas sabrūk… Esmu Latvijā, jo pārāk mīlu Latgali, savu tēvu zemi. Es nebūšu tas, kas pēdējais izdzēš gaismu tuneļa galā. Es palikšu Latvijā, lai cik grūti ietu,” apņēmības pilns ir Arvīds, kurš sevi sauc par Latgales patriotu. “Esmu īsts latgaļu puisis, kas godā un cieņā tur tēva, mammas, vecmammas valodu- latgaliešu valodu. Pat Rīgā nekautrējos runāt un lasīt dzeju latgaliski.”
Paparaci un meditācija
Novada svētkos
Vēl kāda kaislība Arvīdam ir fotografēšana. ”Bez fotoaparāta nevaru sevi iedomāties. Tāpat kā sievietēm visur līdzi ir rokassomiņa, man ir fotoaparāts,” – izteicies Arvīds portālam ‘‘skaties.lv’‘. Viņš sevi tāpēc smiedamies sauc par paparaci fotogrāfu. “Vietās, kur ir zīme ”fotografēt aizliegts”, vienmēr būšu uzņēmis vismaz vienu bildi, kas noķerta pa kluso. Protams, bez zibspuldzes. Esmu uzņēmis fotogrāfijas ar slavenībām, bet tās publiskai apskatei nerādu, tikai savam priekam! Ar fotogrāfiju publicēšanu ir jāuzmanās. Drīkst tikai ar atļauju,” savus principus klāsta Arvīds. Dažkārt viņš arī piedāvā fotogrāfijas un nelielu aprakstu avīzei “Rēzeknes vēstis”, par to saņem nelielu honorāru. Savukārt, ejot ar fotoaparātu uz mežu, Arvīds piedzīvo sava veida meditāciju. “Man patīk knipsēt ziedus, kokus, ainavas. Tas ir kaut kas īpašs un skaists!”
”Dievs ar mani sazinājās,”- tā Arvīds komentējis uzņemto fotogrāfiju. Avots: fotografet.lv
Ticība un kalpošana
Gļaudu pāris regulāri apmeklē vietējo katoļu baznīcu, lūdzas, pieņem Svēto komūniju jeb Svēto vakarēdienu. Viņiem ir arī tradīcija kopīgi apmeklēt Aglonas svētkus. “Ejam 8 kilometrus no Aglonas pagrieziena uz Aglonu kājām. Tas ir mūsu mini svētceļojums. Esam ļoti laimīgi, ka ir tāda iespēja,” stāsta Arvīds.
”Dievs ir bijis un būs pirmajā vietā. Viņš noteikti manā dzīvē ieņems svarīgu lomu, pateicoties manas mīļās vecmāmiņas Eleonoras neatlaidībai, kura, īsti ticīga katoliete būdama, mūs, mazbērnus, veda tuvāk pie Dieva.” Vecmāmiņa aicinājusi Arvīdu uz baznīcu, iedrošinājusi. Savai vecmāmiņai viņš veltījis arī dzejoli ar rindām: ”Kā bitīte ik rītu skrien, un Dieviņu pielūdz ik katru mirkli, un dienu sāc ar dziesmiņu. Tu, mīļā babiņa!”
Pirmo Svēto komūniju (jeb Svēto vakarēdienu) viņš pieņēma padsmitnieka gados. “Gatavoties pirmajai komūnijai bija aizraujoši un brīnišķīgi.
Ar katru dienu man likās, ka Dievs mani sauc: “Nāc, nāc, nāc, tuvāk nāc!” Dievs aicināja un kā ar vilkšanu vilka mani uz baznīcu katru svētdienu, katros svētkos, un pat darbadienās piedalījos Svētajā misē.”
Zēna gados Svētajās misēs kalpojis pie altāra kā ministrants, reiz piedalījies ministrantu nometnē Jūrkalnē. Agrāk maijā dziedājis pie krucifiksa, godinot Jaunavu Mariju. “Bet tagad nav, kam dziedāt. Reti kāds jaunietis atnāk, jo neinteresē,” secina Arvīds.
Pašam skolas laikā tuvākie mācību priekšmeti bija ētika, filozofija un kultūrvēsture. Citos priekšmetos mācības grūti padevušās. Kad Arvīds mācījies 9.klasē un vajadzējis izlemt, kur iet tālāk mācīties- par spīti ģimenē piedzīvotajām 
problēmām, ceļš esot nemanot aizvedis uz Aglonas Katoļu ģimnāziju. “Jauna vide, jauni draugi, skolotāji… Mācībās negāja viegli. Attālums šķīra no mājām. Bija dažādi pārdzīvojumi. Pēc pusgada atgriezos atpakaļ uz Nautrēnu vidusskolu,” atminas Arvīds. Ģimeni bija piedzīvojušas veselības problēmas.
“Pēc skolas absolvēšanas sapratu, ka gribu būt tuvāk Dievam. Gribēju būt kristīgās mācības skolotājs. Iestājos Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā (RARZI), taču pēc gada mācības nācās atstāt, jo attālums un iespējas tikt no Latgales uz Rīgu nebija tādas, kā vēlējos…Dažas nodarbības pasniedzu kristīgajā mācībā pirmsskolas izglītības iestādē. Bet sapnis izzuda,” atklāj Arvīds.
Šobrīd Arvīds ar visu sirdi dzīvo Rogovkā, kur vairākus gadus kalpo dekāns Juris Kravalis. “Esmu nogājis malā un devis iespēju citiem izpausties,” saka Arvīds.
Rogovskā. Foto: Arvīds Gļauda
Arvīdu iestiprināja Nautrēnu katoļu baznīcā, un viņš ir ļoti priecīgs, ka turpat piedzīvojis arī laulības sakramentu.
“Pirmais laulības gads ir bijis raibs. Pārdzīvojumi par to, ka Arvīds dažreiz visu sarēķināja manā vietā, it kā saprazdamas manu domu gājienu, tagad liekas smieklīgi, kā mazi sīkumi. Visam pāri ir tas, ka esam viens otram, un ka ir kas uzklausa un mierina,” atklāj Kristīne.
Zemāk draugu veidots foto apskats no kāzām.
JAUNĀKIE KOMENTĀRI