Tuvumā- gan kalna galā, gan lejā. Atziņas pēc medija ”TUVUMĀ” jubilejas svinībām


264
Nupat augusta pēdējā nedēļas nogalē mēs, ”TUVUMĀ” (Tuvumā.lv) komanda, nosvinējām medija 1 gada jubileju ar kopīgu dievkalpojumu brīvā dabā, sarunām par medija attīstību, kristīgu dzīvesveidu un citām kopīgām aktivitātēm.  Kā medija idejas autore un galvenā redaktore varu ar gandarījumu teikt: jubilejas pasākums izdevās tieši tāds, lai mēs paši savā garīgajā dzīvē un pat “uz savas ādas” piedzīvotu, ko nozīmē mūsu pašu popularizētais sauklis ”Tuvāk Dievam- tuvāk cilvēkiem”. Vēlos dalīties gan ar savām, gan citu dalībnieku un mūsu viesu atziņām, lai tev, mūsu lasītāj, kļūtu pēc iespējas saprotamāks medija eksistences pamatojums.

Aicināju dalībniekus pastāstīt par aizkustinošākajiem mirkļiem pasākuma laikā un gūtajām atziņām par kristiešu sadraudzības jēgu un kristīgu dzīvesveidu. Sākšu ar savām pārdomām.

“Laidiet bērniņu pie manis!”

Ķurbē 2016.gada augustā. Foto: Aija Volka

Pasākums notika mūsu autores Vizmas Šulcas mājās “Līdumkalnos” Ķurbē, Talsu novadā, kur pirmoreiz biju pirms gada. Jau toreiz piedzīvoju kādu īpašu brīdi. Pēc lūgšanas piemājas kalna galā, ko saimnieki iesaukuši par Dieva mīlestības kalnu (kalna galā ir novietots saimnieka Andra Šulca paša rokām gatavots koka krusts), pagriezos pret kalna pakāji un ieraudzīju debesīs mākoni Latvijas kontūras formā. Tobrīd mani tas tik ļoti saviļņoja, ka šķita: pats Dievs norāda uz to, ka medijs ”TUVUMĀ” ir paredzēts par svētību visai Latvijai. Tobrīd vēl biju rīdziniece. Mājupceļā ar līdzbraucēju Aļesju tā aizrunājāmies, ka ceļa remontdarbi un nepieciešamie manevri mums sajauca debespuses un tā vietā, lai brauktu uz Rīgu, labu gabalu nobraucām Ventspils virzienā. Nosmējos, ka tā laikam vēl viena zīme: dzīvošu Ventspilī. Un cik interesanti… Šogad Ķurbē ieradāmies kopā ar vīru un bērniem kā jaunie ventspilnieki. Vēl sabrauca no Bauskas, Jelgavas, Tukuma, Talsiem, Liepājas…

”TUVUMĀ” komandas dalībnieki un draugi. Foto: Linards Volks

Kopā pavadīto trīs dienu laikā mēs visi kopā daudz smējāmies. Bija arī kādas grūtības, kuras jāpārvar kopīgā pazemībā un rūpēs. Miklas acis man bija, uzklausot mūsu komandas locekles Maijas Blumbergas teikto liecību. Svētdien dievkalpojumu vadīja vietējās Ķurbes luterāņu draudzes mācītājs pie mūsu kopīgi izveidota altāra, klātesot arī vietējās draudzes locekļiem. Šoreiz kalna galā piedzīvoju jaunu aizkustinošu mirkli. Vietējie svētdienasskolas bērni priecīgi skrēja augšup kalnā, lai apskautu māju saimnieci Vizmu, kura smaidot stāvēja, izplestām rokām. Man acīs sariesās asaras. Bija jāuzsāk pirmā dziesma, bet ausīs skanēja vārdi: “Laidiet bērniņus pie manis!” (Marka ev. 10:14) Redzēs, kādus pavērsienus medija attīstībā nesīs nākamais gads.

Gleznošana mākslinieces Lauras Šulcas vadībā

Jāatzīst, ka uz Ķurbi devos rūpju pilna: vedu jubilejas kūku un sarūpētos produktus kopīgajām maltītēm, telti un guļammaisus, gleznošanas piederumus, laivu, izdrukātus materiālus no Zinātņu akadēmijas ekspertu konsīlija “Vai IV Atmoda ir iespējama?”, par kuriem bija paredzēts diskutēt, un daudzām citām lietām pasākuma vajadzībām. Vedu arī medija jaunos reklāmas plakātus, kurus plānots izplatīt draudzēs, bibliotēkās un citās vietās. Uz tiem raugoties, prieks mijās ar skumjām. Pirms pāris dienām biju saņēmusi e-pasta vēstuli no kāda garīdznieka, kurš uz lūgumu ļaut pielikt plakātu pie draudzes ziņojuma dēļa atbildēja: “Nevaru atbalstīt reklamēšanu baznīcā un neiesaku to darīt arī citiem.” Izpētot medija saturu un autoru kolektīvu, viņš esot ieraudzījis vienu autoru, kura garīgums neesot pieņemams. “Veidot kristīgu un vēl starpkonfesionālu mediju ir laba un apsveicama doma, bet tas nav viegli paveicams darbs. Tas prasa lielu atbildību un arī savu iespēju un robežu apzināšanos,” norādīja mācītājs. Noskumu. Tajā pašā laikā iedomājos: ja mēs, kristieši, visi dzīvotu mierā un saticībā, tad jau tāds ”TUVUMĀ” visticamāk nebūtu vajadzīgs…

Fragments no “Kristīga dzīvesveida izpētes fonda” preambulas:

Mēs ticam, ka kristīgs dzīvesveids izriet no tiekšanās sekot Jēzum Kristum kā paraugam gan savās domās, gan vārdos, gan darbos, mīlot un cienot ikvienu cilvēku; meklējot mieru ar visiem; tiecoties pēc svētuma.

Mūsu vadmotīvu izsaka Bībeles panti:

„Meklējiet mieru ar visiem un svētumu, bez kura neviens Kungu neredzēs.’’ /Vēstule ebrejiem 12:14/

„Kur vien ir kāda aizstāvība Kristū, iedrošinājums mīlestībā, kopība Garā, ja ir kāda iejūtība un līdzjūtība, piepildiet manu prieku, būdami vienprātībā, kopīgā mīlestībā, vienoti dvēselē un domās, neko nedariet sāncensības vai tukšas slavas dēļ, bet pazemībā vērtējiet cits citu augstāk par sevi, rūpēdamies katrs ne tikai par savu labumu, bet arī par cita labumu.’’  /Pāvila vēstule filipiešiem, 2: 1-4)

Tā nu man, braucot uz Ķurbi, bija pilna galva arī ar pārdomām par robežām jeb tā saucamajām ”sarkanajām līnijām”. Mēs bijām aicinājuši piedalīties visus līdzšinējos redaktorus, autorus, līdzautorus, pārpublicēto rakstu autorus, palīgus un citus brīvprātīgos. Mūsu lokā ir cilvēki ar dažādām izpratnēm par garīgumu, tomēr esmu droša, ka visi ir apņēmības pilni iet Jēzus pēdās. Ne visiem aicinātajiem viesiem bija iespējas vai dūša piedalīties sadraudzībā, izkāpjot to reto reizi no virtuālās realitātes. Tomēr pasākums izdevās, apliecinot, ka mūsu nospraustie mērķi un principi ir praktiski realizējami dzīvē.

Dažkārt ikdienā jau intuitīvi jūtu, kuri jautājumi un tēmas ir jūtīgākās, un kuri autori kādam var izraisīt sašutumu pat nevis uzrakstītā aplamības dēļ, bet tikai sakarā ar savu reputāciju. Tāpat es nojaušu, kuri autori var uzrakstīt jebko, un daļa cilvēku būs sajūsmā tikai aiz cieņas pret viņu autoritāti. Nav viegli ar to sadzīvot. Ķurbē mums nebija tabu tēmu, un nebija dalījuma pareizajos vai nepareizajos. Atklāti runājām par kristīga dzīvesveida visdažādākajiem aspektiem.

Lai kopīgā sēdēšana pie viena galda būtu pēc iespējas jēgpilna, medija darbības laikā esam meklējuši Bībeles pantus, ko attiecināt uz medija darbību; veidojuši ētikas kodeksu un redakcijas vadlīnijas, pētījuši auditorijas vajadzības un gaidas;  izstrādājuši medija uzturētājam- nodibinājumam ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds”- preambulu un statūtus, rakstījuši medija projekta koncepciju, pētījuši nekomerciālās, kā arī komerciālās iespējas; analizējuši savas pirmās publikācijas pēc izstrādātiem kritērijiem… Esmu personīgi iepazinusi vairāk nekā 100 jaunus cilvēkus. Ar katru no tiem – savā īstajā laikā un ar jauniem izaicinājumiem. Tomēr ar vien esmu nonākusi pie secinājuma, ka Dievs no manis prasa tikai divas lietas: mīlēt un paļauties uz Viņu un no sirds mīlēt tuvāko. Dieva mīlestība, izrādās, sniedzas pāri maniem uztveres rāmjiem.

Kopā pie ugunskura. Foto: Edgars Lācis

Liene Bokmane, ”TUVUMĀ” komandas dalībniece:

“Nedēļā pirms braukšanas uz Ķurbi man vairākas dienas bija neciešamas zobu sāpes. Biju jau domājusi zvanīt un teikt, ka nebraukšu. Tomēr mana iekšējā balss tirdīja, ka jābrauc. Jutu, ka šis pasākums man var būt solis dziļāk ticībā un atziņā.
Laiks Ķurbē man atgādināja to, kāpēc ir nepieciešama kristiešu sadraudzība. Es priecājos par katru cilvēku, ko iepazinu šajās dienās, par katru mirkli, ko varēju piedzīvot Vizmas viesmīlīgajās mājās. Darbojoties “Tuvumā.lv”, mēs bieži vien nemaz nepazīstam viens otru, tikai redzam virtuāli.

Liene Bokmane. Foto: Edgars Lācis

Šādi pasākumi mums palīdz iepazīt to, cik dažādi esam un māca pieņemt. Patiesībā jau mums tādai sadraudzībai vajadzētu būt ikdienā vienam ar otru un ar ikvienu, kas ir tuvumā. Ar vārdu “tuvāk” es domāju sapratni, uzklausīšanu, rūpes un pazemību. Mīlestība ir tā, kas mūs visus satuvina. Viens no skaistākajiem mirkļiem bija dievkalpojums kalnā, kad Dievs mūs lutināja ar saulīti un bezvēju. Tas bija patiesi skaisti.”

Vizma Šulca, māju “Līdumkalni” saimniece un ”TUVUMĀ” komandas dalībniece:

“Katru reizi, kad telefoniski sazinājāmies, lai runātu par plānoto pasākumu, virs kalna parādījās varavīksne. Tas ko es piedzīvoju kalnā, ietekmēja vietas izvēli- draudzes mācītājs piekrita noturēt dievkalpojumu nevis Tiņģeres pils kapelā, kā bija sākotnēji plānots, bet kalnā. Dievkalpojuma laikā, kad lūgšanā aizvēru acis, notika kaut kas tāds, uz ko es pat neuzdrošinājos cerēt. Redzēju seju. Uz mani lūkojās mīlošas acis. Seja bija tik mīļa un nelīdzinājās nevienai Jēzus bildei. Viņa lūpas smaidīja. Es to nespēju aprakstīt. Sejas izteiksmē – acīs un smaidā- bija arī kaut kas tāds, ko varētu saukt par atbalstu. Man gribas teikt – apstiprinājumu, piekrišanu, iedrošinājumu.  Tā bija seja, no kuras plūda mīlestība. Smaids, kurš lika man smaidīt un mainīties. Man tagad visi cilvēki ir kļuvuši ļoti mīļi.

Foto: Edgars Lācis
Jāsaka, ka no paša sākuma, kad sākām pulcēties piektdienas vakarā, bija sajūta, ka katru atbraukušo ir uzaicinājis pats Dievs personīgi. Dieva mīlestība bija jūtama pat gaisā. Bija arī sajūta, ka visi izredzētie vēl nav atbraukuši, ka mums jālūdz par pārējiem.

Dieva klātbūtni neredz un nesajūt tikai tik ilgi, kamēr cilvēks nespēj pieņemt Viņa mīlestību, atvērties tai. Ir cilvēki, kuri piedalās dievkalpojumā tikai ar prātu, bet sirds paliek piesaistīta kādām pasaulīgām lietām. Kristiešu sadraudzība var šo situāciju mainīt, ja vien cilvēks to meklē, ir gatavs realitātē piedzīvot uzklausītas lūgšanas, dziedināšanu un dziļas iekšējas pārmaiņas. “TUVUMĀ” pasākuma laikā katrs varēja pamanīt Kristu mūsu vidū. Piemēram, mans vīrs atguvās no smagas, akūtas saslimšanas, piedzīvoja dziedināšanu. Ir labi, ja kristieši sadraudzību realizē savās draudzēs, svinot kopā dažādus svētkus vai pulcējoties pie tējas tases pēc dievkalpojuma. Taču vienīgi dažādu konfesiju kristiešiem pulcējoties kopā tiek nojaukta pēdējā barjera ceļā uz patiesu savienošanos ar Kristu. Jādomā par tām norādēm, kuras Jēzus savas dzīves laikā ir devis. Kuri tad ir tie, kurus mums jāmīl. Vai viņi ir atrodami tikai manā draudzē vai manā konfesijā?”

Foto: Aija Volka
Andris Šulcs, māju “Līdumkalni” saimnieks:
Kristīgs dzīvesveids nav ieslēdzams četrās sienās vai vienas konfesijas robežās, un kristiešu sadraudzība ir nepieciešama, lai mēs varētu cits citu stiprināt ar liecībām un kopā piedzīvotu to, ka Kristus ir mūsu vidū. Ļoti izjutu, kad visi par mani lūdza. Tas palīdzēja nesalīdzināmi vairāk par tabletēm. Visjaukākie mirkļi bija tie, kad tika dziedāts. ”
Maija Blumberga, “TUVUMĀ” komandas dalībniece:
Foto: Ingrīda Pērkone

“TUVUMĀ” gada jubilejā mani aizkustināja Vizmas bagātīgā “veselības bibliotēka”- smaržīgie augi, kas paši tevi atrod īstajā brīdī. Otrkārt, Dieva uzvara pār Sātanu. Esmu Dieva bērns jau teju 15 gadus, tomēr neatceros, kad aiz prieka būtu raudājusi tik nežēlīgi kā pēc šīs nedēļas nogales. Jutos kā tikko dzimis zīdainītis, ielikts paša Jēzus rokās. “TUVUMĀ” ir pilnīgi jauns sākums- katrs dalībnieks ielika pamatus pilnīgi citai dzīvībai. Aizkustināja pāriplūstošā mīlestība, īstuma piepildītā pielūgsme un slavēšana. Kristiešu sadraudzībā mēs esam priecīgi cerībā, pacietīgi savās bēdās, esam neatlaidīgi savās lūgšanās. Atzīsti savu bezpalīdzību un vājumu krusta priekšā un Dievs tev tuvumā sūtīs milzu sargeņģeļu karapulku. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Esi kā bērns krusta priekšā- vairosi mīlestību pasaulē!  Ļausimies, lai krustā piesistā Jēzus ērkšķu vainags ir mūsu greznākā rota- tikai un vienīgi caur ērkšķiem uz zvaigznēm! Tās ir atziņas, ko pasākuma laikā guvu.”

Līga Kleina, ”TUVUMĀ” komandas dalībniece:

Foto: Ingrīda Pērkone

“Tuvumā.lv” sadraudzības pasākums skaistajā un mierpilnajā Ķurbē ļāva ieelpot vēl pēdējo vasaras gaisa malku un iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Būšana par kristieti ir daudz sarežģītāks un daudzšķautņaināks process kā varbūt mums pirmajā brīdī varētu šķist, tāpēc ir labi, ka varam iepazīt citus kristiešus un izprast viņu attieksmi pret dzīvi, Dievu un pasaules skatījumu. Domāju, ka tas mums palīdz stiprināt ticību, jo reizēm šķiet, ka mūsu piedzīvotie satricinājumi un pārbaudījumi ir tik stipri, ka tos grūti izturēt un gribas padoties. Ir labi, ka šajos mirkļos ir blakus cilvēki, kuri ir kā dzīves liecības Dieva lielajam darbam, iedrošinot nepadoties.”

Misionāre Mārīte Strode, kura pasākuma laikā iedrošināja komandu ar atziņām par kristīgu dzīvesveidu, kā arī palīdzēja gatavot ēdienu:

“Bija aizkustinoši redzēt “TUVUMĀ” komandu, sajust vienotību un ka jūs visi gribat ieguldīt viens otrā. Svarīgi sajust, ar ko otrs elpo. Cik katram ir svarīga tā daļa, ko viņš var dot, liekot lietā savus talantus un spējas. Ir vajadzīgs aizlūgt vienam par otru, par kopīgi darāmo darbu, arī par to, ko cilvēki dara ārpus “TUVUMĀ”, un visiem vajag arī uzmundrinājumu un iedrošinājumu, tāpēc ir labi uzaicināt kādu ciemiņu ar īsu apmācību. Kā jau teicu pasākumā, Dievam ir svarīga viesmīlība un svinēšana. Ir jāpriecājas, lai Tā Kunga prieks vairojas. Dievs grib ap sevi redzēt sadraudzību un kopā būšanu.”

Ilona Veidemane, Ķurbes draudzes locekle, kura pasākuma laikā palīdzēja gatavot ēdienu:

“Mani vienmēr saviļņo un aizkustina patiesa kristiešu sadraudzība un tā pašaizliedzīgā kalpošana, kas vērojama šādos pasākumos. Kristiešu sadraudzībai ir ļoti liela nozīme. Arī Jēzus ne tikai mācīja un dziedināja, bet labprāt viesojās mājās vai piedalījās kopīgos pasākumos, kuros tāpat izskanēja Vārds un apsolījumi. Neformālās sarunās mēs dalāmies ar liecībām, stiprinām viens otru, aizlūdzam. Sadraudzībā attiecības ir sirsnīgākas, ārpus dievkalpojuma noteiktās kārtības, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Fragments no Anda Ķīviča sprediķa Dieva mīlestības kalnā (27.08.2017)

Lūkas evaņģēlija 10.nodaļas 27.pantā lasām Jēzus atbildi uz rakstu mācītāja jautājumu, kā iegūt mūžīgo dzīvību. “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” 

Ticība mūsos rodas kāda īpaša notikuma, gadījuma vai sarunas dēļ, kad spējam saskatīt, ka aiz mūsu dzīves notikumiem ir stāvējis KĀDS. Iepazīstot Dievu, mēs nonākam pie jautājuma: kā es varēju neticēt agrāk? Tad, pieaugot ticībā, kad saņemu no Dieva svētības, katru dienu žēlastību un vadību, varu izteikt savu pateicību un mīlestību. Mīlēt Dievu kļūst vieglāk.

Bet tad seko nākamais pārbaudījums – kā ir ar manu tuvāko? Tas ir daudz izaicinošāk, tas prasa daudz lielākas pūles. Tomēr labi, ka ir draudze, kurā varam mācīties arī pieaugt savā mīlestībā un cita pieņemšanā. Paldies Dievam, ka mums draudzēs ir atšķirīgas personības, ar dažādām dāvanām apveltītas. Šajā dažādībā mēs varam piedzīvot, ka mūsu pasaules uztvere, ticības dimensijas un vērtības iet plašumā. Draudze ir vieta, kur varam iedrošināt cits citu, kur varam lauzt savu egoismu un saņemto mīlestību no Dieva dot tālāk. Tad arī piedzīvosim, ka Dieva valstība ir tuvu klāt pienākusi.

Draudzēs, arī mūsējā, ir maz vīriešu, tādēļ jo lielāks man ir prieks par gados jaunajiem vīriešiem, kuri iepazinuši Dievu un pieņēmuši Kristu, par viņu kalpošanu un sirsnību.  Man ir prieks, ka medijs “TUVUMĀ” pilnveidosies un, ceru, gūs arvien lielāku interesentu skaitu. Jūsu komanda dara svētīgu darbu un lai Dievam par godu tas nes vēl lielāku svētību lasītājiem!”

Elīna Lāce rāda Aijai Volkai Talsu draudzes žurnālu

Pasākuma īpašais viesis- laikraksta “Talsu vēstis” žurnāliste Elīna Lāce:

“Bija interesanti sestdienas vakarā ierasties Ķurbes «Līdumkalnos», zinot, ka priekšā būs ne viens vien pagaidām vēl nepazīstams, bet līdzīgi domājošs cilvēks. Un tā patiešām bija ! Kopīgās sarunas bija jaukas un paplašināja skatījumu, ļaujot ielūkoties citu Latvijas pilsētu aktuālajās problēmās, pārrunāt izaicinājumus, ar kādiem žurnālistiem (mums, protams, īpaši interesēja tie, kuri ir kristieši!) ikdienā jāsaskaras, un iespējas, kādas varbūt vēl būtu vērts izmantot. Kristiešu sadraudzība jau nekad nenāk par sliktu, īpaši, ja tiekas cilvēki ar līdzīgām Svētā Gara dāvanām un var cits citu iedrošināt un cits cita veikumu novērtēt! Nudien — ir taču svarīgi palikt TUVUMĀ, nenorobežojoties, bet gan ļaujot Dievam robežas mūsu dzīvēs aizvien paplašināt.

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) mācītājs Andis Ķīvičs:
Andis Ķīvičs

“Ir labi, ka mums ir baznīcu ēkas, Ķurbes gadījumā kapela, kurā sapulcēties, lai svinētu dievkalpojumu. Tomēr svarīgāks par pulcēšanās vietu ir sanākušo cilvēku kopums. Tāpēc nav iemesla nesvinēt dievkalpojumu arī brīvdabā, jo altārgleznas vietā ir daba, kas ir Dieva radīta, kurā arī varam saredzēt Viņa varenību. Dievs ir apsolījis, ka tur, kur divi vai trīs pulcēsies Viņa Vārdā, tur arī Viņš būs to vidū. Šis apsolījums ir pietiekošs, lai es piedzīvotu Viņa klātbūtni ne tikai dievnamā. Prieks bija kopā būt ar ”TUVUMĀ” komandu un piedzīvot arī kādu daļu no jūsu ticības. Paldies, ka darāt šāda veida darbu.”

Dievkalpojums Dieva mīlestības kalnā. Foto: Jānis Locs