“Pāvils nav apklusinājis sievietes baznīcā”. Atklājumi Aļesjas Lavrinovičas doktora disertācijā teoloģijā

Apustuļa Pāvila vēstulē korintiešiem atrodamie panti par sievietēm, kurām likts klusēt draudzes sapulcēs, nepieder pie Pāvila sākotnējās vēstules, kuru viņš adresēja Korintas kristiešiem. To izpētījusi teoloģe Aļesja Lavirnoviča, Cīrihes universitātē, Šveicē, aizstāvot doktora disertāciju ar nosaukumu “Mulier taceat – 1. Kor 14:34–35 izpēte” (angļu val. Mulier Taceat – A Study of 1 Cor 14:34–35).

A.Lavrinoviča iesaka Bībeles tulkotājiem un izdevējiem pantus par sievietēm likt kvardrātiekavās, tādējādi informējot lasītāju, ka teksts ir ticis pievienots vēlāk no cita konteksta. Proti, izmantots tā saucamais antīkais un nerakstītais mājsaimniecības regulējums, bet paplašinot to, lai varētu to attiecināt uz draudzes kontekstu.

Mājsaimniecības regulējums nerakstītā veidā pakļāva sievu vīram ekskluzīvi laulības attiecībās. Tas bija nerakstīts noteikums. Savukārt Pāvila draudzēs  pulcējās gan sievietes, gan vīrieši; gan vergi, gan brīvie; gan jūdi, gan grieķi. Agrīnās draudzes, turpinot Jēzus sekotāju kustību, ticīgie tika uzskatīti par Dieva bērniem, kuru garīgā izcelsme ir svarīgāka par fizisko izcelsmi vai sociālo statusu.

”Mājsaimniecības regulējuma paplašinājums attiecībā uz draudzes attiecībām pēc dzimuma ir unikāls un sastopams vēl tikai Pāvila pirmajā vēstulē Timotejam otrajā nodaļā, kuru vairums teologu atzīst kā pseido-epigrāfisku vēstuli jeb tādu, kuru uzrakstījis kāds Pāvila māceklis pēc apustuļa Pāvila nāves. Arī otrā vēstule Timotejam un Titam ir pseido-epigrāfiskas. Šīs trīs vēstules kopā ir tapušas labu laiku pēc Pāvila nāves un pētniecībā tiek dēvētas par Pastorālajām vēstulēm, jo, atšķirībā no autentiskā Pāvila izpratnes par kalpošanas dāvanām jeb harizmām, šajās vēstulēs ir runa par ieceltajiem amatiem baznīcas hierarhijā, kas norāda uz vēlāku laiku, kad kristietība sāka institucionalizēties,” skaidro A.Lavrinoviča lapā sieviesuordinacija.lv.

19. gadsimta vācu teologs Johaness Vaiss (Johannes Weiss) uzskatīja, ka

teksts, kas atrodas pirmajā vēstulē korintiešiem un apklusina sievietes, ir ticis pierakstīts tad, kad notika Pāvila vēstuļu savākšana, rediģēšana un kodificēšana jeb kopāsalikšana.

“Tas varētu būt noticis pirmā gadsimta beigās vai otrā gadsimta sākumā. Ap to pašu laiku tapa arī tā saucamās pseido-epigrāfiskās Pastorālās vēstules, kuru autors, izmantojot Pāvila vārdu, centās iedibināt kristīgajās draudzēs pakļautības un paklausības attiecības, argumentējot gan no radīšanas stāstu interpretācijas, gan no nerakstītā mājsaimniecības regulējuma, gan mēģinot nodibināt agrīnās ordinācijas jeb sakrālajā amatā iecelšanas mehānismus otrās paaudzes kristiešu draudzēs. To, ka teksts ir vēlāk ielikts, apstiprina seno rokrakstu pētījumi, gan grieķu sintakses analīze.

A.Lavrinoviča savā doktora darbā pamatā analizēja tekstu no Pāvila vēstules korintiešiem 14.nodaļas, kas tiek lielākoties citēts debatēs par sieviešu lomu un nozīmi baznīcā, sakarā ar it kā aizliegumu sievietēm runāt draudzēs:

“Kā tas parasts visās ticīgo draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā, kā arī bauslība nosaka. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” (1. Korintiešiem 14:33b-35; 2012. g. tulk.)

Kā zināms, balstoties tieši uz šiem pantiem, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode ar arhibīskapu Jāni Vanagu priekšgalā savulaik lēma aizliegt sieviešu ordināciju, lai gan luterāņu baznīcā jau iepriekš darbojās sievietes – evaņģēlistes –, vīriešu teologu trūkuma dēļ nereti arī pildīja draudžu ganu pienākumus, cītīgi studēja teoloģiju starptautiski atzītās augstākajās izglītības iestādēs. Pēc LELB lēmuma aizliegt sieviešu ordināciju teoloģijas izglītību ieguvušām luterānēm no Latvijas faktiski vairs nebija iespēju Latvijā pašrealizēties ar mācītājas aicinājumu, daudzas no tām devušās kalpot ārpus Latvijas, pievienojoties organizācijai – Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca Pasaulē (agrāk zināma arī ar nosaukumu LELBāL; atsevišķas šai apvienībai piederošas draudzes darbojas arī Latvijas teritorijā).

A.Lavrinovičai pievērsties strīdīgo rakstu vietu pētīšanai pamudinājums sakņojas jau pieredzē kopš agras jaunības, jo, lai arī kristīta katoļu baznīcā, agrāk viņa pati ir aktīvi darbojusies harizmātisko kristiešu kustībās. Arī tajās viedoklis par to, kas ir atļauts sievietei, dalījās, pamatojoties uz Pāvila vēstulē rakstīto.

Tad nu A.Lavrinoviča apņēmās pati iemācīties lasīt oriģinālvalodās, kurās sarakstīti senākie rokraksti, un pievērsties oriģinālo avotu un teologu vēlāko skaidrojumu pētījumiem. A.Lavrinoviča izpētīja 14.nodaļu visos senajos Jaunās derības rokrakstos, kā arī vēlākos grieķu (un grieķu-latīņu) Jaunās derības izdevumos un secināja, ka senajos grieķu manuskriptos un vecākajos Jaunās derības izdevumos frāze “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs” nav bijusi saistāma ar sieviešu apklusināšanu, bet gan atradusies atsevišķi – iepriekšējā paragrāfā. Savus secinājumus Lavrinoviča publicēja jau 2017. gadā Kembridžas universitātes žurnālā “New Testament Studies”.

Izrādījās, ka teju visās mūsdienu Bībelēs, arī Bībelē latviešu valodā, frāze “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs” ir sasaistīta ar sieviešu apklusināšanu draudzēs, tādējādi pārsniedzot Korintas draudzes kontekstu un it kā attiecinot aizliegumu uz visām sievietēm visās draudzēs visos laikos. Taču, ja ņem vērā grieķu gramatikas likumus, atklājas, ka frāze “kā tas pieņemts visās svēto draudzēs ” burtiski jātulko “kā visās svēto draudzēs.” Šādu frāzi var interpretēt vismaz septiņos dažādos veidos, jo tai nav nedz teikuma priekšmeta, nedz izteicēja, līdz ar to skaidrojums meklējams, sasaistot ar kontekstu pirms un pēc šīs frāzes.

“Ja senajos rokrakstos šī frāze ir tikusi rakstīta atsevišķi no sievietēm, ir pilnīgi neracionāli un pretēji grieķu sintaksei savienot to ar teikumu par sievietēm, kas rokrakstos sākas ar jaunu paragrāfu. Turklāt, frāze, kas sāk teikumu ar “kā,” nav raksturīga Pāvilam. Pārrakstītāji bija pamanījuši šo problēmu un atsevišķos rokrakstos bija pierakstījuši frāzes nobeigumā “es mācu.” Šāds pārrakstītāju risinājums loģiski pabeidz palīgteikumu pēc apgalvojuma par Dievu 33. pantā – “Dievs ir kārtības Dievs, kā es mācu visās svēto draudzēs,” A.Lavrinoviča atklājumus skaidro lapā sieviesuordinacija.lv.

Pētījuma gaitā A. Lavrinoviča izvērtējusi arī tā saucamā korintiešu saukļa hipotēzi, taču tai neatrada apstiprinājumus. Vēl ir veikta terminu semantikas analīze jeb terminu un frāžu lietojuma analīze. Tostarp atklājās, ka Pāvils nekad nepiesauc bauslību to necitējot.   Termins “bauslība”, kas sastopams 1. Kor 14:34, nevar būt saistāms ar 1 Moz 3:16. Tas nevar būt arī tulkots kā grieķu – romiešu “likums”. Senajā Grieķijā un Romā sievietēm piederēja nekustamais īpašums; sievietes, kurām bija vairāki bērni, tika uzskatītas par neatkarīgām personām, kas var vest lietas savā vārdā, sievietes varēja strādāt, pārvietoties zirgu pajūgos, visiem labi zināmā “tēva vara” jeb pater potestas tika attiecināta uz abu dzimumu bērniem pat tiem, kas bija precējušies, tādējādi nediskriminējot tikai sievietes. To apliecina pētniecība papirusu jomā, jo tikuši atklāti sen līgumi, testamenti, citi dokumenti, kuros sieviete ir viena no līgumu slēdzējām pusēm.

Par savu doktora darba pētījumu Cīrihes universitātē, Šveicē, Aļesja Lavrinoviča ieguva vērtējumu Magne cum Laude (ar lielu pagodinājumu). Viņas disertācija grāmatas formā tiks publicēta “Mohr Siebeck” izdevniecībā.