Grāmatas Iesakām Personas

Martins Šlēzke. Būt skanīgam instrumentam (+ AUDIO, VIDEO)

2023. gada 2. augusts1501 skatījumu0

“Cilvēka esības pamatvārdi ir šie: tu esi mīlēts un tu esi aicināts. Tas nozīmē – tu esi un tev jādara.”¹ Šos vārdus raksta vijoļmeistars Martins Šlēzke savā grāmatā “Skaņa”, kuras kopējo saturu lakoniski atspoguļo tās apakšvirsraksts – “Par nedzirdēto dzīves jēgu”, jo, stāstot par skanīgas vijoles tapšanu savā darbnīcā, autors mērķtiecīgi pievēršas būtiskiem cilvēka dzīvi veidojošiem faktoriem.

Prasmīgais, daudzus skanīgus instrumentus radījušais meistars ikdienā ir vērīgs notikumu, dzīves likumsakarību vērotājs, analizētājs un pārdomātājs. Krietni vairāk nekā divdesmit gadu ilgā vijoļmeistara darba pieredze palīdzējusi tapt līdzībām, domām un atziņām par cilvēka dzīves jēgu, aicinājumu un piepildījumu – to visu Šlēzke talantīgi ietērpj vārdos un teikumos savā pirmajā, daudzviet pasaulē atzinīgi novērtētajā grāmatā, kas nu jau gandrīz gadu lasāma arī latviešu valodā.

Iesākumā citētos vārdus gribas pārveidot jautājumā:

kas es esmu un kam man jābūt?

Iespējams, pirmo reizi cenšamies to atbildēt, beidzot skolu un izvēloties nākotnes profesiju, bet, tā kā ne vienmēr šīs izvēles ir ilgmūžīgas, tad arī turpmākajos dzīves gados atkal un atkal nākas pārdomāt, kam jāpiepildās manā dzīvē, ko es patiešām vēlos. Personīgo atbilžu meklējumos citu pieredze var būt mums palīdzoša, un tāds ir arī Martina Šlēzkes dzīvesstāsts.

Aicinājums kopš bērnības

Kāds tad ir paša autora gājums līdz apjausmai, kas viņš ir un kādam īpašam uzdevumam ir aicināts? Bērnībā apguvis vijoļspēli, tad vijoļu darināšanu un visbeidzot studējis fiziku, lai labāk izprastu skaņas rašanās fizikālos aspektus. Martina pamatnodarbošanās un vienlaikus arī dzīves aicinājums ir vijoļbūve, bet viņš ir arī domātājs un rakstnieks. Nedaudz tuvāk meistaru palīdz iepazīt viņa personīgie stāsti grāmatā, izgaismojot vairākus izšķirošus notikumus ceļā līdz aicinājumam. Autora pieredze dāvā vērtīgas ceļazīmes lasītājiem, apliecinot, ka

ikviens ir Dieva mīlēts un aicināts tapt Viņa rokās par skanīgu instrumentu.

Jāpiekrīt Martina viedoklim, ka dzīvē ir teju neiespējami nonākt līdz jēgai, noderīgumam, piepildījumam bez sākotnējās apjausmas, kas es esmu un ko es vēlos. Tas ir gana sarežģīts uzdevums, ņemot vērā, cik plašas un dažādas ir iespējas. Visticamāk, izpratne nevienam nerodas vienā mirklī vai dienā, bet drīzāk − summējoties daudziem maziem iespaidiem, pieredzēm un aizrautībai par kādām lietām. Arī Martins savā dzīvē piedzīvo vairākus uzmanību piesaistošus brīžus, kas kopumā vēlāk nosaka profesijas izvēli. Kā viņš pats atceras, pirmā iepazīšanās ar vijoli bijusi spilgta. Viņam varējis būt aptuveni septiņi gadi, kad dzirdējis sava tēvoča vijoļspēli. Tā viņu tik ļoti aizrāvusi un sajūsminājusi, ka bijis pilnīgi skaidrs – arī viņš vēlas to apgūt. Sekoja vijoļspēles mācības kādā Švābijas ciemata mūzikas skolā, kurā Martina skolotājs bija Berlīnes Filharmonijas kādreizējais solo altists Atils Bologa. Skolotāja dziļā un dedzīgā mūzikas izpratne, kuru viņš centās iedvest arī savos audzēkņos, būtiski ietekmējusi Martina vēlāko izvēli kļūt par vijoļmeistaru.

Kopumā gan skolas gadi Martinam nebūt nešķituši aizraujoši vai jēgpilni. Savā grāmatā, daloties atmiņās, viņš raksta:

“Atceroties šo laiku, varu teikt, ka es skolu piedzīvoju kā vietu, kur pastāvīgi sniedza atbildes uz jautājumiem, kurus man nenāca ne prātā uzdot. Turpretī tas, kas mani patiešām interesēja, neietilpa mācību programmā. Tā bija izteikta neatbilstība starp manām kaislīgajām individuālajām interesēm un skolas nepanesamo garlaicību. Ņemot vērā bieži vien mācībām neatbilstošo sniegumu, [..] man [..] pamazām draudīgi tuvojās izmešana no skolas. Par laimi, mēs toreiz mainījām dzīvesvietu. Tā nu es, pozitīvas apņēmības pilns, varēju uzsākt jaunu dzīvi Hercoga Kristofa ģimnāzijā Beilšteinā, Bādenē-Virtembergā. Lai gan arī tur mani sākumā bieži aicināja uz direktora kabinetu, situācija ar laiku normalizējās. Kad pēc desmitās klases es šo skolu pametu un uzsāku mācības Mitenvaldes Vijoļbūves skolā – no dažiem simtiem ārzemju un pašmāju pretendentu katru gadu uzņēma tikai divpadsmit –, jautājumu un atbilžu spēle pēkšņi pavērsās pretēji. Jo spēcīgāk mani aizrāva vijoļbūve, jo vairāk mani nodarbināja jautājumi, uz kuriem es nesaņēmu atbildes, jo to vienkārši vēl nebija. Es labi atceros, kā pirmajā mācību gadā vienam no maniem skolotājiem pacietības mērs bija pilns, un viņš man nepārprotami to arī lika saprast. Kad biju uzdevis jautājumu par skaņas cēloņiem kādā darba procesā un mēģinājis izprast, kāpēc augšējā deka izveidojama tieši šādā un ne citādā veidā, viņš pēkšņi ar plaukstu uzblieza pa darbagaldu. Skaļā blīkšķa dēļ mācību darbnīcā, kur atradās gandrīz divdesmit pirmo trīs semestru vijoļbūves skolēni, acumirklī iestājās nāves klusums. Skolotājs kliedza: ja es šeit visu gribot darīt citādāk, tad lai sakrāmēju savas somas un dodos prom.”²

Nerimstoša zinātkāre, vēlme pašam izprast lietu darbības principus, nereti izaicinoši pārbaudot un apšaubot ierastos pieņēmumus un rīcības veidus, noteikti būs šķitusi nogurdinoša un apkarojama īpašība ne vienam vien Martina pedagogam, tomēr viņa neatlaidība tika atalgota. Vienam no vijoļbūves skolas skolotājiem, kurš pats pēc izglītības pat nebija pedagogs, Martina pētnieciskā degsme likās tomēr ļoti vērtīga īpašība, kuras uzturēšanā un izkopšanā viņš tad savu audzēkni visādi atbalstīja un skubināja ne vien atsākt un pabeigt savulaik pamestās skolas gaitas, bet pievērsties arī nopietnākai skaņas pētīšanai un pat fizikas studijām nākotnē. Viņš bija skolotājs, kurš “negrib pamācīt, bet vienkārši palīdzēt skolēnam pašam mācīties. Viņš deva impulsus, un tūlīt radās dzīvīgums un modrība. Bija izjūta, ka tu pats tieši šajā acumirklī esi visu lietu atklājējs.”³

Dievs ir reāls

Patstāvība, neatkarība spriedumos un uzdrīkstēšanās veidot savus uzskatus Martinam piemita jau pusaudža vecumā. Pateicoties šīm īpašībām, viņš savā ģimenē ir pirmais, kurš sāk ticēt Dievam. Trīspadsmit gadu vecumā, būdams kādā kristīgā jauniešu nometnē, Martins saprot, ka Dievs ir reāls, un Jēzus viņam kļūst par ideālā cilvēka tēlu. Viņš ar Jēzu lepojas, to apbrīno un ir dziļi sajūsmināts, ka kāds var būt tik mīlošs. Viņa vecāki tajā laikā nav ticīgi un nebūt nav iepriecināti par Martina jauno un noturīgo aizraušanos. Tēvs, kurš ir humanitāro zinātņu profesors, regulāri diskutē ar dēlu par ticību, iebilzdams un noraidīdams Martina ticības argumentus. Lai cik tas tolaik ir sāpīgi, vēlāk vijoļmeistars atzīst, ka šādā veidā tēvs, pats to neapzinādamies un pat nevēlēdamies, bijis viņam lielisks skolotājs, jo

provocējis viņu domāt vēl dziļāk un pamatīgāk, tādējādi palīdzot nometnē piedzīvotajai emocionālajai ticībai nobriest un kļūt par sirds un prāta ticību.

Rakstnieks stāsta:

“Mājās gandrīz nevienas pusdienas nepagāja bez diskusijām. Es jutos sakauts savā pārliecībā, kad, piemēram, mans tēvs, kurš kā profesors argumentācijas prasmē bija par mani nesalīdzināmi pārāks, gribēja zināt, kā gan, ņemot vērā daudzās un dažādās reliģijas un pasaules uzskatus, iespējams runāt par vienu vienīgu patiesību, vai arī kā es varu ticēt “mīlošam Dievam”, redzot visas pasaulē sastopamās ciešanas. [..] Lielākoties pēc šādām asām diskusijām es biju tuvu asarām un devos uz savu istabu, lai vienatnē lasītu Bībeli. [..] Vispirms es savā istabā iededzināju sveci, noliku to sev priekšā, apsēdos un lasīju. Tajos brīžos es bieži izjutu svētu tuvību, it kā Jēzus stāvētu man aiz muguras, uzliktu Savu roku uz šī trīspadsmitgadīgā Dieva meklētāja pleca un izskaidrotu tekstus. [..] Jo vairāk šajos gados lasīju, jo vairāk mani valdzināja tekstu patiesība, svešādība un skaistums. Tie kļuva par “manu pirmo draudzi”, un tādi tie ir palikuši līdz pat šai dienai. Bībele kļuva par manas dvēseles dzimteni.”⁴

Pieredze grūtībās

Iepriekš minētās īpašības noteikti palīdzēja Šlēzkem vēlāk izkopt arī savu individuālo vijoļbūves stilu un sasniegt augstus rezultātus savā darbā. Tomēr, pat pēc teicami nokārtotiem mācību noslēguma eksāmeniem un vijoļmeistara diploma iegūšanas, savas darbnīcas izveide nav vienkārša. Martins nebūt vēl nejūtas pārliecināts par savām spējām, trūkst pastāvīgu klientu, ienākumi ir neprognozējami, un savu finansiālo stāvokli autors apraksta kā “dzīvošanu no rokas mutē”. Līdzās darba rūpēm pēkšņi rodas neziņa un izmisums par sievas veselību – tiek diagnosticēta nedziedināma slimība ar pesimistiskām izredzēm uz izveseļošanos ar piebildi, ka diagnoze vēl precizējama pēc kāda laika. Par pilnvērtīgu koncentrēšanos uz darbu vairs nav ne domas. Laiks rit, notiek papildu izmeklējumi. Kādu rītu Martina sieva, lasot Bībeli un lūdzot Dievu, piedzīvo, ka viņu pārņem pārdabīgs miers, kas gluži kā smaga sega nosedz un sasilda visu ķermeni. Šī pieredze ilgst labu brīdi. Ir pagājušas septiņas mokpilnas nedēļas, seko atkārtota pārbaude, kura apstiprina, ka slimības organismā vairs nav. Vai vainojami kļūdaini iepriekšējie izmeklējumi, vai ir notikusi brīnumaina dziedināšana – tas paliek apslēpts. Lai arī jau agrāk Martins ir piedzīvojis grūtus, izmisuma pilnus brīžus, kuros sveiks un vesels palicis, tikai pateicoties īpašai Dieva žēlastībai un klātbūtnei, šī pieredze abus ir būtiski ietekmējusi. “Agrāko jauneklīgo vieglumu iepretim dzīvei mēs noteikti bijām pazaudējuši,” – atceras Martins.

Kā ārkārtīgi nozīmīgu garīgu pieredzi, kas palīdzējusi nenolaist rokas grūtību priekšā, Martins savā grāmatā apraksta dievkalpojumu, kura laikā piedzīvojis kaut ko līdzīgu Dieva aicinājumam.

“Gara acīm es skaidri un starojošā gaismā redzēju, kā man lēnām un klusējot tuvojās Jēzus. Tad es redzēju, ka Viņš nometas ceļos manā priekšā. Es nespēju šo mirkli izturēt un nevarēju pieļaut, ka Viņš ir nometies ceļos manā priekšā. Es sacīju: Tu nevari mesties ceļos manā priekšā! Taču nekas nemainījās. Tāpēc arī es nometos ceļos. Tajā brīdī man nebija svarīgi, ko domāja mani solabiedri. Es nometos ceļos, un viss notika bez vārdiem. Viņš paņēma Savās rokās zemi – es neredzēju baznīcas grīdu, bet patiešām vienkārši zemi –, tad Viņš satvēra manas rokas un ielika mitro zemi manās plaukstās. Tajā brīdī es zināju, ka tas ir aicinājums kaut ko veidot un ka tas attiecas uz priekšā stāvošo vijoļbūves darbnīcas izveidi, kas tad nodrošinātu iztiku. Es jautāju: ko man veidot? Tad Viņš izņēma zemi no manām plaukstām, saņēma manas rokas Savējās un ar īkšķi iespieda manās plaukstās Savas krusta rētas. Man likās, ka sajūtu šo spiedienu, un es atvēru acis, bet neko neredzēju. Tomēr sapratu, ko tas nozīmēja. Es nesaņēmu atbildi uz jautājumu, ko man veidot. Aicinājums bija atklāsmē, kādā veidā to darīt. Tam jānotiek Viņa veidā, Viņa ziedošanās garā, jo tāda nozīme ir krusta rētām Viņa rokās.”⁵

Radīt skanīgu vijoli ir Martina aicinājums. Ideālas skaņas atrašana ir kļuvusi par vienu no viņa dzīves mērķiem. Lai dotos skaņas veidošanas ceļojumā, viņam bija jāpamet mūziķa karjera un jāapgūst vijoļbūve.

No kaut kā nākas atteikties par labu kādai citai lietai.

Lai virzītos vēl tālāk izpratnē par skaņas veidošanos, ir jāiegulda papildu pūles un enerģija, − to no viņa prasa fizikas studijas. Bet tas viņam palīdz ar katru jaunu instrumentu uzdrošināties neiespējamo – radīt skaņu, kāda nevienam instrumentam pasaulē vēl nav piemitusi. Kā viņš pats saka: “Mans ceļojums vēl nav beidzies.”

Aicinājums viņam nozīmē: “Es kalpoju.” Ikdienā viņš darbnīcā parasti pavada divpadsmit stundas. (Vienas vijoles tapšanai nepieciešamas aptuveni 200 līdz 250 stundas.) Ja darbadienas beigās Martins jūtas izsmelts, tā viņam ir laba zīme, jo tad viņš ir atdevis visu. Meistars uzskata, ka ikviens, kurš mēģina smelties spēku no sava aicinājuma, to izmanto ļaunprātīgi. Iedvesmu un spēku jaunam darba cēlienam Martins gūst savas darbnīcas bēniņu stāvā, kur iekārtojis savu personīgo kapelu. Tajā tiek iemēģināti tapušie instrumenti, kā arī dienas gaitā rasta atelpa, meditējot un lūdzot. Bet ne mazāk svarīgi ir domu apmaiņas brīži ar draugiem, pastaigas dabā un izjādes ar zirgiem.

Ceļa zīmes

Vērojot Martina dzīves pieredzi, saredzamas vairākas ceļa zīmes, kas varētu būt nederīgas ikvienam no mums. Lūk, dažas no tām, izsakot tās paša vijoļmeistara vārdiem.

– Apzinies, ka esi Dieva mīlēts, un uzticies Viņa veidojošajam spēkam. Skanīga dzīve veidojas visprasmīgākā Meistara rokās.

“Dzīvot Dieva veidojošā spēka ietekmē nozīmē būt “svētam”. Tas nenozīmē, ka esam pilnīgi, bet mēs dzīvojam kā svētumam aicinātie dievišķajā spēkā. Kam mēs drīkstam sevi uzticēt un kam mēs paklausām – tas raksturo “svēto”. Mums būtu jāzina: mūsos mirs ne jau radošais un labais, bet gan nenobriedušais un haotiskais – cietsirdība, bezcerība, nerimtība, nemiers, bezdievība. Tāpat kā vijoļmeistars darbojas, līdz koksne top par instrumentu un sāk skanēt, tāpat ir arī kāds meistars, kas strādā mūsos.”⁶

– Aicinājumu, dzīves jēgu un piepildījumu nevar atrast tāpat vien, starp citu. Tas prasa vērību, iedziļināšanos, pacietību un neatlaidību.

“Manai esībai jābūt svētam meklējumam. [..] Šeit noteikti ir spēkā likumsakarība: kam kūtra sirds, tam dzīve neskanēs. Mūsdienās valda uzskats, ka garīguma lielākais ieguvums ir atrast sirdsmieru. Taču tas nozīmē arī tieši pretējo: ja mana dzīve ir kaut kā vērta, tad es došos ceļā, jautāšu un klausīšos, uzmanīgi raudzīšos, pētīšu un sapratīšu savu esību kā meklējošas dzīves svētceļojumu. [..] Nē, aicinājums var un drīkst mūs darīt nemierīgus!”⁷

– Aicinājums nav sevis, savu personīgo ieceru īstenošana, bet gan daudz vairāk kvalitatīvu, veselīgu un atbalstošu attiecību veidošana ar citiem, savstarpējā kopībā veicinot katra izaugsmi.

“Mums netiek piedāvāta pasaule, kura pakalpīgi un draudzīgi tikai to vien gaida, lai katru cilvēku personīgi un individuāli “īstenotu”. Saskaņā ar Bībeli cilvēka aicinājums ir saistīts ar kopienas aicinājumu un attiecību veidošanu vidē, kurā mēs dzīvojam. Tas, kurš raugās tikai pēc sava nozīmīguma, jo dedzīgāk to meklēs, jo neizbēgamāk to pazaudēs; kurš meklē tikai pats savu pilnīgošanos un individuālu sastapšanos ar Dievu, tam ceļš šajā virzienā aptumšosies. [..] Ticība pirmām kārtām ir aicinājums būt par “tu” Dievam un savam tuvākajam.⁸

“Aicinājums ir būt mīlošajam mana tuvākā vajadzību dēļ. Nekas nepadara Dieva žēlastību mūsos spēcīgāku kā tas, ja mēs dzīvojam tam, uz ko esam aicināti. Savukārt, ja mēs savu aicinājumu sevī neatdzīvinām, tad mūsu sirds atslābs un kopā ar to – mūsu ticība. Tāpēc ticēt nozīmē ne tikai uzticēties, ka Dievs ir labs, bet tikpat lielā mērā atklāt, ka Viņš uztic arī man paveikt kaut ko labu. Mums savas dzīves uzdevumi jāuztver kā dāvana. Tāpēc ir svarīgi, ka mēs ne tikai jautājam, kam es uzticos, bet tieši tāpat mums vajadzētu jautāt šādi – kas ir uzticēts manai dzīvei?” ⁹

– Piepildīta un skanoša dzīve prasa gudrību un drosmi.

“Tas nozīmē jautāt, no kādām nedzīvām lietām beidzot būtu jāšķiras. [..] Jebkurā dzīves jomā mums jāmācās visus mūsu esības zarus un dzinumus stiept pretī gaismai. Dzīvi dzīvot ir jāmācās!¹⁰

“Neviens cilvēks nemūžam neiemācīsies darināt instrumentu, ja viņš tikai skatīsies, kā to dara otrs, un redzēto pieņems vienkārši zināšanai. Man pašam ir jāsatver rokā darbarīks un jāmācās tas, kas man tiek rādīts. Neviens ērglis nemūžam neiemācīsies lidot, ja viņš tikai noskatīsies, kā to dara citi putni. Viņam pašam jāizpleš spārni. Ērglēns to iemācās vienīgi tad, kad tas atgadās ar viņu pašu. Lielais ērglis viņu iztraucē! Tādējādi sava aicinājuma apgūšana ir nevis garīga piedeva dzīvei, bet gan dzīve pati. Tā ir mācīšanās un uzticēšanās lietās, kas mūs iztraucē, sastop, izaicina un atgadās. Tieši tad, kad notikušo neizprotam, mums vajadzētu izplest savas uzticēšanās spārnus, lai piedzīvotu, ka negaidītais mūs var ievest mūsu aicinājumā.”¹¹

Kristīgajā baznīcā katrai gada svētdienai ir savs vārds. Viena no tām tiek saukta par Labā Gana svētdienu − tad tiek atzīmēta arī Pasaules lūgšanu diena par aicinājumiem. Šogad tā tika svinēta jau sešdesmito reizi. Iniciatīvas mērķis ir palīdzēt ikvienam kristietim personīgi, draudzes vai kristīgās kopienas kontekstā saklausīt, atsaukties Dieva aicinājumam, turpinot pieaugt visas savas dzīves laikā. Pāvests Francisks savā šī gada vēstījumā Labā Gana svētdienā aicināja atcerēties, ka Kunga aicinājums ir žēlastība, nepelnīta dāvana, un vienlaikus cieša mūsu apņēmība tam atsaukties un tajā doties. Žēlastība ir tas, ka Dievs mūs “iecerējis” pēc Sava tēla un līdzības un vēlas, lai mēs būtu Viņa bērni: mēs esam radīti no Mīlestības, mīlestībai un ar mīlestību, un mēs esam radīti, lai mīlētu. Tas skan tik līdzīgi iesākumā citētajiem Martina Šlēzkes vārdiem − tu esi mīlēts un tu esi aicināts mīlēt.

Ja vārdi ‘aicinājums, dzīves jēga, piepildījums’ vēl arvien skan pārāk svešādi un to izprašana šķiet kā neiespējams uzdevums, tad noslēgumā kāds pavisam vienkāršs mācītāja Linarda Rozentāla ieteikums:

“Vai esi sapratis savu aicinājumu dzīvei? Vai esi saklausījis balsi, kas aicina pretī dzīves jēgai un piepildījuma, gandarījuma, “dzīvi neaizšaušanas garām” izjūtai? Vai esi nonācis pie tā, ko tu dzīvē nevari nedarīt? Pie tā, kas ir tava dzīves lieta? Jo tava dzīves lieta ir nevis tā, ko tu dzīvē varētu darīt, bet tas, ko tu vairs nekādi nevari nedarīt. [..] Sāksim ar šo dienu. Vai man šodien ir kaut kas tāds, ko es nevaru nedarīt? Tas, ko nedarot, šī diena būs aizšauta garām? Ir visas dzīves aicinājums, bet ir arī šīs dienas vai šīs nedēļas aicinājums, šī mēneša, šī gada, varbūt kāda manas dzīves posma aicinājums – tas, ko es šajā savas dzīves konkrētajā laikā nevaru nedarīt. [..] Kad sākam sekot tam, ko dzīvē nevaram nedarīt, mēs kļūstam par tās “labo ganu”. Nonākt pie tā, ko tu nevari nedarīt, ir nevis visam pārējam atmest ar roku, bet sākt visu savu dzīvi ganīt vienā virzienā, vienā garā, vienā melodijā.”¹²

Un tā top skanīgs instruments, skanīga dzīve.




Martina Šlēzkes grāmata “Skaņa” ir pieejama kristīgo grāmatu veikalos Amnis, Ihtis, Kala Raksti, kā arī grāmatveikalos Latvijas Grāmata un Jānis Roze. Izdevējs: Libri Style, 2022.
2021. gadā grāmata ieguva žurnāla “Christianity Today” balvu kategorijā “Kultūra un Māksla”.

Lasītāju atsauksmes

Guntars Prānis, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors: “Vijoles tapšanu par skanīgu instrumentu, kas pilda savu aicinājumu, viņš tēlaini salīdzina ar cilvēka dzīvi, sniedzot priekšstatu par aicinājuma skaistumu, atgādinot par pazemības nozīmi un spēju uzticēties, kā arī uzsverot ticības piedzīvojuma un piedošanas nozīmi cilvēka ikdienā.”

Pāvils Brūvers, LELB Liepājas bīskaps emeritus: “Martina Šlēzkes grāmata “Skaņa” ir viena no interesantākajām un iedvesmojošākajām grāmatām, kādas pēdējā laikā esmu lasījis. Viņš ir ne vien izcils vijoļmeistars un aizrautīgs vijolnieks, bet arī prasmīgs stāstnieks.”

Kaspars Simanovičs, teologs: “Ir sajūta, ka tiek lasītas divas grāmatas vienlaikus – uzzinot daudz interesantu detaļu par vijoļu izgatavošanu, lasītājs neviļus sāk apzināties, ka arī pats savā ziņā ir “mūzikas instruments”, kas piedalās kāda grandioza skaņdarba atskaņošanā.”

Priesteris Ilmārs Tolstovs, Dr. theol.: “Grāmatas autors meistarīgi un stilistiski ekspresīvā veidā ved lasītāju cauri mūzikas instrumentu radīšanas brīnumam, vedinot mūs katru daudz dziļāk ielūkoties Bībeles bagātību krātuvē, kā arī caur dažādām šīs pasaules radītām lietām saredzēt būtiskāko savā dzīvē un atzīt, ka Dievam tajā pienākas galvenā vieta.”

Edgars Mažis, mācītājs: “Iesaku grāmatu izlasīt ikvienam, ne tikai tiem, kuru aicinājums saistīts ar mākslas pasauli.”

Zanda Vipule, Rīgas Vecās Ģertrūdes draudze: ” Ieteiktu izlasīt visiem slavētājiem un mūziķiem, lai atklātu mūzikas un mūzikas instrumentu radīšanas dziļumus.”

Tabita Runce, Ģipkas baptistu draudze: “Tie, kam patīk simbolu valoda, kas mīl iedziļināties teksta bagātībās, kas mīl izprast salīdzinājumus un to dziļāko nozīmi, − tiem šī grāmata sniegs bagātas atziņas un dāvās prieka pilnus lasīšanas brīžus. Vienlaicīgi gan izsmalcināti, gan vienkārši atklātā iekšējās domu pasaules garīgā bagātība lasītājam sniedz baudu par katru teikumu tā, ka gribas to pārlasīt vēl un vēl.”

Raidījumi par grāmatu

Pāri mums pašiem, LR1: Paralēles vijoles skanējumā un cilvēka garīgajā ceļā
Grāmatu stāsti, LR3: Martina Šlēzkes “Vijoļmeistars. Skaņa.”
Radio Marija Latvija, raidījums “Grāmatzīme”

Geigenbauer. Wann eine Geige gut ist und wie ich das Tonholz finde