Starp tumsu un gaismu. Ziemassvētku stāsti

Ziemassvētki ir laiks, kad iegūstam nozīmīgas atmiņas vai sapņus visai dzīvei, nereti redzam arī kādas vīzijas. Mēs, TUVUMĀ redakcija, Ziemassvētku laikā vēlējāmies arī Tev, mūsu lasītāj, sagādāt kaut ko īpašu. “TUVUMĀ” pastāvīgie autori tika aicināti dalīties ar saviem pašu pieredzētiem Ziemassvētku notikumiem vai kādiem mīļu citu autoru domugraudiem.

Pirmais gājiens uz baznīcu

”TUVUMĀ” redaktore un rakstu autore Jolanta Raita:

“Tas bija tālajos padomju gados, kad reliģiskos svētkus svinēt bija aizliegts. Tāpēc ticīgie to darīja klusu, tumsas aizsegā. Iespējams, ka tieši slepenības dēļ atmiņā jo īpaši spilgti ieaudies mans pirmais gājiens uz baznīcu.

Jolanta Raita bērnībā

Tolaik biju aptuveni četrus gadus veca, kad, turoties pie rokas omammai, pa necaurredzamu tumsu cauri kaimiņu dārziem klusiem soļiem tipināju baznīcas virzienā. Atceros, ka abpus šaurajai taciņai augošo ērkšķogu krūmu sasalušie zari pātagoja kažociņu un dažs pat aizskāra vaigu. Turējos pie omammas rokas un, neko vairāk par sniegu zem kājām neredzot, sekoju viņas stāvam tumsā līdz attapos sveču blāvi izgaismotā telpā. Uzmanību pirmās piesaistīja tieši sveces – tās bija baltas un neierasti resnas, taču pati telpa palika noslēpumā tīta, jo neko īsti saskatīt nevarēju. Brīnījos, ka koka sols, uz kura apsēdāmies, ir pagriezts nepareizā virzienā – jo dziedātāju balsis plūda no telpas aiz sēdošo mugurām. Kad gribēju pagriezties un apskatīties, kur īsti atrodas dziedātāji, saņēmu aizrādījumu, ka baznīcā grozīties  nedrīkst. Bija jāsēž mierīgi un klusi. Baznīcas iekštelpa tā arī palika neaptverta, radās tikai aptuvena nojausma par tās lielumu un neparasto iekārtojumu.

Taču šķiet, ka no tā brīža sāku apjaust, ka pasaulē bez visa ierastā, līdz šim pieredzētā,  klātesošs ir vēl kaut kas – noslēpumains un neaptverams.  Un tam ir tiešs sakars ar Ziemassvētkiem un baznīcu.

Austrumu gudrais

Tāpat kā uz baznīcu nākušas – klusi, caur kaimiņu piesnigušajiem dārziem – lavījāmies arī mājup. Vēl no tā laika atceros, ka aiz rūpīgi aizvērtiem logu slēģiem, izpušķotas eglītes zaros iedegtu svecīšu gaismā mēģinu klusināti dziedāt līdzi omammai – par kluso nakti, par Jēzu silītē, par skaisto eglīti, par ērkšķrozīti un bērniņiem, kam jānāk klāt pie silītes … Lai arī dziedāšana izklausījās nedaudz skumja, tomēr sajūtas, kuras atraisīja dziesmiņas kopā ar sveču liesmiņām un spīguļojošajām stikla mantiņām eglītē, bija neparasta gaišuma un mīļuma caurstrāvotas. Viena no eglīšu mantiņām, pie kuras toreiz un arī vēlākajos gados īpaši mēdza uzkavēties mans skatiens, bija stikla vīriņš ar dīvainu cepuri galvā. Tikai pēc daudziem gadiem atklāju, ka tas ir neviens cits kā Austrumu gudrais.

Visas citas mantiņas sen gājušas zudībā, bet Austrumu gudrais – ceļinieks no tālās zemes, kas nācis sveikt Jēzus bērniņu, ir ar mani vēl joprojām. Viņš ir uzticams un jau pusgadsimtu katros  Ziemassvētkos dvēseli rosina atkārtot to pašu – pirmo ceļojumu uz baznīcu. Caur tumsu, klusumu, lai atkal un atkal no jauna savienotos ar Ziemassvētku Lielo Noslēpumu.”

Ziemassvētku brīnums

“TUVUMĀ” autore Elīna Tomasa:

“Savos pusaudzes gados es biju diezgan dulla meitene, kurai bija ļoti svarīgi izskatīties labi vienaudžu acīs.

Elīna Tomasa pusaudzes gados

Draugu ietekmē es pamēģināju alkoholu, cigaretes, pat dažādas tabletes, toksiskas vielas, ar ko apreibināties. Regulāri nebiju skaidrā, daudz bastoju skolu. Tajā laikā man bieži bija arī depresīvas domas, valkāju melnas drēbes, klausījos “smagu” mūziku un centos izaicināt pasauli ar savu izskatu un uzvedību. Mana ģimene sūtīja mani pie psihologa, uz atkarību profilakses centru, taču nejutu nekādu motivāciju mainīt savu dzīvesveidu.

Apmēram piecpadsmit gadu vecumā sāku norimties. Šķita, ka dzīve iet uz augšu. Taču joprojām ik pa brīdim aizdomājos par to, kur tad īsti ir mana vieta šai pasaulē? Kāpēc esmu šeit? Daudz salīdzināju sevi ar citām meitenēm, kuras, manuprāt, bija jautrākas, stilīgākas un skaistākas. Nevarēju iziet no mājas bez kosmētikas, jo nejutos skaista tāda, kāda esmu.

Taču tad pienāca 2009. gada Ziemassvētku laiks. Mūs ar draudzenēm kāds puisis, ar kuru sarakstījāmies, uzaicināja uz dievkalpojumu. Mums šķita diezgan uzjautrinoši tas, kā viņš stāstīja par Dievu — likās, ka riktīgs fanātiķis — tāpēc nolēmām ziņkārības pēc aiziet, lai gan šķita, ka baznīca ir garlaicīga vieta tantiņām un vārguļiem.

Aizejot uz šo dievkalpojumu, piedzīvoju ko pilnīgi citu — tur bija daudz jauniešu un brīnišķīgu ģimeņu, šie cilvēki patiesi priecājās par to, ka Kristus ir dzimis, un viņi izstaroja cerību. Nodomāju: “Viņiem ir kaut kas, kā nav man. Es gribu te vēl atgriezties.”

 

Elīna Tomasa

Pāris dienas vēlāk ar draudzenēm Rīgā gājām gar “Laimas pulksteni”, un tur jaunieši no šīs pašas draudzes bija sarīkojuši Ziemassvētku akciju —dalīja garāmgājējiem mandarīnus ar uzrakstu “Dievs tevi mīl”. Tad viens puisis mums jautāja: “Varbūt jūs gribat te uz vietas lūgt lūgšanu un ieaicināt Jēzu Kristu savās dzīvēs?” Tobrīd, lai “atšūtos”, teicām: “Jā, jā, labi.” Un tad turpat Vecrīgas vidū uz ielas lūdzām: “Dievs, piedod manus grēkus. Ienāc manā dzīvē.”

Tad gāja laiks un daudz nedomāju par Dievu vai ticību. Taču ik pa brīdim pie manis atgriezās domas: “Tu esi ieaicinājusi Jēzu savā dzīvē, ko tas īsi nozīmē? Vai kaut kam nav jāmainās?” Ne no kurienes pēkšņi sāku interesēties par kristietību, un, kad mums skolā dalīja Jaunās Derības, priecīga paķēru to un mājās sāku lasīt. Pēc pusgada nolēmu aiziet atpakaļ uz to pašu draudzi. Tur arī paliku. Ziemassvētkos biju ieguvusi kaut ko, pēc kā tik ļoti ilgojos — pamatu dzīvei.” (Lasi vairāk šeit.)

Brīnums debesīs

“TUVUMĀ” autore Vizma Šulca:

“Jau daudzus gadus draugiem stāstu brīnumainu piedzīvojumu, kurš manu atmiņu failā ir neizdzēšami ieņēmis savu vietu uz mūžīgiem laikiem.

Zīmējuma autore: Laura Šulca

Atceros – bija pavēla vakara stunda, Ziemassvētku laiks… Tovakar mans vīrs vēl rosījās pa garāžu, bērni jau gulēja, bet es, mēģinot sevi iepriecināt, biju iekārtojusies uz dīvāna zem stāvlampas un lasīju amerikāņu mājsaimnieces Sofijas Bernhemas “Eņģeļu grāmatu” [..] neko līdzīgu iepriekš nebiju lasījusi un aizrāvos tā, ka radās liela vēlēšanās pašai savām acīm redzēt kādu Debesu sūtni. ”Ak, Dievs, kaut es drīkstētu redzēt  Tavu eņģeli,” es nočukstēju un turpināju lasīt.

Cik ilgs laiks pagāja, līdz istabā atgriezās mans vīrs, precīzi es nepateiktu arī toreiz. Varbūt bija pagājušas divdesmit minūtes, tikpat labi varēja paskriet stunda vai pat vairāk. Viņš, vērdams vaļā ārdurvis, mierīgā balsī intriģējoši jautāja: ”Vai gribi redzēt eņģeli?” Saprotams, gribēju redzēt eņģeli, pat būdama gatava uz to, ka ieraudzīšu klasisko joku ar nospiedumu sniegā.  Velkot mēteli gan saucu: ,,Kur?” Taču atbildi nesagaidījusi sekoju vīram, lai rāda… Mans vīrs nekā nevarēja zināt, ko pirms brīža Dievam biju teikusi, bet tagad viņš veda mani…

-Nāc un redzi!

Debesis virs mūsu mājas Rīgā nekad nav pilnīgi tumšas, jo netālu atrodas lidosta ar saviem apgaismotajiem skrejceļiem. Elektriskā apgaismojuma atblāzma ir tik spēcīga, ka pat naksnīgajās debesīs īsti labi nevar vērot zvaigznes. Tovakar nedaudz sārtā gaisma no skrejceļiem veidoja pateicīgu fonu brīnišķīgākajam mākslas darbam, kādu es jebkad esmu redzējusi. Uz šī iesārtā fona varēja skaidri redzēt sudrabaini baltu eņģeli. Sīki, mirdzoši mākonīši kā vitrāžas elementi veidoja plastisku, apbrīnojami proporcionālu, spārnotu būtni garā tērpā, kura rokās turēja pie lūpām pieliktu tauri. Mēs abi lūkojāmies uz šo brīnumu, kurš atradās debesīs tieši virs mūsu mājas. [..]

Es gribēju redzēt eņģeli… Dievs parādīja viņa portretu! Paldies Tev, Debesu Tēti!”

Dvēsele ceļo un ilgojas

“Ziemassvētki vienmēr ir ceļojums atpakaļ bērnībā,” tā iesākas “TUVUMĀ” autores Brigitas Kabuces iztulkotā vācu mācītāja Jirgena Flīges eseja “Dvēsele meklē debesis”.

Apcere vedina aizdomāties par to, kāpēc ap svētku  laiku domās un sapņos bieži mēdzam atgriezties pie kādiem notikumiem un sajūtām bērnībā.

Jirgens Flīge: “Kaut kad šajās dienās dvēsele pati no sevis pošas ceļojumā un pamet savu aizsapņojušos pasaulīgo ķermeni. Šajās svētajās dienās un naktīs dvēsele ceļo tālu atpakaļ uz savu aizvēsturi. Tā zina ceļu uz mājām gluži kā pieredzējis ēzelis zina ceļu uz savu stalli. Dvēsele acīmredzot zina, kur ir tās mājas. Tā meklē un ošņā savas dzimtenes staļļa smaku. Un tā viņa katros Ziemassvētkos gluži kā pirms 2000 gadiem Marija un Jāzeps dodas uz savas piedzimšanas vietu. Katram cilvēkam ir pašam savs piedzimšanas stāsts, un tas viņam ir svēts [..]”

Atmiņu ainas  aizrauj un tām ir īpašs spēks mūsu dvēseles  aizvest atpakaļ pagātnē un, iespējams, aizvadīt vēl tālāk –

“[..]aiz piedzimšanas un grūtniecības robežām, aiz mūsu atmiņu robežām uz dzimteni, kura nekad nepazūd [..]”

 Jirgens Flīge: “dvēsele šajos vakaros ar acīm meklē debesis. Pievērsiet tam uzmanību: jūsu Ziemassvētku dvēsele šajā naktī vismaz reizi liek jūsu acīm neviļus paskatīties uz debesīm.”