30 dienas Ugandā. Pārsteidzošais kultūrā ar latviešu acīm

“Tālu Ugandā, mazā ciematiņā Namadžingo tagad plīvo Latvijas karogs. Dziedot Latvijas himnu un skatoties, kā tas tiek pacelts, pārņēma saviļņojošas emocijas. Liela daļa cilvēku pat nevarēja parādīt kartē, kur atrodas Eiropa. Bet nu viņi zina, ka tur tālumā ir valsts, ko sauc par Latviju, kur cilvēki izskatās citādāk nekā viņi, kuru zemē ir auksti un snieg sniegs, kuri dejo pavisam atšķirīgas dejas, piemēram, ”Cūkas griķos”, bet kuri mīl Jēzu un kuri dalās mīlestībā arī ar viņiem.” Tā 3.septembrī savā ”Facebook” profilā ierakstīja Līga Strikmane, atgriezdamās no misijas brauciena. Līga kopā ar vēl diviem jauniešiem- Mārtiņu Zeltiņu un Elīnu Znotiņu- šogad uz mēnesi, augustā, strādāja Ugandā ar bērniem un jauniešiem, lielākoties vietējās skolās Busumas un Palissas ciematos. Brauciens bija iespējams, pateicoties ziedotāju finansiālam atbalstam, un sadarbībā ar organizāciju ACM Ministries un misionāri Auroru Kastillo (Castillo), kura dzīvo uz vietas Ugandā jau 14 gadus.

Līga Strikmane

Līga ir misionāre jau ar pieredzi. Līga ir strādājusi Sv.Gregora kristīgajā misijas centrā, Latvijas kristīgajā studentu brālībā, bērnu un jauniešu kristīgās nometnēs ASV un ik pa brīdim stāsta par Dievu citiem arī Latvijā, piemēram, sastopot kādu pārdevēju, autobusa pasažieri vai vienkārši garāmgājēju. Ugandā Līga pirmoreiz bijusi jau 2014.gadā kopā ar vēl divām jaunām sievietēm. Pirmoreiz, kad ieradusies Namadžingo ciematā, bijis bail kāpt ārā no mašīnas. “Ap to skraidīja un skaļā balsī bļāva vismaz desmit sievietes. Biju pārsteigta, uzzinot, ka tas ir viņu prieka sauciens par mūsu ierašanos, nevis vēlme mūs sagūstīt un nodarīt ko sliktu. Vēlāk arī pati mēģināju iemācīties šo īpašo saucienu.” Nākamais pārsteigums bijis bērnu daudzums, kas ieradies uz pirmo nodarbību. Gaidīto 50 bērnu vietā pagalmā ar nepacietību pulcējušies vairāk kā 100 ”mazas, tumšādainas sejiņas, gatavas dzirdēt Bībeles stāstus, spēlēt spēles, kopā dejot, dziedāt vai iesaistīties citāda veida nodarbībās. Īpaši bija, vakarā pie krūma mazgājot zobus, dzirdēt, ka bērni tuvākās mājas pagalmā turpina savā nodabā dziedāt pa dienu iemācītās slavēšanas dziesmas. Jau toreiz rīkoti pasākumi arī vietējiem jauniešiem un kalpots dievkalpojumos. Palīdzēts arī finansiāli, apmaksājot bērniem iespēju mācīties skolā. 2015.gadā no Latvijas tika savākti gandrīz 4600 EUR liels ziedojums, kas deva iespēju 160 bērniem mācību gada laikā ēst reizi dienā vienkāršu maltīti, saņemt apavus, apģērbu, mācību materiālus, atbalstīt skolotāju algas,” atklāj Līga. Šogad paši vietējie kalpotāji mudinājuši atvest uz Namadžingo ciematu Latvijas karogu, lai, uzkarot pie skolas, pateiktu paldies cilvēkiem Latvijā par atbalstu un kalpošanu.

Pie skolas- arī Latvijas karogs

Tā nu Līga ieradās atkal Ugandā, šoreiz ar citiem līdzbraucējiem. Sākotnēji bijis iecerēts, ka pievienosies vēl ceturtais dalībnieks Jānis, bet šoreiz nav sanācis. Turpinājumā- par pieredzēto misionāru atmiņās.

No kreisās: Līga, Elīna, Mārtiņš kopā ar vietējiem kalpotājiem.

Pirmie iespaidi

Ierodoties Ugandā, trijotni aplenkuši mazi bērni. “Kādi, mūs ieraugot caur mašīnas stiklu, patiesā sajūsmā lēkāja un kliedza “Muzungu, muzungu! (Baltais, baltais!)” Citi sauca:  “How are you, Muzungu?“ (Tulkojumā ”Kā tev iet, baltais?“). Daži, pat atbildi nesagaidījuši, skaļi sauca: “I am fine!“ (“Man iet labi.”) Daļa uzreiz pēc sasveicināšanās pasniedza pretī mazo rociņu un teica “Give me money!“ (“Dodiet man naudu”)  vai “Pay my school fees!” (“Samaksājiet manu skolas maksu.”)  Mūsu ierašanās šeit bija liels notikums,” atceras Mārtiņš. Teju katru dienu piedzīvoti pārsteigumi par kultūras atšķirībām. Iepazīstot Ugandu, prātā rosījušies daudz jautājumu.

“Kāpēc šī skaistā valsts, kurā ir tik daudz dabas bagātību, tomēr ir tik nabadzīga? Kāpēc valstī, kurā bieži pat uz autobusiem, veikalu izkārtnēm un frizētavām ir uzraksti, kas apliecina kristīgu ticību, ir viena no viskorumpētākajām valstīm visā pasaulē? Kas ir tas, kā Tu, Dievs, vēlies mūs lietot, lai svētītu šo tautu un sastaptos cilvēkus?” savas sarunas ar Dievu atstāsta Mārtiņš.

Divas pirmās nedēļas pavadītas Busumas ciematā, kur, trijotnei ierodoties, vietējie bija sarīkojuši svinīgu sagaidīšanas ceremoniju.

“Skolēni rindās maršēja, dziedāja himnu, sniedza priekšnesumus. Skolotāji iepazīstināja ar sevi, direktors teica uzrunu. Jau nākošajā dienā skolotāji mums par godu bija noorganizējuši sporta dienu. Visa skola bija sapulcējusies stadionā, lai parādītu mums savu fizisko izturību un skriešanas spējas. Mums bija jābūt ļoti uzmanīgiem un atbildīgiem, rādot piemēru it visur, kur gājām, jo nemitīgi bijām uzmanības centrā. Cilvēki mūs vēroja, pat atdarināja.

Lai rastos priekšstats par skolu un veidu, kādā bērni mācās, viņu spējām un labāko pieeju darbam, izlēmām pirms kalpošanas uzsākšanas daļu no dienas piedalīties stundās kā novērotāji. Lai gan vēlējāmies to izdarīt nemanāmi un redzēt pierasto ikdienas mācību procesu, skolēni mums ierodoties piecēlās kājās sasveicinoties,  kādas no klasēm mūs sagaidīja ar dziesmu “Dear visitors, you are welcome, we are happy that you are here!” (“Dārgie viesi, jūs esat gaidīti, mēs esam priecīgi, ka esat šeit!”)” atceras Mārtiņš.

Darbs skolā

Bērni, kam ir iespēja mācīties, dara to ar nopietnu attieksmi. Vecākie skolēni mācās līdz pat deviņiem vakarā, jaunākajiem stundu ir mazāk. Skolēniem mācības patīk. Lai gan bērni angliski runā salīdzinoši labi, ik pa brīdim sajusta valodas barjera. “Brīžiem mūsu nodarbības bērniem skolotājs tulkoja no latviskās angļu valodas uz Ugandas angļu valodu un otrādi,” smej Mārtiņš.

“Nodarbībās misionāri stāstīja bērniem Bībeles stāstus, mācīja, kā lūgt Dievu un veica kādas radošas aktivitātes, gan arī kopīgi dziedātas dziesmas un spēlētas spēles. “Dienā, kad runājām par cilvēka vērtību, skolu pārvērtām par karaļnamu. Ikviens no bērniem saņēma savu kronīti un atgādinājumu, ka ir Ķēniņu Ķēniņa bērns jeb princis un princese un ir brīnišķīgi radīts. Caur Bībeles stāstiem apskatījām tēmas: kā gan mēs varam zināt, ka Dievs ir, kā mēs varam būt pārliecināti, ka esam glābti; vai Kristus tiešām nāks uz zemes vēlreiz; kā mēs varam pieaugt attiecībās ar Kristu.

Pēdējā dienā viņiem pašiem ar dažādu krāsu lapiņu jeb bezvārdu grāmatu palīdzību bija jāpastāsta par Jēzu saviem klasesbiedriem. Atsevišķās nodarbībās spēlējām teātri, kas ļoti piesaistīja mūsu jauno draugu uzmanību, raisīja smieklus un lika aizdomāties par aktuāliem tematiem.”

Jauniešu diena

Misionāri organizējuši arī jauniešu dienu. ”Plānojot dienu, vēlējāmies pasniegt jauniešiem maltīti. Kad jautājām mācītājam par iespējamo apmeklētāju daudzumu, viņš droši teica, ka ap kādiem 150 dalībniekiem būšot. Sākumā nesapratām, kā gan viņi vispār uzzinās par pasākumu, ja to nereklamēsim. Vēlāk mums paskaidroja, ka, ja pasākums vēl tiktu reklamēts, varētu ierasties arī 500 jauniešu.

Aizdomājos, cik gan plaša mēroga reklāmas kampaņa būtu jāizvērš Latvijā, lai ierastos tik daudz cilvēku…

Biju priecīgs pasākumā ieraudzīt arī bērnus no skolas. Lai gan jauniešu dienas sākums bija plānots desmitos no rīta, mūs brīdināja, ka Āfrikā ir citāda laika izjūta. Tā arī bija. Ap vienpadsmitiem bija daži desmiti jauniešu. Pēc stundas slavēšanas, kad dalījāmies ar evaņģēliju un stāstījām lekciju, zālē jauniešu skaits jau bija tuvu tam, ko nosauca mācītājs. Aptuveni piecpadsmit jauniešu no tiem nolēma uzticēt savu dzīvi Kristum. Pēcpusdienā devām iespēju uzdot jautājumus. Lielākā daļa no jautājumiem bija saistīti ar pašiem kristietības pamatiem:  “Kas ir grēks? “,  “Kas ir Dievs? “ ,  “Kas ir kristības? “,  “Kas ir lūgšana?“.”

Divu veidu laulības

Ar vecākajiem bērniem skolā runāts arī par attiecībām ar pretējo dzimumu un Bībeles skatījumu par laulībām.

“Esot tik atšķirīgā kultūrā, ik pa brīdim nācās pārdomāt, vai mans priekšstats par tēmu ir Bībelē pamatots vai arī drīzāk tas sakņojas mūsu tradīcijās.

Kad jauniešiem izdalījām lapiņas ar aicinājumu uzdot mums jautājumus, bijām pārsteigti par uzrakstīto.Viens no populārākajiem jautājumiem bija laulības definīcija kā tāda, savukārt otrs bija lūgums izskaidrot divas dažādos laulību veidus. Tikai vēlāk, kad lūdzām padomu vietējam mācītājam un citiem pieredzējušiem kristiešiem, sapratām otrā jautājuma būtību. Izrādās, laulība, kura svinīgā ceremonijā tiek slēgta baznīcā, dodot publisku solījumu, Ugandā tiek dēvēta par Muzungu (balto) laulību, savukārt otrs laulības veids ir, kad pāris dodas pie līgavas vecākiem, sniedzot viņu prasīto izpirkšanas maksu un savstarpēji vienojoties, ka turpmāk viņu meita būs viņa sieva. Trešais ģimeņu rašanās veids, kuru grūti gan nosaukt par laulību, ir, kad meitene aizbēgt no mājām bez izpirkšanas maksas un vienošanās ar vecākiem un dodas dzīvot uz puiša jaunuzcelto būdiņu. Dažkārt gan meitene pēc tam paliek viena ar bērnu, kurš pēc tam tiek aizvests uzaudzināt vecvecākiem, lai meitenei būtu iespēja meklēt kādu citu līgavaini,” uzzināto atstāsta Mārtiņš.

Ciemos pie cilvēkiem evaņģelizēt

“Paralēli darbam skolā, ik pa brīdim devāmies pie cilvēkiem uz mājām evaņģelizēt. Tā bija arī lieliska iespēja iepazīt cilvēkus personīgāk un uzzināt vairāk par viņu ikdienas dzīvi. Cilvēki, ko satikām, mūs uzņēma ļoti viesmīlīgi un atvērti. Grūti salīdzināt ar bieži noraidošo attieksmi, kas evaņģelizējot piedzīvota Latvijā. Kad, ierodoties pagalmā, iesaucamies “Hoidi, hoidi!” (“Vai drīkstam ienākt?”), lielākā daļa cilvēku atbild “Karibu!” (“Laipni lūgti.”), iznes no mājas krēslus, lai mums ir kur apsēsties, un ir gatavi klausīties katrā mūsu vārdā.

Cilvēki šeit ir ļoti reliģiozi. Kad stāstījām, ka Latvijā ir daudz ateistu, viņi tādu vārdu pat nekad nebija dzirdējuši un nesaprata tā nozīmi.

Kāda sieviete Līgai izteica pateicību par ierašanos ciematā, ar prieku pavēstot, ka, kopš mūsu ierašanās, jau vairākkārt ir lijis lietus un tā ir liela svētība. Kad zeme mitra, daudzi cilvēki dodas uz saviem laukiem, lai sētu un stādītu jauno ražu. Kad pēc darba dienas skolā devāmies mājup, pieteicāmies palīgā kādai skolotāju ģimenei. Liels bija viņu pārsteigums, redzot, ka arī baltie cilvēki ir spējīgi strādāt zemes darbus un uzzinot, ka arī Latvijā cilvēkiem ir dārzi, kuros tiek sēts un stādīts līdzīgi kā dara viņi. Mums tika uzticēta zemesriekstu sēšana. Dienā, kad devāmies no Busumas ciemata prom, riekstu stādi jau bija uzdīguši dažu centimetru garumā.

Cik iespējams, veidojām personisku kontaktu ar cilvēkiem, kā arī aicinājām uz individuālu apmācību, piemēram, apgūt ģitārspēli. Elīna mācīja spēlēt ģitāru vienam draudzes loceklim, kurš jau bijis iesaistīts muzikālajā kalpošanā, kā arī vienam skolotājam, kurš solīja iegūtās zināšanas vēlāk nodot tālāk saviem skolēniem. Sākotnēji viņi pat nezināja, kā instrumentu rokās turēt, bet pēdējās reizēs jau spēja nospēlēt pa kādai vienkāršai dziesmiņai. Skolas vajadzībām uzdāvinājām ģitāru.

Esam pateicīgi Dievam par iespēju tikt lietotiem pie cilvēkiem dažādos viņu ticības posmos: kādi tikai aizdomājās par garīgām vērtībām, bija cilvēki, kas uzticēja savu dzīvi Kristum, kādus iedrošinājām turpināt savu ceļojumu kopā ar Kristu dziļākā līmenī vai aizgriezties no grēkiem.

Vietējie dzer alkoholu

Neskatoties uz daudzu cilvēku ticību Dievam, bieži viņu dzīves to neatspoguļo. Uganda ir ne tikai viena no viskorumpētākajām valstīm pasaulē, bet arī otra lielākā dzērāju valsts Āfrikā. Kāds dzērājs, pie kura bijām, uzņēma mūs ļoti laipni, teica, ka tic Dievam un labprāt mūs uzklausīja. Daudzi cilvēki, pie kuriem devāmies, nemācēja lasīt vai arī viņiem nebija Bībeles. Tās tuvākajā apkārtnē nopirkt nebija iespējams,” stāsta Mārtiņš.

Domāšanas paradumi

Misionāri vēl organizēja dienu vietējās draudzes pieaugušajiem, nodarbībās ar praktisku ievirzi aicinot izvērtēt savus ieradumus un domāšanas paradumus. “Pēc lekcijas par iniciatīvas uzņemšanos, svarīgā un steidzamā noteikšanas, devām uzdevumu iztēloties, kādu viņi vēlētos redzēt savu dzīvi pēc 10 gadiem. Sapnis bija jāapraksta vai jāuzzīmē, apdomājot plānu, ko darīt, lai to varētu sasniegt. Uzdevums nebija viegls.

Kādi teici, ka tikai Dievs zinot, kas notiks pēc tik ilga laika. Cilvēki Ugandā nav pieraduši domāt par tālāku nākotni un plānot laiku.

Kad dalībnieki dalījās ar saviem sapņiem, vairāk kā puse bija uzzīmējuši māju, daži vēlējās, lai viņiem ir kaza vai govs. Atsevišķi cilvēki uzdrošinājās sapņot par sava biznesa uzsākšanu, draudzes nodibināšanu, kļūšanu par misionāru vai kalpotāju draudzē. Tikai trīs cilvēkiem bija arī plāns, ko darīt, lai uz sapni virzītos.

Mājas uzcelšana nav nesasniedzams mērķis. Uzzinājām, ka sarkanā, mālainā Āfrikas zeme ir ļoti labvēlīga ķieģeļu ražošanai. Kādi vietējie ar sev zināmu tehniku paši ķieģeļus sagatavo, diennakti dedzina un gatavi tie nebūt neizskatās sliktāk kā no ražotnes.

Šķiet, ēdiens ir atslēga uz cilvēka sirdi. Brīdī, kad atnākušos dalībniekus pabarojām un dalījām maltīti, atausa atmiņā Rakstu vieta par Jēzu, kurš saka, ka Viņš bija izsalcis un tika paēdināts. Skatoties, kā ļaudis ar rokām -nelietojot darba rīkus- un lielu apmierinājumu sejā pieveica lielo rīsu un pupiņu porciju, no saviļņojuma arī mums nobira pa asarai,” atklāj Mārtiņš.

Kalpošana bāreņiem

“Palissa bija otrs ciemats, kurā pavadījām salīdzinoši ilgu laiku. Šeit skola bija daudz lielāka un uz nodarbībām vienlaikus nāca ap 600 bērnu. Iepazīstinot ar latviešu kultūru, bērni ar izbrīnu pētīja fotogrāfijas, kurās redzams sniegs, tramvajs un jūra, bet īpaši sajūsmā viņi bija par latviešu deju “Cūka griķos”, ko rādījām. Mūsu dejošanas stils gan ir pavisam citāds, kāds ir ierasts viņiem, bet dejošana viņiem ir lielā cieņā. Daudzas spēles, ko rādījām un mācījām, viņiem likās grūti saprotamas vai neinteresantas, bet, kad mikrofonā tika izziņots, ka notiks dejošanas sacensības, bērnu acis iemirdzējās. Arī mēs tikām uzaicināti būt dalībnieku vidū. Mums gan bija daudz ko pamācīties no vietējiem bērniem.

Ap 46 no bērniem, kas mācās un arī dzīvo Palissa skolā, ir bāreņi. Lielākajai daļai vecāku ir miruši. Bībelē lasām par Dieva īpašajām rūpēm par bāreņiem un mēs vēlējāmies vienu dienu veltīt īpaši šiem bērniem. Rītu sākām ar kopīgu maltīti, kad cienājām bērnus un kalpotājus, kas rūpējas par viņiem ar čapati (populārs Ugandiešu ēdiens līdzīgs pankūkai) un banāniem. Sagādājām pusdienām viņiem arī rīsus, kas salīdzinājumā ar viņu ierasto ikdienas kasavas maltīti, bija kā uz svētkiem. Bērni vēlāk sacerēja dziesmu: “Cik priecīgi esam, jo šodien ēdām čapati un rīsus.”

Pēc Bībeles stundas un kopīgām dziesmām sadalījāmies mazās grupiņās, kur katrs no mums varēja ar 15 bērniem iepazīties tuvāk, runāt par Debesu Tēva mīlestību uz viņiem, atsaukties uz tā brīža reālajām vajadzībām un iedrošināt. Kādi no bērniem nolēma uzticēt savu dzīvi Kristum.”

Neatbildētie jautājumi

“Pirms došanās mājup radās iespēja apmeklēt arī galvaspilsētas Kamapalas graustu rajonu. Mazas, necilas, dažkārt pussagruvušas mājiņas, kas stāv cita pie citas, ar šaurām ejām starp tām. Liela netīrība, nabadzība un slimības. Izgāztuves kaudzē kaut ko ēdamu ir atradusi govs, atkritumos kaut ko derīgu meklē arī bērni. Ne viena vien šāda kaudze… To redzot, apstājāmies un aizdomājāmies…

Mājup atbraucot, neesam guvuši atbildes uz visiem jautājumiem, kas radušies. Daudzi pie esošās nabadzības Ugandā vaino prezidentu. Viņa vienpersoniskā vara un savtīgās biznesa intereses kavējot valsts attīstību. Lai gan gados jau vecs, no amata atkāpties viņš netaisoties. Krāpšana un korupcija ir redzama ik uz soļa. Pat jebkurā ēstuvē, kurp dodamies, rūpīgi ir jāpārskata cenrādis un jāizrunā, cik tad pēc maltītes būs jāmaksā. Ja tu esi baltais, tad visdrīzāk rēķinā tev tiks atnesti pavisam citi izcenojumi.

Tomēr nekur citur neesam redzējuši pļaujas laukus tik gatavus pļaujai. Cilvēki ir atvērti dzirdēt par Kristu un padziļināt savas esošās zināšanas,” ar gandarījumu teic Mārtiņš.

IESAKĀM! 24.septembrī plkst.17.00 Rīgā, Lāčplēša ielā 37, būs iespēja klausīties misionāru iespaidus par kalpošanu Ugandā.