Annas Vilcānes dzīvesstāsts. Dieva tuvumā pat badā un ciešanās

Anna Vilcāne nebija no sievietēm, kas varētu lepoties ar augstās skolās iegūtām zināšanām, gudrību vai spēcīgu raksturu. Viņas centienus iegūt izglītību ierobežoja materiālās iespējas, nācās samierināties ar pagastskolu. Bet mantiskās lietas un naudu viņa savas dzīves laikā pieminēja visretāk, atminas mazmeita Vizma Šulca. Tās vērtības, ar kurām omamma lepojusies, nebija nedz saskaitāmas, nedz izmērāmas vai nosveramas. Viņas lielā vērtība bija neizmērojami liela. Omamma lepojās ar to, ka pazina Dievu. Šī gada 8.martā apritēja 35 gadi, kopš Anna pavadīta mūžībā.*

Autore Vizma, omamma un Vizmas māsa Lāsma omammai klēpī. Foto Vizmas no personīgā arhīva

Kur dabūt vīru?

Anna Vilcāne piedzima un dzīvoja Latgalē, dievbijīgā katoļu ģimenē kā vecākā no divām meitām. Sasniegusi divdesmit viena gada vecumu, Anna sākusi domāt, vai varēs kādreiz apprecēties, jo visā plašajā apkārtnē dzīvojošie jaunie vīrieši skaitījušies viņas radinieki. Ja arī kāds nebija brālēns, tad kā alus dzērājs Annas labvēlību iemantot nevarēja. Vai varam iedomāties pagājušā gadsimta sākuma ikdienu laukos? Jaunās zemnieku meitenes vēl nesēdās pie Volvo, Audi vai kādas citas markas automašīnas stūres, lai atstātu dzimto pusi. Internets un mobilais telefons neietilpa pat viņu pārdrošākajās fantāzijās. Taču jaunā un trauslā latgaliete Anna, pazemīga, godīga un gudra meitene būdama, atrada labvēlību Dieva acīs. Ilgi vairs nevajadzējis gaidīt. Nomaļajā ciemā, kur omamma jaunībā dzīvoja, apmetās cara armijas virsnieki. Drīz viņa satikās ar lietuvieti Gabriēlu, dievbijīgu katoli, un iemīlējās. Abi salaulājās, izaudzināja divus dēlus, sešas meitas un sagaidīja kuplu mazbērnu pulku.

Bēg uz Roņu salu

Otrajam pasaules karam sākoties, omamma, opaps, mana mamma, viņas māsas un brāļi, kuri tika mobilizēti pirmajā kara dienā, dzīvojuši Kurzemes mazpilsētā pie jūras. Frontes līnijai strauji tuvojoties, lielgabaliem dārdot, šāviņiem sprāgstot jau redzamā attālumā, cilvēki pametuši mājas, lopus, visu iedzīvi un bēguši uz jūras malu, kāpuši laivās un braukuši jūrā, cerēdami karu pārlaist Roņu salā. Arī omammas ģimenei kaimiņš piedāvājis bēgt ar laivu jūrā, stingri piekodinādams, lai vairāk par vienu saini līdzi neņemot, jo cilvēku daudz, bet laiva maza. Lielā satraukumā omamma ar pavisam nesen dzimušu dēliņu uz rokas piegājusi pie skapja, lai izvēlētos visnepieciešamākās lietas. Viņa iedomājās paņemt vilnas dziju zeķu adīšanai bērniem un somā ielikusi linu diegu kamolus.

Bēgļus no pazušanas vētrā un viļņos paglābis kāds Latvijas kuģis, kurš devies uz Krieviju. Garajā, grūtajā jūras braucienā saslimis un dzīvību zaudējis Annas jaundzimušais dēliņš. Nākošā rītā, pēc nomodā pavadītas nakts, viņa pie savas guļvietas atradusi medaljonu ar cilnī veidotu Dievmātes attēlu. Omammai bijusi sajūta, ka Jēzus, būdams viņai blakus, atgādina par Marijas ciešanām, un asarās aizmiglotais skats atguvis skaidrību.

Anna vienmēr ar gandarījumu atcerējās, ka paspējusi savu bērniņu nokristīt, uzticot viņu Jēzum, pirms bērniņš devās mūžībā.

Piedzīvota žēlsirdība

Ceļojums tālāk turpinājies pa Volgu un Kamu, tālāk ar vēršiem pa melnzemes stepi, līdz ģimene nometināta mājiņā, kura atradusies Tatārijas teritorijā, krievu apdzīvotā sādžā. Opaps iesaukts krievu armijā. Manai mammai toreiz bijuši vienpadsmit gadi, vecākajām māsām – sešpadsmit un astoņpadsmit. Jaunākās māsas bijušas deviņus un septiņus gadus vecas. Abas vecākās nosūtītas darbos kūdras purvā. Mana mamma saslimusi ar malāriju. Vietējo krievu un tatāru ģimenes, kuru visi vīrieši bijuši karā, pārtikdamas no pašu ar grūtībām izaudzētā, žēlsirdīgi atnesušas nabaga latviešiem visas saimniecībā vajadzīgās lietas un kādu mazumiņu pārtikas. Paēst no tā ģimene nav varējusi, bet izdzīvoja. Pēc piedzīvotā bada un ciešanām viņi sagaidīja patiesu Dieva žēlastību: opaps atgriezās. Neviens nekad neuzzināja, kā viņam izdevās tikt atbrīvotam no karošanas.

Linu diegi

Ģimenes atmiņās īpašs stāsts ir par šķietami nederīgajiem linu diegu kamoliem. Par linu diegu klātbūtni kā par misēkli Anna vaimanāja šad un tad līdz brīdim, kad tie kļuva par noderīgu instrumentu daudzu dzīvību glābšanai, vēršot uz labu kritisko situāciju ne vien omammas un opapa ģimenē, bet visā apkaimē. Gabriēls, erudīts, Dieva vadīts vīrs būdams, no linu diegiem kopā ar saviem bērniem izgatavoja zvejas tīklus. Omamma aptvēra, ka laikam pats Svētais Gars viņai bija licis paņemt līdzi šos kamolus un vest līdzi tūkstošiem kilometru.

Ilustrācija: autores meitas Lauras Šulcas akvarelis

Upju un upīšu apkaimē bijis daudz – visas zivju pilnas. Tā nu ģimene paēdusi, un visi kaimiņi tikuši pabaroti ar lielajām, gardajām zivīm. Cilvēki, priecīgi un pateicīgi būdami, dalījušies ar kādu ķirbi, piena produktiem un saulespuķu sēkliņām.

Mana mamma pirmajā dienā pēc pārslimotā malārija, iziedama pagalmā, ar savu ģindeņa izskatu bija pārbiedējusi kaimiņu bērnus, taču, zivis ēdot, ātri atkopās. Arī vecākās māsas pēc darbiem kūdras purvā drīz atguvušas iepriekšējo izskatu. Anna dzemdēja vēl vienu bērnu. Tā nu viņi Latvijā atgriezās tādā pašā skaitā kā izbraucot no Latvijas. Paldies Dievam!

Dieva tuvumā

Omamma bieži stāstīja, ka Dievs uzklausījis viņas lūgšanas un pārvedis dēlus sveikus un veselus. Maniem tēvočiem nācās gan pabūt gūstekņu nometnēs, gan kalpot saimniecībās Vācijā. Taču viņi pārnāca ložu neskarti, turklāt viņiem bija izdevies izvairīties no šaušanas uz līdzcilvēkiem. Vecākais dēls savas dzīves laikā daudzreiz stāstīja par neticami dramatiskajiem kara laika piedzīvojumiem, kuri pilnībā apstiprināja omammas lūgšanu milzīgo nozīmi.

,,Tuvāk pie Dieva kļūt sirds ilgojas…” omamma bieži dziedāja zemes dzīves nogalē, kad mūžības ceļos bija devušies gan Gabriēls, gan jaunākā meitiņa. ,,Savus bērnus vedām pa pareizu ceļu – visus kristījām, mācījām… Tālāko katrs izvēlējās pats,’’ smagi nopūzdamās, rezumēja Anna.

Pateicība Debesu Tēvam par mūsu omammu, kura katram no mums centās pasludināt Evaņģēlija vēsti! Viņa pārcieta karu, badu, zaudējuma sāpes, bet nekad nezaudēja uzticēšanos Dievam. Anna mīlēja Jēzu, godāja sava Kunga māti, un Dievs viņai deva spēku izturēt grūtības un gudrību mūžu godam nodzīvot. Kā teikts 145.psalmā, 18.pantā, “Tas Kungs ir tuvu visiem, kas viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.”

* Raksts pirmoreiz publicēts ”manapasaule.lv” 2016.gada 8.martā- dienā, kad apritēja 35 gadi kopš pavadīšanas mūžībā