Andris Lūsis: Dievs runā uz cilvēkiem visādos veidos (+AUDIO)

Covid-laiks ir vientulības laiks. Ja kādam šī ir iespēja paņemt veselīgu pauzi no nogurdinošās sabiedrības, tad tik daudziem tomēr šāda piespiedu vienatne nav viegli panesama. Bez iespējām apmeklēt sabiedriskus sarīkojumus vai uzaicināt ciemos draugus, vārdi sociālā distancēšanās iegūst pavisam jaunu un nepatīkamu skanējumu. Tādēļ nav pārsteigums, ka cilvēki meklē jaunas iespējas atrast sarunbiedrus. Par vientulību, par atgriešanos un par dzīvi ar invaliditāti raidījumā “Savienots” decembra nogalē runājām ar Andri Lūsi no projekta “Parunāsim”, kas piedāvā unikālu risinājumu vientulības problēmai.

“26564564”. Ko nozīmē šie cipari?
Tas ir tālruņa numurs, uz kuru var zvanīt tie, kas jūtas vientuļi vai kuriem nav, ar ko parunāt. Tas jau nenozīmē, ka viņš ir pilnīgi viens. Dažkārt līdzās var būt, piemēram, tuvs cilvēks, kas guļ uz dīvāna, bet neviena vārda nerunā un nevar izstāstīt savas emocijas. Arī tad cilvēki zvana mums.

No personīgā arhīva.

Par ko cilvēki parasti vēlas runāt?

Ir dažādas tēmas. Citiem ir dažādi grūti sociālie apstākļi, par ko gribas parunāt. Daudziem nav pieejams vispār internets, pat arī televīzija. Tad viņi cenšas uzzināt notikumus no mums.

Vai tas ir viegli — būt tam cilvēkam, kurš uzklausa šos daudzos zvanītājus?

Strādāju vairāk nekā divus gadus, un tie zvanītāji jau ir dažādi. Daudzi ir ļoti laipni. Taču ir arī tādi cilvēki, kas jau septiņpadsmito reizi stāsta vienu un to pašu. Bet ir jāuzklausa arī viņi. Iespējams, viņam ir kādas mentālas grūtības, bet tādus cilvēkus jau arī nevar atstumt.

Vai šajā laikā, kad ir ierobežotas iespējas satikties, ir vairāk zvanītāju nekā citkārt?

Jā, ir vairāk. Atbilstoši mūsu statistikas datiem zvanītāju skaits ir palielinājies par 24 %. Jauniem cilvēkiem vēl ir labi, jo palīdz visādas tehnoloģijas — gan Zoom, gan Skype, gan Messenger. Savukārt vecākie cilvēki tehnoloģijām vispār netiek klāt.

Vai Jūs esat bijis iesaistīts projektā “Parunāsim” no paša sākuma?

Jā, es esmu bijis klāt no paša sākuma. Man cilvēki ir zvanījuši 6546 reizes. Zvanītāju skaits ir ļoti liels.

Kas jūs pamudināja iesaistīties šādā kalpošanā?

Es to nesauktu par kalpošanu – tas ir mans darbs. Pats esmu ar kustību traucējumiem un pārvietojos ratiņkrēslā vai ar rollatoru. Dabūt darba vietu, kurā man būtu pieejams viss nepieciešamais, arī, teiksim, atbilstoši aprīkotas tualetes, Rīgā ir ļoti liels retums Rīgā. Sociālais uzņēmums “Sonido” mums to nodrošina. Tagad jau vairāk strādājam attālināti, bet sākumā pārsvarā strādājām no biroja.

Pastāstiet par uzņēmumu “Sonido”! Kāda ir tā saistība ar sociālo projektu “Parunāsim”?

“Parunāsim” ir uzņēmuma sastāvdaļa. Šajā projektā “Parunāsim” mēs esam trīs pastāvīgi strādājoši cilvēki ar invaliditāti, bet kopumā ir nodarbināti septiņi cilvēki ar invaliditāti. Sociālais uzņēmums “Sonido” dod darbu cilvēkiem ar invaliditāti. Šogad [2020. gadā] ieguvām Tiesībsarga gada balvu šajā jomā.

Kā jūs pieredzat šo projektu kā kristietis?

Dažkārt zvanītāji ir ticīgi cilvēki. Tas kaut kā izriet no sarunas, kad es tā caur puķēm pajautāju. Bet ir jābūt spējai uzrunāt jebkuru cilvēku, vai viņš ir kristietis vai nē. Tas jau ir kristieša uzdevums.

Vai ir viegli mīlēt šos cilvēkus – arī tos, kas zvana un jau kuro reizi stāsta vienu un to pašu?

Tas ir diezgan grūti, bet reizēm man nākas sakot zobus. Bet reizēm arī cilvēks stāsta tādas lietas, ka man Vikipēdijā vajag uzzināt papildus vairāk informācijas, lai es arī kaut ko varētu par to pateikt. Piemēram, mums dažkārt zvana viena sieviete, kura labākos laikos ir bijusi visās baleta izrādēs un pazīst visus baletdejotājus. Arī pētījis, uzzinājis un skatījies. Tagad es sevi uzskatu par īstu baleta speciālistu.

Mums arī notiek apmācības. Neteiksim, ka viņu ir daudz, bet dažkārt tomēr zvana cilvēki ar mentālām grūtībām, slimībām. Ar viņiem sarunājoties, galvenais ir viņus nepārtraukt, nenokaitināt. Šādā sarunā jābūt ļoti uzmanīgam.

Pastāstiet par citiem cilvēkiem, ar kuriem jūs kopā esat projektā “Parunāsim”. Kāds ir viņu stāsts?

Viens no mums vēl joprojām cenšas staigāt ar rollatoru — tas latviski ir staigulis. Otra kundze, kura strādā pie mums, ir vājredzīga. Viņai ir pavadonis — suns. Tad ir vēl viena vājredzīga sieviete. Mums ir arī viena darbiniece, kura strādā citā pamatdarbā, bet viņa, teiksim, neaizies svētdienās uz baznīcu, bet sestdienās, svētdienās dažas stundas pastrādās pie mums.

Inga Muižniece un Andris Lūsis

Kā Inga Muižniece [no “Sonido”] izveidoja ar šo komandu?

Ingai šī ideja radās, kad viņa vairākus gadus bija strādājusi zvanu centrā. Tur sniedza dažādu informāciju — piemēram, kādi autobusi kursē, cikos sākas teātris. Tā visa ir maksas informācija. Viņai pastāvīgi zvanīja viena kundzīte. Viņa zina, ka šis ir maksas tālrunis, bet saka: meitiņ, es esmu iekrājusi divus latus, un tagad varu desmit minūtes ar jums parunāties. Un tad Inga saprata, ka šāds darbs ir vajadzīgs, jo cilvēks ir gatavs maksāt, lai varētu parunāties.

Cik daudz stundu jūs dienā veltāt šim darbam?

Mēs strādājam divās maiņās, bet, tā kā mēs visi esam cilvēki ar invaliditāti, tad astoņas stundas mums nostrādāt, nosēdēt krēslā, ir par grūtu. Tādēļ mēs strādājam četras stundas, un pēc tam otrs nomaina. Darba dienā ir astoņas stundas.

Es skatījos “Sonido” mājas lapā, ka ir iespējams dot ziedojumu caur Mobilly platformu. Vai ir vēl kādas iespējas atbalstīt projektu “Parunāsim”?

Jā, tagad arī ir dāvanu kartes. Ja cilvēks grib, lai viņa mammai vai vectētiņam piezvana, viņš var pieteikt, un tad viņam arī kāds no mums zvanīs un mēģinās uzsākt sarunu.

Vai ir kāda tēma, kas atkārtojas daudzās šajās sarunās?

Ir ļoti daudzveidīgi. Protams, var sadalīt pa kategorijām. Ir vieni, kas sūdzas par visu, un tāpēc “Sonido” ir arī maksas telefons, kad cilvēks var piezvanīt pasūdzēties un palamāties. Tur strādā operatori, kam tas jāklausās. Es zinu, ka uz to lamāšanās telefonu reiz bija 40 minūtes garš zvans, un par to jāmaksā 60 centi minūtē.

Vēl ir projekts “SOS bērnu ciemati”, kur mums ir ziedotājiem vienkārši jāpasaka paldies. Noskaidrot ziedojuma summu, vai nav kāda kļūda, un vēlreiz pateikties. Vispār, ja tu maiņu strādā, tad tev vismaz 60 reizes dienā jāpasaka paldies.

Tas noteikti prasa emocionālu stiprumu — uzklausīt šos dažādos cilvēkus, ieklausīties viņu sāpēs, pārdomās, raizēs un skumjās, un dalīties ar viņiem arī priekos. Kā Jūs varat panest šo atbildīgo un droši vien pietiekami noslogojošo darbu?

Tiešām, man vispirms ir jāpasakās sievai. Mēs gan rītā, gan vakarā lūdzam par darbu — gan par manu, gan arī par viņas darbu. Reizēm nākas analizēt kādu situāciju. Dažkārt es no sievas saņemu padomu, ko kādam cilvēkam pateikt, jo lielākais vairākums zvanītāju ir sievietes. Sievietes ādā es ne vienmēr viegli varu iejusties, un tāpēc man vajag sievas konsultāciju.

No visiem šiem zvanītājiem, kurš Jums likās tas jaukākais, sirsnīgākais zvans — un kurš bija visgrūtākais?

Visgrūtāk ir tad, kad zvana cilvēki un stāsta, ka viņiem tiešām nav tas un tas, un iet grūti. Uz daudzām lietām es skatos ar veselo saprātu. Diemžēl cilvēki, kas ir trūcīgi un maznodrošināti, gan saņem šo pabalstu, bet viņi iztērē to par ļoti dārgām lietām. Piemēram, ir interneta veikals, kas par nieka summu atved pārtiku un visu citu, bet tas cilvēciņš iet visu laiku uz veikalu un pārtērē savu enerģiju un savu laiku.

Cilvēki arī pasakās mums. Vienai kundzei nesen mūžībā aizgāja vīrs. Nākas viņu stiprināt. Tas vēl ir jautājums, vai viņš būs mūžībā vai nebūs, jo viņš nav bijis baznīcas loceklis, bet tikai lasījis un domājis.

Bet es saku, Bībelē rakstīts: kas tic, tas nonāks Debesu valstībā.

Es esmu pret visādām doktrīnām un nosodījumiem. Arī cilvēks, kas nekad nav bijis baznīcā, var nonākt Debesu valstībā. Lai kā tas būtu, Dieva iestatījumi ir citādāki nekā cilvēku izdomātais. Dievs runā uz cilvēkiem visādos veidos, arī pašos neparastākajos. To pat nevar izdomāt un izanalizēt.

Kā ir būt vienlakus kristietim un cilvēkam ar invaliditāti? Vai baznīcā tas ir šķērslis?

Vīlandes draudzē es esmu iekļāvies. Mums ir tāds projekts “Iespēja”, un ir notikuši vairāki labdarības koncerti. Viens pat ir bijis Nacionālajā bibliotēkā. Esam savākuši līdzekļus un izbūvējuši rampu, kas savieno vienu zāli ar otru, izbūvējuši invalīdu tualeti. Bet pagaidām covid-19 pandēmijas dēļ nevar neko īpaši darīt. Mums vēl nepieciešams ēkas sētas durvīs pa kāpnēm uztaisīt pacēlāju, jo mums uz draudzi nāk arī vairāki cilvēki ar ratiņkrēsliem. Paldies Dievam, ka ir stipri puiši, kas viņus uznes augšā.

Kas būtu labākais atbalsts no ticības brāļiem un māsām, lai draudze kļūtu atvērtāka, aicinošāka?

Tagad visām draudzēm dievkalpojumi notiek tiešsaistē. Nav nepieciešams braukt uz baznīcu. Es nevaru neko sliktu teikt. No Vīlandes draudzes, liekas, reizi nedēļā man kāds piezvana, kaut ko atved, piedāvā. Notiek darbība, un es nejūtos vientuļš. Mēs arī esam vairāki cilvēki ar invaliditāti, un visiem ir savs kontakts.

Kas būtu tas, ko Jūs gribētu paturēt, kad šis pandēmijas laiks beigsies?

Es domāju, ka dievkalpojumu tiešraides nevajadzētu izbeigt, tāpēc ka tas ir forši. Vajag tiešām vairāk strādāt pie interneta, jo man patīk draudzes, kurām ir kvalitatīvi YouTube kanāli.

Kad biju vesels, pirms Vīlandes draudzes, mana pirmā draudze bija Rīgas Semināra draudze. Biju draudzes priekšnieks un arī nesapratu, cik grūti ir tos ratiņus uznest un kādas ir nepieciešamības. Tagad, kad es esmu citā redzes punktā, tas ir daudz savādāk.

Kurā brīdī jūsu dzīve mainījās?

Tas bija pirms 14 gadiem. Man bija pirmais insults, pēc kura es atjaunojos gandrīz pilnībā. Visas rokas, kājas darbojās. Bet otrais insults man bija pirms astoņiem gadiem. Naktī sajutu, ka man nekustas roka, kāja. Tādā vīrišķīgā spītībā likās, ka viss būs līdz rītam labi, bet no rīta pamodos un vispār nevarēju pakustināt. Tās četras stundas, ko es nogulēju un vīrišķīgi spītējos, man bija liktenīgas.

Dažkārt no neticīgu cilvēku puses dzirdam, ka tādam lietām nevajadzētu notikt, un noteikti ne ar ticīgu cilvēku. Kā tas ir, ka Dievs mūs mīl, bet tomēr tik smagas lietas ir jāpiedzīvo?

Manā gadījumā es esmu to visu izanalizējis un arī sapratis, ka man bija daudzās lietās ļoti straujš temps. Ļoti skrēju un daudz darīju, daudzās lietās aplauzos. Bet Dievs mani tiešām pielika pie vietas, lai es tik strauji nedarītu. Arī esot jau kristieši,

mēs tomēr daudzās lietās izdarām kļūdas un vēl joprojām iekuļamies mēslos.

Kurā brīdī jūs nācāt pie kristīgās ticības?

Diemžēl pie ticības nācu cietumā. Ieslodzījumā no sākumā tā bija tāda kā izklaide, ka varēja tikt uz baznīcu, bet Svētais Gars tiešām uzrunāja, un sāku ticēt. Kad es atbrīvojos, bija visādi nelāgi draugi, bet es gribēju visu to pārraut. No cietuma kapelāna uzzināju par Zilo krustu, un tur es kristījos. Tos cilvēkus, kas ir visu mūžu ticīgi, es saucu par ticīgajiem ar ciltsrakstiem. Man liekas, viņiem ir grūtāk nekā tādiem kā es.

Intervija ir rediģēta, lai nodrošinātu īsumu, saprotamību un lasāmību. Intervijas ieraksts dzirdams iegultajā atskaņotājā (augstāk) vai šeit. Lasītāji, kuri vēlas atrast “Parunāsim”, ir aicināti zvanīt uz 26 564 564.