Četras atziņas par atpūtu. Elīnas Tomasas pieredze

“Izaicinājumi ir ik dienu un nākas izvēlēties – vai es palikšu uz ceļa, ko Dievs man paredzējis,” tā, daloties savā garīgajā pieredzē, pirms kāda laika vietnē MyStory.lv rakstīja Elīna Tomasa. Tagad TUVUMĀ auditoriju viņa iepazīstina ar vienu no pieņemtajiem izaicinājumiem – iemācīties ik pa laikam apstāties un priecāties par to, ko Dievs devis. Ar šo rakstu mēs turpinām “Atļaujies veltīt sev laiku!” aizsākto tēmu – par to, kāpēc atpūta ir svarīga.

Elīna novērojusi, ka daudzi kristieši labi saprot un ievēro Dieva aicinājumu strādāt, pelnīt ģimenei maizi, iesaistīties draudzes dzīvē, kalpošanās un sludināt evaņģēliju, taču bieži pat neaizdomājas par to, ka Dievs ik pa brīdim aicina arī atpūsties.

“Arī mana ikdiena bieži vien ir piepildīta ar dažādiem darba pienākumiem, esmu pieradusi pie savas rutīnas, aizņemtības un man patīk sajūta, ka kaut kas ir paveikts. Domāju, ka tas saistīts lielā mērā ar manu personību, jo esmu no tiem cilvēkiem, kuriem reti kas sagādā lielāku prieku kā vienu pēc otra paveiktos darbus atķeksēt nedēļas plānā,” smaidot atzīst Elīna.

Par to, ka brīvie brīži var pārvērsties gandrīz vai mocībās, viņa pārliecinājās pagājušogad, kad studentu apmaiņas programmas ietvaros vienu semestri dzīvoja Polijā. “Tur pret mums, studentiem, bija ļoti zemas prasības, līdz ar to brīvā laika bija daudz. Sākumā mani tas iepriecināja, bet drīz sapratu, ka jūtos arvien sliktāk, jo vienkārši neprotu apstāties un atpūsties. Cīnījos ar domām par to, ka vienkārši izniekoju savu laiku un neko vērtīgu nepaveicu. Man nebija viegli pieņemt, ka šis dzīves posms ir Dieva dāvana, lai iemācos vienkārši būt, lai pavadu laiku ar Viņu un cilvēkiem un nesaistu savu vērtību ar sasniegumiem darbā vai studijās, “ atceras Elīna.

Brīvais laiks kā neatrisināta problēma kādu laiku turpināja pastāvēt studentes dzīvē, līdz kādā starptautiskā kristiešu rīkotā seminārā viņa uzzināja vairākus Bībelē pamatotus atzinumus par atpūtas patieso būtību.

Jauniegūtās zināšanas Elīnai palīdzēja ne tikai iegūt atskārsmi par brīvā laika dziļāko jēgu, bet arī atbrīvoties no dažiem stereotipiem, kas ir plaši izplatīti, taču nesaskan ar Bībeles galveno vēstījumu. Seminārs kalpoja arī kā ierosme idejām, ko turpmāk iesākt ar laiku, kura saturu nenosaka plānotājā ierakstītie pienākumi.

“To mācos vēl joprojām, taču nu jau ir vieglāk. Mēģinu sev atgādināt seminārā gūtās atziņas gan brīžos, kad mana ikdiena nav darbu pilna un ir kārdinājums sevi šaustīt par nepietiekamu produktivitāti, gan reizēs, kad darbu sakrājas pārāk daudz un vēlos visu paveikt, paspēt, kontrolēt. Mācos ienest veselīgu balansu savā dzīvē un atpūtu mērķtiecīgi ieplānot, nevis gaidīt, kad brīvdiena uzradīsies pati,” daloties pieredzē, atklāj Elīna. Viņa ir pārliecināta, ka četri Bībelē balstītie atzinumi par atpūtu ir tā vērti, lai ar tiem iepazīstinātu arī TUVUMĀ auditoriju.

Atpūta ir Dieva dāvana

Viens no atzinumiem saistīts ar Bībelē pieminēto Dieva radīšanas ciklu, kas noslēdzas ar dienu, kurā Dievs sev atvēl laiku, lai atpūstos. Šis Bībeles stāsts norāda, ka atpūta ir kaut kas ļoti būtisks gan Dievam, gan cilvēkam. Dievs ne tikai akceptē atpūtu, bet arī iedrošina tai atvēlēt laiku. Taču svarīgi saprast arī motivāciju – kāpēc atpūta ir tik svarīga.

Vai Dievs atpūtu dod tāpēc, lai pēc tās mēs labāk strādātu? Atbilde ir – nē. Dievs nav vergu īpašnieks, kurš savu biznesu grib padarīt efektīvu, un darbs nav ne cilvēka dzīves galvenais uzdevums, ne tās mērķis. Dieva iecere nav, lai mēs atpūšamies tikai pēc tam, kad esam pārguruši un pārpūlējušies, un lai tad, uz brīdi apstājušies, sakopojam spēkus un dodamies tālāk dzīves skrējienā.

Pastaigas laikā Liepājas fortos 2016. gada vasarā. Elīna: “Brīvajā laikā man patīk aiziet kaut kur pie dabas (dzīvoju piecu minūšu attālumā no jūras, tāpēc dabu atrast nav pārāk sarežģīti ), un slavēt Dievu, skaļi dziedot dziesmas. Mēģinu reizi nedēļā atrast laiku, lai studētu Bībeli pēc induktīvās metodes, kura man ir ļoti mīļa (rakstu vieta tiek aplūkota tās sākotnējā kontekstā, izmantojot trīs soļus- novērošanu, interpretāciju un pielietošanu). Bet citreiz man patīk vienkārši stundām ilgi lasīt dažādas fantastikas žanra grāmatas vai skatīties komēdijseriālus, lai atpūtinātu prātu.”

Vai Dievs atvēl mums atpūtu kā atalgojumu par darbu? Arī uz šo jautājumu atbilde ir – nē. Dievs nevēlas, lai mēs justos vainīgi un atpūtas necienīgi, ja neesam pietiekoši daudz padarījuši. Tāpat Viņš nevēlas, lai mēs justos lepni par to, ka esam kārtīgi pastrādājuši, un tāpēc brīvdienas esam nopelnījuši. Tā domādami, mēs varētu sākt savu brīvo laiku pārlieku sargāt un neļaut nekam nevēlamam (palīdzībai kaimiņam remontdarbos, vecvecākiem dārza darbos, utt.) to nozagt. Jo tas taču ir mans laiks, tas pieder tikai un vienīgi man.

Vai atpūta varētu būt Dieva žēlastības dāvana? Uz šo jautājumu atbilde ir – jā. Ja atpūtu ar prieku un pateicību mēs Dievam lūdzam un no Viņa pieņemam, tad spējam to arī izbaudīt un netiesājam ne sevi, ne citus par to, ka pārāk daudz laika tai tērējam.

Sasniedzot virsotni pēc nogurdinoša 20 km pārgājiena Polijas kalnos. Attēls uzņemts starptautiskas kristīgo studentu vadītāju konferences laikā. Elīna: “Man Dievs daudzreiz ir uzdāvinājis iespēju kaut kur aizceļot un pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem no dažādām valstīm. Citi cilvēki atgriežas no ceļojumiem pārguruši, taču man tas ir veids kā atpūsties- vides pamainīšana ļoti palīdz un varu atgriezties pie darbiem ar vēl lielāku prieku un sparu.”

Pamatā – Jēzus, nevis mūsu nopelns

Apgalvojumam, ka atpūta ir Dieva žēlastības dāvana, pamatojums rodams mūsu ticības saknēs  – mēs taču ticam, ka Dieva priekšā mūsu pārkāpumi ir attaisnoti nevis pašu nevainīguma vai labo darbu dēļ, bet gan Jēzus aizstāvības un par mums nestā izpirkuma dēļ.

Varētu likties, kāds gan attaisnošanai īsti sakars ar atpūtu? Taču saistījums tomēr pastāv. Ja piemirstas pamatpatiesība vai ja mūsu dzīvē tā pastāv tikai teorētiski, tad viegli sākam dzīvot maldos. Piemēram, tā it kā savus grēkus izpērkam ar labajiem darbiem – strādājam un kalpojam, cenšoties izpelnīties Dieva labvēlību. Tad mums ir grūti pateikt “nē” un nepiedalīties aktivitātēs, par kurām esam pārliecināti, ka īstiem kristiešiem tajās noteikti ir jāiesaistās – jāapmeklē visas draudzes sanāksmes, jāpiesakās visām brīvajām kalpošanas vakancēm, utt.

Bet, ja ievērojam, ka esam attaisnoti tikai un vienīgi Jēzus nopelna dēļ, tad esam daudz mierīgāki, brīvāki un spējam izrādīt žēlastību sev un citiem. Dievam mēs neesam līdzeklis kāda augstāka mērķa sasniegšanai (evaņģēlija pasludināšanai vai kādam citam). Mēs paši esam Viņam bezgala dārgi un Viņa augstākais mērķis ir attiecības ar mums.

Meksikas dārzi, 2015. gada vasara. Elīna: “Arī šis bija viens no negaidītajiem Dieva uzdāvinātajiem ceļojumiem. No Kristīgās studentu brālības man piedāvāja braukt uz studentu misijas organizāciju pasaules asambleju (milzīgu konferenci, kur pulcējās šo organizāciju pārstāvji no visas pasaules). Toreiz vēl nebiju lūgusi par iespējām ceļot vai meklējusi tās (tagad gan to jau daru apzināti), un esot Meksikā bija grūti noticēt, ka tiešām MAN ir iespēja šeit būt! Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš tik negaidīti iepriecina!”

Dievs gādā par mums

Apstāšanās un atpūta ir saistīta ar uzticēšanos Dievam. Tā ir paļaušanās, ka Viņš par mums gādās pat tad, ja nenopūlēsimies vaiga sviedros, lai apmierinātu savas vajadzības. Izraēliešiem Dievs to mācīja, piemēram, pavēlēdams septītajā gadā neveikt lauku darbus. Dievs to pavēl, apsolīdams par tautas labklājību parūpēties pats.

Arī par mums Dievs apsolījis gādāt, bet noticēt un pieredzēt, kā tas notiek, traucē pārliecība, ka viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem, un tāpēc ir jāspēj visu paredzēt un kontrolēt. Taču, ja nemitīgi mēģinām paveikt visus darbus un neko neatstāt nepadarītu, tad mūs pārņem stress, bailes no nākotnes un pat depresija. Cilvēks nespēj it visu pārvaldīt. To var tikai Dievs. Uzņemoties par daudz un domājot “ja es to nedarīšu, neviens neizdarīs”, mēs aizmirstam par Dieva iesaisti mūsu dzīvē.

Studentu festivāla “Impulss” laikā ar kolēģiem- draugiem no Kristīgās studentu brālības. Elīna: “Bieži pavadu laiku ar kolēģiem, jo viņi man ir ļoti forši. Ik pa brīdim mums ir kādi komandu saliedējoši pasākumi- aizejam uz boulingu, šļūcam ziemā ar ragavām no kalniņa, utt. Tāpat mums ļoti patīk spēlēt galda spēles, kā arī citreiz vienkārši kopīgi labi paēst.”

Atpūta nav mūsu elks

Ne tikai darbam, bet arī atpūtai piemīt vienlīdz liels potenciāls kļūt par elku. Ja pēc tās ilgojamies pārlieku karsti, ja šaustām sevi par to, ka nogurstam un nespējam atpūsties tā, kā to gribētu, ja vainojam Dievu par to, ka Viņš netur savus apsolījumus ievest mūs zāļainās ganībās un atspirdzināt mūsu dvēseli, tad, iespējams, ka atpūta ir kļuvusi par dievināšanas objektu – elku. Lai tas nenotiktu, ir svarīgi atcerēties, ka tāpat kā dzīves laikā mēs nevaram paveikt visus iespējamos darbus, nav iespējams pieredzēt arī absolūtu atpūtu. Šī pasaule joprojām ir cilvēku pārkāpumu sabojāta un nepilnīga. Jēzus rīcība, kas aprakstīta Marka evaņģēlijā (6:30-34), atklāj, ka nereti nākas atsaukties un kalpot citu vajadzībām arī tad, kad esam pārguruši.

Taču, lai arī visu pilnību varēsim izbaudīt tikai pēc šīs zemes dzīves, arī šeit mums Dievs bagātīgi dāvina brīžus, kuros kaut ko no debesīs sagaidāmās svētlaimes varam pieredzēt, lai dzīvībai tik nepieciešamos spēkus arvien būtu iespējams atjaunot.