Ko darīt ar vēsturisko notikumu radītām traumām? Pārdomas pēc ekskursijas Okupācijas muzejā

Portāla “Tuvumā.lv” rakstu autori un atbalstītāji šī gada 20. oktobrī tikāmies, lai kopīgi dotos ekskursijā uz Okupācijas muzeju erudītās gides Inetas Lansdovnes vadībā.

Gide Ineta Lansdovne, kura ir arī nodibinājuma ”Kristīga dzīvesveida izpētes fonds” valdes locekle

 Gide stāstīja, ka reizēm daži, apskatot eksponātus muzejā un dzirdot stāstījumu, sāk raudāt. Tā reizēm ir vainas apziņa, piemēram, ko jūt atsevišķi krievu tautības pārstāvji. Skatoties attēlos, cik nežēlīgi nogalināti ebreji holokausta laikā, veras vaļā psihiskas brūces.

Šajā muzejā vienaldzīgo skatītāju maz.  Klausāmies par deportācijām uz Sibīriju, atmiņā nāk senču stāstītais, kas ilgi bijis noklusēts.

Arī mans tētis un viņa brāļi piedzīvoja traumu, kad brauca pakaļ uz Stūra māju pēc mātes sakropļotā ķermeņa. Viņa negribēja krievu  karavīriem atdot vienīgo govi, jo bija piecu bērnu māte. Būdama krieviete, kas cēlusies no vecticībniekiem un kuras senči vajāti Krievijā, jau vairākās paaudzēs dzīvoja Latvijā un savu identitāti saistīja vairāk ar latviešiem, bet krievu valodu vēl prata labi, bija izrunājusies pretī. Par to viņa tikusi spīdzināta. Varbūt tētis gribēja aizmirst, klusēt, atcerēšanās, iespējams, radītu dziļas sēras. Varbūt tika vardarbīgi piespiests klusēt, draudot ar izsūtīšanu un radot bailes.

Deportēti tika arī Jehovas liecinieki

Atcerēšanās nereti tiek bloķēta, izstrādājas aizsardzības mehānisms, lai pēc šī notikuma varētu izdzīvot. Psihiatri to sauc par traumas pieredzes izslēgšanu no apziņas. Bet zemapziņā tas var palikt un izpausties ar citādiem simptomiem, tāpēc ir labi tās pārvērst apzinātās atmiņas formās. Piemēram, verbalizācija ir terapija, ko ierosinājuši tādi zinātnieki kā Pjērs Žanē Francijā un V.H. Riverss Lielbritānijā.

Muzejā veidota sabiedriska, politiska vide, lai notiktu atmiņu apzināšanās. Mūsu gide pēc ekskursijas aicināja mūs dalīties ar to, ko mēs piedzīvojām, un ne viens vien no mums nobirdināja pa asarai un atklāja savas dzimtas sāpju stāstus.

Jaunākajiem muzeja apmeklētājiem uzmanība tiek vērsta uz lācīša Mika stāstu

Nobeigumā gide Ineta mūs aicināja nepalikt sāpēs, dalīties un dziedināties, uz ko mudina arī Knuta Skujenieka dzejolis:

“ Neraudāt par to, kas bijis

Nebīties par to, kas rīt

Tikai saudzīgi un droši

Savu vagu taisnu dzīt”.

Tātad,

izrunāties, salīgt mieru ar pāridarītāju un piedot, lai saņemtu dziedināšanu.

Piedošanā, protams, svarīgi, lai vainīgais lūgtu piedošanu, bet, ja tā nenotiek, derētu lūgt Dieva palīdzību gribēt piedot un lai Dievs dod spēju to darīt.

Liecības par okupācijas laiku baznīcās. Priekšplānā Āgenskalna baptistu baznīcas gaismas kopējamā mašīna reliģisko tekstu pavairošanai, kas bija aizliegts

Mēs visi esam Dieva bērni, viena ģimene, taču tik dažādi. Mums ir dažādi priekšstati par Dieva tēlu, politiku un vēstures notikumiem? Mūs šķir: 1)identitāte,

2)tautas  kopīgās atmiņas,

3) ģimenes atmiņas,

4) objektīvā un subjektīvā atmiņa, individuālā un sociālā atmiņa,

5) reliģiskā piederība,

6) konfesionālā piederība,

7) postmodernisma relatīvisms, kas atsakās no morālām vērtībām.

Kā uzlabot attiecības starp cilvēkiem, lai spējam savstarpēji komunicēt?

Kopīgās atmiņas var vienot vai šķirt. Vēsturnieki pēta, kā atmiņas tiek veidotas un arī kādas atmiņas cilvēkus vada. Piemēram, informācija par vecāku pieredzi var izraisīt traumējošas bailes.  Atmiņas var arī tikt aizmirstas, ja nav piemiņas pasākumu, piemēram, barikāžu atcere, izsūtīto dienu piemiņa un karoga pacelšana dzimtenei svarīgajās dienās. Atmiņas var pazust un pārvēršas par neko neizsakošu simbolu.

Svarīga ir arī savas identitātes apzināšanās, piemēram Mozus, kurš, izaudzis  un izglītību saņēmis faraona namā, savu identitāti apzinājies no 40 gadu vecuma, kad gribējis aizstāvēt savu tautieti pret netaisnību ( 2.Mozus 2,11-12). Identitāte rodas ģimenē un tāpēc svarīgas ir ģimenes atmiņas. Tās nodod vecvecāki mazbērniem un tā tālāk. Reizēm dzimtas stāsts nesakrīt ar lielo vēstures stāstu. Par vienu notikumu var dzirdēt dažādas interpretācijas. Piemēram, vienā dzimtā viens vectētiņš karojis PSRS armijā, otrs- vācu armijā. Viens pret otru.

Arī kristieši vienu Bībeles vietu interpretē dažādi…

Gide Ineta stāstīja, ka piemēram, dzirdot par Ribentropa- Molotova paktu, cilvēki atšķirīgi reaģē, bet jāapzinās, ka pastāv objektīvā un subjektīvā atmiņa. Visi piedzīvojumi un atmiņas atspoguļojas kultūrā un tajā skaitā ielu nosaukumos, kas tiek mainīti, ja mainās vara un nepieciešams pārmainīt cilvēku  domāšanu, piemēram, Hitlera iela, Ļeņina iela, Brīvības iela…

Kolektīvo atmiņu, kas ir sociāls fenomens,  ir parocīgi grozīt dažādu režīmu laikā ar piemiņas pasākumiem, ielu nosaukumiem vai pieminekļiem.

Pēc ekskursijas aizdomājos par pieminekli Uzvaras parkā. Tas bija drauds latviešiem, jo kultivēja uzvaras mītu un tas arī nemitīgi atgādināja Latvijas okupāciju, šīs skumjās vēstures atmiņas. To nojaukt gribējās jau sen, bet bailes, draudi, kolektīvās traumatiskās atmiņas kavēja.

Starp citu, Okupācijas muzejs atrodas Rīgas sirdī, vēsturiskās pilsētas centrā pie Rātslaukuma, blakus svētā Rolanda statujai. Rolands bijis karaļa Kārļa Lielā brāļadēls, kura statujas atradušās visā Ziemeļeiropā.  Vācieši, kas ieviesuši kristietību, tās uzstādījuši. Tātad, zīmīga vieta, kas saistīta ar kristietību.

Arī muzeja nosaukums ir būtisks.  Vārds “okupācija” definējams kā “citas valsts teritorijas ieņemšana ar bruņotajiem spēkiem” [Latviešu valodas vārdnīca, R., 2006, 749.lpp]. Tāda rīcība sakņojas greizsirdībā, vēlmē dominēt, būt ķēniņam, caram, faraonam un būt kā Dievam, kas pazīstama jau no Vecās Derības laikiem. Ādams un Ieva gribēja būt kā Dievs, prast atšķirt, kas ir labs un ļauns un, nepaklausot savam Radītājam, ēda augļus no aizliegtā koka ( 1.Mozus 3, 1-23). Šī grēka sekas ir Kaina rīcība, kad viņš iedegās bardzībā, bija nikns un Dievs teica: ”Ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā, ..bet tev būs valdīt pār to”. Kains nespēja valdīt un nogalināja savu brāli ( 1.Mozus 4, 1-16).

Kaina grēks turpinās. Attiecības starp cilvēkiem pasliktinās. Vieni kari beidzas un citi sākas.

Turpinās arī Jūdasa Iskariota, Annanijas un Safīras un Hēroda grēks. Bībelē aprakstītās trīs personas atklājas nāves brīdī. Jūdass Iskariots pakārās (Mateja 27, 3-5), jo nodevība viņu it kā saplēsa, pārdalīja. Ļaunais ir tas, kas plēš uz pusēm. Annanija un Safīra, kuri meloja, “nokrita zemē un nomira” ( Apustuļa darbi 5, 1-3). Viņu dzīves piemērs māca, ka meli ir katru attiecību nāve. No nepatiesības ir radusies netaisnība, nogalināšana, varmācība. Tātad, arī griba okupēt. Trešā persona Hērods, kurš neatdeva godu Dievam, ir antidievs, nāves dievs, kurš kļūst par tārpu un izsēj visur tārpus (Apustuļa darbi 12, 18-23).

Ir svarīgi ļauno atklāt.

Šādu funkciju veic Okupācijas muzejs. Paldies jums, muzeja gidi un citi darbinieki!