Kurš podiņš labāks – mans vai tavs? Iemesli, kāpēc kristieši šķeļas

Savstarpējo attiecību un vienotības tēmas ir vienas no visvairāk aktualizētajām kristiešu sabiedrībā – tās tiek apspriestas ikdienišķās sarunās, akcentētas svētrunās, iekļautas kristīgās mācības programmās un ik pa laikam visai plaši diskutētas arī publiskajā telpā.

Ekrānšāviņš no LKR video youtube.com

Pēdējā laikā Latvijas medijos visvairāk izskanēja nesaprašanās un sašķeltība Latvijas luteriskās baznīcas iekšienē – jautājumā par sieviešu ordināciju. Vēl nesen mediju dienaskārtībā nonāca konflikts un šķelšanās, kas bija izcēlusies Septītās dienas adventistu baznīcā. Daļa kristiešu saasināti uztvēra šādu iekšējo nesaprašanos izkļūšanu ārpus reliģiskās vides un Latvijas Kristīgais radio rīkoja diskusiju, lai rosinātu kristiešus savas domstarpības risināt “zem četrām acīm”. Diskusijā par kristīgo ētiku sociālajos tīklos piedalīties bija uzaicināta arī TUVUMĀ dibinātāja Aija Volka.

Vienotība un mīlestība – kristiešu atpazīšanas zīme

Vienotības problēmai mēs šodien pavisam noteikti nepievērstu tik lielu uzmanību, par to īpaši nedomātu, arī pēc ekumenisma netiektos, ja turētos tikai mūsu cilvēcisko attiecību pieredzes un psiholoģijas atziņu rāmjos, un neko nezinātu par Kristus lūgsnu (Jņ. 17: 21), kurā viņš aizlūdz par mūsu vienotību un mīlestību, ja par to būtisko nozīmi nebūtu lasījuši arī vēl citās Rakstu vietās, piemēram, vēstulēs Ef. 4: 1-6, Gal. 3:26-29, 1.Jņ. 4:7-21 u.c., un ja arī sirdīs neizjustu ilgas pēc dziļas savstarpējas saprašanās un sirsnīgas mīlestības izpausmes cilvēku – visu pirms jau savu ticības biedru – attiecībās. Tā kā esam pietiekami zinoši un jūtīgi, tad katra tieša vai netieša nesaprašanās, kurā esam iesaistīti vai ko nākas novērot draudzēs, konfesijās vai starpkonfesionālā mērogā, mums spēj sāpīgi iedzelt kā pārmetums un pierādījums, ka atkal esam krituši patmīlības jeb, izmantojot biblisko apzīmējumu, “miesas” apkampienos. (1.Kor.3:3)

Šoreiz dalāmies ar problēmu, kas novērota attiecībās starp dažādu konfesiju kristiešiem, un uz visai sarežģīto jautājumu rosinām paraudzīties arī no kolektīvās piederības skata punkta.

 Vienoti briesmās – sašķelti miera laikā

Tajā laikā, kad Latvijas neatkarība tika apdraudēta, bija dievkalpojumi, kuros par Latvijas tautu aizlūdza visu Latvijā pārstāvēto konfesiju garīdznieki. Arī Baltijas ceļā rokās sadevās visdažādāko konfesiju kristieši: gan luterāņi, gan katoļi, gan pareizticīgie, baptisti un adventisti u.c.

Foto: P. Šķiņķis

Tieši briesmu brīdī sirsnīgā vienotībā ticīgie raidīja savas lūgsnas uz debesīm, tieši tādā garā, kas atbilda Jēzus padomam: ”…ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt. 18: 19-20) .

Bet kādas ir dažādu konfesiju pārstāvju attiecības mūsdienās? Vai arī tagad mūsu vidū ir Jēzus? Šķiet, ka ne vienmēr tā ir, diemžēl nereti starp kristiešiem ielaužas neiecietība un otras konfesijas atšķirību kritizēšanas gars. Piemēram, daži luterāņu mācītāji mēdz noniecināt Svētās Marijas nozīmīgumu, lai gan svētceļojumos uz Aglonu un Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos, piedalās ne vien katoļi, bet arī citu kristīgo konfesiju pārstāvji. Aizvainojums uz katoļiem dažos luterāņos gruzd arī tādēļ, ka Romas pāvests it kā Luteriskajai baznīcai piederīgos vēl aizvien uzskatot par ķeceriem. Bieži vien savu daļu kritikas saņem arī pareizticīgie, kuriem pārmet gandrīz vai elkdievību, jo šīs konfesijas piederīgie lūdzas un noliek svecītes pie ikonām, kā arī lieto svētīto ūdeni. Vai tādā situācijā vispār iespējams ekumenisms?

Lai arī kādas nebūtu atšķirības starp konfesiju ārējiem simboliem un rituāliem, kā, piemēram, mazliet atšķirīgi vārdi luterāņu un katoļu ticības apliecinājumā vai Tēvreizes iesākumā, tomēr visi mēs ticam Dievam un Jēzum kā savam Glābējam. Tad kāda īstenībā ir problēma? Kas patiesībā šķir kristiešus un kas viņus varētu atkal vienot?

Dažādās piederības un kopīgās saites

Lai labāk izprastu savstarpējo attiecību un vienotības problemātiku, svarīgi ņemt vērā ne tikai to, ka mēs pārsvarā visi vēl joprojām garīgi augam un pilnību neesam sasnieguši, bet arī to, ka izpētīts – ikviena grupa, organizācija un arī konfesija var pastāvēt tikai tad, ja spēj nodalīties un atšķirties no citām. Savukārt spēcīga piederības izjūta – dziļa saikne ar kādu no kopībām – ir tā, kas mūs neapzināti mudina būt kopā, sadarboties ar savējiem, līdzīgiem un nošķirties no nepiederīgiem, svešiem, citādiem. Nereti, tāpat neapzinoties, – idealizējam savējos, noniecinām citus un savu vērtību ceļam, citu vērtību pazeminot.

Tas ir saprotami, ka par savu atšķirīgumu ikvienai grupai nākas īpaši rūpēties, jo citādi to pastāvēšana kļūst apdraudēta. Lai veiksmīgi varētu darboties un pildīt savus uzdevumus, visām organizācijām regulāri ir jāapliecina saviem dalībniekiem un atbalstītājiem, cik tās ir unikālas, neaizstājamas, nepieciešamas un tām jāpiekopj taktika, kas palīdz novērst ar konkurenci saistītos draudus. Ar to izskaidrojams, ka arī konfesijas tieši vai netieši cenšas īpaši izcelt atšķirības –, nereti uzteicot savu un apšaubot citu īpatnību pareizību, labumu.

Būt par kristieti nozīmē arī atzīt sevi par Viņa ķermeņa – Baznīcas locekli. Diemžēl baznīcas organizatoriskās formas vienmēr būs nepilnīgas. Lorenss Frīmens

Pētījumi atklāj, ka kopības, pie kurām jūtamies piederīgi, var būt vairākas un mainīties. Mēs kā kristieši – spēcīgāk vai vājāk – vienlaicīgi varam izjust piederību globālai kristiešu kopienai, konfesijai, draudzei, baznīcai, valstij, tautai, rasei, dzimumam un vēl citām kultūrām, subkultūrām, grupām. Parasti mēs visspēcīgāk sākam izjust to piederību, kuras pastāvēšana kādā brīdī tiek apdraudēta. Gluži tā kā tas tika pieredzēts 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā – mēs, dažādu konfesiju kristieši, spējām aizmirst par atšķirībām un robežām tad, kad apdraudēta bija cita kopība, kurai visi jutāmies piederīgi – latviešu tauta un mūsu kopīgais sapnis par savu valsti. Lai šāda veida kristiešu vienotību varētu atkal pieredzēt, vajadzīgs tikai pietiekami aktīvs un draudīgs kopīgs pretinieks, svešais vai nelaime. Vēsture ir pārpilna ar piemēriem, kad pat bijušie ienaidnieki kļūst par draugiem tiklīdz uzrodas trešais – abiem kopīgs ienaidnieks vai drauds. Taču šāda veida vienotība laikam gan nav gluži tā, par kuru lūdz Kristus.

Par to, ka ne tikai dažādu konfesiju kristieši, bet arī dažādu reliģiju cilvēki pārstāj šķelties un vienojas kopīgai darbībai, kad notiek katastrofas un citi ārkārtas gadījumi – “apstākļos, kad ir nepieciešams cietušajiem sniegt pirmo palīdzību, nodrošināt ēdienu un pajumti, un cilvēka dzīvības vērtība kļūst svarīgāka par piederību reliģijai” – , TUVUMĀ esam minējuši arī iepriekš (skat. raksta “Reliģiju pētniece Elizabete Taivāne…” ievadā ). Arī par to, kā krīzes situācijā vienojas musulmaņi un kristieši, uzzināms mūsu vietnē – rakstā “Misionāre un grāmatas autore Liene Svoka: Paklausu un paļaujos” .

Intervijā ar Lieni izlasāms vēl kas – uzzinām, ka musulmaņu sieviete un kristiete var dalīties savā garīgajā pieredzē “par savām lūgšanām un sarunām ar Dievu”, un brīdī, kad tas notiek, atšķirība starp ticībām izzūd. Tuvojoties Dievam, mēs tuvojamies cilvēkiem.

Laikam jau gandrīz katram no mums kādreiz nācies pieredzēt pat tādu paradoksālu situāciju – kristiešu vidē un ne tikai – , kad, lai arī nepiekrītam gandrīz nevienai kāda cilvēka izteiktai domai un, iespējams, esam pat sadusmoti par vārdiem, ko dzirdam, jo tik ļoti nesakritīgi tie ir ar mūsu uzskatiem, tomēr vienlaicīgi dziļi sirdī izjūtam kaut ko brīnumainu – reālu tuvības un vienotības saikni. Te vietā atcerēties Pāvila atgādinājumu, ka mēs visi jau esam kopā nesaraujamām saitēm vienoti (Ef.4: 16). Un tas nav tāpēc, ka mēs esam sākuši piekrist viens otra spriedumiem vai piederam pie vienas organizācijas, bet tāpēc, ka Jēzus šo vienotību ir Tēvam lūdzis un mums novēlējis.

Nav šaubu, ka būt par kristieti nozīmē būt sarežģītās attiecībās ar Baznīcas institūciju. Bet būt par kristieti ir kaut kas vairāk nekā piederēt pie institūcijas.

Lorenss Frīmens

 

Kas nav iespējams organizācijām, kurām ir pavisam cita – un ļoti svarīga – misija, ir iespējams mums, jo Kristus un viņa valstība nav ne celtnēs, ne organizācijās, bet mūsu vidū (Lk. 17:21).