Radoša pieeja, kā stāstīt par Dievu. Esi klauns!


262
Foto: magnificant.lv
Foto: magnificat.lv
– Vai tu atceries to klauniņu, kurš pagājušajā vasarā bija pie mums iemaldījies?
– Jā, viņš bija tik mīlīgs…
– Vai atceries? Viņš nemācēja atvērt lietussargu…
– Mēs viņam palīdzējām.
– Viņu sauca Ābolīts! Viņš teica, ka Bībele jāatver, lai var lasīt…
– Es gribētu, lai viņš atkal pie mums atnāk…
– Es viņu ļoti gaidu! Vecmāmiņa, kur tu esi, vai varam palasīt Bībeli?
Tā kādu dienu dzirdēju sarunājamies savas mazmeitiņas, kuras stāvēja pie loga, pievērsušas skatienus piebraucamajam ceļam.

Kad pirmo reizi dzirdēju, ka draudzē uzstāsies kristīgie klauni, biju neizpratnē. “Kas par klauniem? Kristīgi klauni? Kā to saprast? Vai esam gatavi uz galvas stāvēt, lai izpatiktu nesaprātīgiem cilvēkiem…’’ tā izteicos, pirmo izjūtu pārņemta.
Iespēja noskaidrot kā savējai pie savējiem, kas īsti ir kristīgie klauni, kā tie radušies, man bija kristīgo klaunu sapulcē Ingas un Raimonda mājā “Bandenieki”.

 

Iedvesmo mācītājs un psihologs no ASV

Ideju par kristīgiem klauniem uz Latviju atveda Sidnejs Teksa no ASV, kurš bijis mācītājs,  psihologs un arī kristīgais klauns, bet tagad ir pensijā un kalpo Dievam, ceļojot pa Eiropu un apmācot jaunos klauniņus. “Kad Sidnejam pašam kļuva fiziski grūti klaunoties, viņš nolēma savas zināšanas pēc iespējas vairāk nodot  jauniem cilvēkiem,” pastāstīja Kurzemes kristīgo klaunu darba koordinatore Baiba Vēvere klaunu tikšanās reizē.

Baiba bija viena no pirmajām, kas piedalījās klaunu apmācībās Latvijā. Piedalījās, cerēdama, ka jaunās prasmes noderēs darbā svētdienskolā  un nometnēs. “Mācoties tikai aptvēru, ka šis ir lielisks veids, kā pasludināt evaņģēliju un parādīt kristīgās vērtības. Citi kalpo Dievam, dziedot vai rakstot dzeju, es varu kalpot, uzstājoties kā klauniņš. Tas ir ļoti aizraujoši un bieži pat aizkustinoši. Ja kaut vienam bērnam vai pieaugušajam izdodas noķert domu, ka Dievs viņu ļoti mīl un viņš varēs dzīvot ar Dievu mūžīgi, tad tas ir tā vērts! Pie tam radām prieku, rādot trikus un jokus,” atklāj Baiba.

Klaunu kalpošanā ir iesaistīta visa Baibas ģimene. “Vīrs palīdz atrast piemērotu mūziku skečiem, lielie bērni palīdz ar padomiem. Viņi ir pirmie skatītāji, kad izmēģinām kaut ko jaunu. Pēc viņu reakcijas varam saprast, vai publikai jaunumi patiks vai nē. Tagad, kad mums ir trešais dēliņš, vēl maziņš, tad uzstāties tikpat kā nesanāk, bet palīdzu citiem klauniem meģinājumos, sagatavoties un koordinēt priekšnesumus. Tas viss man sagādā prieku,” ar smaidu teic Baiba.


Iesakām noklausīties “Latvijas Kristīgā Radio” raidījumu “Dodies misijā”, kurā viesojās kristīgie klauni (2015.gada 11.maijā).

Audio ieraksts šeit!

Foto: mixcloud.com
Foto: mixcloud.com

Evijas izvēle – mīlestība vai nauda

Klaunu meitene Evija Skukovska, kura šobrīd Ventspilī darbojas evaņģēliski kristīgajā draudzē “Dzīvības Avots”, agrāk dzīvoja Talsos. Jau tad bijusi klusa vēlme kalpot Dievam. Evija stāsta: “Kaut kas manī bija sakustējies, tikai vēl nezināju kas. Kad Baiba stāstīja par Sidu (Sidneju- aut.), kurš vasarā vadīšot Kristīgo klaunu apmācības, īsti nesapratu… Ne redzēts, ne dzirdēts! Bet man jau kopš bērnības paticis uzstāties, saviem radiem par prieku, priekšnesumus rādot. Kad man bija ap 30 gadiem, pie sevis domāju, kāpēc nekļuvu par aktrisi. Man patīk citus iepriecināt. Un te ir kaut kas no visa, pēc kā mana sirds bija ilgojusies: kalpošana Dievam, nesot evaņģēlija vēsti, būšana nedaudz kā aktierim, iespēja iepriecināt bērnus… Toreiz vienīgi saskumu, ka nevarēšu būt vasaras apmācībās, jo tajā laikā bija jābrauc uz Norvēģiju lasīt ogas. Tā  tas palika…

Evija ar dēlu Ēriku. Foto no personīgā arhīva
Evija ar dēlu Ēriku. Foto no personīgā arhīva

Bet tad, vēl ziemā, kad strādāju ,,Martinelli” par viesmīli un bija jāstrādā garas stundas, vienu vakaru, ar Baibu runājot, uzzinu, ka Sids jau Latvijā. Neticami! Ātrāk kā plānots… Runa bija par vasaru, bet te, pēkšņi, jau februārī viņš ir Rīgā. Tā nu devos katru dienu uz Rīgu un biju priecīga. Klusībā ļoti vēlējos būt kristīgais klauniņš, bet Sidam sākumā neuzdrošinājos to teikt. Pacietīgi skatījos, ko dara citi. Līdz vakaram, kad abi ar Sidu ar asarām acīs runājām par dzīves apstākļiem, grūtībām, ģimenes dzīvi. Mans dēls tai laikā sāka mācīties kristīgās skolas 1. klasē.  Dēlam pa skolu gāja grūti. Arī Sids padalījās ar savas dzīves notikumiem. Viņš mani saprata.

Manas emocijas grūti izstāstīt-  kā tapa mana klauna vārdiņš, kā skeči mani uzrunāja! Pirmo reizi redzot skeču ar sirsniņu, viss manī iekšā dunēja, jo saskatīju tur līdzību ar mana dēla situāciju Kristīgajā skolā. Nākamā vakarā līdz sirds dziļumiem uzrunāja skečiņš par zīmuļa asināšanu. Tas bija par mani – gan asināšana, gan dzēšana …

Tā Dievs audzināja un veidoja mani. Biju nolēmusi  ar dēlu Norvēģijā  palikt pavisam, bet tad nāca piedāvājums – kā sniegs no skaidrām debesīm! Mīlestība vai nauda, tāds bija jautājums! Paliku pie mīlestības, un tā realizējās Dieva plāns manā dzīvē, lai paliktu Latvijā, lai nokļūtu Ventspilī, un cauri pārbaudījumiem un izaicinājumiem turpinātu tuvoties Dievam, un saprastu, cik reāls Viņš patiešām ir. Ventspilī atradu savējos – Ventspils kristīgos klauniņus.”

Kad klauna tērps guļ skapī, Evija palīdz savā draudzē dažādās kalpošanās: kafejnīcā, Bērnu draudzē u.c.

“Kad nepieciešams, izpalīdzu šoferīšiem, aizvietojot viņus. Veidojam draudzes dārzā puķu dobes, pamazām labiekārtojam apkārtni- tas ir mans hobijs, jo patīk darboties ar ziediem, augiem, floristiku, dārzniecību. Pats nozīmīgākais, kas notiek pēdējā laikā, ir kalpošana Dievam uz ielām, izejot ārpus draudzes telpām un atļaujot caur sevi Dievam pieskarties un dziedināt slimos, neveselos, sludināt evaņģēliju arī šādā veidā. Šāda kustība jau notiek arī citur Eiropā!” atklāj Evija.

Evija Skukovska klauna lomā. Foto no personīgā arhīva
Evija Skukovska klauna lomā. Foto no personīgā arhīva

 

 Taurenītes stāsts

Klaunu meitene ar vārdu Taurenīte – Sanita Vegnere- , kas ir arī Talsu kristīgo klaunu dienasgrāmatas www.talsukristigieklauni.wordpress.com veidotāja, stāsta, ka, iejūtoties Taurenītes tēlā, var “brīvāk komunicēt, stāstīt, runāt par Dievu. Pateicos Dievam par šo iespēju!” Sākumā gan klauna lomā viņa jutusies ļoti neparasti. “Pirmkārt, jau grimēšanās pašā pirmajā reizē aizņēma ļoti ilgu laiku, pēc tam parūkas uzlikšana. Tas prasīja pārkāpt kādu robežu un uzdrošināties būt tik atšķirīgai no savas būtības. Sākumā klauna drēbēs nejutos visai ērti- tādās platās biksēs! Likās, ka grūti kustēties un vai tā esmu es pati?! Pirmā uzstāšanās bija kopā ar klaunu Ābolīti Engurē labdarības pasākumā. Tā diena man bija satraukumiem pilna, pirmo reizi mazā sastāvā!”

Sanita iepriekš tik lielas publikas priekšā līdz tam bijusi tikai kopā ar kori. “Kad pienāca mūsu kārta uzstāties, sapratu, ka vairāk nav, kur sprukt, ir vienkārši jāiet. Uzkāpjot uz skatuves un ieraugot, ka esmu krietni vien augstāk par publiku un skatītāji ir diezgan tālu no manis, satraukums  mazinājās, palika vieglāk, un varēju iejusties lomā. Runājot par pārējām uzstāšanās reizēm, nu jau ir vieglāk, jo ļoti lielu atbalstu un iedrošinājumu saņemu no klauniņu vadītājas Baibas, un uzstāšanās reizēs uzmundrinājumu no visiem pārējiem klauniņiem, iedvesmojot un iedrošinot vienam otru. Tas ir stiprinājums, lai radošo darbu turpinātu uz priekšu. Protams, tam visam pāri ir Dievs un Viņa vadība.”

Klauniņš Tomātiņš

Personīgi pazīstu vienu no klauniem- Irēnu Sapunu, kura šogad nosvinējusi 68.dzimšanas dienu. Viņa ir septiņu bērnu mamma, skolotāja un kristiete ar pieredzi. Viņa atzīst, ka skolotājas  darbs un tas, ka pašai ir bērni un mazbērni, palīdz “vieglāk sajust, kā bērni uztver klauna darbošanos, vai saprot kristīgo vēsti. Var paredzēt viņu reakciju uz klaunu rīcību.” Irēna klauna veidolā ir iepriecinājusi gan mājiniekus, gan cilvēkus pansionātā un Valdemārpils pilsētas svētkos. Ar mājiniekiem viņa sākusi, lai pārbaudītu, vai vispār kas iznāks. “Mēs ar mazmeitiņu iestudējām dažus skečus uz jaunākās meitas dzimšanas dienu, kad viņa ar draugu bija atbraukusi ciemos no Anglijas. Visiem patika, un tas jau deva pārliecību, ka izdodas. Interesanti, ka pietiek pārģērbties klauna tērpā un uzlikt grimu, un tu mainies, tu vairs neesi skolotāja Irēna, mamma vai ome, bet klauniņš Tomātiņš. Klauna tēls atbrīvo no iekšēja saspringuma un, neskatoties uz dažiem aizspriedumiem, ir labs veids, kā caur smaidu un prieku nodot kristīgo vēsti.”

Irēna ir pateicīga savai vīramātei, kura viņu pievērsa Dievam. “Izaudzināt septiņus bērnus viegli nebija. Dzīvojām laukos, pašiem bija sava saimniecība, daudz palīdzēja vīramāte. No viņas iemācījos lauku darbus, lopu aprūpēšanu, iemācījos cept gan īsto lauku rupjmaizi, gan kūkas. Jāmācās bija centīgi, jo vīramātes acīs pilsētnieki tādi puscilvēki vien bija, vajadzēja sevi pierādīt. Bet es viņai esmu lielu pateicību parādā, jo tieši viņa mani atgrieza pie Dieva.”

Par skolotāju Irēna nostrādājusi 33 gadus. Tagad viņa aizgājusi pensijā. Sākumā skolotājas darbs ļoti pietrūcis, bet pavisam bez skolas viņa arī nav palikusi. “Paralēli darbam skolā sāku kalpot luterāņu draudzes svētdienas skolā Talsos. Tur kalpoju vēl joprojām. Svētdienās pirms dievkalpojuma arī dežūrēju draudzes bibliotēkā, veidoju Info lapiņu, ja vajag, palīdzu saimniecēm virtuvē, pa reizei kopā ar vecāko dēlu lasām Bībeles lasījumus, un jaunākā aizraušanās ir kristīgo klaunu kalpošana.”

Piepilda sapni, izveidojot Klaunu muzeju

Ilze Pumpure. Foto no Klaunu muzeja arhīva
Ilze Pumpure. Foto no Klaunu muzeja arhīva

Kristīgais klauns Pendele – Ilze Pumpure- ir radījusi pirmo klaunumuzeju Latvijā, kas bijis viņas sapņa piepildījums, jo tajā var realizēt visus savus Dieva dotos talantus. “Jau sen sapņoju par radošu darbu, bieži un ilgi lūdzu Dievu, lai dod man to, uz ko mani ir aicinājis. Rotājot baznīcā altāri, katru nedēļu aprunājos ar Jēzu gleznā- tas ir īpaši, ja baznīcā neviena cita nav, esam tikai mēs divi. Viņš apnicīgi ir klausījies vairākus gadus vienu un to pašu: “Dod man vietu, kur varu dot tālāk visu, kas manī ir ielikts!”

Ja radošuma ir tik daudz, tas kāpj pāri malām, to nevar paturēt pie sevis. Bet, kāds būs šis gala iznākums, zināja tikai Dievs,” teic Ilze. Kā klauns Ilze pirmo reizi pārtapa pirms 4 gadiem, mācoties Latvijas Bībeles centrā, un tikai tagad viņa saprot, ka tikusi ilgu laiku tam gatavota.

“Adventes laikā, 2015. gadā, jau sapratu, ka gribu klaunu muzeju, kur iepriecināt cilvēkus. Sāku izmisīgi lūgt, lai tiek dotas manam sapnim piemērotas telpas. Īrēt pilsētas centrā – tā būtu ātra biznesa pašnāvība, jo īres maksas ir milzīgas. Bet gribēju, lai katrs bērns varētu atnākt bez lielas maksas. Un tad kādu rītu prātā ienāca doma – telpas ir Talsu muzejā! Tūlīt jau zvanīju direktorei Mirdzai, un viņa piekrita, jo bija mācījusies klaunu grupā kopā ar mani. Atlika tikai noskaidrot, vai deputāti piekritīs. Cik biju laimīga, kad padomes sēdē visi deputāti pacēla rokas, lai klaunu muzeju atbalstītu! Viņi pat novēlēja, lai man veicas!”

Ilze ir pateicīga arī vīram, kurš ieguldīja papildus naudu, lai varētu sakārtot un aprīkot telpas. “Man tika sūtīti cilvēki kā eņģeļi, kuri palīdzēja lietās, kur pati labi neorientējos.  Tika izveidota arī “fanu grupa”, kas mani atbalsta un stiprina, kad jūtos vāja. Bez apkārtējo stiprinājuma vārdiem būtu grūti. Uzaicināju par palīgiem dažus cilvēkus, kuri, izrādījās, manu piedāvājumu bija saņēmuši kā atbildi uz savu lūgšanu,’’ atklāj Ilze. Katru bērnu bariņu viņa gaida ar lielu prieku. Ilze iedrošina: “Es Dievam lūdzu, lai šī mīlestība, kas plūst man cauri, vēl ilgi nebeigtos! Ticiet un jums taps dots!’’

Iesakām noskatīties “Talsu Televīzijas” sižetu par Klaunu muzeju zemāk.