Vai ir vēl trešā izvēle? Pārdomas par izrādi “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”

Pēc Stīvena Girga lugas “Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu” iestudējuma Dailes teātrī noskatīšanās, būdami redzētā varā, diskutējām. Var likties šokējošs veids, rupjā valoda, vulgārisms, atsevišķas interpretācijas, bet tā dod iespēju izteikties. Cilvēkiem vienmēr ir bijuši savi uzskati par to, kāds ir Dievs. Kad notiek nelaimes, dabas katastrofas, kari, cilvēki saceļas pret Dievu, sakot: “Kur palikusi žēlsirdība?”.

māsa Inese Šteina

Šķīstītava

Izrādē uz skatuves darbība norit Šķīstītavā. Vietā, kur atrodas mirušo dvēseles. Pastāv cilvēki, kuri noliedz tās esamību. Katram sava patiesības izpratne. Bet maz ir cilvēku (kanonizējam vai nē), kuri nomirst svētuma stāvoklī, tāpēc loģiski, ka dvēseles pēc nāves jutīsies atšķirīgi.

Zinātnieku uzskati par pēcnāves dzīvi mainās, ir interese, vai cilvēka dzīve beidzas vai turpinās. Visās reliģijās, pat folklorā, ir mirušo kults. Latvijā, kaut arī 45% atzinuši aptaujā, ka Dievam netic, tomēr liela daļa no tiem svin kapu svētkus, kopj mirušo radinieku kapus. Matērija, ko pēta zinātne, ir tikai 5% no Visuma. Rodas jautājums, vai tā spēj sniegt pilnīgu izpratni par to, kas notiek ar cilvēku pēc nāves. Cilvēki, kas piedzīvojuši klīnisko nāvi (to ir vairāk kā viens miljons pēc pētījumu datiem), liecina, ka dzīve turpinās arī pēc nāves. Cilvēkā ir daļiņa, kas eksistē pēc bioloģiskās nomiršanas. Bībele vēsta, ka dvēsele ir nemateriāla, mūžīga. Tā spēj just. Latviešu dainās to sauc par “veli”.

Dieva izpratne nav iedzimta. Cilvēks nonāk pie Dieva, loģiski izvērtēdams pasaules novērojumus, bet varbūt arī to ietekmē ģimenes tradīcijas un stereotipi.

Vai vienmēr ciešanas dod pozitīvu rezultātu?

Kad uz skatuves uznāk prokurors (tēlo Kaspars Dumburs), spilgtā aktiera tēlojumā redzam patiesu jūdu. Viņš ir jau aizvainots, ka atkal visā vaino jūdus, sauc uz tiesu. Viņš skaidro, ka Toras (1.-5. Mozus gr.) likumus pilda, ievēro tradīcijas, un tā būs būt. Stingri un nelokāmi. Jēzus atnāca un ieviesa bez 10 baušļiem, kas ir ceļa zīmes, lai nenotiek avārija visa veida komunikācijās ar Dievu, cilvēkiem un radīto zemeslodi, vēl mīlestības bausli –tev būs mīlēt Dievu un tuvāko kā sevi pašu. To, ka sevi ir grūti mīlēt, atklāj pašnāvības.

Lugas autors nu uz scēnas uzved psihoanalīzes tēvu Zigmundu Freidu (tēlo Juris Bartkēvičs), kurš paziņo advokātei, ka pašnāvības veic tikai psihiski slimi cilvēki. Vai narkotiku un apdullinošu vielu smēķēšana nav pašnāvība? Zigmunds Freids atzīst, ka veselam cilvēkam gribas dzīvot, viņš savu dzīvību (un citu arī dzīvības) sargā. Psihiatre Elizabete Kīblere-Rosa raksta, ka mirēji iziet cauri pieciem posmiem. Vienā posmā ir dusmas. Tās varbūt ir dusmas, ko varoņi izsaka rupjiem vārdiem, jo sāpes ir jāverbalizē. Zigmunda Freida ieviestās psihoterapijas mērķis ir dziedināt senus ievainojumus. Piedošana psihisko slimību ārstēšanā ir vismaz tikpat svarīga, cik penicilīns fizisko slimību ārstēšanā. Vai Jūda Iskariots bija ievainots?

To saprast mūs aicina video ar Jūdas māti (spēlē Lilita Ozoliņa) un Jūdas bērnības atmiņas. Māte Terēze no Kalkutas ir teikusi, ka ciešanas, sāpes, slimības un neizdošanās nav nekas cits kā Jēzus skūpsts. Tās nozīmē šķīstīšanu (tas nav izrādē, bet teikts grāmatā “Māte Terēze. Vārdi, ar kuriem mīl”). Vai vienmēr ciešanas dod pozitīvu rezultātu? Atkal jautājums, ko ierosina izrāde.

Dvēseles stāvoklis

Izrādē pieminēts, ka cilvēki notikumus pa savam interpretē. Tā notiek dzīvē un pat par Bībeles teksta fragmentiem atšķirīgu konfesiju – katoļu, luterāņu, baptistu, adventistu u.c. – un pat vienas konfesijas teologi sniedz dažādus skaidrojumus. Izrādē svētā Marija Magdalēna (tēlo aktrise Dārta Daneviča) stāsta, ka daudzi viņu uzskatījuši par prostitūtu, bet viņa tāda nekad nav bijusi. Dažus kanonizē jau uz zemes, bet citus kritizē arī pēc tam, kad viņi uzsākuši jaunu, morāliski tīru dzīvi.

Pat evaņģēlisti Matejs, Marks un Lūkas rāda Dieva cilvēciskumu, jo apraksta Jēzus bailes no mokpilnām ciešanām un nāves, bet Jāņa evaņģēlijā attēlots Jēzus, kurš nejūtas kā varmāku moceklis, jo pats ir gatavs mirt par mums, grēciniekiem. Apustulis Jānis atklāj Dieva Dēla Jēzus dievišķumu. Citi evaņģēliji attēlo notikumus no sākuma līdz beigām, bet Jānis sāk no beigām un notikumus skaidro “jaunā Ādama” izpratnes gaismā. Jēzus nav vājais Dievs, kurš neko nespēj pret ļaunumu, bet kurš ir pasaules valdnieks, karalis uz krusta. Jānis saprot, ka Jēzus viņu mīl, un pats mīl Jēzu, tāpēc visu var mīlestībā labāk saprast.

Foto: Mārcis Baltskars/Dailes teātra publicitātes foto

Jūda Iskariots (tēlo Lauris Dzelzītis) ir ellē, kas ir dvēseles stāvoklis, kad nemīl, nepazīst Jēzu, nenožēlo izdarīto un negrib laboties. Ne velti izrādē Poncijs Pilāts (tēlo Gints Grāvelis) paziņo: “Es neredzēju Jūdā Iskariotā nekādas nožēlas par izdarīto.”

Simboliskais dzirdes aparāts

Izrādē ļoti veiksmīgi (paldies režisoram Mārtiņam Eihem!) izmantots dzirdes aparāts. To dod Mātei Terēzei (tēlo Ieva Segliņa), kura arī nonākusi Šķīstītavā (droši vien, lai glābtu tur esošos). Bet Māte Terēze,  kaut vecuma dēļ dzird slikti, atdod klausīšanās aparātu tiem, kas veic abortus, lai viņi ieklausītos savā sirds balsī.

“Klausies, Izraēl!” – tā skan sauciens Bībelē. Klausāmies ar ausīm. Apustulis Pēteris (tēlo Andris Bulis) tad, kad Jūda jau nāca ar Jēzus ienaidniekiem to satvert, nocirta virspriestera kalpa Malha ausi, gribēdams pasargāt no ciešanām Jēzu (Jņ 18, 10). Jēzus viņu norāja, jo Viņš neatzīst nekādu vardarbību un grib dzert ciešanu kausu līdz galam. Tas ir pestīšanas plāns. Pēteris nesaprata Jēzu līdz galam, vēl nebija pienācis laiks viņu kanonizēt.  Jēzus dziedināja Malha ausi, lai viņš varētu ieklausīties sirdsapziņā. Diemžēl Malha to nedarīja. Tumsas spēki nāk ar ieročiem, Jēzus – ar mīlestību. Pēteris par īstu mācekli kļuva tad, kad noliedza to, ka pazinis Jēzu (tā īsti jau nepazina). Pēterim sākumā ir daudz līdzību ar Jūdu. Pēteris vēlas, lai Dievs ir varens kā sātans (Mt 4, 1-par 11). Pēterim, tāpat kā mums, ir savs priekšstats par to, kādam jābūt Jēzum. Pēc tam Pēteris nožēlo savu grēku , saprot, ka viņu mīl un piedod un pat ir nomiris par viņu (Rom 5, 6-11).

Vienaldzība padara kurlu. Ienāca prātā latīņu vārds “oboendientia”, kas nozīmē “uzmanīgi klausīties”. Mūsu dienās nav laika to darīt. Bet “kurls” ir surdus, savukārt pilnīgi kurls ir absurdus. Kam paklausām un ko klausāmies? Varbūt esam pilnīgi kurli. Nepieciešami dzirdes aparāti. Advokāte (tēlo Ilze Ķuzule-Skrastiņa) pārmet: “Kur ir žēlsirdības Dievs?” Citē Bībeli. Kāpēc ciešanas?  Kol 1, 24 paskaidrots, kāpēc ciešanas un bēdas. Vai visu var piedot? Vai pirms piedot, nav  nepieciešama vainīgās personas atzīšanās pāridarījumā? Bet ja nedzird nemieru sirdī, ko izraisa sirdsapziņa. Varbūt reizēm uz ausīm ir austiņas un neko negrib dzirdēt, tikai izvēlēto mūziku.

Vai mūsos arī nav kaut kas no Jūdas Iskariota?

Jēzus (tēlo Mārtiņš Upenieks) izrādē visu laiku ir Šķīstītavā kopā ar personām uz skatuves. Viņš ir klāt tik neuzkrītoši. Jēzus iet pie Jūdas uz elli un redz viņa ciešanas, viņš grib vēl glābt, atzīstas, ka mīl Jūdu, bet Jūda viņu rupji pasūta tālāk. Jūda Iskariots nepiedod sev, ir dusmīgs, atmet sevi. Jūda bijis žēlots, karavīrs. Viņš gaidīja Mesiju, kurš atbrīvos no okupantiem.

Foto: Mārcis Baltskars/Dailes teātra publicitātes foto

Dantes “Dievišķajā komēdijā” ellē ir Lucifers un trīs nodevēji – Jūda Iskariots, Jūlija Cēzara nodevējs Bruts un Kasjušs. Jūda sākumā mīlēja Jēzu, spēju būt dziļi vienotam ar Jēzu neiegūst automātiski. Tas ir process. Vai mūsos arī nav kaut kas no Jūdas Iskariota? Jūda negrib iet pazemības ceļu, lūgt piedošanu. Nabaga Jūda Iskariots! Jēzus viņam piedeva.

Mācekļi izrādē nav parādīti kā svētie, bet Ģetzemanē viņi vēl nebija svētie, viņi gāja ar viņu, bet nebija ar Jēzu. Droši vien režisoram bija kāda doma, kāpēc, bet man nebija pieņemams koncepts, kā atveidota svētā Monika (tēlo Kristīne Nevarauska), jo esmu lasījusi viņas biogrāfiju. Viņa, manuprāt, bija brīnišķīga māte, kura lūgšanās griežas pie Dieva, lūdzot, lai grēcīgais dēls (vēlāk svētais Augustīns) atgrieztos no grēkiem un sāktu jaunu dzīvi. Varbūt tie boksa cimdi Monikas rokās pārnestā nozīmē mākslinieciski atveido to, ka viņa cīnījās par dēla dvēseli. Bet zila acs…Kur ir Ādams, tur ir pavisam tuvu sātans. Izrādē viņš skatās uz auditoriju ar sarkanām acīm un aicina: “Kurš nāks man līdz?”.

Getzemanē bija tikšanās ar Vārdu, kurš visu rada, un vārdiem, kas ir meli un visu iznīcina. Izrādē (tāds droši vien ir koncepts) rupjie vārdi, meli, nodošana visu iznīcina. Jūda nav autors, bet aktieris, to visu virza sātans(tēlo Niklāvs Kurpnieks). Advokāte citē, ka Bībelē ir teikts – sātans iegāja Jūdā. Viņa vaicā sātanam, vai tā ir taisnība. Sātans, protams, atbild, ka tā nav taisnība, bet sātans ir melu tēvs.

Pēdējais vārds

Dievam ir  pēdējais vārds – Mīlestība. Arī izrāde beidzas ar vārdiem, kad Dievs atzīstas mīlestībā uz cilvēku. Kā debesis, tā elle ir mūsos pašos. Klausīties sirdsapziņā. Klausīties un paklausīt – abiem vārdiem viena sakne. Viela pārdomām.

Vai mums ir  vēl cita izvēle, kā tikai sekot Dieva vai sātana aicinājumam?! Kāda ir trešā izvēle? Nesekot nekam?

Foto: māsa Inese Šteina

Foto: Mārcis Baltskars/Dailes teātra publicitātes foto