Jura Rubeņa atlūgums iezīmē progresu vai stagnāciju? Bellas Briškas komentārs


362
Gavēņa laiks iesākās zīmīgi – ilggadējais luterāņu mācītājs, teologs un kontemplatīvās kristīgās tradīcijas simbols Juris Rubenis, kura teiktajā ieklausās liela Latvijas sabiedrības daļa, iesniedza atlūgumu Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB), kas arī ticis pieņemts. Ko ir iespējams secināt pēc šī notikuma? Iespējams, neko sevišķu. Bet varbūt tā ir liecība par to, kas notiek ar kristiešiem Latvijā. Manuprāt, ir vērtīgi izmantot šo simbolisko notikumu kā platformu gavēņa laika cienīgām pārdomām par ticību, indivīdu lomu kristietībā un Baznīcu.

Ko notikums liecina par LELB?

Juris Rubenis no LELB mācītāja amata ir atkāpies labprātīgi, tādēļ nav iespējams tieši vainot Baznīcu par “represijām” pret bijušo mācītāju. Arī arhibīskapa Jāņa Vanaga komentāri par šo jautājumu ir diplomātiski draudzīgas attieksmes caurausti. Tā kā pats Rubenis nav vēlējies sīkāk skaidrot savus amata atstāšanas iemeslus un publiskajā telpā nav negatīvi izteicies pret LELB, tās vadību vai atsevišķiem pārstāvjiem, domājams, ka viņš nav vēlējies ar šo rīcību radīt plašu rezonansi Latvijas kristiešu aprindās – cik vien tas vispār ir iespējams, ņemot vērā paša atpazīstamību.

Taču, neskatoties uz abu pušu pieklājību, notikums ir izsaucis kritiskus viedokļus, lielākoties, no daudzskaitlīgā Rubeņa darba atbalstītāju vidus, tostarp Rīgas Lutera draudzē kalpojošo mācītāju viedokļus, ka Rubeņa lēmumu iesniegt atlūgumu ietekmējis LELB izdarītais spiediens.

Mācītājs Indulis Paičs sociālajā tīklā ”Facebook”:  

“Vairāku manu kolēģu – mācītāju – agresīvā kampaņa pret mācītāju Juri Rubeni, kas sasniedza zīmīgu kulmināciju pagājušā gada Klusajā nedēļā, ir turpinājusies visa gada garumā. [..] Par Juri man ir mierīgs prāts – es pilnībā saprotu viņa lēmumu, jo cīnīties ar cilvēkiem, kuri ir par slinku, lai palasītu pat to grāmatu, ar kuru viņi cīnās, nemaz nerunājot par kādu izglītošanos plašākā nozīmē, ir bezcerīgi. 
[..] Bet – kā vajadzētu rīkoties un attiekties pret tiem, kuri “palīdzēja” šādu lēmumu pieņemt – kuriem ir pieticis “varonības” un “drosmes cīnīties”, lai atbrīvotu mūsu Baznīcu no talantīgākā pēcatmodas laika mācītāja, es tiešām nezinu.”

Mācītājs Linards Rozentāls sociālajā tīklā ”Facebook”:

Ir svarīgi zināt, ka šī “labprātīgā” aiziešana, par kādu to centīsies daudzi iztēlot, bija rezultāts vairāk kā gadu ilgai plānotai, mērķtiecīgai un ļoti apzinātai kampaņai pret Juri Rubeni Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā. [..] Tas viss nenotika kaut kur, bet gan oficiālā baznīcas institūcijā – Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāju konventā. [..] Rīgas iecirkņa prāvests Krists Kalniņš, izmantojot sava amata iespējas un resursus gada laikā deva iespēju šai kampaņai iesākties, uzņemt apgriezienus un sasniegt konfrontācijas virsotnes un kampaņas ideologa, Biķeru draudzes mācītāja Aleksandra Bites viedoklim par Juri Rubeni būt dominējošam, nepieļaujot citu viedokļu līdzvērtību.”

Cilvēkiem, kas nav tieši iesaistīti darbā augstākajās Baznīcas struktūrās un nav bijuši klāt konventos, kuros ir tikušas apspriestas Rubeņa idejas, ir ļoti ierobežotas iespējas spriest par to, cik lielā mērā kopējais noskaņojums pret šīm idejām un pašu Rubeni ir bijis agresīvs un nosodošs, tomēr liecības, kā piemēram mācītāja Linarda Rozentāla sniegtā, par to, ka Rubenis “aizskarošā un cilvēka cieņu nievājošā veidā vairākkārt tika apsūdzēts par savām un citu autoru paustajām domām un uzskatiem,” noteikti būtu vērā ņemamas, lai apzinātos situācijas apstākļus.

Turklāt, domājams, šie pārmetumi nav nepatiesi, jo visnotaļ organiski iederas Latvijas luterānisma vidē, kurā visnotaļ skaidri ir izjūtama spriedze starp konservatīvākiem domātājiem, pie kuriem ir pieskaitāmi vairums LELB mācītāju, un progresīvāk noskaņotiem teologiem un mācītājiem, pie kuriem būtu ierindojams Rubenis.  Tas ir redzams arī Stambulas konvencijas sakarā, bet pirms tam – jautājumā par sieviešu ordināciju, pat esot vienkāršam ierindas kristietim (vai nekristietim) ar pieeju “Facebook” un interesi veltīt uzmanību diskusijām, kas veidojas pie ierakstiem, kas saistīti ar kristiešiem aktuālām tēmām.

Konservatīvs (no latīņu conservare – “saglabāt”) – tāds, kas tiecas saglabāt un uzturēt idejas, kas ir ilgstoši uzskatītas par patiesām; nevēlas šīs idejas mainīt, aizstāt ar citām.

Progresīvs (no latīņu progredior – “virzīties uz priekšu, uzlabot”) – tāds, kas atbalsta modernu ideju ienākšanu tradīcijā, iespējamu līdzšinējo pārliecību maiņu.

 

Vēršanās konkrēti pret Rubeni kļuva plašāk sabiedrības apspriesta līdz ar 2017. gada janvārī bēdīgi slaveno Tālivalža Tālberga radioprogrammā ”Aktuālā diskusija” izteikto aicinājumu dedzināt Rubeņa grāmatu “Viņa un Viņš. Attiecības. Mīlestība. Sekss.”

Tāpat vispārzināms ir fakts, ka kopējai laikmeta, kultūrvides, kopienas atmosfērai (ja vēlamies izmantot biblisku terminoloģiju – garam) pretoties nav viegls uzdevums, lai neteiktu vairāk. Jautājums, ko raisa šis notikums ir –

vai LELB mažoritāte padara alternatīvas kristietības interpretācijas, kas ne vienmēr saskan ar klasiski konservatīvo viedokli, ne vien par sarežģītu, bet ilgtermiņā neiespējamu uzdevumu?

Konkrētais gadījums gan nedod iespēju sniegt viennozīmīgu atbildi uz šādu jautājumu, tomēr, it īpaši tiem, kas ir piederīgi šai baznīcai, būtu vērts par to padomāt. Jo gadījumā, ja atbilde šķiet esam “jā,” šāda tendence ir vērsta uz stagnāciju un nav veselīga pati par sevi – neraugoties uz to, vai cilvēks ierindo sevi starp konservatīvākiem, vai progresīvākiem kristiešiem.

Ko tas nozīmē kristietim?

Piederība Romas Katoļu vai Pareizticīgo tradīcijām paredz uzticību Baznīcai kā svarīgāko vai vienu no svarīgākajiem soterioloģiskajiem (red.- soterioloģija ir mācība par glābšanos, pestīšanu) elementiem – tas norāda uz to, ka tēma par individuālu ticību šo konfesiju piederīgajiem var būt mazāk aktuāla. Savukārt ikvienas protestantiskas konfesijas garā ir indivīdam veidot personiskas attiecības ar Dievu, un šīs attiecības nav visiem vienādas, gluži tāpat kā vienādi nav visi cilvēki.Tāpēc, manuprāt, gadījums ar (nu jau jāsaka, bijušo) mācītāju Rubeni attiecas ne tikai uz vienu institūciju vai konfesiju, bet ir plašāk apskatām -radot jautājumus arī par ideju, rīcības un kristietības interpretāciju brīvību kā tādu.

Ir nedaudz ironiski pēc iepriekšējā pieteikuma par protestantismu citēt kādu, kas nevarētu būt mazāk saistīts ar šo tradīciju, tomēr, manuprāt, te ir gluži vietā citēt kādu izteicienu, kas piedēvēts ar apmēram 4. gs. datētajam tuksneša tēvam Nisterijam un lieliski atspoguļo biblisko izpratni par Svēto Garu, kas jau pirms tam sastopams Jaunajā Derībā, jo īpaši, Pāvila vēstulēs.

Nistērijs (tuksneša tēvs, 4.gs.):  “Rakstos teikts, ka Ābrahams bija viesmīlīgs, un Dievs bija ar viņu. Elijam bija svarīgs iekšējs miers, un Dievs bija ar viņu. Dāvids bija pazemīgs un Dievs bija ar viņu. Tāpēc, lai ko tava dvēsele kārotu saskaņā ar Dievu, dari to, tikai uzmani savu sirdi.”

Ja mēs ticam, ka Svētais Gars var darboties daudzos un dažādos, arī negaidītos, taču joprojām autentiskos veidos, tad ir jātic arī tam, ka, gluži iespējams, tas var darboties negaidītos veidos jebkura cilvēka dzīvē.

“Vējš pūš, kur grib, un tu dzirdi tā skaņu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp iet. Tā ir ar katru, kurš piedzimis no Gara.” (Jāņa 3:8)

Kristietim eksistenciāli nozīmīgam jābūt jautājumam, vai gadījumā, ja Dievs aicina cilvēku kalpot neierasti vispārpieņemtajam veidam vai dāvā viņam idejas, kas neiederas vairākuma kontekstā, vai viņa Baznīca, vieta, kur saņemt sakramentus un būt kopā ar citiem kristiešiem, viņu joprojām pieņems? Rubeņa gadījumā, izskatās, ka ne.


 Citi viedokļi saistībā ar tēmu. Iesaka TUVUMĀ galvenā redaktore Aija Volka

Aleksandrs Bite. Pārdomas par [Jura Rubeņa] grāmatiņu ”Ievads kristīgajā meditācijā” (lmf.lv)

Juris Rubenis. Mīlēt ienaidnieku. (iii3.lv 22.01.2018)

Mācītājs Krists Kalniņš: Rubenis pats izvēlējās neveidot dialogu ar pārējiem garīdzniekiem (DELFI, 20.02.2018)

LU Teoloģijas fakultātes dekāne: LELB centieni uzturēt domu tīrību – bīstama tendence (Latvijas radio, 15.02.2018)

14 luterāņu mācītāji paziņo – baznīca tiek nozagta; Vanags noliedz korupciju (DELFI, 26.02.2018)

Arhibīskapa atbilde Torņakalna vēstījumam (24.02.2018)

I.Paičs par notiekošo baznīcā (LNT, 04.03.2018)