No klostermāsām viduslaikos līdz pāvestiem mūsdienās. Sakrālo lietu muzejs iepazīstina ar katolisma tradīciju

Vecrīgā, iepretim Sv. Marijas Magdalēnas baznīcai atrodas neliels restaurēts nams, kas ik dienu ir rosības pilns. Tā ir Svētās Ģimenes māja. Svētās Ģimenes māja ir dienas centrs, kurā notiek pasākumi gan ģimeņu atbalstam, gan senioriem, gan tiek rīkotas dažādu brīvprātīgo grupu apmācības. Dienas centra pakalpojumus, tostarp sociālā darbinieka, psihologa un pastorālā konsultanta padomus var saņemt ikviens pilsētas iedzīvotājs, kam ir tāda nepieciešamība. Tā kā šī ir vēsturiski nozīmīga vieta – šajā namā kādreiz atradās sieviešu cisterciešu klosteris, Svētās Ģimenes mājas telpās izveidots Sakrālo lietu muzejs. Idejas autors ir bīskaps Andris Kravalis. Kādas ir Svētās Ģimenes mājas vēsturiskās bagātības un kāda šim namam saistība ar Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu, stāsta Sakrālo lietu muzeja projektu vadītāja Agnese Marianna Miķelsone.

Agnese Marianna Miķelsone

– Lūdzu, pastāstiet īsumā par Svētās Magdalēnas baznīcas un tai blakus esošās ēkas vēsturi.

– Gan Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas, gan sieviešu cisterciešu klostera  vēsture iesniedzas 13. gs. vidū – kopš 1257. gada šeit apmetās cisterciešu māsas. Cisterciešu ordenis dibināts 1048. gadā Francijā, vietā ar nosaukumu Sito (Citeaux), kas latīniski skan kā Cistercium. Ordeņa dibinātājs Sv. Roberts, kādreizējais benediktīnietis, izvēlējās atgriezties pie sākotnējiem askēzes ideāliem un kopā ar domubiedriem izveidoja kopienu, kas nodrošināja sevi ar savu roku darbu. Vēlāk cisterciešu klosteri strauji izplatījās, izveidojās arī sieviešu atzars.

Ar cisterciešiem saistīti kristianizācijas pirmssākumi Latvijas teritorijā.

Varbūt kādam no skolas laikiem vēl atmiņā saglabājies bīskapa Meinarda palīga cistercieša Teodoriha vārds. Viņš darbojās gan Ikšķilē, gan Turaidā, bet līvi šo mūku gribēja upurēt saviem dieviem. To redzam mākslinieka Artūra Baumaņa gleznā, kurā attēlots likteņzirgs, kāpjot pāri šķēpam — ja ar labo kāju, tad mūku atstāj dzīvu, ja ar kreiso — viņš tiek upurēts. Teodoriham paveicās, un vēlāk viņš kļuva par pirmā vīriešu cisterciešu klostera priekšnieku. Tas tika dibināts 1205. gadā un atradās tagadējā Vecdaugavas teritorijā. Klosteris tika veidots kā nocietinājums netālu no Daugavas toreizējās ietekas jūrā un pastāvēja nepilnus 100 gadus.

Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīca

Pēc apmēram pusgadsimta Rīgā dibināts arī sieviešu cisterciešu klosteris.

Klostermāsas, kā tolaik pieņemts, bija bagātu un augstdzimušu cilvēku meitas. Viens no viņu uzdevumiem bija izglītot jaunas meitenes.

Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas dzīve nesaraujami saistīta ar cisterciešu klostera vēsturi. Sākotnēji māsu vajadzībām uzbūvēja koka kapelu, vēlāk — mūra ēku, kas laika gaitā vairākkārt paplašināta un pārbūvēta.

Ir ziņas, ka klosterī 15. gadsimtā dzīvojušas ap 50 māsu. 16. gadsimtā jau pēc Reformācijas, šis cisterciešu klosteris faktiski bija vienīgā vieta Rīgā, kur bija saglabājusies katoliskā tradīcija.

Klostermāsām neklājās viegli, viņas centās pierunāt gan konvertēties, gan pamest klosteri, un kādas to arī izdarīja. Kad apmēram pēc 40 gadiem Rīgā ieradās Polijas karalis Stefans Batorijs, cisterciešu klosterī bija palikušas vien trīs gados vecas klostermāsas. Viena no viņām bija slavenā Anna Notkena, par kuras dzīvi sarakstīta grāmata (2006.g., autore Astrīda Beināre), uzņemta arī filma “Māsa Anna”. 1583. gadā klosteris slēgts.

Vienkārši, askētiski iekārtotā atpūtas telpa, kurā pāvests Francisks atpūtās, 2018. gada septembrī viesojoties Latvijā.

Pēc klostera slēgšanas tā īpašumi nodoti jezuītiem, bet pēc 40 gadiem klostera teritorija un baznīca nonāca luterāņu rokās. Klostera telpas izmantotas dažādām vajadzībām, 30 gadus šeit atradusies pat naudas kaltuve. Tāpēc Sakrālo lietu muzejā izveidota atrakcija ar monētu kalšanu, lai apmeklētāji varētu sev izkalt suvenīrmonētas. 18. gs. vidū, kad Rīgu ieņēma krievu karaspēks, dievnams pārtapis par pareizticīgo baznīcu. 19. gs. beigās ļoti īsu brīdi šeit darbojās arī pareizticīgo vīriešu klosteris, bet 20. gs. divdesmitajos gados baznīca atgriezās katoļu rīcībā.

Tas par baznīcas un klostera senāko vēsturi. Bet kādiem nesenās pagātnes notikumiem, personībām pievēršat uzmanību šodien?

– Nozīmīgākā ir ekspozīcija, kas veltīta Sv. Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā 1993. gadā. Fotoattēlos redzams, kā pāvests tiekas ar garīdzniecības un zinātnes pārstāvjiem, kā celebrē svētās mises un vada ekumeniskos dievkalpojumus. Izstādīti priekšmeti, kas saistīti ar šo vizīti. Piemēram, uzaicināto personu ielūgumi, arī pāvesta dāvanas garīdzniekiem. Par relikviju var uzskatīt pāvesta ornātu, ko viņš lietoja vizītes laikā.

Interesanti, ka šī notikuma 25. gadadienā — 2018. gadā — Latvijā viesojās pāvests Francisks, kurš uzkavējās tieši Svētās Ģimenes mājā, šeit pusdienoja kopā ar saviem pavadoņiem, atpūtās telpā, kas speciāli viņam tika iekārtota. Šajā telpā tagad atrodas viņa dāvinājums — itāļu mākslinieka Rudžeri darbs. Mūsu viesu grāmatā pāvests atstāja savu ierakstu.

Būtiska ekspozīcijas daļa veltīta baznīcai trimdā. Šeit iepazīstinām ar garīdzniekiem, kas bijuši īpaši ticības liecinieki.

Viens no ievērojamākiem ir bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Muzeja rīcībā ir viņa liturģiskā apģērba piederumi, arī vēstules, ko viņš rakstījis toreizējam pāvestam un kurās viņš lūdza svētīt trimdā esošos bīskapus, priesterus, tāpat Latvijas iedzīvotājus. Pāvests atbildēja un šī atbildes vēstule redzama mūsu muzejā.

Cits apbrīnas vērts cilvēks ir priesteris Staņislavs Čužāns, kuru tāpat kā Boļeslavu Sloskānu padomju vara apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Izsūtījumā priesteris slepenībā celebrējis 1843 svētās mises. Lai to īstenotu, tika izgatavots šaha galdiņš, kas kalpoja par altāri, un īpašas šaha figūras, kurās paslēpa pašdarinātus liturģiskos priekšmetus – biķeri un patēnu, kas tapa no vienkārša skārda gabaliņa. Šī vēsturiskā šaha galdiņa kopija, kuru mūsdienās izgatavoja priesteris Vitālijs Fiļipenoks, tika uzdāvināta pāvestam Franciskam, kad viņš pērn viesojās Latvijā.

Atklājiet, lūdzu, kuri priekšmeti pieder sakrālām lietām, ko apmeklētāji var apskatīt muzejā?

Relikviārijs, kurā glabājas vairāku svēto relikvijas. Nozīmīgākā ir Svētā Krusta relikvija.

– Tie ir liturģiskie trauki. Stāstot par tiem, apmeklētāji uzzina, kā tiek svinēta Svētā Mise, kā šie trauki tiek izmantoti. Arī liturģiskie apģērbi, tajā skaitā bīskapa Boļeslava Sloskāna ornāts.

Muzeja telpas atrodas senā klostera sienās. Vienā no tām izveidota kapela, kurā atrodas svēto relikvijas. Pati nozīmīgākā ir Svētā Krusta relikvija – miniatūrs šī priekšmeta gabaliņš, tik tikko saskatāms. Ir relikvijas, kas saistītas ar Svētās Ģimenes dzīvi, piemēram, fragments no jaunavas Marijas apģērba. Ir citu svēto – Sv. Augustīna un viņa mātes Sv. Monikas – relikvijas.

Relikvijas var būt gan svētā cilvēka mirstīgo atlieku, piemēram, kaulu daļas, gan lietas, kas svētajam ilgāku laiku piederējušas. Svētā cilvēka pelni arī pieder relikvijām. Lai izvairītos no viltojumiem, tiek izmantoti relikviāriji, kuros glabājas relikvijas. Aizliegts godināt relikvijas, kas neatrodas relikviārijā. Jāatzīmē, ka tradīcija sadalīt svēto ķermeņus ir aizsākusies ļoti sen. Baznīcas pirmajos gadsimtos, kas saistīti ar kristiešu vajāšanām, svēto mocekļu miesas tika turētas lielā godā, un tajās vietās, kur mocekļi tika apbedīti, cilvēki sāka celt altārus, baznīcas, svinēt Mises. Vēlākajos gadsimtos, kad baznīcas tika celtas diezgan lielā skaitā, šī tradīcija ievietot mocekļus altāros saglabājās. Cilvēki sāka sadalīt mocekļu miesas, lai visiem altāriem pietiktu.

Daudzi muzeji piesaista interesentus ar odziņu – kādu īpašu eksponātu vai atrakciju, ko nesastapsiet nekur citur, kā vien šajā vietā. Vai arī jums tāda ir?

– Mūsu muzejs lepojas ar tādu unikālu objektu kā senu ielu, kuras klājums varētu būt saglabājies kopš viduslaikiem. Nav gan zināms, uz kurieni ved šī iela, jo tā ir aizgruvusi. Cits apskates vērts

Unikāls muzeja eksponāts – sens ielas segums, kas varētu būt saglabājies no viduslaikiem.

objekts ir viena no mūsu muzeja sienām – tas ir fragments no senā pilsētas aizsargmūra.

Muzejā regulāri tiek rīkotas izstādes. Šobrīd tā ir Ievas un Tālivalža Muzikantu darbu izstāde. Šie mākslinieki arī restaurējuši Svētās Ģimenes figūras, kas novietotas nama pirmajā stāvā. Bet vienā no telpām apskatāma Turīnas līķautam veltīta izstāde.

Kad iepazīta muzeja ekspozīcija un apskatītas izstādes, apmeklētāji aicināti uzkāpt Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas zvanu tornī. Tur novietoti seši restaurētie zvani, ko šodien darbina nevis cilvēka roku spēks, bet moderna automātika. Bet atverot logus, no torņa paveras brīnišķīgs skats uz Rīgu un tās apkārtni – uz visām debess pusēm.

Jānorāda, ka ekskursijas Sakrālo lietu muzejā notiek muzeja gida pavadībā, iepriekš tās piesakot.