Ainars Purmalis: Mana pirmā draudze ir ģimene (+ VIDEO), papildināts


876
Zinādams, ka uz interviju — paredzētu publicēšanai ”Baptistu Vēstnesī” — ieradīšos ar savu tobrīd divgadīgo dēlu, viņš sarūpēja mums šokolādi dāvaniņā. Viņš atstāja ļoti mierīga, nosvērta un sirsnīga cilvēka iespaidu. Pat tad, kad mazulis teju aplēja datoru ar ūdeni, viņš turpināja mierīgi atbildēt uz viņam uzdoto jautājumu. Vēlāk pēc intervijas atklāja, ka sieviņa par viņu lūdzoties gan interviju laikā, gan pirms svētrunām un uzrunām baznīcā. Sarunas laikā uzsvēra, cik liela nozīme esot kopīgai ģimenes kalpošanai; sieviņa esot viņam milzīgs atbalsts un Dieva žēlastība. Šāda bija mana pieredze, pirmoreiz klātienē satiekot un intervējot Rīgas Mateja baptistu draudzes mācītāju Ainaru Purmali. Togad viņš bija beidzot ordinēts par mācītāju, lai gan sludinājis kopš 2009. gada. Ir pagājuši trīs gadi. Lai arī daudz kas pa šo laiku ir jauns piedzīvots, pārpublicējam agrāko sarunu Tuvumā.lv — liecību, kā izmainās dzīve pēc grēku nožēlas, un pārdomas par kristīgu dzīvesveidu. Mums tapis zināms*, ka Ainars Purmalis pārtrauc kalpošanu Mateja baznīcā un plāno doties atpakaļ uz Vaiņodi. 8. septembrī, Tēvu dienā, bija pēdējais sprediķis Mateja draudzē. “Šī senā intervija ir kā atvadu vārdi Matejam, bet ne maniem draugiem un cīņu biedriem! Pateicība Dievam un maniem mīļajiem,” komentē A. Purmalis.
Sludina Vaiņodes draudzē

– Ko nozīmē būt ordinētam par mācītāju?

-Būt mācītājam, manuprāt, nozīmē pienākumu būt kopā ar cilvēkiem, būt pieejamam, tiklīdz rodas kāda vajadzība. Es apzināti mēģināju novilcināt šo ordinācijas laiku, lai gan bija iespēja šo procesu virzīt arī ātrāk. Kad kalpoju Paplakas un Vaiņodes draudzēs, ikdienā nebiju uz vietas, jo paralēli strādāju citu darbu. Pārsvarā cilvēkiem biju pieejams tikai nedēļas nogalēs.

-Kādu darbu darījāt?

-Esmu dažādos darbos strādājis: restaurācijā, celtniecībā, benzīntankā “Statoil”, „Krāsu servisā”.

Mateja draudzē man ir pilna laika kalpošana, kurā ietilpst sarunas ar cilvēkiem, sapulces, svētrunu un uzrunu gatavošana svētdienām un nozaru pasākumiem. Mani saista tas, ka daudz laika aizņem individuālas sarunas ar cilvēkiem.

-Televīzijas raidījumā “Saknes debesīs” kādā sižetā izteicāties, ka Dievs nolika Jums tādu ceļu, bez kura sportistu nevarētu dabūt baznīcā. Kāpēc tā izteicāties, ka sportisti un bohēmas baudītāji nav tie, kuri nāk uz draudzi?

”Saknes debesīs” sižetu (2015.g.) skaties ŠEIT!

-Es domāju, ka nekas jau nav mainījies, gadiem ejot. Kuri ir tie, kas tiecas pēc Kristus, meklē Viņu, kliedz pēc glābšanas? Tie ir cilvēki, kuriem ir kādas vajadzības, problēmas. Arī šodien tie, kuriem viss ir labi, kuri paši jūtas spēcīgi un pašpietiekami, ir visgrūtāk aizsniedzamā auditorija. Stipri, spēcīgi, izglītoti un bagāti cilvēki pārsvarā tuvojas Dievam savas dzīves krīzes brīžos. Tad, kad mūsu dzīvē kaut kas noiet greizi, un vairs netiekam galā pašu spēkiem, mēs meklējam palīdzību pie Dieva.

-Kāds ir Jūsu redzējums šobrīd, kā varētu ieaicināt draudzē tādus vīrus, kāds jūs pats bijāt agrāk?

Ar meitu Zani un sievu Mairitu. Foto no personīgā arhīva ”Facebook”

-Es reti citēju citus mācītājus, bet kādā intervijā Vilnis Gleške pateica labu frāzi: ja vīri kaut vienu dienu uz šīs zemes nodzīvotu tā kā Dievs to vēlas, tad viņiem būtu tik daudz adrenalīna, ka nespētu ar to tikt galā (smaida). Ja mēs sevi šajā pasaulē apliecinām kā kristieti savā ikdienā, tā ir nepārtraukta cīņa starp labo un ļauno, taisnību un netaisnību. Ja mēs atrastos tikai dievnamā starp kristiešiem, savējiem, tad būtu laiks atslābt, atpūsties. Ja es šajā pasaulē jūtos komfortabli, tad ir divi iemesli: vai nu pasaule ir kļuvusi ļoti kristīga un svēta, vai es esmu kļuvis pasaulīgs un vairs nepildu to, ko Dievs no manis vēlas.

Šodien vislielākos pārbaudījumus cilvēki izjūt ģimenes attiecībās. Mierinājumu viņi meklē dažādās atkarībās, bet tās bieži noved līdz stāvoklim, kur dzīvei zūd jēga.

Agrāk vai vēlāk cilvēks sāk meklēt ceļu… Ne vienmēr viņu tūlīt ir jāved uz baznīcu. Esmu ar cilvēkiem ticies arī parkā vai stundām runājis pa telefonu. Dažreiz cilvēki jūtas neērti, ienākot baznīcā.

Pastāstiet par savu ģimeni! Cik tā ir liela?

– Jāsāk ar to, ka esmu viens no tiem, kuram pirmā ģimene izjuka. Tas bija posms manā dzīvē, kad es Dievu nepazinu. Savu pasauli būvēju uz spēku un naudu, kuras neatņemama sastāvdaļa bija arī atkarības. Šī dzīve, kas bija būvēta uz nepareiziem pamatiem, vienā mirklī sabruka. Šobrīd man ir cita ģimene: brīnišķīga sieviņa Mairita un bērni. Priecīgākais un skaistākais, ka līdz ar manu grēku nožēlu un atgriešanos pie Kristus tiek svētīta ne tikai mana šodienas ģimene – sieviņa, bērni, vecāki, bet arī mana pirmā sieva un bērni no pirmās laulības. Mans vecākais dēls Edgars ir sludinātājs Vaiņodes draudzē. Tas ir pierādījums, ka Dievam nav neiespējamu lietu. Nav tādu grēku, ko Viņš nevarētu ar savām asinīm apklāt.

Ar dēlu Edgaru. Foto no personīgā arhīva ”Facebook”

Pirmā draudze, kurai piederēju, bija Liepājas Ciānas baptistu draudze. Bērnībā, ejot šai baznīcai garām, vienmēr brīnījos, kas tā par savādu divstāvu ēku, kurai starp stāviem nav grīdas. Kad pirmoreiz iegāju šajā baznīcā, Mairita tur spēlēja vijoli.

Caur vijoles skaņām es tuvojos Dievam.

Mūsu kopējā meita Annija arī ir vijolniece. Priecājos, ka viņas abas ar vijoļu skaņām pagodina Dievu. Priecājos arī par jaunāko dēlu Kristapu, kuru Dievs ir apdāvinājis ar spējām mūzikas jomā. Šobrīd viņš ar sievu dzīvo Skotijā. Mana vecākā meita Zane strādā Valodu Vēstniecībā. Vecākais dēls ar sievu ir parūpējušies, lai mums būtu divas jaukas mazmeitiņas, par ko priecāties. (Kopš intervijas pasaulē nācis arī mazdēliņš – red.)

-Jūs pieminējāt atkarības. Zināms, ka draudzē darbojas programma ”Īstā brīvība”. 

-Jā, draudzē no 2012. gada ir šī programma. Lekcijas brauc lasīt programmas ”garīgie tēvi”, atbalsta arī citi vadītāji. Cenšos iedrošināt vadītājus ar savu klātbūtni un dalībniekiem esmu liecinājis par to, ka īstu brīvību varam iegūt tikai Jēzu Kristū. Programmā aicināti ne tikai tie, kuriem ir atkarība no alkohola, narkotikām vai azartspēlēm. Nāk arī cilvēki, kuri netiek galā ar savām dusmām, lepnību, mazvērtības kompleksiem, agresiju utt. Nāk arī līdzatkarīgie. Programmai ir zināma līdzība ar anonīmajiem alkoholiķiem, tomēr galvenā atšķirība ir tā, ka augstākais spēks, kurš var darīt mūs brīvus, šajā programmā jau pašā sākumā ir nosaukts konkrētā vārdā. Uzreiz tiek pateikts, ka vienīgais Ceļš uz brīvību ir Jēzus Kristus. Parasti programmu iesāk daudzi, bet ne visi pabeidz. Piedalos, lai pateiktu, ka esmu viens no viņiem un ir vērts iet šo ceļu.

Mateja draudzē

Bija laiks, kad ļoti pārdzīvoju par zaudētajiem gadiem, kas pavadīti bez Dieva.

Esmu pārliecināts, ka mēs katrs šajā pasaulē esam nākuši ar kādu konkrētu Dieva dotu uzdevumu.

Protams, pamatu pamats, lai tiktu glābts, ir grēku nožēla un Jēzus Kristus pieņemšana par savu Glābēju. Tomēr šodien es saprotu, ka Dievs var mūs lietot arī, kad liecinām par Viņu gan publiski, gan individuālās sarunās. Mācos savā dzīvē nekad neaizmirst, kam Dievs mani ir vedis cauri, un cenšos nekad neslēpt savas pagātnes kļūdas. Stāstu, kā Dievs dziedina, un tādi brīnumi nav aprakstīti tikai Bībelē, bet Dievs ir dzīvs un klātesošs arī ikdienas dzīvē šodien.

Ar meitu Anniju un sievu Mairitu. Foto no personīgā arhīva ”Facebook”

-Kāpēc esat baptists? Jūsu sieva nāk no baptistu ģimenes, bet, kad sākāt studēt un iepazīties ar teoloģiskajiem uzstādījumiem, pie kādas atbildes nonācāt?

-Tas man pašam, gadiem ejot, bijis jautājums: kāpēc esmu tieši baptists. Bērnībā ļoti daudz laika pavadīju ar pareizticīgo omīti Mariju, jo vecāki strādāja maiņu darbu. Omīte jau no mazām bērna dienām mani visur pavadīja ar aizlūgšanām. Viņa bija pirmā, no kuras es dzirdēju par Glābēju Jēzu Kristu. Mani senči no tēta puses bija baptisti jau kopš baptisma sākuma Latvijā, bet pirmoreiz par to uzzināju tikai pusaudža gados. Tam ir savs iemesls… Tēta vectēvs, kurš savulaik mācījies baptistu garīgajā Seminārā Hamburgā, bija mācītājs vairākās draudzēs – Užavā, Liepājas Pāvila draudzē, Aizputē, Kuldīgā. Bija baptistu savienības padomē. Viņš bija tik ļoti iesaistījies kalpošanā, ka diemžēl aizmirsa svarīgāko: viņa pirmā draudze ir ģimene. Laulība izjuka, un beidzās arī garīgā kalpošana.

-Vai toreiz izslēdza no draudzes?

-Ja mācītāji nespēj vadīt savu ģimenes dzīvi vai neiztur pārbaudi ar naudu un varu, tad arī šodien viņi tiek atstādināti no kalpošanas. Tā bija arī ar manu vecvectēvu, jo viņš šo pārbaudi neizturēja. Tas atstāja sekas ne tikai uz viņa personīgo dzīvi, bet arī uz pēcnācējiem, kuri vairs nevēlējās sekot Kristum.

-Vai iemesls bija rūgtums un aizvainojums?

-Jā, vilšanās. Ticīga cilvēka vārdi nesaskanēja ar darbiem. Vienalga, cik svētīgi mēs lūdzam, cik brīnišķīgas svētrunas sakām, ja mēs, pārnākot mājās, neizdzīvojam teikto savā ģimenē, nevaram cerēt, ka bērni būs mums blakus dievnamā.

-Kas ir kristīgs dzīvesveids?

-Man ļoti negribētos, ka mēs pazaudētu to pamatu, uz kura ticību būvējuši mūsu senči: grēku nožēlu, grēku piedošanu un personīgas attiecības ar Jēzu Kristu. Mūsdienās mēs arvien biežāk ejam uz garīgiem kompromisiem. Grēku vairs nesaucam par grēku, personīgas attiecības ar Dievu mēģinām aizstāt ar dažādām aktivitātēm draudzēs. Šodien mēs ļoti lielu akcentu liekam uz cilvēku skaitu draudzēs, bet, manuprāt, svarīgāk ir saprast iemeslu, kādēļ mēs piederam draudzei. Mēs varam apmeklēt draudzi tāpēc, ka mācītājs labi sludina vai dievkalpojumos skan kvalitatīva mūzika, bet vienīgais iemesls, kāpēc mēs paliekam draudzē, ir mūsu personīgās attiecības ar Jēzu. Pastāstīšu liecību no laika, kad biju kādā draudzē tikko ievēlēts par diakonu. Nezināju, ka šajā draudzē Svēto Vakarēdienu dod tikai draudzes locekļiem. Kad es dalīju Vakarēdienu, ieraudzīju vīru, kurš sēdēja maliņā, un arī viņam pasniedzu maizi. Viņš paskatījās uz mani pārsteigtām acīm un paņēma maizīti. Pēc dažiem mēnešiem šis vīrs, apmēram 75 gadu vecumā, tika kristīts. Savā liecībā šis vīrs, kurš pirms tam bija cīnījies ar alkoholismu, teica: ja toreiz diakons nebūtu mani uzlūkojis, es nekad nebūtu sapratis, ka Dievs mīl arī mani, jo domāju, ka Dievs mīl tikai izredzētos, kas sēž otrā pusē. Atbilstoši draudzes nolikumam es izdarīju kļūdu, bet Dievam tajā brīdī bija savs plāns.

Kristīgs dzīvesveids ir skatīties uz šo pasauli ar Kristus acīm.

-Kas ir kopīgais pamats visiem kristiešiem, kā dzīvot?

-Kristīga dzīvesveida pamatlietas ir ierakstītas baušļos. Tās nemainās un vieno visu konfesiju cilvēkus. Bet es domāju, ka mums ir daudz vairāk jāuzticas Svētā Gara vadībai, kas mums māca atšķirt labo no ļaunā.

Ja mēs tuvosimies sarkanajai robežai, iedegas signāla lampiņa: stop, tālāk nedrīkst iet! Garā dzīvo tie, kas ir personīgi piedzīvojuši Kristu: nožēlojuši savus grēkus, saņēmuši piedošanu un ikdienā dzīvo ar Kristu.

-Teicāt, ka katram Dievs devis īpašu uzdevumu.

– Esmu izjutis, ka cilvēki kļūst arvien vientuļāki.

Neskatoties uz to, ka mums ir simtiem draugu feisbukā un brāļi, un māsas draudzē, cilvēki ir vientuļi. Jo lielāka draudze, jo svešāki mēs esam.

Lielākais prieks manā ordinācijas dienā bija par to, ka sveicēju vidū bija tie, kuriem biju veltījis laiku personīgām sarunām. Tad sapratu: ja Dievs man ir devis dāvanu uzklausīt, tad man daudz vairāk jāvelta laiks tieši personīgām attiecībām ar cilvēkiem.

-Jūsu dzīvē nozīmīga loma ir sievai. Kāds Jums ir novēlējums citiem mācītājiem un sludinātājiem, kā sargāt attiecības ar sievu?

-Diemžēl mēs daudzas vērtības, ko Dievs mums dod, novērtējam tikai tad, kad tās pazaudējam. Tādēļ sargāsim to, kas mums ir dots! Man patīk salīdzināt laulības dzīvi ar ziedu puķupodā: mums regulāri zieds ir jāaplaista, lai tas ziedētu un smaržotu. Tieši tāpat ir jāparūpējas par savu dzīvesbiedru, ko Dievs ir piešķīris!

2019. gada 8. septembrī, sludinot Mateja draudzē. Šis ir pēdējais sprediķis Mateja draudzē pirms došanās atpakaļ uz Vaiņodi.

*Papildināts 17. septembrī (2019).