Vai Ziemassvētku vecītis ir Dievs? #EsiSanta (+VIDEO)

“Coca Cola” jau gadiem ilgi ir izmantojusi Ziemassvētku vecīša tēlu, lai reklamētu savu produkciju. Šī gada “Coca Cola” Ziemassvētku reklāmā stāstīts par puisi, kurš Ziemassvētku vakarā garlaikojas uz dīvāna, skatoties televīzijas svētku pārraides. Māte, rūpju pārņemta, sūta viņu iepirkties. Pie veikala ieejas sēž bezpajumtnieks.

Puisis paņem ”Coca Cola” pudeli un vēro, kā veikala saimnieks atraida bezpajumtnieku. Viņš nolemj atdot bezpajumtniekam savu dzērienu un sviestmaizi, bet pretī saņem Ziemassvētku vecīša (Santa Klausa) sarkano cepuri. Atpakaļ puisis dodas ar Santas cepuri galvā, viņa garastāvoklis mainās, viņš ir sajutis “Ziemassvētku garu”. Mājās viņš apskauj mammu un palīdz viņai. Paskatoties pa logu, ierauga, ka pie mājas stāv tas pats bezpajumtnieks. Izrādās, ka bezpajumtnieks ir Santa Klauss. Tikai galvā viņam nav cepures, jo cepuri viņš atdeva puisim. Reklāma beidzas ar vārdiem: “Pasaulei ir nepieciešams vairāk Ziemassvētku vecīšu. #EsiSanta”.

Lai arī ko kāds teiktu par Ziemassvētku komercializāciju un svētku galvenās vēsts noniecināšanu, šī reklāma ļoti precīzi atspoguļo Ziemassvētku garu un tā reliģiskās saknes.

Ziemassvētku vecītis, kas atnāk Kristus dzimšanas svētkos pie cilvēkiem, iemieso sevī mūsu izpratni par Dievu.

Ziemassvētku vecītis nav tikai Dieva konkurents, bet palīdz izprast Dieva būtību. Iespējams, tādēļ šie svētki kļuvuši tik komplicēti un svarīgi katram.

Svētais Martins kādreiz atdeva pusi no sava mēteļa kādam plikam nabagajam. Vēlāk izrādījās, ka tas bija pats Jēzus. Līdzīgi pusaudzis reklāmā, palīdzot bezpajumtniekam, palīdz Ziemassvētku vecītim. Viņš mainās arī pats, kļūstot par Santu. Te vienkārši un saprotami attēlots Ziemassvētku, Kristus dzimšanas svētku, vēstījums. Sižets sasaucas ar Jēzus vārdiem: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mateja 25:40). Ikdienas mazie labie darbi ir tas, kas maina pašu darītāju. Svētais Atanāzijs no Aleksandrijas pazīstams ar vārdiem par to, ka Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēks kļūtu par Dievu.* Bet svētā Terēze no Avilas ir teikusi, ka Jēzum tagad nav citu roku un kāju, kā tikai ticīgo rokas un kājas. Tātad Jēzus pasaulē darbojas ar ticīgo rokām. Arī Ziemassvētku vecītis neatnāks, ja kāds neuzliks galvā viņa cepuri un nepaņems dāvanu maisu.

Kur dzīvo Dievs un Ziemassvētku vecītis?

Dievs nav redzams. Viņš atrodas kaut kur ārpus šīs pasaules, citā realitātē, paslēpts no cilvēces acīm. Dievs nav saskatāms, bet pats labi pārredz zemi un cilvēkus.

Vecās derības stāstos Dievs tiešā veidā veica intervences pasaulē: runāja ar Ādamu un Ievu paradīzē, vēlāk ar Noasu un Mozu, praviešiem. Evaņģēlijos stāstīts par Dievu, kas kļuva par cilvēku, staigāja starp citiem cilvēkiem, viņu redzēja un dzirdēja, viņš pieskārās slimiem, veica brīnumus. Tad Jēzu nogalināja, viņš augšāmcēlies, vairākas reizes parādījās saviem sekotājiem un pameta šo pasauli. Tagad Jēzus ir pie Tēva, un šeit viņa klātesamība ir pastarpināta. Redzamā materiālā veidā Jēzus atgriezīsies vēstures beigās, tad viņu atkal redzēs un dzirdēs.

Līdzīgi ir ar Ziemassvētku vecīti. Ziemassvētku vecītis visu gadu nav saredzams, viņš atrodas kaut kur citur. Stāsta, ka viņš dzīvo Lapzemē vai Ziemeļpolā. Ziemeļpols un Lapzeme ir mūsu pasaules vietas. Cilvēki tur ir bijuši un nekādu Ziemassvētku vecīti nav redzējusi. Līdzīgi bija ar Dievu: viens no ateistiskas argumentācijas postulātiem bija saistīts ar to, ka kosmonauti kosmosā lidoja, bet Dievu tur nesatika.

Gan Dieva, gan Ziemassvētku vecīša dzīvesvieta, neskatoties uz vārdiem, kas tos nosauca par “debesīm” vai “Ziemeļpolu”, nav sasniedzama parastajā veidā, tā neatrodas šeit, šajā realitātē.

Mēs nevaram paši tikt līdz Dievam vai Ziemassvētku vecītim. Dievs vai Ziemassvētku vecītis tiek līdz mums.

Neskatoties uz to, ka Dievs un Ziemassvētku vecītis nav pamanāmi, viņi pamana visu. Dievs it visur ir klātesošais un visu zinošais, tāds ir arī Ziemassvētku vecītis. Pazīstamā Ziemassvētku dziesmā ir vārdi par to, ka “Santa redz tevi, kad tu guli, un zina, kad tu esi nomodā”.

Taisnīgais Dievs un taisnīgais Ziemassvētku vecītis

Gan Dievs, gan Ziemassvētku vecītis ir visu zinoši un visur esoši. Viņi interesējas par cilvēci. Viņiem ir svarīga cilvēku uzvedība. Gan Dievs, gan Ziemassvētku vecītis ir taisnīgi. Ziemassvētku vecītis dāvina dāvanas tiem, kurus uzskata par cienīgiem, un nedāvina tiem, kuri nav tās pelnījuši. Savukārt kristietībā ir mācība par Pēdējo tiesu, kur tiks tiesāti visi atkarībā no savas attieksmes pret citiem cilvēkiem, savas ticības, saviem darbiem, un taisnīgie tiks pagodināti, bet netaisnīgie – sodīti.

Dievs un Ziemassvētku vecītis vēro cilvēkus, jo viņus interesē cilvēku uzvedība. Dziesmā par Ziemassvētku vecīti ir teikts par sarakstu, kuru viņš pārbauda divas reizes.

Dievam arī ir savs saraksts. Atklāsmes grāmatā ir rakstīts: “Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. Tika atvērta vēl cita grāmata, tā ir dzīvības grāmata. Mirušie tika tiesāti pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem.” (Atklāsmes 20:12)

Ziemassvētku vecītis atnes dāvanas tikai tiem, kas ir cienīgi. Tiem, kas darīja labus darbus, dzīvoja atbilstoši sirdsapziņai. Šeit ir mūžīga ideja ar to, ka Dievs par labiem darbiem cilvēku apbalvo, bet par sliktiem soda. Tu no viņa saņemsi vai nu dāvanas vai nu žagarus un pelnus. Pelniem ir daudzas nozīmes. Tie varētu būt elles pelni, lai cilvēks atceras, ka, ja viņš neapdomāsies, tad “kas nebija rakstīts dzīvības grāmatā, to iemeta uguns jūrā” un sadegs arī visi viņa darbi: “Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni” (1. Korintiešiem 3:14-15). Var aizdomāties, vai nebūs tā, ka dzīves rezultāts būs tikai pelnu maiss. Vēl nerātniem bērniem Santa atnes žagarus. Žagari ir zīme soda saņemšanai un aicinājumam nākotnē sekot Ziemassvētku vecīša un Dieva principiem dzīvē.

Žagari ir arī askēzes piemērs. Vēl nesen žagarus plaši izmantoja miesas mērdēšanai un kontrolei. Katri Ziemassvētki dod cerību tam, ka dzīvē un pasaulē kaut ko var mainīt uz labo pusi.

Lūgšanas un pantiņi

Dievu lūdz. Lielākā daļa lūgšanu ir prasības, Dievam prasa: dāvanas, veselību, svētību, veiksmi. Ticīgā lūgšanas bieži ir lūgumi. No Ziemassvētku vecīša arī lūdz dāvanas. No Dieva dāvanas lūdz katru dienu: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Pie Ziemassvētku vecīša vēršas pirms Ziemassvētkiem. Viņam raksta vēstules, Dievam velta lūgšanas. Vēstules Ziemassvētku vecītim ir tās pašas lūgšanas, ar adresātu un lūgumiem. Uz vieniem lūgumiem Dievs atbild, uz citiem ne. Līdzīgi ar Ziemassvētku vecīti, viņam tiek prasīts kaut kas viens, bet viņš atnes kaut ko citu.

Daudzas lūgšanas ir atrodamas lūgšanu grāmatās, kuras ir savā veidā kādreiz uzrakstīto vēstuļu Dievam krājums.

Lūgšana sakas šeit un aiziet kaut kur citur. Līdzīgi vēstules Ziemassvētku vecītim nes uz pastu, bet tālāk tās brīnumainā veidā nokļūst citā realitātē. Ziemassvētku vecītis var izlasīt arī nozaudētas, saplēstas un sadedzinātas vēstules. Galvenais priekš viņa nav rakstītās rindiņas, līdzīgi Dievam galvenais nav lūgšanas vārdi, bet sirds noskaņa. Lūgšanas satur ne tikai lūgumus, bet arī pateicību. Pateicību par saņemtajām dāvanām. Dzejolīša deklamēšana Ziemassvētku vecīša priekšā ir tāda pati pateicības izteikšana par saņemto. Dāvana jau pastāv pirms pateicības, mazs bērns var domāt, ka Ziemassvētku vecītis sniedz dāvanu par pantiņu, patiesībā Dievs un Ziemassvētku vecītis pasniedz dāvanas tādēļ, ka mīl tos, kuriem šīs dāvanas ir domātas.

Dievs & Santa

Dievs un Ziemassvētku vecītis ir saistīti ar mūsu pasauli un cilvēci. Bet paši pārstāv kādu citu realitāti. Dievs nav cilvēks, Ziemassvētku vecītis arī nav cilvēks, bet izskatās pēc cilvēka. Viņš atgādina par Jēzu, atnākot Kristus dzimšanas svētkos, lai parādītu, ka pasaulē atrodami brīnumi un noslēpumi. Gan Dieva, gan Ziemassvētku vecīša eksistence tiek apšaubīta, jo neparedz zinātniskos pierādījumus. Tie ir citādi. Saistīti ar noteikto personu iekšējo pieredzi. Jo ne viss, kas tiek piedzīvots, tiek nodots tālāk. Katra Ziemassvētku vecīša atnākšana ir mazais Kristus otrās atnākšanas mēģinājums. Gan Dievs, gan Ziemassvētku vecītis grib, lai cilvēki mainītos, kļūtu labāki, un mēģina atgādināt cilvēkiem, ka savu dzīvi var un vajag izmanīt.

#EsiSanta #EsiJēzus

Bērnībā bērni tic Ziemassvētku vecītim. Ziemassvētku vecītis nāk ciemos Ziemassvētku naktī, viņa kamanās iejūgti ziemeļbrieži, zvaniņš skan un dāvanas brauc. Bet pienāk brīdis, kad bērns saprot, ka pie viņa Ziemassvētku vecītis vairāk nenāks. Varbūt Ziemassvētku vecītis neeksistē, bet varbūt kaut kas ir noticis, un viņš nevar līdz mums tikt. Varbūt Santas nav, bet varbūt viņš kaut kādu iemeslu dēļ netiek līdz katram. Varbūt Ziemassvētku vecītis patiesībā ir viņu tētis vai kāds cits cilvēks. Un varbūt dāvanas bija nopirktas jau iepriekš.

Ko tad darīt? Ņemt viņa maisu un ietērpties Ziemassvētku vecīša drēbēs. Tāpat kā var ietērpties Kristū.

Katrs ir aicināts būt par Ziemassvētku vecīti, skatīt cilvēku vajadzības un mēģināt viņiem palīdzēt. Viduslaikos bija izplatīta Kempenes Toma grāmata ar nosaukumu “Sekošana Kristum”, latīņu valodā tā saucas “De Imitatione Christi”, Kristus atveidošana. Tāpat kā var atveidot Ziemassvētku vecīti, tāpat var atveidot Kristu. Atveidot Kristu nozīmē darīt to, ko darīja viņš, un ko viņš grib, lai cilvēki darītu. Ziemassvētku vecītim vajadzīgi palīgi, Dievam vajadzīgi palīgi. Ikviens ir aicināts būt par Ziemassvētku vecīti. Pasaulei vajag vairāk Ziemassvētku vecīšu, bet patiesībā pasaulei vajag vairāk Dieva. Varbūt Ziemassvētku vecītis atnāks tavā dzīvē, bet varbūt tu pats vari kļūt par viņu un kādam palīdzēt.

Angelius no Silēzijas ir teicis: “Kristus var tūkstošs reizes dzimt Betlēmē, bet ja viņš nepiedzims tavā dvēselē, tu aiziesi bojā”.**

* “He became what we are so that he might make us what he is.” Athanasius

** “If Christ were born in Bethlehem a thousand times and not in thee thyself; then art thou lost eternally.” Angelus Silesius