Sirds no zilām zvaigznēm. Sabrīnas Foksas pasaka


48
Tā bija mazā Evija, kurai reiz atkal parādījās Jēzus. Evija nāca mājās no savas draudzenes Klāras desmitās dzimšanas dienas svinībām, bija jau satumsis, kad meitenīte viena pati soļoja pa tikko sasnigušajām sniegpārslām segto, balti vizošo ielu. Tīrais sniegs gurkstēja zem viņas kājām, un ciematā bija dzirdamas ierastās skaņas: kāds baroja govis, centās nomazgāt traktorus un šķindināja vakariņu traukus. Pa pavērtajiem logiem plūda raksturīgās smaržas: kaut kur gatavoja puķkāpostus vai cepa kartupeļus, bet citi kārdināja ar tikko izceptu štrūdeļu aromātu.
Fragments no zīmējuma vācu žurnālā

Domās iegrimusi, Evija iegriezās pēdējā līkumā pirms savām mājām, kad pēkšņi pārsteigta apstājās. “No kurienes gan šeit ir uzradusies kūtiņa?”, Evija pati sev izbrīnīti vaicāja. Ziņkārīgā meitenīte pārlēca pār Milleru veco žogu un lēnām pielavījās kūtiņai. Pirms četrām stundām tās šeit vēl nebija. Par to Evija bija pilnīgi droša! Evija nekad nebija bijusi nekāda biklā, arī patlaban viņa tikai pasmīnēja, domās iztēlojoties savas mazās māšeles Rozītes balstiņu, kura pavisam noteikti būtu mudinājusi: “Lūdzu, iesim labāk uz mājām!”
Priekšpusē no kūtiņas plūda savdabīga zilgana gaisma, kādu Evija vēl nekad nebija redzējusi, un tagad, kad meitene pāri pļavai steidzās kūts virzienā, viņa saklausīja arī dīvainas skaņas. It kā dziedošu sieviešu balsis. “Jocīgi gan,” Evija nodomāja un caur sniegu izcīnījās tuvāk durvīm, lai pa vaļējo lūku kaut ko saskatītu.
Neko nevarēja darīt: zilā gaisma bija tik spilgta, ka apžilbinātajai meitenei bija jāsamiedz acis. Tomēr nelīdzēja nekas – durvis vajadzēja atvērt! “Cerams, ka tās nečīkstēs,” Evija nodomāja un noraizējusies vēlreiz atskatījās, lai pārliecinātos, vai kāds viņai neseko.
Evija novilka savus dūraiņus un lēnām nospieda durvju rokturi. Jau tam pieskaroties, meitene pamanīja, ka te bija kaut kas gauži dīvains: rokturis nebija no metāla, bet gan pavisam mīksts un maigs, viņas nosalusī delna, ar to saskaroties, sasila. Evija izbiedēti atvilka plaukstu, lai vēlreiz apskatītu durvju rokturi, bet tur nebija nekā īpaša, ko redzēt. “ Evij, nemuļķojies taču,” viņa pati sevi norāja un vēlreiz žigli un pavisam noteikti nospieda durvju rokturi, kaut arī sajūtas nebija mainījušās.
Durvis atvērās – sākotnēji Evija neko nevarēja saskatīt. Zilganā gaisma bija patiešām ārkārtīgi spilgta! Tomēr sieviešu balsis Evija tagad spēja saklausīt daudz skaidrāk.

“Gluži kā baznīcā Ziemassvētku laikā,” meitene nodomāja, “kad visi kopā dzied “Klusa nakts, svēta nakts.””

Tas Evijai allaž bija šķitis visjaukākais Ziemassvētkos, gluži tāpat kā brīnišķīgās dāvanas. Tomēr skaidri saskatīt meitene vēl aizvien neko nespēja, bet pēkšņi viņai pie pašas auss atskanēja kāda sievietes balss:
“Neizbīsties!” Evija izbiedēti palēca sāņus. Kur gan viņa kādreiz jau bija izdzirdējusi šo balsi? Gluži pareizi, Evijai iešāvās prātā: tas bija Bībelē, kur bija runa par eņģeļiem.
Vai viņi to nebija teikuši Betlēmē aitu ganiem? Līdz šim Evija ne no viena nebija baidījusies, tā uzskata pat ciema sīktirgotājs
Hanss, un viņš patiešām ir visnekaunīgākais. Tomēr šeit pat Hansam būtu mazliet šķērmi ap dūšu, par to Evija bija pavisam droša.
Piepeši meitene sajuta kādu roku pieskaramies plecam, tomēr nevienu nevarēja ieraudzīt. Tomēr šī pieskāriena rezultātā Eviju pārņēma gluži neticama svētlaime, kas izstrāvoja pār visu ķermeni. Tad meitene pamanīja, ka pār vaigiem sāk plūst asaru straumītes. Tomēr tās bija aiz laimes, tieši tāpat kā toreiz, kad Evija bija
no dzīvnieku patversmes paņēmusi sev kaķēnu Pūciņu.
“Neizbīsties, Evij!” blakus atkal kāda balss nočukstēja. “Tu esi mājās.” Mājās? Evija domāja. Kas par muļķībām! Te taču es nedzīvoju! Kamēr meitene to nodomāja, viņa pēkšņi mirdzoši zilajā gaismā kaut ko pamanīja. Tur bija daudz sieviešu, tērptu garās, baltās kleitās. Tām aizmugurē pulks eņģeļu, vismaz Evijai šķita, ka tie ir eņģeļi. Tik caurspīdīgi, gaiši tēli ar sniegbaltiem, pūkainiem spārniem. Tie nestāvēja uz klona, bet planēja apmēram divu metru augstumā virs zilganās zemes.
Pašā vidū bija uz ceļiem notupusies sieviete ar lūgsnā sakļautām plaukstām. Sievietes pleci bija ietīti baltā šallē un viņas skatiens bija vērsts Evijai tieši sejā. “Kas tu īsti esi?” Evija izbrīnījusies jautāja.
“Es esmu Marija.”
“Un kas ir viņas?” Evija vaicāja, norādot uz visapkārt stāvošajām sievietēm.
“Tās ir manas draudzenes, kas man palīdz.”
” Un tie tur augšā?” Evija norādīja uz virs viņām planējošajām būtnēm.
“Tie ir mūsu eņģeļi, kuri vienmēr ir mums blakus, tikai mēs viņus gandrīz nekad neredzam.”
Marija ar rokas mājienu paaicināja Eviju pie sevis, un mazo pārņēma gandrīz neticams maigums un ilgas, kas viņai lika paklausīt šim uzaicinājumam. Evija sāka kustēties uz priekšu, kaut gan īstenībā nebija paspērusi ne soli. Ar izbrīnu viņa pamanīja, ka Marija kļūst aizvien tuvāka. Sprīdi no viņas Evija apstājās un apsēdās blakus Marijai.
“Ko tavas draudzenes tev palīdz darīt?” mazā gribēja noskaidrot, kad visbeidzot bija sadūšojusies pavaicāt.
Marija maigi noglāstīja savu vēl gluži plakano vēderu. “Viņu mīlestība dod manam ķermenim spēku, lai varu būt gatava dzemdēt Dievišķo Dēlu.”
“Vai tu runā par Jēzu?” Evija izbrīnīti jautāja. Marija piekrītoši pamāja ar galvu.

“Bet viņš taču ir jau piedzimis!” Evija pārsteigti sauca un piebilda:
“Un viņš pat ir jau atkal nomiris.” Par to Evija bija simtprocentīgi pārliecināta. Ne velti ir Lieldienas un Vasarsvētki, Evija taču to labi zina.

Marija mīļi pasmaidīja. “Manu mīļo Evij, tur tev daļēji ir taisnība. Bet, vai zini, ka Jēzus ik Ziemassvētkos piedzimst no jauna.” Marija ieturēja nelielu pauzi.

“Ik gadu, Evij, Jēzus piedzimst no jauna tavā sirsniņā.”

Marija noskūpstīja Eviju uz pieres. Un šis skūpsts bija tik brīnišķīgs, ka meitene svētlaimē aizvēra acis. Tās atverot, Evija savā priekšā pēkšņi ieraudzīja Jēzu. Pieaugušu. Ar mīlestības pilnām acīm Jēzus vērās uz mazo. No šīs mīlestības Evijai kļuva pavisam silti. Jēzus izstiepa savu roku un Evija savējo viņam pretī, pēkšņi meitene pavisam noteikti zināja, ka pirmīt izdzirdētās balsis bija teikušas patiesību:
šeit viņa tiešām bija mājās! Tad Evija aiz prieka iesmējās, un Jēzus smējās kopā ar viņu. Jēzus pacēla mazo augšā, noskūpstīja viņu un teica: “Evij, nav tiesa, ka es esmu dzīvojis tikai pirms 2000 gadiem.

Es vēl tagad esmu dzīvs, es vienmēr esmu pie tevis un pie ikviena, kas mani pasauc. Pastāsti to pieaugušajiem. Viņi dažkārt to aizmirst.”

Evija pamāja. “Vai tu vari man izdarīt kādu lielu pakalpojumu?” Jēzus jautāja.
“Sameklē kādu, kuram gandrīz nekā nav vai kurš ne no viena neko nedabūs, un pasniedz šim cilvēkam Ziemassvētku vakarā dāvanu, lai viņš redz, ka es neesmu viņu aizmirsis.”
Un tad Jēzus pamirkšķināja Evijai, un Evija pamirkšķināja Jēzum atpakaļ. Kad Evija atkal atvēra acis, kūtiņa bija izgaisusi.
“Tas taču nevar būt!” Evija skaļi iesaucās vakara klusumā un raudzījās visapkārt. “Marija, Jēzu, kur tad jūs esat palikuši? ” Meitenes sauciens atbalsojās aukstajā ziemas naktī, bet atbildi viņa nesagaidīja. Tagad bija kļuvis jau pavisam tumšs, tikai zvaigznes dāvāja mazliet gaismas. Evija palūkojās augšup, un tad debesīs
ieraudzīja spoži mirdzošu, zilu zvaigzni. Tā mirguļoja un laistījās, līdz pēkšņi izveidoja lielu sirdi – sirdi no zilām zvaigznēm! Zvaigznes, kas debess kupolā zīmēja sirdi! Jā, kur kaut kas tāds jebkad ir bijis!? Un tad sirds izgaisa…
Evija pagriezās un skrēja mājup. Viņa aizelsusies iejoņoja pa ārdurvīm un pat aizmirsa noaut zābakus, kas bija pilni ar sniegu. Pirmais, kas Evijai dūrās acīs, bija mātes stingrais un tēva rūpju pilnais skatiens. “Jā, Evij, kur tu tik ilgi biji?”, abi vienā
balsī vaicāja, un mazā māsa Rozīte iztrūkusies ierāva galvu plecos. Viņa labi zināja, kāds brāziens sekos, jo vecākā māsa kārtējo reizi bija kaut ko pastrādājusi.
“Es redzēju Mariju un Jēzu, un kūtiņu, un zilo gaismu, kas debesīs uzzīmēja sirdi! Un Jēzus lika man jums pateikt, ka viņš vienmēr ir blakus un vēl arvien ir dzīvs! Un tur bija eņģeļi un durvju rokturis, kas kļuva pavisam mīksts un silts, kad es tam pieskāros un …”

Evija aiz laimes staroja, un viss piedzīvotais nebeidzamā vārdu straumē plūda pār viņas lūpām. Vecāki izskatījās mazliet apmulsuši un īsti nezināja, ko viņiem vajadzētu darīt ar savu vecāko meitu. Mājupceļam, ko varēja paveikt tikai nieka
piecās minūtēs, Evija īstenībā bija patērējusi veselu stundu. Un tad viņa ieradās ar tik neticamu stāstu!
Vakariņu laikā ( ābolu štrūdeles aromāts bija plūdis tieši no viņu virtuves !)
Evija vēlreiz vienā mierā visu pastāstīja. Rozīte plati iepleta acis un ik pēc pāris minūtēm bilda: “Jā, kaut kas traks, es gan būtu izbijusies!” Vecāki toties vairs neko neteica. Ko lai vispār saka tādā gadījumā? Evija mamma vislabprātāk būtu gribējusi
piezvanīt mācītājam, kamēr tēvs drīzāk prātoja par sarunu ar ārstu.
Evija uzlūkoja savus vecākus un pēkšņi atskārta patiesību: “Jūs man neticat!” viņa satriekti sacīja.
“Bet, Evij,” tēvs iebilda, “tev taču jāatzīst, ka tas viss šķiet mazliet dīvaini.”
Evija bija gluži izmisusi: “Bet, tēt, es taču nemeloju!” Evijai jau aizvien bija piemitis pavisam stingrs goda kodekss – turklāt melošana viņas izpratnē bija kaut kas tāds, kas bija raksturīgs tikai gļēvuļiem. Vecāki taču labi zināja, ka Evija kaut ko tādu nekad
nedara!
Meitene piecēlās un teica: “Tad es labāk eju gulēt. Arlabunakti!” Viņa abus tikai viegli noskūpstīja uz vaigiem un sagumusi kāpa pa kāpnēm augšup uz savu istabu.

* * * * *

Fragments no zīmējuma vācu žurnālā

Evijas vecāki vairākas stundas pēc šīs sarunas vēl joprojām sēdēja pie ēdamgalda, minēdami un prātodami, ko vajadzētu darīt ar meitu, kad vaininiece pēkšņi parādījās durvīs, virs nakts pidžamas uzvilkusi tikai ziemas mēteli. “Kas noticis, Evij?” mamma gribēja zināt.
“Vai man jums pierādīt, ka es nemeloju?” Evija nopietni jautāja.
“Jā, bet kādā veidā??” Abi vecāki saskatījās.
“Nāciet līdzi, tad es jums to parādīšu!” Vecāki labi zināja, ka viņiem jādod meitai šī iespēja. Abi apģērbās un sekoja Evijai laukā pa durvīm. Evija izgāja dziļi apsnigušajā dārzā un apstājās blakus kādai eglei. Viņa pamāja ar roku, aicinot vecākus nostāties līdzās. “Jēzus nupat vēlreiz atnāca pie manis! Un viņš man atkal pamirkšķināja, un viņš man pastāstīja, kā es varu jums to pierādīt. Paskatieties augšup uz debesīm – tad parādīsies zilā zvaigzne un sirds!”
Ar dziļu nopūtu, kas varēja nozīmēt apmēram: “Ak, Dievs, ko gan lai iesākam ar šo bērnu!”, vecāki pavērās augšup. Nakts bija skaidra, katra zvaigzne bija tālu prom, turklāt … balta.
Aizritēja vairākas sekundes, un Evija sasprindzināti nenolaida skatienu no debesīm. Vecāki tieši tāpat. Tomēr ne tik gaidpilni kā viņu mazā meitiņa.

“Tur!” Evija pēkšņi iekliedzās un pacēla roku ar izstieptu rādītājpirkstu uz debesīm. Tagad arī vecāki to redzēja: bija parādījusies brīnumaina zila zvaigzne, kas kustējās un tumšajās debesīs no daudzām zili mirguļojošām zvaigznēm zīmēja lielu sirdi. Vecāki satvēra viens otra roku, bet Evija aiz prieka sāka lēkāt, un tad visi trīs izdzirdēja, ka no bezgalīga tāluma pavisam skaidri atskan “Klusa nakts, svēta nakts”…


Pasaka pirmoreiz publicēta vācu žurnālā (nosaukums oriģinālvalodā ”Das Herz aus blauen Sterne”), no vācu valodas tulkojusi Brigita Kabuce