Mīlestība nedalāma. Līgas Slišānes viedoklis

Kā mums nošķirt dzīves garīgo dimensiju no laicīgās? Vai šāds dalījums vispār ir lietderīgs? Ticīga cilvēka dzīvē pats Dievs ir klātesošs itin visā. Tādēļ kristīgā medija TUVUMĀ.lv lasītāja Līga Slišāne aicina atteikties mūsu ikdienu saskaldīt vienkāršās un ērtās dualitātēs, tā vietā ļaujot garīgumam caurstrāvot ikvienu dzīves mirkli.

Kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors Augusts Kolms

Garīgais un laicīgais

Runājot par garīgām lietām, parasti sākas dalīšana garīgajā un laicīgajā: garīgā mūzika, laicīgā mūzika; garīgā literatūra, laicīgā literatūra un tā tālāk. Arī savu dzīvi it kā sadalām divās daļās: šodien ir piektdiena, tātad gavēnis, šodien neēdīšu gaļu, bet rīt ēdīšu un dzeršu, svētdien iešu uz baznīcu, izsūdzēšu grēkus, bet pirmdien sākšu grēkot no jauna. Tā, it kā garīgums būtu mētelis, kuru varam uzvilkt, kad vēlamies, un novilkt tad, kad tas mums sāk traucēt.

Ja ejam tālāk, tad arī garīgajā dzīvē sākas tā pati dalīšana — šis draudzes loceklis ir grēcinieks, šis svētais, šī reliģija ir no sātana, bet manējā no Dieva un tā tālāk. Vispirms rodas ārējie konflikti, kam seko iekšējie, taču iekšējie konflikti tikai rada vēl lielākus konfliktus ar cilvēkiem, dzīvi, pasauli — sākas apburtais loks, no kura vairs nav iespējams izrauties ārā, jo visa pasaule un Tu pats esi sadalīts pareizajā un nepareizajā, labajā un sliktajā, normālajā un nenormālajā. Šis ceļš ved uz nekurieni, jo tas ir strupceļš.

Manuprāt, garīgais nav atdalāms no laicīgā. Vismaz sen senos laikos tā bija, ka, maizi cepot, saimniece pārvilka tai krustiņu, un katrā darbā, rīcībā ieguldīja iekšā jēgu.

Tieši jēga ir mēraukla garīgumam.

Nevis bezjēdzīgi rituāli vai automātiski noskaitīti pātari, bet jēga visā, ko darām katru dienu, nevis tikai svētdienās un citās svētāmajās dienās.

No mūžības puses

Diemžēl mūsu sabiedrībā valda liela neiecietība, kas ir sastopama ik uz soļa. Zinu daudzus jaukus cilvēkus, kuri tomēr kaut ko šai pasaulē ienīst līdz sirds dziļumiem — kaut ko tādu, ko nespēj saprast un kas, viņuprāt, nav normāli un dabiski. Domāju, tas skar daudzus no mums.

Tomēr ir jāatzīst, ka vienmēr būs lietas, parādības, cilvēki, kurus mēs nekad nespēsim saprast, lai cik attīstīta būtu zinātne un humāna būtu sabiedrība. Tas tāpēc, ka mēs skatāmies nevis no visu laiku skatupunkta, bet gan šaurā laika nogrieznī. Kad mēs kaut ko uzlūkojam no mūžības puses, mēs redzam katras parādības cēloņus un sekas, kā arī to, ka it viss šai dzīvē ir pārejošs: viss mainās, attīstās, pārveidojas. Tas ir tāpat kā ar taureni — cik daudziem kāpuri šķiet pretīgi un kaitīgi! Mūsu prāts nespēj aptvert to, ka no tiem top skaisti jo skaisti taureņi. Domāju, ka ļoti reti kurš cilvēks, raugoties uz kāpuru, domā par taureni, bet, raugoties uz taureni, domā par kāpuru. Tieši tāpat ir ar parādībām, lietām, cilvēkiem. Raugoties uz skaisti sapostu viesību zāli, mēs nedomājam par to, cik milzīgs darbs ieguldīts tajā, lai viss būtu skaisti. Vienīgi tad mēs par to domājam, ja esam kaut reizi piedalījušies zāles uzpošanā. Tāpat ir ar cilvēkiem. Skatoties uz bezpajumtnieku, mēs reti kad iedomājamies, cik šis cilvēks bija skaists un jauks, pirms nonāca uz ielas. Raugoties uz skaistu veiksminieku, mēs pat neiedomājamies, kādiem elles līkločiem šis cilvēks ir gājis cauri.

Nekas, it nekas nav šai pasaulē dalāms labajā un ļaunajā, normālajā un nenormālajā, pareizajā un nepareizajā, garīgajā un laicīgajā, jo VISS IR VIENS. Nav jāšķeļ dvēsele divās daļās — vēlāk pārāk grūti būs to saaudzēt kopā, bet nāksies, jo citādāk tā iestrēgs pareizā un nepareizā labirintā. Var jau būt, ka kādam izdodas nodzīvot mūžu ideālā siltumnīcā, izpildot visus noteikumus, atbilst kaut kā izdomātam tēlam par labo, garīgo un skaisto. Te uzreiz nāk prātā viens labs stāsts par kādu cilvēku, kurš bija budistu mūks un visu mūžu to vien darīja, kā meditēja un domāja, ka ir svētais, bet vēlāk viņa dvēsele saprata, ka viņš visu mūžu bijis vienkārši muļķis.
Dievs neslēpjas aiz aizkara „Garīgums”. Viņš ir līdzās ik dienas, ik uz soļa, katrā dzīves sīkumā.

Nav tādu īpašu svēto vietu, ja šī svētuma nav cilvēka sirdī.

Protams, ir īpašas vietas un īpašas svētvietas, bet, tas neko nedod, ja cilvēks ir novilcis šo aizkaru starp sevi un Visaugstāko. Daudz kas jau ir atkarīgs no mums pašiem — cilvēkiem. Tāpēc parastā būdā reizēm ir iespējams atrast Dieva mieru, bet baznīcā saskarties ar nemieru. Tāpēc dažreiz visu tempļu templis ir tavas mājas, tavs dārzs un, galvenais — Tava sirds. Jā, tieši tā. Dievs jau katru uzrunā citādāk! Ne visi, piemēram, mīl stīgu mūziku, un Dievs neies akordeona cienītāju iepriecināt ar vijoli! Tā ir ar grāmatām, mūziku, ar itin visu! Viss pārējais ir tikai gaumes, izglītības un patikšanas jautājums.

Nekļūt sašķeltiem

Harmonija un šķelšanās, dalīšanās nav savienojami jēdzieni, vai tas skar indivīdu, tautu, vai visu cilvēci. Ne jau velti ir sauklis: „Skaldi un valdi!” Sašķelt var tautu, cilvēci un indivīdu. Šķelšanās rada apjukumu, bailes, dusmas, šaubas, bet tāds indivīds ir kontrolējams un vadāms. Padomājiet par to!

„Ja nav savas pārliecības, traks var palikt!”

ir teicis Imants Ziedonis. Mūs daudzi jo daudzi steidz mācīt, rādīt mums to īsto un vienīgo ceļu. Visbiežāk mēs, sekojot uzmācīgiem padomdevējiem, nonākam šaubu, pretrunu un apjukuma muklājā. Mēs tur iestrēgstam. Tas ne vienmēr nozīmē, ka citi vēl mums sliktu, vienkārši mēs viens otru bieži vien nesaprotam un pārprotam. Protams, daudziem arī būtu izdevīgi, ka mēs nonāktu muklājā, jo cilvēks un vesela tauta bez pamatiem jeb savas pārliecības ir viegls guvums. Nav nozīmes, kam tas ir izdevīgi, bet, ja būsi bez savas pārliecības, vienmēr uzradīsies tādi, kas izmantos tavas šaubas un tavu apjukumu. Tā ir viegli nonākt dzīves renstelē. Taču, pat ja tā, arī tur ir garīgums un sava mācība, tikai jautājums, vai Tev to vajag, vai nē.

Otrās pusītes

Ļoti bieži ir dzirdēts par otrām pusītēm. Vai cilvēks, kas radīts pēc Dieva vaiga, ir tik nepilnīgs, ka vajadzīga otra puse, kas visā plašajā pasaulē starp ļaužu miljardiem ir tikai viena?! Izklausās pēc kaut kāda absurda. Ja veselai ābola pusītei pievieno klāt sapuvušu ābola pusīti, sapūs arī otra. Tas pats notiek ar cilvēkiem, ja viņi ir sadalījušies, sašķēlušies. Pietiks ar vienu iepuvušu otra cilvēka pusi, lai sāktu bojāties arī veselā puse.
Mēs regulāri pāršķirojam ābolus, kartupeļus, burkānus, lai izņemtu ārā iepuvušos, jo pretējā gadījumā sāks pūt arī visi pārējie. Tāpēc tie, kuri apgalvo, ka spēcīgu personību nevar ietekmēt vispārēja deģenerācija, uzstāda citiem augstas prasības, kuras paši nespētu izpildīt. Gribam mēs to vai nē, mēs esam visi savā starpā vienoti un procesi sabiedrībā skar mūs visus. Varbūt tas neskar tos, kam ir krokodila āda un pazemes bunkurs — nezinu. Taču es domāju, ka nemēdz būt svešu bērnu, svešu nelaimju un svešu ļaužu. Šī dalīšana – sveši bērni un mani bērni — vienkārši ir amorāla. Bieži vien mēs redzam, kā vecāki smagi strādā, lai saviem bērniem sapirktu jaunas mašīnas, uzceltu jaunas mājas, izveidotu biznesus, bet bērni to visu notriec vienā vasarā. Tajā pat laikā ir bērni, kam neviens neko uz paplātes nav pasniedzis, un viņi cīnās paši.

Jā, dzīve ir kā torte — viens saņem pašu viducīti ar rozi, cits lielu gabalu, cits plānu šķēli, bet vēl kāds tikai drupačas. Taču cilvēks nav torte, kurš būtu jādala pa gabaliem — šo te savu vai savas dzīves daļu es veltīšu Dievam, šo te paturēšu sev, šo atdošu citiem.

Cilvēks ir viens nedalāms veselums. Tā, lūk.

Mīlestība ir nedalāma. Mēs katru mīlam citādāk — tēvu, māti, brāli, māsu, kaķi, draugu, līgavu, puķi un tā tālāk. Te nav pretrunu. Mīlestībā nevar būt pretrunu. Tā ir viens veselums, nepārtraukta plūsma. Ja notiek šķelšanās, dalīšana, tad šī mīlestības plūsma vairs neplūst, jo upi nevar sašķelt divās daļās, lai tā plūstu katra uz savu pusi. Vienā daļā būs viss ūdens, otrā sausa gultne. Vienā pusē upe ies no krastiem, otrā izkaltīs, vienā trūks, otrā būs par daudz. Tā ir ar visu. Ja visu sirdi un dvēseli ieliksi darbā, paliks novārtā ģimene, ja visu sevi veltīsi garīgajai dzīvei, cietīs praktiskā dzīves puse, ja visu sevi tērēsi izpriecās, cietīs dvēsele, un tā joprojām. Tikai nesašķeltā, harmoniskā personībā šī Mīlestības upe brīvi plūst un tiek apūdeņoti visi Dzīves dārzi.

Kristīgais medijs TUVUMĀ.lv publicē dažādu kristīgu autoru viedokļus par sabiedrībā aktuālām tēmām. Autores personīgais viedoklis nav uzskatāms par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. Ja arī Tev ir viedoklis, pārdomas, recenzija vai kāda cita veida raksts, kuru vēlies publicēt pie mums, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!