Iesakām

“Cilvēka Dēls” — ikvienu uzrunājošais Kristus dzīves stāsts…

Aleksandra Meņa, virspriestera, sarakstītais darbs “Cilvēka Dēls” ir viens no labākajiem un uzteicamākajiem Jēzus dzīves un kalpošanas aprakstiem, kādu es līdz šim esmu lasījis. Protams, ar šo es nevēlos pazemināt, piemēram, pāvesta Benedikta XVI jeb Jozefa Racingera sarakstīto triloģiju par Jēzu no Nācaretes. Arī tā ir pieminēšanas un cieņas vērta. Tiklīdz uzzināju, ka latviski tiks izdots priekš manis un daudziem līdz šim nesastapts darbs par Kristus personas dzīvi, man nebija ne mazāko šaubu, ka grāmatai noteikti ir jābūt manā grāmatplauktā. Un izdzirdot celsmīgās atsauksmes, tagad šo darbu arī pašam kārtīgi izlasot, nekādā ziņā nenācās vilties, gluži pretēji, tā ir kā svaiga gaisa un jaunas enerģijas malks kristieša dvēselei.

[Jēzus saka:] “Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”

Jāņa evaņģēlijs 4:14

Mums kā kristiešiem bieži vien šķiet — ko gan jaunu par Jēzu un Viņa dzīvi varētu uzrakstīt, kas vēl nav zināms un lasīts vai nu Rakstos vai citu autoru darbos. Un tomēr — tēva Aleksandra darbs ir atsvaidzinošs un ticību spēcinošs avots, kurā atkal un atkal sastapties ar Dzīvudarošo Kristu (sal. Jņ 4, 14). Kā labas grāmatas cienošs un izcilu kristīgo literatūru rekomendējošs lasītājs, pirmā pateicība no manas puses pienākas izdevniecībai “KALA Raksti”, kura šo fundamentālo darbu ir izdevusi tam atbilstošā formātā, ieskaitot gan labu papīru, gan arī kārtīgu iesējumu cietajos vākos. Jo šī ir grāmata, kuru lasīt un pārlasīt, lai spirdzinātos un aizvien gremdētos Mīlestībā, kura visus mūs velk pie sevis (sal. Jņ. 12, 32).

[Jēzus saka:] “Kad es no zemes tikšu paaugstinās, es visus vilkšu pie sevis.”

Jāņa evaņģēlijs 12:32

Kā grāmatas rekomendācijās minējis bīskaps Andris Kravalis, tad “dzīvei ir vērtība tikai tad, ja tā mīlestībā un patiesībā tiek dota citiem”, tādējādi šajos vārdos varam saklausīt arī paša autora vēlmi pasaulei un ikkatram tās cilvēkam dāvāt visaugstāko — mīlestību pret To, no kura nākam un pie kura atgriežamies — pret Cilvēka Dēlu, mūsu Pestītāju. Grāmatai nav cita mērķa kā vien tas, par kuru tā sarakstīta — aicināt lasītājus doties, jā, interesantā, arī skarbā, bet dzīvi fundamentāli mainošā ceļojumā, personiski iepazīstot Pestītāja dzīvi un darbību. Tēvs Aleksandrs šo darbu ir sarakstījis, lai ikkatrs, ticīgais vai neticīgais, garīgais vai laicīgais, iepazītu to, kam ir mūsu dzīves mainošais spēks un vara — Jēzu. Man sirdī šobrīd nav lielāka prieka kā apzināties, kāda dāvana mums ir dota, jo autors Jēzus gaitas ir tik sirsnīgi un reizē vienkārši aprakstījis, ka lappusi pēc lappuses lasot, reāli var just Kristus klātbūtni.

Grāmata “Cilvēka Dēls” ir sarakstīta hronoloģiskā secībā, kas noteikti palīdzēs labāk izprast gan pirmskristīgo laikmetu Tuvajos Austrumos, gan soli pa solim pietuvoties Dēla ienākšanai mūsu pasaulē un Viņa gaitām uz šīs zemes. Un tomēr jāpiebilst — hronoloģija šeit nav garlaicīga vai sausa, tā ietverta dzīvīgos aprakstos un dažbrīd lasīšanas gaitā ir teju fiziski sajūtama klātbūtnes sajūta — tik reālistiski ir aprakstīti notikumi, no kuriem mēs daudzus varam lasīt Rakstos. Vienubrīd man radās pārliecība un vēlāk tā tāda arī nostiprinājās — šī tēva Meņa grāmata ir izcils katehēzes un arī vēstīšanas par Kristu un Viņa dzīvi avots un instruments. Ja man kādam būtu jāsāk skaidrot, kas ir kristietība, kādēļ tā radās, tad es šim cilvēkam labprāt uzdāvinātu šo grāmatu, jo, manuprāt, šis teksts ir pat šaubīgos un grūti pārliecināmos uzrunājošs. Darbs noteikti nav uzskatāms par t.s. “celsmes literatūru”, jo ar savu vēstījumu pārvar jebkādas konfesiju robežas un dogmatiskos uzstādījumus.

“Viņš [Jēzus] uzreiz stājas mūsu priekšā kā pilnīga dvēsele, kas pakļaujas tikai pati savam likumam, sevi atzīstoša un apliecinoša savā apziņā, bez vajadzības pārvērsties un sākt jaunu dzīvi.”

Runājot par šī fundamentālā darba nozīmi un devumu mūsu latviešu kristīgajā kultūrtelpā, mēs, kas sevi pieskaitām kristiešiem un arī pārējie Latvijas ļaudis, kuri izvēlēsies šo darbu iepazīt, grāmatā sastapsim ne vien dziļi uzrunājošu Kristus dzīvi, bet lasīšanas gaitā ceļosim un pārlasīsim Svētos Rakstus, jo šīs grāmatas lappusēs ir ārkārtīgi daudz zemsvītras piezīmju, kā arī norādes uz atbilstošajām Rakstu vietām, kurās mēs varam pārliecināties par grāmatas autora dziļo mīlestību uz Kungu, kas bija viņa dzīves un darbības galvenais mērķis. Lasītājs “Cilvēka Dēla” lappusēs sastapsies ne vien ar detalizētu Kristus dzīves gaitu aprakstu, bet arī ar prasmīgi pavēstītiem atbilstošā vēsturiski politiskā konteksta norišu aprakstiem, kas šim darbam sniedz pievienoto vērtību. Tāpat šī grāmata ir uzteicama ar tajā publicētajiem attēliem un mākslas darbu reprodukcijām, tiesa — melnbaltām, bet tas nekādi nemazina šī darba nozīmīgumu.

Viņš arī darīs jūs stiprus līdz galam, tā ka mūsu Kunga Jēzus Kristus dienā jūs būsiet nevainojami.

Pāvila 1. vēstule korintiešiem 1:8

Grāmata sastāv no prologa, četrām daļām, kas iedalītas Jēzus dzīves nozīmīgāko notikumu posmos un epiloga, kurā autors lasītājiem atgādina Kristus atnestās vēsts mūžīgo dzīvināšanas likumu — “Labās Vēsts reliģija ir nākotnes reliģija [..] Nevis doktrīnas vai teorijas, bet pats Kristus pastāvīgi atjauno kristietību un to vada uz mūžību”. Spēcīgs iedrošinājums ikvienam, pat šaubu māktam un reizēm mazdūšīgam kristietim, dāvājot jaunu spēku saglabāt “uzticību līdz galam” (sal. 1. Kor. 1, 8).

Laika ziņā jums gan pienāktos jau būt par skolotājiem, bet kādam atkal jums ir jāmāca Dieva mācības pamatpatiesības. Tā vietā, lai ēstu stipru barību, jūs aizvien vēl dzerat pienu. Nevienam, kas pārtiek no piena, nav patiesības vārda pieredzes, jo viņš ir zīdainis. Bet pieaugušajiem pienākas stipra barība, jo tie ir ievingrinājuši uztveres spēju atšķirt labu no ļauna.

Vēstule ebrejiem 5:12–14

Pirmajā daļā līdz ar Jēzu mēs izdzīvojam Viņa laiku no Betlēmes līdz Kafarnaumai periodā no ķēniņa Hēroda laika 4. gadā p.m.ē līdz Labās Vēsts pasludināšanas sākšanas momentam, kas aplūkots 5. nodaļā. Ne vien šo daļu, bet visu grāmatu mēs lasām teju kā Svētos Rakstus, tikai šajā darbā Jēzus mācība un Labā Vēsts ir pavēstīta iedrošinoši uztveramā valodā, kā tādiem, kam vēl neder cieta barība (sal. Ebr 5, 12–14), bet nevienā vietā valoda nav nonivelējusi nedz Kristus nesto vēsti, ne Upuri. Šajā pirmajā daļā mani īpaši uzrunāja nodaļa par Labo Vēsti — tajā kā kvintesence, kā kopsavilkums ir apkopota Kristus sludinātā Vēsts, kas ir ietveroša, pieņemoša, līdzcietīga un aicinoša uz iekšēju pārmaiņu ikkatrā no mums.

“Viņš pasaulei neatnesa ne jaunas filozofiskās doktrīnas, ne sabiedrisko reformu projektus, ne arī atklāja viņpasaules noslēpumus. Jēzus pašos pamatos izmainīja cilvēku attiecības ar Dievu, atklājot tiem tādu Dieva vaigu, par kuru pirms tam varēja tikai neskaidri nojaust. Jēzus Labā Vēsts atklāj cilvēka augstāko aicinājumu un prieku, ko tam dod vienotība ar Radītāju.”

Otrajā grāmatas daļā zem virsraksta “Mesija” mēs kopā ar Jēzu ceļojam no 28. gada pavasara līdz 29. gada vasarai-rudenim, kuru noslēdz desmitā nodaļa ar mums zināmu jēgu un vēstījumu “Cilvēka Dēla noslēpums” un tur lasītājs sastopas ar vienu no autora būtiskākajiem secinājumiem un izklāstu par to, kas “Jaunajā Derībā ir visnoslēpumainākais un kam ir izšķiroša nozīme, — te pēkšņi paveras bezdibenis starp Cilvēka Dēlu un visiem filozofiem, morālistiem un reliģiju dibinātājiem. Kaut gan Jēzus dzīvoja un darbojās līdzīgi pravietim, tas, ko Viņš par sevi atklāja, neļauj Viņu pielīdzināt citiem cilvēces skolotājiem. [..] Viņš vairs nerunā ES ESMU vārdā, kā to darīja visi pravieši, bet kā pats ES ESMU…” Protams, visa grāmata ir piepildīta ar sava veida dramatismu, bet šī nodaļa, manuprāt, diezgan īpaši izceļas līdz šim lasītajā tekstā. Bet, vai tad Jēzus dzīve tāda arī nebija — dramatiska? Tā tāda bija, jo ne velti Viņš mainīja pasaules gaitu un plūdumu, ne velti mēs laika atskaites punktu izvēlējāmies tieši sākt ar Kristus dzimšanu.

“Golgāta” — vārds, kas iesāk “Cilvēka Dēla” trešo daļu. Šīs daļas lappusēs mēs sastopamies un ejam ar Jēzu kopsolī, tverot Viņa dzīves gaitas no 29. gada septembra-decembra, kas izzināmas 11. nodaļā līdz pat naktij Ģetzemanes dārzā no 30. gada 6. uz 7. aprīli, par kuru varam lasīt sešpadsmitajā nodaļā. Ikkatras nodaļas tekstos mēs ne vien sastopamies ar Kristus cilvēcisko pusi vai tikai dievišķo pusi, bet visur mēs redzam viņu kā patieso un īsto Dieva Dēlu. Esmu paradis nozīmīgu grāmatu lasīšanas gaitā mani īpaši uzrunājošās vietas atzīmēt ar krāsainiem līmkarodziņiem, tā nu arī šī grāmata nav izņēmums.. un tādu nozīmīgi apceramu un pārdomājamu teksta vietu šeit ir daudz. Ne velti jau sacīju, ka principā šī grāmata ir koncentrēts Evaņģēlijs, kas uzrunās arī tos, kuri Rakstus kaut kādu iemeslu dēļ nespēj, negrib vai nevar paņemt rokās un sākt tajos iedziļināties.

Šīs olīvdārzā notikušās nāvīgās cīņas pašos dziļumos ieskatīties mums nav lemts. Taču tie, kam Kristus atklājies mīlestībā un ticībā, zina galveno — Viņš cieta par mums, Viņš sevī uzņēma gadsimtu sāpes un lāstu, cilvēciskā grēka tumsību, izcieta visas šausmas un elli, kas saistītas ar atteikšanos no Dieva. Apkārt Viņam bija nakts bez cerības. Kristus labprātīgi kāpa bezdibenī, lai, nolaidies tajā, izvestu mūs no turienes nedziestošā gaismā…”

Ceturtā daļa mūs kopā ar Jēzu vada “Cauri ciešanām un nāvei uz mūžīgu triumfu”, kur septiņpadsmitā nodaļa sākas ar stāstu par saduceju tiesu, kas norisinājās 30. gada 7. aprīļa naktī un no rīta. Kā jau iepriekš minēju, visus notikumus, to aprakstus šajā darbā bagātina nopietnas atsauces uz vēstures avotiem, to atklāto un aprakstīto. Tādēļ visa šī grāmata ir interesanta ne vien kristiešiem, bet arī tiem, kuriem interesē vēsturiskās reālijas noteiktā apvidū un vēstures gaitā. Šī ceturtā grāmatas daļa noslēdzas ar divdesmit otro nodaļu, kurā aprakstīts, kā Jēzus pēc augšāmcelšanās atgriežas pie sērojošajiem mācekļiem un, dāvādams tiem Svēto Garu, izsūta tos līdz pat pasaules malai sludināt Evaņģēliju un aicināt cilvēkus ieticēt Augšāmceltajam. Šajā daļā mani īpaši uzrunāja atsaukšanās uz krievu filozofa Vladimira Solovjova sacīto:

“Ja fizisko spēku neizbēgami uzvar nāve, tad ar prāta spēku nepietiek, lai nāvi uzvarētu. Tikai ētiskā spēka bezgalība dod dzīvei absolūtu pilnību, novērš jebkādu sašķelšanos un attiecīgi nepieļauj dzīva cilvēka galīgu sadalīšanos divās atsevišķās daļās: nemirstīgajā garā un irstošajā vielā. Cilvēka Dēlam un Dieva Dēlam, kas, piesists krustā, jutās cilvēku un Dieva pamests un tajā pašā laikā lūdzās par saviem ienaidniekiem, acīmredzot bija neierobežots garīgais spēks, un nekāda Viņa būtnes daļa nevarēja palikt par laupījumu nāvei. [..] Kristus augšāmcelšanās patiesība ir pilnīga patiesība — ne tikai ticības patiesība, bet arī saprāta patiesība. Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, ja būtu izrādījies, ka Kaifasam ir taisnība, bet Hērods un Pilāts ir gudri, tad pasaule būtu bezjēdzīga, tā būtu ļaunuma, melu un nāves valstība. Jo runa nav par to, ka pienācis gals kāda cilvēka dzīvei, bet par to, vai pienācis gals PATIESAI dzīvei — absolūti taisnīga cilvēka dzīvei. Ja TĀDA dzīve nespētu uzvarēt ienaidnieku, tad kāda gan cerība paliktu nākotnei? Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, tad kurš gan to varētu?”

Esam nonākuši līdz grāmatas epilogam. Tajā rakstītais ir kā iedrošinājums un ceļamaize aizvien no jauna atgriezties un turpināt iet ceļu kopā ar Jēzu, lai Viņu vairāk pazītu, zinātu un Viņš būtu vislabākais Draugs un Padomdevējs ikkatrā mūsu dzīves posmā un situācijā, jo “ikvienā laikmetā cilvēks Jaunajā Derībā atklāj neizsmeļamus impulsus radošumam, kas tajā slēpjas. [..] Baznīcas neuzvaramības noslēpums meklējams Cilvēka Dēlā [..] un veltēs, kuras dāvā Gars, kas joprojām nāk pār Viņam uzticīgajiem.” Grāmatas pēdējie vārdi ir.. LŪGŠANA. Lūgšana, kura, to lasot un sirdī izdzīvojot izsacīšanas laikā, dāvā ārkārtīgu mieru un sniedz nerimstošu paļāvību, kāda bija nepieciešama arī lūgšanā pieminētajiem apustuļiem viņu līdzgaitniecībā Jēzum, tādēļ atcerieties tās vārdos ne vien ieklausīties, bet to arī savos satraukuma brīžos apcerēt un visas bēdas uzticēt Dēlam, kas ir vienots ar Tēvu Svētā Gara mīlestībā.

Dievišķais Skolotāj, dāvā jel mums viņu ticības spēku, viņu cerības nesatricināmību un kvēlo mīlestību pret Tevi. Kad mēs, dzīves ceļā apmaldījušies, apstāsimies, nezinādami, kur iet, dari, lai mēs tumsā saskatītu Tavu vaigu. Cauri dārdiem un rēkoņai tehnoloģiju laikmetā — tik varenā un vienlaikus tik nabadzīgā un bezspēcīgā — māci mums ieklausīties mūžības klusumā un palīdzi tajā sadzirdēt Tavu balsi, šos Tavus vārdus, kas modina drosmi: “Es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules galam.”

Āmen.

Raksts pārpublicēts no autora personīgā bloga ar viņa atļauju un pēc viņa lūguma. Kristīgais medijs TUVUMĀ.lv publicē dažādu kristīgu autoru viedokļus par sabiedrībā aktuālām tēmām. Autora personīgais viedoklis nav uzskatāms par kristīgā medija TUVUMĀ.lv vai Kristīga dzīvesveida izpētes fonda oficiālo nostāju. Ja arī Tev ir viedoklis, pārdomas, recenzija vai kāda cita veida raksts, kuru vēlies publicēt pie mums, raksti uz tuvuma@tuvuma.lv!

Didzis Kukainis
Didzis Kukainis sabiedrībā vairāk ir zināms kā blogeris (www.didziskukainis.lv), kurš galvenokārt raksta par grāmatām, visbiežāk izvēloties kristīgo, garīguma un filosofisko literatūru. Viņš izvēlas tādu autoru darbus, kuri "padziļina dzīves vērtības un garīguma izpratnes nozīmību cilvēka dzīvē". Didzis ikdienā strādā Stradiņa slimnīcas Neatliekamās medicīnas centrā. Kādu dzīves brīdi studējis arī teoloģiju. Didzis iestājas par "Jēzus piemēra tuvākmīlestībā balstītu patiesu un inkluzīvu ekumēnismu, garīgi un praktiski aptverot un iekļaujot pēc iespējas plašāku cilvēku un sabiedrības grupu loku".