Vita Dreijere: Draudze ir Dieva dāvana

Arī torīt duelējās mans miegs ar gribasspēku. Gribasspēks uzvarēja, bet cīņa bija ilga, tāpēc baznīcā ierados tieši pēdējā minūtē pirms dievkalpojuma sākuma. Klusi ieslīdēju solā un palūkojos apkārt, lai novērtētu, kur esmu nokļuvusi. Bija (2014.gada- red.)  1.jūnijs, svētdiena pirms Vasarsvētkiem, un es pirmo reizi apmeklēju dievkalpojumu Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes draudzē.

Biju apsēdusies pašā zāles aizmugurē. Protams. Tā šķita stratēģiski svarīga vieta – ja man kaut kas nepatiks, varēšu ātri laisties lapās. Turklāt tā varēju distancēties no cilvēkiem. Lepnība un stereotipi par kristiešiem bija spēcīga kombinācija, kas lika skaidri nošķirt kategorijas – „es“ un „viņi“.

Pagrieziena punkts

Pirms tam jau dažus mēnešus mēdzu svētdienās apmeklēt dievkalpojumus, tie aizvien spēcīgāk mani uzrunāja, bet man nebija nekādas vēlēšanās kļūt par kādas draudzes locekli. Biju baznīcā starp visiem cilvēkiem, tomēr šķita, ka esmu tur viena. Arī gribēju tur būt viena: iztēlojos sevi kā kristieti- individuālisti, kas reizēm piestaigā uz dievkalpojumiem. Biju kaut kas visai līdzīgs tādam klasiskam „Dievam varu ticēt arī vienatnē“ gadījumam. Tobrīd vēl nesapratu, ka šādi, ietērpjot sirdi bruņuvestē, lai to pasargātu no apkārtējiem, krietni samazinu iespēju, ka to varētu sasniegt arī Dievs.

Manis pieminētais dievkalpojums Ģertrūdē bija pagrieziena punkts. Tagad saprotu, ka jau todien Dievs man pasniedza dāvanu. Viņš man uzdāvināja draudzi.
Nē, es toreiz neizgāju no dievkalpojuma ar degošām acīm un pārliecību, ka pēc iespējas ātrāk jāpievienojas šai draudzei, bet klikšķis bija noticis. Sākumā tas izpaudās kā mulsums: „Hmm, varbūt nemaz nebūtu tik slikti kļūt par vienu no viņiem…” Vēlāk, kad pievienojos Ģertrūdes Alfa kursam, mulsums pārauga pārliecībā, izrādījās, ka tiešām nav „tik slikti“, un tad arī mans individuālisms strauji drupa. Tas tāpēc, ka Alfa kursā līdz ar visām citām pozitīvajām lietām, ir radīta īpaši labvēlīga augsne, lai dalībnieki pēc iespējas veiksmīgāk iekļautos draudzē un lai vienlaikus stiprinātos jau esošo draudzes locekļu savstarpējās attiecības.

Vita Dreijere par draudzi liecībā par Alfas kursu:

Kad pērnvasar pirmo reizi ieklīdu tās dievkalpojumā, sapratu, ka tā ir ļoti īpaša kopiena. Kā es reiz jokoju: šī draudze un tās mācītāji spētu nošarmēt pat akmeni. Ļoti vēlējos kļūt par daļu no šīs draudzes, tāpēc no Alfas kursa nemaz nevarēju izvairīties. Un arī negribēju izvairīties: pagājušajā vasarā, šķiet, pirmoreiz mūžā gaidīju, kad beidzot pienāks rudens. Tik ļoti gribēju sākt Alfas kursu. /

Tagad vairs nevaru iztēloties, kā vispār šauro ticības ceļu varētu mērot vienatnē. Tāpat jau sanāk ik pa brīdim no tā noskriet un attapties krūmos. Bet krietni vieglāk no krūmiem izkļūt, ja ir kāds, kas pasniedz pretim roku. Vai vēl labāk – ja pietur jau pirms noskriešanas no ceļa. Tas var notikt tikai tad, kad mēs pieņemam – šajā ceļā neesam vieni paši.
Es nekādā gadījumā nenoliedzu personiskas attiecības ar Dievu. Lūgšanu. Klusēšanu. Pārdomas. Jā, protams, arī gluži fizisku norobežošanos no cilvēkiem – būšana vienatnē ļoti bieži ir vienkārši nepieciešamība. Šajā rakstā runāju tikai par nevajadzīgu emocionālo robežu dzēšanu.

Ticības tūrisms

Foto: Vita Dreijere

Dievkalpojumu apmeklējumu tolaik, kad man vēl nebija nekādas saiknes ar draudzi, tagad mēdzu salīdzināt ar tūrismu. Mēs kā tūristi apmeklējam vietas, kas mūsos raisa interesi, bagātināmies ar iespaidiem, emocijām, fotoaparātā vai prātā noglabājam atmiņu kadrus, bet tas arī viss. Esam tur uz brīdi, varbūt pat piedzīvojam emocionālu saviļņojumu, bet jau nākamajā mirklī – uzņemam iespaidus, emocijas un atmiņu kadrus kur citur. Mums nav tik spēcīgas piesaistes šīm vietām, lai tās kļūtu par mūsu mājām.
Manuprāt, ar ticību ir līdzīgi: kamēr uz dievkalpojumiem piestaigājam kā tūristi, kamēr mums nav garīgo māju, mums nebūs arī drošas piesaistes ticībai. Individuālistu ticību ir daudz vieglāk apšaubīt un pat salauzt, turklāt arī mana pieredze liecina – šādas ticības augļiem ir daudz grūtāk nobriest.
Par to domājot, protams, uzreiz rodas asociācijas ar Kristus līdzību: „ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari.“ (Jāņa evaņģēlijs 15:5) Ir grūti iztēloties, kā augļus varētu nest zars, kas mētājas atstatus no paša koka. Ja tā uz to paraugās, tad ir vēl grūtāk iztēloties, par kādu savienību ar Kristu šeit ir runa.
Protams, es uz šo jautājumu neraugos institucionālā perspektīvā. Manā izpratnē piederība draudzei neizpaužas kā iesvētes apliecība vai kāds cits formāls apliecinājums, bet gan kā attiecības, sadraudzība, kopība ar kristiešiem, kam arī evaņģēlijos atvēlēta tik nozīmīga vieta. Manuprāt, interesants jautājums ir – kas vispār ir draudzes robežas? Jau savā pirmajā Alfa kursā pārliecinājos, ka tās sevī neietver tikai konkrētā draudzē oficiāli uzņemto cilvēku loku.

Attiecības attiecībās

Ko man ir devusi draudze? Reizēm šķiet, ka tā dod mirdzumu acīs. Jā, pirmkārt, tie ir cilvēki, kas iedvesmo. Redzot, kā Dievs darbojas pie viņiem, dzirdot liecības, kā cilvēkus ir mainījusi ticība (un vēl vairāk – vērojot to savām acīm), būtu grūti neiedvesmoties.
Otrkārt, es varētu izcelt zināšanas. Kā jau var nojaust no šī raksta, esmu „zaļš gurķis“ šajos jautājumos – vēl pirms gada (2014.gadā- red.) Ģertrūdē iegāju, pat skaidri nesaprotot, kam es ticu. Es varēju no galvas noskaitīt Apustuļa ticības apliecību, jo, piedaloties dievkalpojumos, to biju iemācījusies, bet tikai vēlāk sapratu, cik tukšu saturu šiem vārdiem biju piešķīrusi. Vienkārši pārāk maz zināju. Manuprāt, draudze sniedz brīnišķīgu iespēju dalīties zināšanās, pat ja es kā jauna kristiete krietni vairāk saņemu, nekā dodu.
Taču zināšanas ir tikai viena monētas puse, un tā noved pie nākamā ļoti būtiskā ieguvuma – iespējas piedzīvot reālu pieredzi. Ieguldot daudz laika, protams, varētu nodrošināties ar pamatīgu teoloģijas zināšanu bagāžu, kas redzesloka paplašināšanai lieti noderētu, bet esmu pārliecināta, ka Dievs atklājas galvenokārt katra personiskajā pieredzē. Arī caur draudzi man ir izdevies šo pieredzi piedzīvot un, kas ir ne mazāk svarīgi, arī atpazīt.
Starp citu, pēdējā pusgada laikā esmu novērojusi, ka Dievs mani ļoti daudz uzrunā caur cilvēkiem. Nereti tieši caur mācītājiem un draudzes locekļiem. Piemēram, caur draudzes cilvēkiem reizēm arī interesantā veidā uzrādās lietas, par ko man būtu nopietni jāaizdomājas. Biju jau pieradusi, ka mācītāji savos sprediķos, paši to nezinot, atbild uz jautājumiem, kas man tieši tajā brīdī ir aktuāli. Bet pēdējā laikā esmu novērojusi tendenci: ja kāds draudzes cilvēks dalās ar savu personīgo un reizēm arī ļoti personisko pieredzi, nereti, vēlāk par to domājot, pēkšņi saprotu – šis jautājums pavisam tieši attiecas uz mani pašu.
Vēl viens ieguvums, kas saistās ar visu iepriekšminēto, ir attiecības. Esam sprediķos un Alfas lekcijās daudz dzirdējuši par to, ka ticība nozīmē dzīvas attiecības ar Dievu, tas caurvij arī visu Bībeli. Tās ir attiecības, ko varam pieredzēt… attiecībās. Proti, ļoti lielā mērā šīs attiecības ar Dievu atspoguļojas attiecībās ar cilvēkiem. Nebūt ne tikai ar draudzes cilvēkiem, bet man tieši viņi jau Alfa kursa laikā šo saikni „attiecības ar Dievu = attiecības ar līdzcilvēkiem“ gluži praktiski nodemonstrēja.

„Esmu tāpēc, ka mēs esam“

Atgriežamies pērnā gada (2014.gada- red.) 1.jūnijā. Manā pirmajā dievkalpojumā Ģertrūdes draudzē. Kas toreiz radīja klikšķi un pārdomas par pievienošanos draudzei? Pirmkārt, tās bija draudzes locekļu savstarpējās attiecības: arī es kā „svešķermenis“ Ģertrūdē ātri vien pamanīju, kāda sirsnība un es pat teiktu – mīļums – tajās valda. Par laimi, tas ir diezgan lipīgi.
Bet, vairāk domājot par šo jautājumu, sāku atminēties, ka toreiz arī sprediķa saturs manī uzjundīja pārdomas par šo tēmu. Atradu šo mācītāja Rinalda Granta sprediķi internetā un secināju – nebiju kļūdījusies, jo tas kā pastorātu sezonas noslēguma dievkalpojums bija veltīts tieši ticības attīstībai kopībā.
Izrakstīju nelielu citātu no šī sprediķa: „Jaunā derība mums neatstāj nekādas ilūzijas par draudzību ar Dievu mūža garumā vienatnē. Šodien tūkstošiem cilvēku spēlējas vientulīgos kristiešos, un tas ir ceļš uz vilšanos. Dievs to tā nav paredzējis. Mēs uzņemamies kaut ko, kas nav mums pa spēkam, kas nav domāts mūsu svara kategorijai.“ Mācītājs ar ticības dzīvi saistīja ideju: „Es esmu tāpēc, ka mēs esam.“ Šķiet, grūti būtu pateikt vēl precīzāk.
Raksta ievadā minēju, ka dievkalpojumā nosēdos aizmugurē arī tāpēc, lai varētu aizlaisties, ja būs tāda nepieciešamība. Man toreiz tiešām nācās priekšlaikus pamest Ģertrūdi, jo, plānojot laiku, nebiju rēķinājusies, ka dievkalpojums būs tik ilgs – vēl pēc tā beigām ievilkās arī neformālā ziņojumu daļa, mācītāji jokoja, draudze smējās… Steidzoties projām, vēl nodomāju: „Ārprāts, viņi laikam vispār nespēj šķirties!“ Man tāda doma patika.

Raksts pirmoreiz publicēts 2015.gada 1.jūnijā vietnē manapasaule.lv.