Dzejniece Vizma Šulca. Piedzīvotie brīnumi un aicinājums rakstīt (+ VIDEO)


343
“Ceru, ka pēc visām sēšanām, stādīšanām un vēl citām saimnieciska rakstura neatliekamajām darīšanām, es atkal atradīšu laiku rakstīšanai. Ir vakars, bet man vēl jāsastāda tomāti,’’ tā par savu ikdienu vasaras pirmajā pusē stāsta TUVUMĀ komandas cilvēks, dzejniece un “Līdumkalnu” māju saimniece Vizma Šulca. Gandrīz katru nedēļu pie viņas ierodas ciemiņi – dažādas kristiešu grupiņas, un arī viņa pati pēc iespējas bieži cenšas apmeklēt kristiešu pasākumus citur. Vizma piedalījās arī vienā no pirmajiem pasākumiem, veltītam TUVUMĀ tapšanai, Ķīpsalas māsu kalpoņu klosterī. Toreiz pēc kopā ar komandu pavadītā vakara viņa atsūtīja pārdomas, kuras noslēdza ar līdzību, kuru bija saredzējusi, dzerdama vīnogu sulu: “ .. jūtos kā zariņš pie īstā Vīna Koka, jo dzīvības sula no Viņa manā esībā kaut kam notikt liek un jūtu — pumpuru aizmetņi sāk jau kņudināt. Lai Dievs dod, ka laika mums visiem pietiek pumpurus ziedos raisīt un sulīgus ķekarus nest!” Lai tuvāk iepazīstinātu ar autori Vizmu Šulcu, publicējam viņas stāstījumu par savu aicinājumu.

Aija Volka

Prieks bērna acīs

Mana mamma atceras un dažreiz atgādina kādu notikumu no manas pavisam agras bērnības. Tajā laikā, kad vēl gulēju redeļu gultiņā, kādu dienu es esot rādījusi ar savu mazo rociņu rakstāmgalda virzienā un raudot uzstājīgi pieprasījusi kaut ko no tā, kas atradās uz galda. Māte neesot varējusi uzminēt,

Tuvuma_4536.CR2
Vizma Šulca. Foto: Dace Salmane

ko īsti viņas mazulīte grib, tādēļ pienesusi mani pie galda. Manas acis esot mirdzējušas priekā, kad beidzot mazajiem pirkstiņiem izdevies satvert tur stāvošo zīmuli un grāmatu. Es esot tos turējusi abām rokām kā vislielākos dārgumus, un prieka gaviles, vēl pārējiem nesaprotamos vārdos, esot atskanējušas no manas mutes. Mamma bija uzskatījusi šo gadījumu par zīmīgu un cerējusi, ka kļūšu par medicīnas doktori un rakstīšu enciklopēdijas. Pēc viņas domām, varēja notikt tā, ka man tiktu tāds pats aicinājums kā vecvectēvam,

kurš esot bijis gan labs ārsts visiem slimajiem, gan gudrs padomdevējs veselajiem, gan arī labs piemērs veselīga dzīvesveida praktizēšanā.

Senču mantojums

Pēcteču stāstītajās leģendās viņa mūža garums svārstās no simtu pieciem līdz simtu piecpadsmit gadiem. Neapšaubāmi, vecvectēvs bijis arī īsts Dieva vīrs un izaudzinājis lielu bērnu pulku, katru pats pieņemdams šajā pasaulē. Viņš bija pārdzīvojis divas savas sievas un ar trešo, apmēram deviņdesmit gadu vecumā, radīja manu vectēvu, kuram iemācīja arī sniegt dzemdību palīdzību, ievilkt vietā izmežģījumus un pazīt Dieva aptiekā atrodamo augu daudzveidību. Tā vectēvs prata gluži labi tikt galā ar savu deviņu bērnu ienākšanu šajā pasaulē. Es tādu aicinājumu nekad neesmu izjutusi, lai gan labprāt izmantoju un citiem iesaku zāļu tējas. Taču ir kāda pēctecība, kurā es jau kādu laiku līdzinos vecvectēvam, vectēvam un vecmāmiņām. Tā ir vēlēšanās tuvoties Dievam.

Talantu slēpjot un spodrinot

Kad tikko biju iemācījusies lasīt, rakstīt un izlasījusi pirmos Aspazijas dzejoļus, es jau tūlīt pat gribēju rakstīt dzeju. Mīļā mamma, rūpējoties par manu nākotni, atrunāja no tik nenopietnas nodarbes. Nevēlēšanās sāpināt un sagādāt vilšanos tuviem un mīļiem cilvēkiem mani nobremzēja arī nākošajā rakstīšanas reizē. Trešajā reizē savus dzejoļus aiznesu literatūras skolotājai. Viņai tie patika, bet viņas ieteikums, rakstīt tā, lai visi cilvēki varētu saprast, man likās gan nepamatots, gan neizpildāms. Iesaistījos visdažādākajos interešu pulciņos, lai nebūtu laika dzejošanai. Es mācījos dejot, gleznot, spēlēt teātri un deklamēt nobriedušo dzejnieku darbus, kurus augstu vērtēju. Ilgu laiku izdevās tīri labi dzeju pašai nerakstīt, bet to, kas tomēr uzrakstījās, tūdaļ sadedzināju, jo uzskatīju par nevajadzīgu alošanos. Nospriedu, ka vislabākos darbus jau ir sarakstījuši tie, kuri to prot labāk par mani. Šis spriedums bija pareizs, jo toreiz viss, ko rakstīju, iespējams, būtu tikai no manis pašas pasaulīgajām emocijām.

No sirds uz sirdi

Kad jau biju nokļuvusi Dieva patiesības gaismā, sadraudzējusies ar Jēzu Kristu, apmeklēju dievkalpojumus, pamazām situācija mainījās. Tas notika pirms vairāk, nekā divdesmit gadiem. Draugi mani pierunāja iedot divus dzejoļus, lai publicētu tos draudzes ziņās. Es biju ļoti pārsteigta, kad pēc dažiem gadiem satiku svešu sievieti, kura citēja manu pagaro dzejojumu pilnīgi no galvas. Sievietei mans dzejolis patika?! Viņa to bija ne tikai pamanījusi, bet arī iemācījusies. Pirmo reizi dzīvē sāku nojaust, ka mana rakstīšana varētu arī nebūt pilnīgi lieka.

Vizmas Šulcas dzeja. Foto: Dace Salmane
Vizmas Šulcas dzeja. Foto: Dace Salmane

Mīlestība uz Dieva radīto dabu, cilvēkiem un pašu mīlestības autoru – Dievu, Svētie Raksti Bībelē, skaidri jūtamais Dieva tuvums, ko Viņš apliecināja ar brīnumdarbiem, un uzklausītās lūgšanas tik ļoti mani bija pārņēmušas, ka vienkārši nespēju vairs nerakstīt. Kā automašīnai pilna degvielas bāka, lai tā varētu ripot, tā dzejai vajadzīga pilna autora emociju krātuve, lai tā no sirds nāktu un kādu citu sirdi aizskartu. Manā gadījumā nepieciešamās emocijas pats Dievs sagādāja pārpilnā daudzumā.

Lēnā laika parks

Tomēr sanāca tā, ka rakstīšana bija uz laiku jāatliek, jo bijām palīdzējuši Dievam savā lauku īpašumā nodibināt kristīgu draudzi. Atvēlējuši tai viesistabu, rūpējāmies par svētdienas skolu, dievkalpojumiem, kristībām, iesvētībām, nometnēm, laju, viesu un mācītāju uzņemšanu. Tas bija nozīmīgs darbs Dieva valstības celšanā šeit, uz zemes.

Foto no personīgā arhīva
Pie mājas ”Līdumkalnos” radu saimē. Foto no personīgā arhīva

Zīmes un brīnumi

Ticība Dievam manī sen bija pārsniegusi sinepju graudiņa lielumu, bet ,,neticīgā Toma” sindroms vai mans reālistiskais domāšanas veids nemitīgi lūdza no Dieva Viņa klātbūtnes apstiprināšanu redzamā veidā. Mans Debesu Tēvs tam piekrita, un atbildes vienmēr bija nepārprotamas. Es jautāju Dievam: ,,Vai rakstīšana man ir no Tevis? Ja Tu, Dievs, gribi, ka rakstu, apliecini to tā, lai es saprastu, jo šobrīd man mājās nav pat pildspalvas. Vai tiešām Tu gribi, lai rakstu?” Es šo slepeno sarunu nevienam neatstāstīju, par to neviens cits nezināja – tikai es un Dievs. Tuvākās nedēļas laikā vairāki cilvēki dāvināja man, visbiežāk kā suvenīrus, no ceļojumiem atvestas pildspalvas. Jāpiebilst, ka man nebija tajā laikā ne vārda dienas, ne dzimšanas dienas. Kāda paziņa, atgriezusies no ārzemju semināra, nobēra vismaz divdesmit lodīšu pildspalvas uz mana rakstāmgalda. Tajā laikā tapa daži sajūsmas pilni dzejoļi.

Pateicības darbos

Biju pateicības pilna par to, ka Dievs mums ar vīru 39 gadu vecumā dāvināja dēlu, jo bijām jau samierinājušies ar trīs jaukām, mīļām meitām un vairs necerējām uz brīnumiem. Mēs sākām, pat Dievam nejautājot, iesaistīties visdažādākajās kalpošanās un pat maz atalgotos darbos arī Rīgas draudzē, lai tikai varētu būt Dievam noderīgi. Taču daudzas darbošanās vēlāk izrādījās mūsu pašu interpretācija par Dieva Valstības celšanu, bet ne Viņa uzdevums, kur tieši mūsu talanti un Svētā Gara dāvanas varētu tikt lietoti un nestu labus augļus.

Sekojot aicinājumam

Pēdējos pāris gadus, lai mazāk kļūdītos, es visus nozīmīgos jautājumus cenšos apspriest ar savu Debesu Tēvu. Tā, sekojot Viņa aicinājumam, uz lauku māju pārcēlāmies pavisam. Vecais dators pārbraucienu nebija izturējis, bet vēl vecāko monitoru nozaga pārcelšanās laikā. Jebkādu rakstīšanu tas varēja nobremzēt uz ilgāku laiku. Atkal teicu Dievam: ,,Ja Tu, Tēvs, gribētu, lai es rakstītu un citi cilvēki to varētu izlasīt, tad Tu man dotu to, kas man rakstīšanai nepieciešams…” Pagāja aptuveni nedēļa, pienāca Ziemassvētki. Kaimiņi, gandrīz nepazīstami cilvēki, kuri tikai nesen bija nopirkuši lauku māju, uzdāvināja mums datoru ar šķidro kristālu monitoru. Par tādu biju sapņojusi. Nepazīstami cilvēki, kuri neko par mums nezināja… Vismazāk jau nu viņi zināja manas slepenās sarunas ar Debesu Tēvu. Vēlāk, kad labāk iepazināmies, es pajautāju, kā viņi nonāca līdz tādam lēmumam. Kaimiņiene pastāstīja, ka interesantākais bijis tas, ka dators bijis domāts pavisam citam cilvēkam, bet pēkšņi viņiem, visiem pieciem cilvēkiem, radusies pārliecība, ka tas jādāvina man. Tā jau bija otrā reize, kad Dievs akceptēja manu rakstīšanu.

Eļļas lampiņa

Es neesmu apveltīta ar spēju fantazēt un nekad neesmu spējusi uzrakstīt to, ko realitātē neesmu redzējusi, dzirdējusi, pārdzīvojusi vai izjutusi ar visu savu esību. Vienmēr pirms rakstīšanas lūdzu, lai Tēvs ir klāt ar savu Svēto Garu, jo bez Viņa es ne nieka nespēju.
Vēl atzīšos, ka man vienmēr ir gribējies, lai Dievs redzami apliecina savu klātbūtni arī pie manas rakstīšanas. Pirmais redzamais bija dzejolītis eļļas lampiņas formā. Es parasti varu rakstīt vakarā, kad citi jau guļ un ir iestājies klusums. Pašai arī dažkārt nāk miegs. Tovakar, rakstot dzejolīti par laiku, konstatēju, ka tas sanācis ļoti šķībs un jocīgs. Kad nospiedu kursoru, novietojot tekstu lapas vidū, parādījās eļļas lampiņa. Uztvēru šo faktu kā Dieva liecību tam, ka Viņš ir līdzautors. Līdzīgi notika ar sirds formas dzejolīti. Reizēm es kādu pašas rakstīto dzejoli lasu pēc ilgāka laika un brīnos, vai es to esmu rakstījusi.

Sudrabs un zelts

Pastāstīšu arī par trešo reizi, kā Debesu Tēvs nodrošināja man iespēju rakstīt un publicēt savus darbus. Lai varētu dzīvot Ķurbē, mans vīrs bija nesen noīrējis darbnīcu mēbeļu izgatavošanai, bet es palīdzēju ar dokumentu sagatavošanu. Darbu bija ļoti daudz, bet naudas nemaz. Dievam teicu, ka Viņš jau visu redz, Viņš redz, kā man iet, Viņš zina manas rūpes par iztikšanu un arī to, ka rakstīšanai man nav laika, bet darbu publicēšanai nav līdzekļu. Es runāju par visām savām nepilnībām, es arī dusmojos uz sevi, jo nespēju veikt to, ko Dievs man bija uzticējis. Beigās es Viņam vēl pārmetu, ka Viņš man nevar kā pasakā iedot lādīti ar sudrabu un zeltu, lai atvieglotu manu dzīvi. Tūlīt pati drusku sakaunējos par saviem vārdiem, taču tai pašā laikā mani pārņēma pārpasaulīgs miers un absolūta paļaušanās uz Debesu Tēvu. Es pat sajutu, kā manī Svētais Gars atjauno mīlestību, es sajutu Jēzus klātbūtni. Man pat šķita, ka tūlīt es savu Kungu ieraudzīšu. Kad atnācu mājās no ,,Dieva mīlestības kalna” (vieta, kur ejam Dievu lūgt), savējiem teicu, ka nezinu, kā mūsu situācijā Dievs var palīdzēt, bet skaidri zinu, ka Viņš darīs. Nākamās dienas dzīvoju Dieva mierā un pat uzrakstīju kādu dzejolīti, visi darbi gāja no rokas, paveicu visu darāmo necerēti viegli.

Trešās dienas rītā pie mums atbrauca kāds attāls radu onkulis, kurš avīzē esot mani redzējis stāvam pie mājas altāra. Viņš lūdza parādīt šo vietu. Es parādīju altāri, izrādīju arī pārējo mūsu necilo mājokli. Vēl pacienāju veco onkuli ar tomātiem no pašu siltumnīcas un drusku parunājām. Tad viņš man lūdza, lai pavadu viņu līdz mašīnai, atvēra durvis, izvilka lādīti no sēdekļa apakšas un, likdams to manās rokās, piebilda, ka Dievs licis viņam to atdot man. Vēl viņš izstāstīja, kā viņa vecāmāte un tante zelta un sudraba monētas visu mūžu krājušas, kam piederējis zelta pulkstenītis, kam –  sudraba. Es stāvēju pilnīgi mēma, pat nespēdama onkulim kārtīgi pateikties. Tik liels, uzticams un visu varošs ir mūsu Dievs! Vai es par Viņu biju šaubījusies? Es lūdzu, lai Dievs man piedod.

Būt vīna koka zaram

Gada laikā gan senās monētas, gan pulksteņus esam izpārdevuši kolekcionāriem. Mana vīra izgatavotās mēbeles pa to laiku ir guvušas labas atsauksmes, veidojas arvien lielāks pateicīgo pasūtītāju loks. Pats galvenais, ka man radās iespēja publicēt savu dzeju, kristiešu dzeju un liecību grāmatās. Visa mana ģimene ir stiprināta ar lielu paļāvību uz Dievu visās lietās. Gods, slava un pateicība Trīsvienīgajam Dievam!

Katra diena kopā ar Radītāju ir piedzīvojumu pilna, par kuriem ir vērts pastāstīt līdzcilvēkiem. Šobrīd lūdzu, lai Dievs apstiprina manis rakstīto ar saviem vārdiem no Bībeles, un, lūk, Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Jēzus Kristus, manas dzīves vienīgais Kungs, saka: “Es esmu vīna koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt.”

Iesakām noskatīties arī “Re:TV” raidījumu “Latvijas stāsti. Personības” par Vizmu Šulcu: