Sastapt Dievu Aušvicā. Elīnas Tomasas stāsts

Nāves nometnes memoriāla apmeklējums noteikti ir mani izmainījis. Tas licis zemoties Dieva priekšā un iepazīt tuvāk Viņa raksturu, kā arī – cilvēka dabu. Tāpēc ieteiktu katram, ja ir tāda iespēja, meklēt iespējas gūt līdzīgu pieredzi, jo tā gan ir grūta, bet ar lielu vērtību.

Agrs oktobra sestdienas rīts. Kopā ar vēl pieciem draugiem, kristiešiem, dodos apmeklēt vietu Polijas dienvidos, kur  reiz atradās Aušvicas koncentrācijas nometne. Ceļā pļāpājam par ikdienišķām lietām, jokojam un cenšamies noskaņoties uz šo visai nopietno pasākumu.

Nedaudz raizējos par to, vai man izdosies šim notikumam piesaistīt emocijas, nepieciešamo bijību. Vai tas nebūs tikai aizraujošs vēstures muzeja apmeklējums, tikai interesanta ekskursija, kura neko manī neizmainīs…

Taču, ierodoties Osvencimas pilsētā, uzreiz pārņem nopietnība un šķiet, ka gaisā teju virmo atmiņas par to, kas te noticis pagājušajā gadsimtā.

Atpakaļ pagātnē

Ieejot ēku kompleksā Auschwitz I (muzejs sastāv no šī un vēl viena kompleksa trīs kilometru attālumā, uz to gan mums nesanāca laika aiziet, jo četras ekskursijai paredzētās stundas paskrēja nemanot), lasām uzrakstu virs vārtiem, kas paveras dzeloņdrāšu žogos, — “Arbeit macht frei“. “Darbs dara brīvu”. Zem šī ironiskā uzraksta koncentrācijas nometnes iemītnieki ik rītu maršēja, iesākot divpadsmit stundu garo darba dienu.

Pirmā doma, kas man ienāk prātā- Jēzus gan teica, ka patiesība dara brīvu (Jāņa evaņģēlijs 8:32). Cik gan ļoti ikvienam no šeit tolaik dzīvojošajiem- upuriem un nežēlīgajiem vācu virsniekiem -, kā arī ikkatram no šodienas apmeklētājiem nepieciešams atzīt patiesību par Dievu, kuram vairāk par visu rūp cilvēks, ikviena dzīve.

Pati nometne sastāv no vairākām trīsstāvīgām sarkanu ķieģeļu ēkām. Gluži parastām. Liepājas Karostā man tādas nācies redzēt visai bieži. Katrā no tām izvietota atsevišķa ekspozīcija par dažādām tēmām — ieslodzīto ikdiena, viņu iznīcināšana, dažādu valstu pārstāvju liktenis holokausta laikā, u.c.

No ārpuses šāda ēka izskatās pēc tīri pieklājīgas dzīvojamās ēkas, kurā varētu izmitināt kādas 30 ģimenes. Taču šeit nometnes aktīvās darbības laikā ik mājā dzīvoja no 700 līdz 1000 cilvēku.

Paiet ilgs laiks, kamēr izlasām visu informāciju un aplūkojam eksponātus. Par Aušvicas upuru smago darbu, pastāvīgo bada stāvokli, zvērīgiem sodiem, antisanitārajiem dzīves apstākļiem, pazemojumu, visbeidzot — nāvi. Nošaujot, noindējot gāzes kamerās, bada, slimību vai dažādu neveiksmīgu medicīnas eksperimentu rezultātā (ieslodzītie bija “izmēģinājuma trusīši” inovatīvām medicīniskām manipulācijām).

Neaizmirsīšu kādu zāli, kurā aiz stikla sienas redzējām milzīgu kaudzi ar cilvēku matiem, kas nogriezti upuriem, lai no tiem vēlāk veidotu audumus. Pelēcīgas, tumšas un arī dažas blondas sieviešu bizes kaudžu kaudzēm, neizskaitāmā daudzumā..

Ieskatoties viņu acīs

Pati neizturu tikai vienu reizi. Kādā no ēkām ir garš gaitenis, kam pie sienām saliktas daudzas jo daudzas identifikācijas fotogrāfijas ieslodzītajiem, kas atvesti uz nāves nometni. Vīrieši, sievietes, bērni. Aplūkoju sieviešu foto un ievēroju, ka lielākā daļa no viņām, protams, izskatās satriektas, pārbijušās, skumjas, vārgas. Taču dažas drosmīgi skatās tieši kamerā un smaida. Domāju par to, kādēļ gan viņas smaida? Varbūt viņas neapzinās, kur nokļuvušas, vai naivi cer uz drīzu atbrīvošanu, vai to, ka nemaz tik slikti nebūs. Jeb varbūt viņas smaida par spīti tam, ka ir šajā drūmajā vietā, un izaicinoši smejas ienaidniekam sejā? Aplūkojot dzīves datus, secinu, ka lielākā daļa no sievietēm vairāk par vienu ziemu nometnē nav izturējušas.

Tajā brīdī šķiet, ka viss- dusmas par šo sieviešu likteni, absurdo netaisnību, pretīgums, sašutums un dziļas skumjas- izlaužas no krūtīm. Neizturu un izskrienu ārā no ēkas. Stāvu pie ķieģeļu kāpnēm ar asarām acīs, aizmirstot, ka garām staigā lieli pūļi ar Japāņu tūristiem, un daudzi droši vien domā, ka man nu gan vāji nervi. Lai domā, ja grib!

Es, savukārt, nesaprotu, kā daudzi tūristi, ieejot telpā, kur lielās krāsnīs sadedzināja mirstīgās atliekas, uzreiz metas fotografēt un labi ja uz pāris sekundēm apstājas, lai aptvertu notikušā šausmas.

Lūgšana sakārto sirdi un domas

Dodoties prom no nometnes, pūš viegls vējiņš un spožajos saules staros dzeltenās koku lapas skaisti mirdz. Prātoju, nez vai pirms septiņdesmit gadiem arī tā spīdēja saule un lapas bija tikpat dzeltenas? Šī doma man sniedz mierinājumu — varbūt, tās ieraugot, kādam ieslodzītajam atausa atmiņā dzīve ārpus šīm sienām. Kur pļavās smaržo pēc medus un kur mirdz zvaigznes, kur var just saldējuma un piparmētru tējas garšu.

Pie vārtiem apstājamies, ar draugiem sadodamies rokās un lūdzam Dievu.

Lūdzam, lai Viņš vienmēr mums palīdz novērtēt visu, kas mums dots- labas drēbes, pajumti, ģimeni, atpūtu. Visas pašsaprotamās lietas.

Lūdzam, lai ikviens, kurš šeit ierodas, piedzīvo ne tikai pagātnes sāpes un ciešanas, bet arī nākotnes cerību Kristū par ko runā Bībele. “Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis” (Atklāsmes grāmata 21:4).

Lūdzam, lai izdodas paturēt prātā, kas ir īstais ienaidnieks — ne jau miesa un asinis, vācu karavīri un virsnieki, pat ne pats Hitlers, bet gan velns, kurš nāk vienīgi lai zagtu, nokautu un nomaitātu.

Lūdzam pēc tā, lai Dievs mums dod ieraudzīt, cik bezgalīgi laba ir Viņa sirds, un ka Viņam sāp šī netaisnība.

Un visbeidzot, lūdzam piedošanu kā Nehemija lūdza par visas tautas grēkiem. Mēs ne ar ko neesam labāki par tiem, kuri veikuši šos ļaunos darbus. Visiem trūkst dievišķās godības, arī mums, jo esam tikai grēcīgi cilvēki, kuriem tik ļoti vajag žēlastību.