Būt modriem par bērniem. Filma “Uzmanības centrā” neatstāj vienaldzīgu


239
Vakars Bostonas policijas iecirknī. Kādā telpā sēž bērni, viņu māte un bīskaps, kurš mēģina pierunāt sievieti atcelt sūdzību par viņas dēla izvarošanu. Tikmēr īslaicīgas aizturēšanas telpā atrodas apsūdzētais priesteris. Pēc kāda laika viņš pamet policijas iecirkni, iesēžas mašīnā un aizbrauc. Priesteris netiks sodīts, bet tiks pārcelts uz citu draudzi. Visi klusē – Bostonas policisti, baznīcas pārstāvis, mazgadīgais upuris un viņa māte. Gadi iet un pedofilijas gadījumi turpinās. Upuru skaits pieaug, vainīgie garīdznieki paliek nesodīti. Tā iesākas filma “Uzmanības centrā” (“Spotlight”).
Bērni policijas iecirknī. Kadrs no filmas
Bērni policijas iecirknī. Kadrs no filmas

 

spotlight-oscar-poster

Filma “Uzmanības centrā” ieguva Oskara balvu kā 2015.gada labākā filma.

Šī amerikāņu biogrāfiskā drāma “Uzmanības centrā” (2015) ir par ļoti neērto tēmu – pedofiliju jeb pieaugušo seksuālām attiecībām ar nepilngadīgiem bērniem. Līdz neseniem laikiem par šo tēmu klusēja gan ģimenes, gan draudzes, gan mediji.

Arvien nav pieņemts par pedofilijas gadījumiem runāt skaļi. Latvijā, manuprāt, tas ir saistīts ar mantoto mentalitāti no totalitāras valsts un sabiedrības pārvaldes iekārtas, kurā dominējošais faktors bija cietušo bailes no sabiedrības nosodījuma. Cietušie baidās, ka viņi paši tiks uzskatīti par vainīgajiem….Turklāt ir labi zināms sakāmvārds: runāšana ir sudrabs, klusēšana – zelts. Iespējams, klusēšanas dēļ mēs nezinām par gadījumiem, kad cietuši bērni…

Es ieteiktu noskatīties filmu “Uzmanības centrā”, jo tā mudina atvērt acis uz reālo pasauli, kas ir mums apkārt. Filma rosina mums būt modriem par savu ģimeni un saviem tuvākajiem. Tā vietā lai bēgtu no realitātes, ja gadījumā uzzinām par kāda veida vardarbību pret bērniem, esam aicināti pārbaudīt sev apkārt notiekošo Jēzus evaņģēlija gaismā.

“Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.” (Lūkas ev. 8:17)

Kāpēc upuri klusēja?

Filma ir veidota, balstoties uz patiesiem notikumiem, kas norisinājās 2001. – 2002. gadā ASV pilsētā Bostonā, kad vietējā laikraksta “The Boston Globe” žurnālistiem tika uzdots izpētīt pedofilijas gadījumus, kuros ir iesaistīti katoļu priesteri, kā arī noskaidrot, vai pedofilijas gadījumi, kas nav sodīti, atspoguļo plašāku, sistemātisku šādu darbību tendenci. Žurnālistu komanda soli pa solim atklāja šokējošus faktus par vairākiem priesteriem, kuriem bijušas seksuālas attiecības ar bērniem, par kuriem netika ziņots policijai un kuri varēja turpināt darbu Bostonas diecēzē vai viņiem ar vadības ziņu tika izsniegta ilgstoša slimības lapa.

Izmeklēšana bija ilga un psiholoģiski smaga, jo tās procesā atklājās arvien baisāki fakti, proti, ja sākotnēji bija zināms par 13 pedofiliem, tad vēlāk tika atklāts, ka vismaz 70 personas ir vairāku gadu garumā izvarojušas bērnus un palikušas varas iestāžu nesodītas.

Žurnālisti nonāca pie biedējošas atklāsmes: mierīgajā lielpilsētā, šķiet, ikviens – gan katoļticīgās ģimenes, kuru bērni bija cietuši no seksuālās vardarbības, gan arhibīskaps, gan baznīcas juristi – bija dzirdējuši par pāridarījumiem. Tomēr tā vietā, lai ziņas par pedofilijas gadījumiem tiktu nodotas policijai un vainīgie stātos tiesas priekšā, viņi ar arhibīskapa nosūtījumu tika pārcelti uz citām vietām, kamēr ar seksuālo noziegumu upuriem tika slēgti konfidencialitātes līgumi. Tie paredzēja upuru klusēšanu apmaiņā pret naudas kompensāciju no baznīcas.

Liecinieks. Kadrs no filmas
Liecinieks. Kadrs no filmas

Sirdi plosoša aina, kas atspoguļota filmā un izriet no patiesiem faktiem, paveras tad, kad žurnālistu komandai beidzot izdodas ar tiesas palīdzību iegūt baznīcas dokumentu kopijas par pedofilijas sūdzībām. Viens no šiem dokumentiem ir kādas ģimenes vēstule kardinālam Bernardam F. Louam. Vēstulē ģimene raksta, ka, neskatoties uz to, ka no priestera ir seksuāli cietuši visi viņu 7 dēli, ģimene ir nolēmusi klusēt.

Kardināls Lous bija Bostonas arhibīskaps no 1984.gada un jau kopš tā laika viņš bija informēts par vairākiem pedofiliem priesteru vidū, tomēr ļāva tiem turpināt darbu vairākās draudzēs. Kad 2002.gadā žurnālisti to atklāja sabiedrībai, viņš atkāpās no amata.

Žurnālisti kalpo sabiedrības labā

Manuprāt, filmai ir brīnišķīgi izdevies atspoguļot arī to, ka žurnālistu primārā misija un mērķis nav dzelteno lappušu aizpildīšana ar meliem un tenkām vai kādas reliģiskas organizācijas vai politiskas partijas pasūtījuma izpildīšana.

Žurnālistu misija ir informēt apkārtējos par faktiem un veicināt cilvēkos apziņu, ka katrs indivīds ir daļa no sabiedrības, kurai ir potenciāls spēks ietekmēt notikumus savā pilsētā un valstī, jo patiesības atspoguļošana mudina sabiedrību rīkoties.

2003.gadā laikraksta “The Boston Globe” žurnālistu komandai, kas strādāja pie pedofilijas skandālu izmeklēšanas Bostonā, tika piešķirta Pulitzera Balva (Pulitzer Prize) par izcilību žurnālistiskā un kalpošanu sabiedrības labā.

avize_1

 

 

 

 

 

 


 Žurnālistu viedokļi

Sabīne Kleinhofa- Prūse, žurnāliste:

sabine

“Daļa kristiešu varētu būt sarūgtināti par šādas filmas rādīšanu, jo, viņuprāt, tā nekristiešiem rada sliktu priekšstatu par visu baznīcu kā viltvāržu vidi – skaisti runājoši garīdznieki, kuru darbības šausmina pat nekristīgo pasauli. Tomēr jāpadomā, vai tiešām labāk būtu nodarījumus slēpt, it īpaši, ja tie notikuši baznīcas vidē? Būtu jāpriecājas, ka grēks tiek izravēts no baznīcas – arī tad, ja to nākas darīt cilvēkiem ārpus draudzes.
Filma ir lielisks mācību materiāls žurnālistiem, bet, manuprāt, tā ir arī spēcīgs atgādinājums katram kristietim par to, ka katram ik brīdi jātur acis vaļā, lai noturētos uz šaurā ceļa un nesāktu “piesegt” apkārtējos, kuri no šī ceļa noiet.”

Vita Dreijere, žurnālistikas pasniedzēja:

vita-dreijere“Filma deva pārdomu vielu man gan kā žurnālistei, gan kā kristietei. Filmā atspoguļoto gadījumu uztveru kā kvalitatīvas žurnālistikas paraugu, kas priekšplānā izvirza sociālo labumu, sistēmisku problēmu atklāšanu un novēršanu, nevis aiz
skandaloziem virsrakstiem aizslēptu “tukšumu”. “Spotlight” materiāls iedvesmo, kā arī atgādina vairākas kvalitatīvas žurnālistikas pamatprincipus, kas attiecas gan uz tās mērķi darboties sabiedrības interesēs, gan uz informācijas vākšanas un pārbaudīšanas praksēm.
Kā kristietei šis bija vēl viens atgādinājums par to, cik augstu uzticēšanās latiņu būtu jāspēj uzturēt un attaisnot Baznīcai. Mēģinājumi nepatīkamu patiesību piekoriģēt vai paslaucīt zem paklāja vienmēr būs destruktīvi, bet šajā gadījumā lielākā bīstamība ir tā, ka tie veduši visatļautībā un mēģinājumā izmantot augsto uzticēšanos daļā sabiedrības, lai institūciju nostādītu teju vai Dieva vietā.
Paradoksāli, bet tieši Baznīcas interesēs bija šīs informācijas nonākšana atklātībā, jo šis ir viens no tiem gadījumiem, kad tikai šāds ķirurģisks grieziens var palīdzēt ārstēt bīstami sastrutojušu augoni.”


Piešķir balsi šokam un sāpēm

Atšķirībā no citām filmām ar līdzīgu tematiku, arī lielākā daļa vadošo katoļu garīdznieku novērtējuši filmu ļoti pozitīvi. Kad “Uzmanības centrā” debitēja 2015. gadā Venēcijas starptautiskajā filmu festivālā, katoļu žūrija SIGNIS (Pasaules katoļu komunikācijas asociācija) nodēvēja filmu par  tādu, kas “aicina Katoļu baznīcu būt par tādu morāles līderi, par kādu tā sevi dēvē”.

 Ko par tēmu raksta Latvijā?

Raksts “”Spotlight”. Nozīme ir vienīgi patiesībai”” (08.03.2016) katoļu vietnē ”civitas.lv”

Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts Zbigņevs Stankevičs komentē tēmu saistībā ar Imantas pedofila gadījumu (Apollo, 2015)

Tā paša gada novembrī ASV bīskapu filmu apskata kanceleja nosauca filmu par “vispārīgi precīzu hroniku”, kas “sniedz vērtīgu ieskatu par vienu no tumšākajām ekleziālās vēstures lappusēm”.

Vatikāna laikraksts L’Osservatore Romano  norādīja, ka filma “Uzmanības centrā” nav anti-katoliska, jo tā piešķir balsi šokam un pamatīgām sāpēm, ko ticīgie piedzīvojuši, saskaroties ar šādām šausminošām [pedofilijas] reālijām.

Filmu bija noskatījušies arī pāvesta Franciska izveidotās Vatikāna komisijas par nepilngadīgo personu aizsardzību locekļi. Pīters Saunders (Peter Saunders), viens no komisijas dalībniekiem, un cilvēks, kurš bērnībā pats cietis no seksuālas vardarbības, komentējot sacīja, ka “filma ir izcila”, un ka “to vajadzētu noskatīties katram katoļticīgajam, un noteikti garīdzniekiem.”