Aidis Tomsons: “Es jau aizgāju un nobalsoju. Tas ir pienākums un privilēģija.”

Vai kristietība un politika ir savienojamas? “Es jau aizgāju un nobalsoju. Trešdienas vakarā. Sestdien, kad būs lielā vēlēšanu diena, man būs citas rūpes, tāpēc negribēju atlikt,” atklāj žurnālists Aidis Tomsons, kurš sabiedriskajā radio vada priekšvēlēšanu diskusijas. Savu izvēli viņš, protams, neatklāj, jo viņam, esot žurnālistam, ir svarīga neitralitāte un objektivitāte. A.Tomsons piekrita pastāstīt, kāpēc viņaprāt vispār ir būtiski piedalīties pašvaldību vēlēšanās. A.Tomsons ir adventists, un viņa pārstāvētajai konfesijai šis vēsturiski ir bijis aktuāls un sarežģīts jautājums… Domapmaiņā ar saviem apsvērumiem, kā izdarīt izvēli, dalījās  arī citi ”TUVUMĀ” komandas biedri: Maija Blumberga no Tukuma, Jānis Locs no Jelgavas un Oskars Gozis no Rīgas.

Aija Volka, galvenā redaktore 

Pirms Latvija atguva neatkarību, kad es jau kļuvu balsstiesīgs, neesmu izlaidis nevienas vēlēšanas. Esmu to uzskatījis gan par pienākumu, gan par privilēģiju. Tiesa, tolaik tas raisīja ļoti pretrunīgas diskusijas.
Nākamajā sestdienā dievkalpojumā mani vecāki saņēma pārmetumus – kāpēc viņi man ir ļāvuši tur būt? Kristietība un politika taču nav savietojamas, turklāt tāda – protestu politika! Izrādījās, TV ziņās, kur stāstīja par „nekārtībām pie pieminekļa”, kameras objektīva centrā biju nokļuvis arī es.Mans onkulis, tēta brālis, padomju laikā bija disidents. Šī iemesla dēļ viņš daudz cieta. Kad 1987 .gada 14.jūnijā grupa Helsinki-86 nolēma pirmo reizi Rīgā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, viņš bija pirmajā rindā. Jau pēc pāris mēnešiem pie pieminekļa pulcējās tūkstoši. Arī es stāvēju priekšpusē un vēroju, kā cilvēki noliek ziedus un pēc tam tiek aizvesti uz milicijas restotajām automašīnām. Man bija 16 gadi.

Drīz vien uzzināju, ka mans onkulis, kurš bija draudzē, par savu politisko nostāju ir izslēgts no draudzes. Viņš neesot ievērojis Jaunās derības principu pakļauties varai. Acīmredzot, uz baznīcas vadību bija izdarīts spiediens…

Es ticu, ka baznīca ar šo savu vēstures daļu nelepojas. Taču diskusijas draudzēs bija vēl ilgi (un reizēm turpinās arī šodien) – vai kristietim piedien būt politiski aktīvam? Un ko darīt tad, ja tu varai nepiekrīti un uzskati, ka  tai nav taisnība? Tik pazīstams ir teiciens – mūsu valsts nav no šīs pasaules.

Nekad neesmu jutis Dieva pamudinājumu iesaistīties politikā, lai gan tādus aicinājumus esmu saņēmis daudzkārt (arī pirms šīm vēlēšanām). Katram no mums ir sava vieta. Taču vienmēr esmu jutis nepieciešamību būt aktīvam un pārliecību paust vēlēšanās.

Kad Dievs radīja šo pasauli, viņš deva cilvēkiem uzdevumu – rūpēties par to un pārvaldīt. Ļaunums ir daudz ko sabojājis.

Mēs esam kļuvuši slikti pārvaldnieki – pamazām samaitājot Dieva uzticētās mājas. Un tomēr Viņš joprojām aicina būt par sāli un par gaismu. Par tādiem, kas pārvalda un gādā.

Vislabākajā veidā, kā nu protam. Jā, ar kļūdām, bieži vien pievilti un apmānīti, taču joprojām tādi, kas mīl un cenšas.

Ja mēs negribam un nerūpējamies par mazumu, kas mums uzticēts šodien, kā gan Dievs varēs mums uzticēt ko labāku?

Man reizēm ir jautājuši, kas nosaka manu izvēli? Es atzīšos, uz šo jautājumu atbildēt ir grūti. Vai es balsoju par kristiešiem? Nē.

Šodien praktiski visās partijās ir cilvēki, kuri sevi uzskata par kristiešiem. Tas neliedz būt savtīgiem, godkārīgiem, tādiem, kādi mēs esam. Un cilvēki, kas sevi nesauc par ticīgiem, nereti izrādījušies taisnīgāki un godīgāki, nekā mēs to sagaidām no kristiešiem.

Tāpēc man ir svarīgi tas, kādus principus konkrētā partija pārstāv. Vai tā iestājas par visu kopējo labumu, nevis tikai manām interesēm? Vai tā rīkojas godprātīgi un taisnīgi? Vai tā nostājas pret ļauno un iestājas par labo? Vai tā apsola reālas, izpildāmas lietas, nevis tikai sasola debesmannu? Vai viņi runā godīgi, neslēpjot arī sliktās ziņas? Vai viņi arī dara, ne tikai runā?

Man šoreiz atkal bija jāizdara izvēle, un es to izdarīju. Nebija vienkārši, bija jādomā. Es, kuram patīk sarunāties ar Dievu, prasīju Viņam, lai Viņš dāvā gudrību – par ko balsot? Es arī lūdzu par Latviju, lai Viņš palīdz cilvēkiem pieņemt gudrus lēmumus. Es ilgojos, lai mūsu zemē vairotos labais. Un Dievs brīvajā Latvijā mums ir dāvājis šo iespēju – pašiem izlemt, kam uzticēt tālāko pārvaldību. Cik labi, ka tas ir ne tikai pienākums, bet arī privilēģija. Tāpēc tik bieži lūdzu – Dievs, svētī Latviju!

Domapmaiņa: pēc kādiem kritērijiem izvēlēties, par ko balsot vēlēšanās?

Kritēriji, pēc kuriem noteikt, par ko balsot, kristiešu vidū atšķiras. Aicinām arī citus kristiešus iesaistīties domapmaiņā par to, kā izdarīt izvēli pirms balsojuma.

Maija Blumberga Tukumā: “Esmu novērojusi: tikko ir runa par sabiedrības nabadzīgāko daļu, konkrēti, pensionāriem un invalīdiem, pie kā piederu arī es, tad kandidāti groza galvu, acis ieplešas un atbildes nav. Manuprāt, nevienai partijai nav redzējuma, kā palīdzēt invalīdiem.

Izvēloties, par ko balsot, man ir būtisks jautājums, vai partija gadījumā neveicina sabiedrības noslāņošanos- bagātajos un nabagajos?

Svarīga ir arī demogrāfiskā situācija. Ja turpināsies tas, kas tagad notiek, tad pēc gadiem Latvijā latviešu praktiski nebūs, un nebūs, kas maksā nodokļus, lai būtu, par ko izmaksāt pensijas. Nupat pagājušonedēļ Tukumā nomira 9 cilvēki un piedzima 2. No tā vien jau var secināt daudz ko… Vēlēšanās gan es noteikti piedalīšos. Biedējoši, ka internetā pēdējos gados, šķiet, cilvēkus pārņēmis trulums un pieaug negatīvisms…”

Jānis Locs Jelgavā: “Pirms pieņemšu lēmumu, par ko balsot, atkārtoti klausīšos dažādu debašu ierakstus, domāšu, kādu labumu konkrētā partija varētu sniegt tieši Jelgavai.

No partiju programmām ir grūti izdarīt secinājumus.

Partijas sola gandrīz vienu un to pašu.”

Oskars Gozis Rīgā: “Pieņemot, ka politiķis ir tautas kalps, izriet, ka tauta ir deputāta darba devējs. Tādēļ līdzīgi kā jebkurā organizācijā, darba devējs pieņem darbā darbinieku, tautai jāpieņem darbā deputāti.

Līdzīgi kā darba devējs izvērtē potenciālo darbinieku- izvērtējot viņa iepriekšējo darba pieredzi un spējas veikt uzticētos pienākumus, arī sabiedrībai jāizvērtē deputāta iepriekš paveiktais darbs, lai novērtētu, vai viņš būs spējīgs turpmāk veikt uzticētos pienākumus.

Prātīgs darba devējs nepieņems darbā darba ņēmēju, balstoties tikai uz viņu solījumiem, kuri nav balstīti argumentētos faktos. Ja potenciālajam deputātam nav padarīta darba politiskajā jomā, noteikti tādi atradīsies citā profesionālajā jomā. Vērtējot deputātu kandidātu iepriekš paveiktos darbus, noteikti atradīsim kļūdas, taču, izdarot savu gala izvēli vēlēšanās, jāizvērtē, vai iepriekš pieļautās kļūdas ir sistemātiskas ar smagām, tālejošām sekām, vai tās ir atsevišķas kļūdas, kas nekādā veidā neatstāj būtisku ietekmi.”