Augusts Kolms: Vai dzīvosim šo dienu kā savu pēdējo?

2016. gada nogalē biju aicināts sacīt īsu uzrunu kādā kristīgā Ziemsvētku sarīkojumā, kas norisinājās dienu pirms Vecgada vakara. Vakara tēma — “Bez piecām divpadsmit” — norādīja uz gada beigu straujo tuvošanos un uz domām, kādas tā mūsos raisa: gan pārdomām par pabeigtību, visām labajām un sliktajām izvēlēm, izmantotajām un neizmantotajām iespējām, gan arī nākotnes cerībām un raizēm, ko atnes jaunā gada atnākšana. Ikviens gads atstāj mūsos kādas paliekošas pārmaiņas, un gribētos ticēt, ka arī es pats šajos piecos gados esmu padziļinājis un noslīpējis savu domāšanas veidu un rakstīšanas stilu. Tomēr, pēc šī laika atkārtoti izlasot toreiz rakstīto, atpazinu tajā idejas, kuras arvien redzu kā aktuālas. Noslēdzot 2021. gadu, piedāvāju šo pārdomu adaptāciju šodienai.

Augusts Kolms, kristīgā medija TUVUMĀ.lv galvenais redaktors

Aprakt pagātni

Decembra beigas ir laiks, kad atskatāmies uz to, ko esam varējuši piedzīvot un izdarīt, kā arī uz to, ko neesam izdarījuši, un pārdomājam, ko vēl gribētos paspēt — ja ne vairs šajā gadā, tad nākamajā. Pat tad, ja laika skaitīšanai pārāk lielu garīgu nozīmi nepiedēvējam, gada pēdējām dienām tomēr piemīt noslēguma apziņa.

Arī cilvēka dzīvei, kā mēs to labi apzināmies, ir sākums un beigas. Kādi no mums šajā gadā apglabājuši savus tuviniekus, kuriem, kā to pirms gada sacīja Valsts prezidents Egils Levits, “Ziemsvētku nebūs”, un kuriem nebūs arī iespējas apņemties jaunajā gadā kaut ko darīt citādi. Ja dažam ir dots pamazām sagaidīt sirmas vecumdienas, tad citam dzīve tiek aprauta pavisam pēkšņi. Pašreizējos apstākļos mēs šādu varbūtību, iespējams, visbiežāk saistām ar infekcioza rakstura apdraudējumu; iepriekšējai paaudzei tas varēja būt atomkara bieds. Katastrofas ir pavadījušas cilvēci vienmēr. Mūsu Kunga 79. gadā vulkāna Vezuva izvirdums pelnos un akmeņos apraka Pompejus — nelielu pilsētu pie Vidusjūras. Par šo notikumu uzņemts vairāk nekā desmit mākslas filmu, ierakstīts ap divdesmit dziesmu, uzņemtas dokumentālas filmas, veidotas mākslas izstādes. Stāsts par Pompejiem mūs fascinē, jo tas mums atklāj, cik niecīgs un iznīcīgs ir cilvēks un viņa radītais. Tas parāda, cik pēkšņi viss var beigties. Pompeju iedzīvotāji nebija zinājuši, ka šī diena būs viņu pēdējā. Viņi strādāja un atpūtās, iepirkās un ēda, nodevās mīlestībai, naidam, kaislei un skumjām. Ko viņi būtu darījuši citādi, zinot, ka rītausmu viņi nepieredzēs?

Grafiti Rīgas centrā. 18.12.2020. Foto: Augusts Kolms

Atstājot 2021. gadu pagātnē, zem pelnu un akmeņu slāņa paliks tik daudz kas no šogad pieredzētā. Šis ir laiks, kad uzdot sev jautājumu: kā es gribētu sagaidīt un nodzīvot pēdējo dienu? Pēdējo dienu gadā, pēdējo dienu kādā dzīves posmā, pēdējo dienu savā dzīvē?

Pēdējās dienas sindroms

Populārajā kultūrā un arī mūsu ikdienas saziņā it bieži dzirdam pamudinājumu “katru dienu dzīvot tā, it kā tā būtu mūsu pēdējā”, jo kādu reizi tas tā arī būšot. Šī frāze ir kļuvusi par klišeju, ko dzirdam un atkārtojam bez domāšanas, neiedziļinoties tās patiesajā nozīmē un iespējamās sekās.

Tā runā, ka mūža nogalē cilvēki nožēlo, ka nav veltījuši pietiekami daudz laika saviem mīļajiem cilvēkiem. Dzīvojot katru dienu kā pēdējo, mēs varētu gribēt vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem, nevis veltīt savus brīvos brīžus nebeidzamu praktisku problēmu risināšanai darbā vai mājās.

Sakārtojot attiecības ar cilvēkiem mums apkārt, jāatceras ne tikvien par tiem, kuri mums ir mīļi un tuvi, bet arī par tiem, kuri mūsos raisa mazāk patīkamas jūtas. Kristus mūs aicina mīlēt savus ienaidniekus. Tādēļ, dzīvojot šādā “pēdējās dienas” domāšanā, būtu tikai pareizi slēgt mieru ar tiem, ar kuriem esam konfliktā.

Apziņa, ka nākotne nav mūsu rokās, var būt biedējoša, jo mēs visu varam izdarīt pareizi un tas arvien var nebūt pietiekami. Vienlaikus šī apziņa tomēr ir arī atbrīvojoša, jo mēs neesam atbildīgi par ārējiem apstākļiem, kas var iestāties. Tādēļ, dzīvojot “pēdējās dienas” domāšanā, mums nav jāraizējas par to, ko nesīs rītdiena.

Tomēr nebūsim pārsteidzīgi! Attīstīta līdz tās loģiskajam iznākumam, “pēdējās dienas” domāšana var kļūt arī par gaužām postošu vadmotīvu mūsu dzīvei. Tā, piemēram, neraizēšanās par nākotni var pārtapt vieglprātīgā nesagatavotībā, jo kāda gan jēga vasarā taisīt ragavas, kā to māca sakāmvārds, ja nerēķināmies ar to, ka ziema tiešām pienāks? Arī tuvināšanās citiem cilvēkiem var vest neceļos, piemēram, ja veltām laiku jebkāda rakstura attiecībām, kuras mums nenāk par labu. Savukārt izlīgums ar ienaidnieku, uz ko mēs neapšaubāmi esam aicināti, loģiski neizriet no dzīvošanas “pēdējās dienas” domāšanā, jo, ja nedomājam par rītdienu, tad tikpat labi varam rīkoties kā vīrs vecajā anekdotē, kurš, domādams, ka laimējis loterijā, ienāca sava priekšnieka kabinetā un, pasacījis visu, kas viņam bija uz sirds, apgānīja priekšnieka rakstāmgaldu.

Foto: Sarah Pflug, Burst

“Pēdējās dienas” domāšana tādēļ nes sevī vienlaikus gan paļāvīgu un līdzsvarotu ļaušanos straumei, gan arī impulsīvu, eksplozīvu egoismu. Atmetot neauglīgas raizes par rītdienu, mēs varam atmest arī uzcītīgu darbu un personisku un profesionālu izaugsmi. Pievēršoties attiecībām ar citiem cilvēkiem, mēs varam kļūt pārāk nekritiski kompānijas izvēlē. Vēloties atrisināt saspringtas situācijas, mēs varam ļauties kārdinājumam nepārdomāti atraisīt sevī slēptus impulsus, kurus līdz šim gluži saprātīgā kārtā esam pieklusinājuši. Šādi dzīvojot, mēs meklēsim mirkļa baudījumu un īslaicīgu apmierinājumu; samierināsies ar to, kas ilgtermiņā nedod piepildījumu. Citējot pravieti Jesaju, apustulis Pāvils raksta: “Ja mirušie netiek augšāmcelti, tad jau tik ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst.” Tas ir, ja dzīvē nav nekā vairāk par laicīgo realitāti, kuru varam piedzīvot ar savām maņām, tad atliek vien tiekties pēc lielākas labsajūtas, intensīvāka miesīga piepildījuma.

Tieši spēja kāda vēlāka, lielāka labuma dēļ atteikties no tūlītēja apmierinājuma — tas ir, spēja nest upuri — cilvēku dara atšķirīgu no lopa. Dzīve šodienai, bez domas par rītdienu, savā būtībā ir pavisam dzīvnieciska un bezjēdzīga. Ja vēlamies dzīvot jēgpilnu dzīvi, mēs nevaram pieņemt lēmumus tā, it kā ikviena diena būtu mūsu pēdējā. Mūsu dzīvei nepieciešams pilnvērtīgāks vadmotīvs.

Kam mums būt

Pirmajā Mozus grāmatā rakstīts, ka Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Cilvēks bija perfekts, tieši tāds, kādu Dievs to bija gribējis. Mūsu līdzību Dievam nevajadzētu reducēt līdz ķermeniskām pazīmēm — divām rokām, divām kājām un tā tālāk. Šāda veida salīdzinājumi noved pie kļūdaina priekštata, ka ticīgie ļaudis it kā pielūdzot bārdainu vīru mākoņos vai ko tamlīdzīgu. Tā vietā labāk izcelt cilvēka spēju izdarīt racionālas izvēles un nest upurus un šajā spējā balstīto radošo potenciālu, ar kuru Dievs dod cēloni mūsu esībai.

Kad mēs kaut ko radām, tas ir tikai mēģinājums atveidot ideju, kas ir mūsu prātā. Atšķirībā no grēcīgā cilvēka radītajām lietām, Dieva radītais gan iecerē, gan izpildījumā ir nevainojams. Tomēr, kā šīs pasaules skaudrā realitāte mums laiku pa laikam atgādina, lai arī esam Dieva radība, mēs tomēr neesam perfekti. Šo atšķirību starp platonisko ideālu, kurā esam radīti, un to realitāti, kuru mēs iemiesojam, kristīgā Baznīca sauc par grēku. Šis jēdziens neizklausās moderni, taču tas apraksta parādību, kura mums ir labi pazīstama: ikviens cilvēks — arī tāds, kurš par Dievu daudz nedomā,— tomēr apzinās, ka viņš nav gluži tas, kam viņam vajadzētu būt, vai tas, kam viņam domāts būt. Gan kā radība, gan kā radītājs (ar mazo burtu) mēs esam atrauti no ideāla, kuru dziļi sirdī tomēr atpazīstam.

Pompeju drupas. Foto: Jebulon, CC0, Wikimedia Commons

Nē, mums nav šī diena jādzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā mūsu dzīvē. Drīzāk mums jādzīvo tā, it kā tā būtu pirmā diena labākā, mērķtiecīgākā un svētīgākā dzīvē par līdzšinējo. Dzīvosim katru dienu tā, lai kaut nedaudz tuvinātos tam, kādus Dievs mūs grib redzēt. Ja kāds vēl nav izlēmis, ko apņemties jaunajā gadā darīt citādi, varētu sākt ar kaut ko it kā vienkāršu: atmest lieko. Zem Pompeju pelniem un akmeņiem atstāt grēku: nesaticību, iekāri, savtīgumu, netiklību, ienaidu, ļaunumu. Ikviens no mums ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Ja tas, ko mēs darām, mūs attālina no Dieva un no Ēdenes dārza ideāla, uz kuru tiecamies, tad ir laiks pārskatīt mūsu dzīves vērtības un principus, lai atsijātu lieko un traucējošo, tā dodot vietu kaut kam patiesam un derīgam.

Bet šovakar — šovakar mēs svinam. Nē, tā nav lēta līksmošana par spīti tam, ka varbūt šī diena ir mūsu pēdējā. Šovakar svinam vēl vienu gadu, ko esam varējuši piedzīvot, un svinam cerību, ka Dieva žēlastībā varēsim piedzīvot arī nākamo gadu un to nodzīvot mazliet tuvāk Viņa atspulgam.

Vāka foto: sienas gleznojums Pompejos. Commonists, CC BY-SA 4.0, Wikimedia Commons