Sēdējām koridorā pustumsā, sarunas gaitā vienubrīd aiz loga dzirdējām salūtu. Nobrīnījos par viņas mieru un koncentrēšanās spējām, atvērtību un tik atklātām atbildēm brīdī, kad šķietami vajadzēja būt steigai un satraukumam.
Es mācījos, ka joprojām esmu vērtīga – arī bez mūzikas un atpazīstamības, ka Dievam ir plāns arī tad, kad es to nesaprotu. Daudzas no šīm lietām es jau zināju savā prātā, bet nu man bija iespēja to izdzīvot.
“Vienpadsmit gadu vecumā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju, taču turpināju dzīvot savu parasto ikdienas dzīvi, nekas manā dzīvē nemainījas. Es ticēju Dievam, bet tā īsti vēl nesapratu Jēzus lomu manā dzīvē.”