Kristieti nevar uzcept kā kūku. Intervija ar Jolantu Gulbi – Paškeviču


383
Dziedātāju un vokālo pedagoģi Jolantu Gulbi- Paškeviču zina daudzi – gan tie, kam tuvs džezs un tautas mūzika, gan televīzijas šovu skatītāji un glancēto sieviešu žurnālu lasītāji. Kādi viņu atminas arī kā skaistumkonkursa titula “Misis Foto” ieguvēju. Tikāmies Ventspils pilsētas svētku laikā. Vispirms ekumēniskajā dievkalpojumā, kur viņa solo izpildījumā smeldzīgi nodziedāja populāras kristiešu slavēšanas dziesmas. Garāku sarunu atvēlēja pirms sava nakts koncerta Ventspils baptistu baznīcā. Sēdējām koridorā pustumsā, sarunas gaitā vienubrīd aiz loga dzirdējām salūtu. Nobrīnījos par viņas mieru un koncentrēšanās spējām, atvērtību un tik atklātām atbildēm brīdī, kad šķietami vajadzēja būt steigai un satraukumam. Jolantas koncerts, kurā viņa uzstājās kopā ar savu vīru Denisu Paškeviču un puertorikāņu izcelsmes ģitāristu Nefu Irizari (Neff Irizarry) no ASV, bija skatītāju pārpilns.

 

Dievs dod cilvēkus

Jolanta, Jūs esat mūziķe, kuru aicina piedalīties pasākumos visdažādākajā kontekstā. Kā Jūs veidojat komandu? Vai sadarbības nosacījumi atšķiras atkarībā no tā, vai mūziķi ir vai nav kristieši?

Man ir ārkārtīgi svarīgi, lai man ir labs kontakts ar mūziķiem, ar kuriem uzstājos. Man ir bijuši dažādi kolektīvi, dažādi sastāvi, mūziķi… Un reizēm nav komforta, nav vienojošas sajūtas. Tomēr es  negribētu nodalīt kristīgu vai nekristīgu mūziku, tāpēc, ka visa mūzika ir garīga: tā tiek radīta iedvesmas brīdī. Bet tas, kam cilvēks to adresē, tas jau ir viņa paša ziņā.

Vai sadarbību ietekmē cilvēku raksturs, psiholoģiski tipi?

Tā ir vienkārši saderība vai nesaderība.

Ir tik daudz dažādas teorijas par attiecībām, tostarp par saderību. Vai domājāt kādu konkrētu?

Nē, es dzīvē visu balstu uz intuīciju. Mēdz taču sacīt, ka  līdzīgais ar līdzīgo pievelkas. Mēs pievelkam tos cilvēkus, kas mums ir vajadzīgi. Vai arī mēdz būt „grābekļi”, kad kādi cilvēki pat nav vajadzīgi, bet tu viņus pēc savas iepriekšējās negatīvās pieredzes vienkārši pievelc. Tā vienkārši dzīvē ir.

Bet, ja mēs runājam tikai par profesionālo sadarbību, man bijušas dažādas situācijas. Profesionālajā darbībā ne vienmēr var izvēlēties, ar ko kopā spēlēt. Tādā situācijā atklājas, vai esi profesionālis vai neesi. Reiz džeza festivālā producentam bija ideja izveidot sieviešu džeza grupu, apvienojot mani kopā ar džeza grupu no Ņujorkas, kurā spēlē tikai sievietes. Nebija mums mīlestība no pirmā acu uzmetiena un  neradās tā arī vēlāk, vienkārši kaut kā nesanāca… Es domāju, tas ir saistīts ar atšķirīgām pieredzēm, no kurām katrs nākam. Piemēram, vieni vairāk virzīti būt sensitīvi, citi ir matemātiskie. Es esmu spēlējusi ar ļoti atšķirīgiem mūziķiem, un man tā nav problēma.

Komforts man ir ar Nefu (red.- Irizari), sākot jau no pirmās kopīgi spēlētās dziesmas.

 

Kad sākām mēģināt, sapratu- ak, Dievs, strādā, viss notiek! Tā ir Dieva dāvana. Dievs dzīvē dod cilvēkus, ar kuriem tu vari veidot tādu sadarbību, kur saprašanās ir no pirmā mirkļa.

-Mūsu medijam ir sauklis: “Tuvāk Dievam –  tuvāk cilvēkiem.” Vai izjūtat Dieva tuvumu caur cilvēkiem? Vai tuvumam ar cilvēkiem novelkat kādas robežas? Droši vien “pielīp’’ tik daudzi, jo esat forša.  

-Atklāti sakot, mums ir ļoti maz tuvu draugu. Mēs ar Denisu (red.- Paškeviču) esam ļoti pašpietiekami. Ir tikai savi cilvēki, kurus mēs pielaižam sev klāt.. Tad ir vēl savs mūziķu  loks: tie, ar kuriem mēs mīlam vairāk strādāt kopā, kurus mēs izvēlamies, lai sadarbotos. Un tad savukārt nākamais cilvēku loks, un attiecīgi palielinās tā orbīta …

Man ļoti patīk viena doma, ko mēs ar vīru bieži viens otram atgādinām. Viens mācītājs mums savulaik pateica ģeniālu frāzi: “Tu vari izdzert tūkstoš  tējas tasīšu kopā ar šo cilvēku, bet, ja nelīmējas, tad nelīmējas.” Ir cilvēki, ar kuriem tev uzreiz momentā ir draudzīgas attiecības, bet ir cilvēki, ar kuriem jūti kaut kādu barjeru vai pat kādu citu domāšanas veidu. Cilvēki ir ārkārtīgi dažādi! Tas nav nosodījums, jo katram ir dažāda dzīves pieredze, tradīcijas, uztvere, saprašanas spējas, audzināšana, atšķirīgi dzīves posmi.

 

Dievs aicina- mēs atsaucamies

– Vai Jums ir sava draudzīte vai kristīga grupiņa? Es atceros, kādreiz ir lasīts par saikni ar “Jauno paaudzi”, bet kā ir šobrīd?

Mums ir savs mācītājs, mums ir draudze, savs loks. Bet mēs arī esam draugos ar daudziem citiem mācītājiem. Mēs ejam ciemos, ja mūs aicina, arī piedalāmies dievkalpojumos, esam atsaucīgi, it sevišķi, ja ir sajūta, ka tiešām Dievs aicina.

Arī ar “Jaunās paaudzes’’ cilvēkiem mēs laiku pa laikam satiekamies dažādās dzīves krustcelēs. Patiesībā “Jaunā paaudze” ir atstājusi ļoti dziļas pēdas… Vēl nesen bijām kopā vienā pasākumā un secinājām, ka var nesatikties ikdienā, bet, tiklīdz satiec draugu no ‘’Jaunās paaudzes’’, ir sajūta, it kā viņš būtu tavs radinieks.

Tas par to līmēšanos, kā iepriekš teicāt?

Jā, tu viņus satiec, un jūs runājat vienā valodā, jums ir viena uztvere. Tas ir kā tāds garīgs zīmogs. Visvairāk laikam mēs pievelkamies  un turamies kopā ar cilvēkiem, kuri ir it kā aizgājuši no “Jaunās paaudzes”, izveidojuši savas baznīcas un savas kalpošanas, un tomēr esam kā viens.

No ‘’Jaunās paaudzes’’ esam aizgājuši, tomēr Dievs ir daudzas attiecības atjaunojis. Mīlestība ir saglabājusies. Ar mūsu  toreizējo mācītāju (red.- Alekseju Ļedjajevu) satiekamies kā ar tēvu. Tas ir paradokss  — visiem, kas aizgājuši uz citām kustībām, tas tā ir. Mums ir bijis kāds redzējums, vēlēšanās kaut ko darīt citādi, un tas ir tikai normāli. Bet, kad mācītājam ir jubilejas, viņš mūs aicina un mēs nākam,  joprojām piedalāmies arī kopīgos projektos. Viņš mūs netur  — saprot, ka katram savs ceļš ejams.

Novērtēju to, cik svarīgi ir visiem saglabāt mieru un mīlestību. Jo, kā ir rakstīts Bībelē: nepalieciet nevienam neko parādā, kā tikai mīlestību.

 

Sabiedrības sašķeltība ir uzpūsts burbulis

 

“Jaunajā paaudzē” dievkalpojumi notiek krievu valodā, runājāt divās valodās paralēli. Vai Jūsuprāt Latvijas sabiedrības šķelšanās balstās uz uz to, ka mums ir valodas barjera? Vai arī ir vēl kādi citi iemesli?

Godīgi sakot, es konfliktu Latvijā neredzu un nejūtu! Manuprāt, ir kādi politiski ieinteresētie, kas vēlas sašķelt sabiedrību un mākslīgi uzpūš burbuli. Man procentuāli ir vairāk krievu draugu nekā latviešu, tas ir  saistīts ar mūsu mentalitāti, bet mums- ne man, ne vīram,  — nav problēmu ne ar vienu saziņā. Mūsu bērniem ir perfektas trīs valodas  — latviešu, krievu, angļu. Tas neierobežo! Ja kādam ir problēmas saziņā, tad visticamāk viņam vienkārši ir kādi personiski aizspriedumi! Neesmu droša, ka cilvēki, kas dzīvo aizspriedumos, ir laimīgi. Kāds paradokss- mans vīrs šogad spēlēja “Prāta vētras” koncerttūrē, kur programmā bija 27 dziesmas, tajā skaitā divas krievu dziesmas: “Na zarje” un “Skoljskije ulici”. Gan koncertā Ventspilī, gan Valmierā  ievēroju: sāk skanēt „Skolskije ulici” un visiem rokas pa gaisu, it kā dziesma sastāvētu tikai no piedziedājuma! Pantu pat nesagaida, visi kliedz tikai: „Skolskije ulici”. Neviena dziesma tik spēcīgi nepaņem enerģiju, kā šī! Ar “Na zarje” arī līdzīgi. Lūk, ne jau pret valodu kāds vēršas. Katrā tautā ir dažādas cilvēku grupas. Nu, nedraudzējies, netuvojies, turies pa gabalu, tev ir iespējas izvēlēties. Dzīvo mežā  — no visiem prom! Man liekas, konflikts pastāv tikai starp dažādiem sociālajiem slāņiem, bet no tā nevar būvēt veselu demagoģiju, ka visi krievi vai kāda cita tautība ir slikti. Krievi ir brīnišķīgi cilvēki. Tāpat tikko, kad biju Ukrainā, iemīlējos ukraiņos. Tāda sirsnība, kādu Latvijā nebiju izjutusi desmit gadu laikā. Viss gan ir atkarīgs no tā, kāds esi tu pats. Personīgi es nejūtos labi Maskavā, tas ir viens milzīgs karuselis… Bet tās ir tikai manas sajūtas.

Kāpēc medijos jūsuprāt etniskās problēmas uzpūš?

Nezinu… Man un maniem draugiem, krievu tautības cilvēkiem, nav nekādu problēmu: viņi cenšas runāt latviski, viņi mācās latviešu valodu. Lielākoties mēs runājam krieviski ar krieviem, tas tā vienkārši ir iegājies, bet, ja viņi vienā brīdī sāk runāt latviski, es palīdzēšu viņiem šo valodu apgūt. Daudzi mani draugi cenšas runāt latviski. Es domāju, ka jebkurā zemē savstarpēju naidu mākslīgi kultivē kāds ietekmīgs cilvēks vai medijs, kas agresīvi izsakās, lai cilvēkiem būtu interesantāk dzīvo  — citādi tiem nav, ko darīt… Priekš viņiem kaut kas ir jāizdomā, kādam tas ir darbs, par kuru maksā.

Kāda Jums šobrīd ir attieksme pret politiku?

Es kopumā esmu visai apolitiska, es noraugos kā uz citu pasauli, kurā cilvēki nonāk tādā kā atkarībā. Ir teiciens: liekas cilvēks normāls, ieiet politikā un vairs nevar ne pazīt, kas ar viņu noticis… Domāju, visi nevar būt politiķi. Politikā jābūt profesionāļiem, kas var kaut ko izdarīt un mainīt. Man šķiet, ka par maz ir profesionāļu. Varbūt jācer uz jauno paaudzi.

 

Daļa no Dieva katrā

 

Mēs esam ekumēnisks medijs un mēģinām pēc iespējas dažādus cilvēkus iepazīt. Vai esat sev uzdevusi jautājumu: kas ir kristīgs dzīvesveids? Vai Jūs nemulsina kristiešu dažādība?

Nē, jo dažādāk, jo labāk, manā skatījumā!

Kāpēc?

Vienkārši horizonts ir tik plašs un nav robežu, nevajag neko ierobežot, vajag ļauties, jo Dievā ir daudz lielāka brīvība, nekā mēs bieži vien  vēlamies pieļaut. Katrā no mums ir daļa no Dieva, un katram ir sava pieredze ar Dievu, savs ceļš, kā Dievs ir darbojies, kā viņš ir vedis… Dievā ir krāsainība. Kristietība ir kā briljants- kad tu grozi  no visām pusēm, vienam ir tāds mirdzums, otram citāds. Paldies Dievam, ka visiem nav vienāds štamps! Ir viens ceļš  — Jēzus, bet mēs pie Jēzus nonākam tik dažādi, un tas arī dot saprašanu, ka Dievs ir tik varens, viņu nevar ierobežot vienā veidā… Nav klišeju. Ja ir, tad tā ir reliģija! Es, protams, nerunāju par pilnīgi normālām, vispārpieņemtām lietām, bet par to, kā Dievs uzrunā cilvēkus, ko Viņš ir katram atsevišķi mācījis, kāds ir bijis viņa Piedzīvojums ar Dievu…

Kā Jūs redzat, vai Latvijā sabiedrība paliek atvērtāka šādai uztverei?

Man liekas, jā. Redzu, ka cilvēki kļūst arvien atvērtāki. Vispār… Latvijā nav cilvēku, kas nav dzirdējuši par Dievu. Cits jautājums: ko viņi izvēlas konkrētā brīdī, kurā ceļa posmā viņi ir. Nekad nevajag nosodīt un štampus likt. Kā  tu zini, kur viņš ir aizgājis?! Viņš var aiziet līdz kādai malai, un mēs vienkārši neredzam pilno Dieva plānu, kā Dievs ved cilvēku. Viņš nav vēlējies šai brīdī darīt tā, kā man tas ir licies pareizi, cilvēks ir izdarījis pa savam, mēs taču visi kaut ko izdarām pa savam! Bet tu sauc uz Dievu un ej tālāk! Dievs pats mūs izvēlas un mūs atrod, Viņš mūs gaida. Jēzus nomira par mums  — Viņš jau to izdarīja! Mēs piedzimstam šajā pasaulē, mums  dievapziņas vēl nav, bet Viņš jau mūs ved, Viņš jau mūs sargā un Viņš jau dot zīmes.

Es paskatos atpakaļ savā bērnībā, un tā visa ir pilna ar Dievu. Kad es vēl nebiju glābta, es redzēju tik daudz sapņus!

Jēzus pie manis nāca sapnī… Redzēju tādus īpašus, garīgus sapņus, ko vēl šodien atceros. Es zinu, tie man tika rādīti un tie ir piepildījušies, un turpina piepildīties. Dievs ir daudz lielāks nekā mums šķiet. Viņš ir mūsos, viņš ir augšā – lejā, visapkārt, viņš ir visās dimensijās!

 

Svētība ir tiem, kas mīl Dievu

Vai Jums ir kāda mīļa frāze no kādas dziesmas, kas raksturo Dievu?

Kā lietus, kas nepieciešams šai zemei, kura ir sausa, tā Dieva svētība ir vajadzīga zemei, kurai nav svētības.

Pirmais albums, ko es ierakstīju kopā ar Nefu un Denisu un čīliešu perkusionistu Ricardo Padillu ir ar nosaukumu portugāliski “Chove Chuva”, kas nozīmē “Līstošs lietus.”

 

Kā lietus nepieciešams zemei, kura ir sausa, tā Dieva svētība ir vajadzīga zemei, lai izlīst Dieva slava. Kā Dievs lai izlīst vairāk? Caur cilvēkiem! Lai cilvēki vairojas, lai cilvēki vairāk atdzimst, nonāk pie dievapziņas!

Šeit tas jau notiek  —  pilsētas svētkos baznīca ir atvērta, cilvēkiem ir iespēja ienākt, saskarties, sajust Dieva atspulgu  — ar mīlestības glāstu, pieskārienu vai skūpstu- vienalga, kādā veidā Dievs to dos… Dievu var sastapt, ne jau tikai baznīcā ienākot, bet- arī garām tai ejot, apkārt ejot, vispār pa pilsētu ejot. Ja pilsētā ir kristieši, kas mīl Dievu, tā ir svētīta.

 

Kristietība ir pieredze ar Dievu

 

Jums ir divi pieauguši dēli un arī jaunāka meita. Vai audzinot tagad meitu esat nonākusi līdz kādiem kristiešu principiem, kas mācāmi no paaudzes paaudzē, vai arī  — kas atmetami?

Ar meitām

Es nezinu, vai to vajadzētu  teikt, bet es apzināti izvēlos nevest savu bērnu uz Svētdienas skolām. Es drīzāk tā vietā ar bērnu kopā lasu bērnu Bībeli. Starp daudzām mūsdienīgām bērnu aplikācijām un spēlēm es atradu arī kristīgo  — par Jēzu stāstiņu veidā. Meitai sākumā likās garlaicīgi, bet viņa to spēli izspēlēja. Uzskatu, ka mums ar vīru pašiem ir pienākums bērnus audzināt, nevis tikai iegrūst svētdienas skolā, lai visu iemāca, kaut arī īstenībā ģimene dzīvo citādāk…  Mani divi vecākie bērni tika vesti uz Svētdienas skolu… Es neko sliktu negribu teikt par mācībām Svētdienas skolā, bet es vienkārši redzu, ka no ārpuses neko nevar izdarīt: tā būs tikai forma, ja mācība netiks iesakņota ģimenē, ja tas nav dzīvesveids. Toreiz, ar vecākajiem bērniem, pašiem vēl gudrības pietrūka, visi gājām uz baznīcu, mēs paši ticību praktizējām pēc formas: tagad ir jālūdz Dievs pirms ēšanas, tad ir tas jādara, tad šis… Tā nav dzīvība! Gribas, lai ir dabiska vēlēšanās pateikties Dievam, lai jūti to ar sirdi. Lai nav tradīcijas pēc.

Tā savā ziņā ir brīvība… Vai tas būtu īstais vārds?

Jā, jo bērni ļoti jūt, ja viņus uz kaut ko piespiež… Pēc tam viņus tas ļoti atgrūž. Mani vecākie bērni šobrīd par baznīcu kā tādu negrib neko dzirdēt. Grūtos brīžos viņi, protams, zina, pie kā griezties. Ir bijušās situācijas, kad viņi saprot: tajā ceļa galā ir kāds, kas viņus pieskata un uz viņiem lūkojas. Ne jau viņi apzināti pagriezuši muguru, bet tāpēc, ka bija laiks, kad dzīvojām pēc tradīcijām… Tagad es cenšos kaut ko labot  — bērniem vienkārši  ir jāredz, kā mēs paši dzīvojam!

Mūziķiem skatuve prasa perfektumu, tu nedrīksti kļūdīties, tev jāzina vārdi, notis, bet vai kristietim nav līdzīgi: ir priekšstats, ka ir kaut kāds pareizums, no kura bail?

Kristietis  — tā nav profesija, tas ir dzīvesveids. Kristietis nav nobriedis, gatavs produkts uz mūžu mūžiem. Nevar kristieti izcept kā kūku.Tu, būdams kristietis, drīksti kļūdīties, drīksti sajaukt vārdus un aizmirst melodiju, tev ir tādas tiesības kļūdīties!  Ir tik daudz situāciju mūsu dzīvēs, kuras atkal ir no jauna un tu nezini, kā rīkoties, kādus vārdus runāt. Tas tikai norāda uz to, ka ar Dievu mums ir tēva un bērna attiecības.

-Vai lidotājs drīkst nezināt, ko darīt? Kas notiks ar lidmašīnu?! Tā ir profesija, tās ir profesionālas iemaņas. Kristietībā nevar būt profesionālu iemaņu,  var būt tikai pieredze ar Dievu ticībā.