Brigitas Kabuces pieredzes stāsts. Piedod man, kā es piedodu…

Daudzi no mums ik dienu sāk ar Tēvreizi. Bet vai mēs spējam arī piepildīt lūgsnas otrajā rindiņā ietverto vēlējumu “un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”? It sevišķi tad, ja šis parādnieks ir ļoti nodarījis pāri, ievainojot gan miesu, gan – vēl daudz ļaunāk – arī dvēseli. Pēc personīgi piedzīvota pāri darījuma jautājums par piedošanu sāpīgi atbalsojas arī manā sirdī, tāpat kā jautājums par to, kā pareizi izturēties pret rupju cilvēku, kurš ar fizisku un emocionālu vardarbību grib pilnīgi pakļaut ģimenes locekļus un manipulēt ar viņiem.

Konflikta situācijā

Cenšoties atrast smagās problēmas risinājumu, vēlreiz izpētīju televīzijā translētā Vīlandes draudzes mācītāja Ģirta Ašnevica dievkalpojuma* konspektu un pārlasīju amerikāņu evaņģēlistes Džoisas Maijeres par piedošanas tēmu rakstītos darbus**.

Džoisa Maijere māca, kā kristiešiem vajadzētu pareizi izturēties konfliktsituācijā ar rupju, dusmīgu cilvēku: svarīgi esot saglabāt mieru un ir jānogaida, līdz Dievs pateiks priekšā, kā rīkoties. Pārāk vētraina vai strauja reakcija varot tikai vēl vairāk sadusmot nikno cilvēku. Tomēr tas nenozīmējot, ka nav jādod pretspars tam, kurš rīkojas nepareizi. Esot jācenšas mierīgi paskaidrot, ka šī cilvēka uzvedība jūs apbēdina un ka neesat gatavi to paciest. Ir jāliek viņam saprast, ka gribat saglabāt labas attiecības, tomēr nevēlaties samierināties ar necieņu vai cietsirdīgu, netaisnīgu attieksmi pret sevi. Iespējams, ka oponents ne uzreiz sapratīs teikto, varbūt viņš sadusmosies vēl vairāk un turpinās apbērt jūs ar apvainojumiem. Taču pat šādā gadījumā Džoisa Maijere iesaka neatkāpties no savas pozīcijas, pielūgt Dievu un dot Viņam iespēju atrisināt šo situāciju.

Par nožēlu jāpiebilst, ka ne vienmēr ieteikums palīdz: dramatiskā konfliktā ar znotu, gribēdama viņu nomierināt, sāku skaļi skaitīt Tēvreizi, bet tas šo cilvēku vēl vairāk saniknoja un viņš mani pārtrauca, uzkliedzot, lai es nezaimojot Dievu. Pēc brīža znota smagā dūre triecās pret manu zodu, bet sejā iešļācās alus kausa saturs…

Pēc piedzīvotā varmācības akta mani bija pārņēmis šoks, neaprakstāmas bailes no pāri darītāja un naids pret viņu, tāds naids, kas smacēja vai nost. Es lūdzu Svētajam Garam palīdzēt man atbrīvoties no postošajām jūtām un lūgšanā vērsos pie Dieva, lai Viņš man palīdz piedot. Tomēr dažkārt piedot ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami. Tā bija arī man – nespēju piedot to, ka tika izpostīta tuvība ar mazbērniem, kuriem tika aizliegts pat sveicināties ar mani, kur nu vēl ienākt manā istabā. Bija tik mokoši dzīvot tādā naida atmosfērā, bail bija pat iziet koplietošanas telpās, jo nebiju droša, ka nebūs jauns vardarbības uzplūds.

Kāpēc svarīgi piedot?

Džoisa Maijere brīdina, ka ikviena vardarbība cilvēkos izraisa naidu. Ja mēs dusmojamies uz kādu, kurš cietsirdīgi pret mums izturējies, tad pirmais solis uz dvēseles dziedināšanu ir piedošana. Tomēr daudzi, pret kuriem kāds izturējies cietsirdīgi, tā rezultātā sāk līdzīgi izturēties pret citiem. Tāpēc sātans noteikti parūpēsies par to, lai katrs no mums tiktu sāpināts, jo viņa mērķis ir, lai ikviena sirdī iemājotu naids.

Mācītājs Ģirts Ašnevics aicina: “Katram jāieskatās savā sirdī, vai tur nav nepiedošanas rūgtā sakne. Citi nes šo smago nepiedošanas nastu visu mūžu. [..] ja sirdī ir [..] rūgtā sakne, tad nekas nemainīsies.”

Nepiedošanai ir graujošas sekas, tā aizšķērso ceļu Dieva mīlestības plūsmai, rada šķēršļus ticībai un lūgšanām, tāpēc jūtamies nelaimīgi un neļaujam sev izbaudīt prieku, ko sniedz dzīve. Arī mūsu pasaules uztvere kļūst negatīva, un mēs sākam žultaini izturēties pret apkārtējiem. Nepiedošana ir savstarpējo attiecību, cilvēka labsajūtas kapracis, tās rezultātā nereti sairst ģimenes saites, mēs kļūstam par sava naida ķīlniekiem, izjūtam dvēseles sāpes un vientulību, turklāt dzīvojot nemitīgā stresā, sagandējam savu (un diemžēl arī savu bērnu) veselību: mums paaugstinās asinsspiediens, parādās sāpes sirdī, rodas kuņģa un aknu darbības problēmas, artrīts, bezmiegs. Niknie cilvēki noveco daudz ātrāk, nekā miermīlīgie un arī nomirst agrāk, nekā tie, kas prot piedot.

Kas ir piedot?

Piedošana nenozīmē, ka mums jāļauj, lai citi cilvēki mūs pazemo, ka mēs nedrīkstam kritizēt viņu nepareizo rīcību.

Džoisa Maijere atgādina, ka Dievs nevēlas, lai mēs kļūtu par kāda kājslauķi.

Vēl jo vairāk – Dievs ne vienreiz vien ir mūs mudinājis dot pretsparu kāda peļamajai attieksmei vai uzvedībai.

Un tomēr – piedot nozīmē savu attieksmi pret šo cilvēku padarīt daudz labvēlīgāku. Jēzus nekad ne pret vienu neizturējās slikti. Pret cilvēkiem, kuri rīkojās peļami, viņš izturējās lēnprātīgi, turpinot viņus mīlēt.

Piedošana ir saistīta ar mūsu attieksmi pret pāridarītājiem un mūsu uzvedību. Pāvils vēstulē romiešiem (12:21) aicina ļaunu uzvarēt ar labu. Patiesi piedot savam pāridarītājam nozīmē, ka vairs nedomājam par to, kādu ļaunumu viņš mums ir nodarījis. Dievs mūs māca, ka mums jābūt lēnprātīgiem un jāsvētī arī savi pāridarītāji. Manuprāt, to izdarīt ir visgrūtāk.

Džoisa Maijere raksta, ka jālūdzas par to, lai Dievs šiem cilvēkiem parādītu, ka viņi ir rīkojušies nepareizi, jo viņi taču arī var maldīties un līdz galam nesaprast, ko otram ir nodarījuši.

Ģirts Ašnevics uzsver, ka “piedošanai ir jābūt pastāvīgam dvēseles stāvoklim un miers mūsu sirdīs ir atkarīgs no mūsu reakcijas pret tiem, kuri mūs ir sāpinājuši.” Mācītājs citē kādu ķīniešu sakāmvārdu: “Citu sāpināšana jūs noliek zemāk par jūsu ienaidniekiem. Ja piedodat, tad esat augstāk par tiem.”

Skaties dievkalpojumu “LTV” arhīvā šeit.

Ģirts Ašnevics. Ekrānšāviņš no ltv.lv video

Cik ļoti gribētos būt augstāk, un cik neizsakāmi gruzd sirdī grēka apziņas ogles, jo esmu bijusi zemāk, neesmu pratusi gudri, lūdzot Dieva aizstāvību, stāties pretī naida aptumšotam cilvēkam un novērst viņa vardarbību…

Piedošanas ceļš

Es atzinu savu vājumu un lūdzu Debesu Tēva atbalstu: “Dievs, es gribu, bet nespēju piedot. Palīdzi, lūdzu, man piedot savam pāri darītājam!”

Mani stiprināja konsultācija pie “Martas” sociālās darbinieces, kristietes, un Dieva mierinājums: 37.,27., 91. un 40. psalms, ko lasīju katru dienu.

Brigita Kabuce. Foto: Aija Volka

Palīdzēja arī padoms: “Ir jāpaciešas, jānogaida, līdz parādās un sāk darboties Dieva svētā nodoma spēks, kas sagrauj nepareizos cilvēku padomus. Lai grūtajā situācijā, kas piemeklējusi, iemantotu Dieva žēlastību un palīdzību, katru dienu kārtīgi, ar pazemību un cītību lasi šos psalmus, tad Dievs izvedīs tavu lietu. Precīzi paklausi Tam Kungam un pielūdzies Viņu.”

Dievs atjaunos taisnīgumu

Kā gan mums vajadzētu rīkoties, lai nepieļautu cilvēku dzīvi sagraujošus konfliktus, kuru dēļ bieži vien cieš visneaizsargātākie – mūsu bērni un mazbērni? Kā izturēties pret ļauniem, rupjiem un atriebīgiem cilvēkiem?

Džoisa Maijere atgādina Bībeles mācību, ka ļaunais nav jāatdara ar ļaunu un uz lamāšanos nav jāatbild ar lamāšanos. Neviens nespēj mums nodarīt neko ļaunu, ja mēs uzticamies Dievam un ejam pa Viņa norādīto ceļu. Tomēr, ja kāds ir ievainojis mūsu dvēseli, tad Dievs vienmēr spēj to dziedināt.

Lūk, ko iesaka Džoisa Maijere: “Mēs vienmēr varam paļauties uz to, ka Dievs atjaunos taisnīgumu un atlīdzinās par mums nodarītajiem zaudējumiem. Mūsu uzdevums – piedot, Viņa uzdevums – atjaunot taisnīgumu. Dariet to, kas tiek prasīts no jums, un ļaujiet Dievam darīt to, kas ir atkarīgs no Viņa.”

Ja tomēr arī jums liktenīga strīda brīdī tāpat kā man ir pietrūcis dievišķās gudrības un lēnprātīgas savaldības neatbildēt uz ļaunu ar ļaunu, tad varbūt jums dvēseles mieru atgūt palīdzēs rindas no 39. psalma: “Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas. Manas sirds drosme mani atstājusi! Kaut Tev, Kungs, labpatiktu mani izglābt, steidzies, ak, Kungs, man palīgā!”

Cilvēki var mūs sāpināt, bet Dievs vienmēr ir gatavs dziedināt ievainotas dvēseles un satriektas sirdis.

*Rīgas Vīlandes baptistu draudzes 2015. gada 20. septembra dievkalpojumu, kurā svētrunu teica mācītājs Ģirts Ašnevics LTV1 rādīja 2015. gada 27. septembrī
**Rakstā izmantoti citāti un atziņas no Džoisas Maijeres grāmatas “Izdariet sev pakalpojumu – iemācieties piedot” un rakstiem žurnālā “Prieka pilna dzīve”( “Жизнь полная радости”) / Džoisas Maijeres kalpošana, Nr. 1(45)/2016.