Misionāre un grāmatas autore Liene Svoka: Paklausu un paļaujos


663

Jelgavniece Liene Svoka (29) ir viena no tiem daudzajiem Kristus sekotājiem, kuri Labo Vēsti sludina ne tikai savā dzimtajā zemē, bet arī ārpus tās robežām. Paklausot Dieva aicinājumam, viņa pabijusi Bolīvijas džungļos un Jordānijā, kur patvērumu raduši gan daudzi Sīrijas kara, gan nemieru plosītās Irākas mocīti musulmaņi, gan kristieši. No misijas braucieniem mājās Liene ir atvedusi vērtīgas atziņas par Dieva plānu savā dzīvē. Lai gan Liene ārēji šķiet teju vai supersieviete, kura var visu, viņa atzīst, ka dziļi sirdī vēlas to pašu, ko visas sievietes – ģimeni.

Pilnīga paļaušanās uz Dievu ir tas, ko Liene liek pretī bailēm un nedrošībai, dodoties uz vietām, kuras mēs droši vien nekad neatradīsim tūristiem paredzētajās brošūrās. Lai gan apkārtējiem viņa šķiet visu varoša un pašpietiekama, pati Liene ir pārliecināta, ka tas spēks ir no Dieva, nevis no viņas pašas.

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Līga Greiškane: Vismaz katru otro dienu ziņās stāsta, cik traki viss notiek Sīrijā. Jordānija nav tālu no tās, tieši kaimiņos. Citi bēg prom no šī reģiona, bet Tu – atsaucies iniciatīvas Zvaigzne austrumos organizatoriem un brauci tieši uz turieni. Ar kādām sajūtām brauci?

Liene Svoka: Tas priekšstats, kāds mums (Liene uz Jordāniju brauca kopā ar draudzeni un dzīvokļa biedreni Ilonu – aut.) bija izveidojies pirms brauciena, pilnīgi mainījās, kad tur nokļuvām. Protams, pirms brauciena arī mums bija bailes, jo tie taču ir un paliek Tuvie Austrumi. Kaimiņos ir kara plosītās valstis – Irāka un Sīrija.

Kad cilvēki uzzināja, ka taisāmies uz turieni braukt, centās mūs atrunāt, teikdami: “Vai esat pie pilna prāta? Vai tad mums šeit, Latvijā, nav pietiekami daudz nabadzīgu ģimeņu un bērnu, kuriem vajadzīga palīdzība?” Taču tās ir tikai atrunas, tādēļ man gribējās šiem cilvēkiem jautāt pretī, ko viņi ir darījuši, lai palīdzētu kādam no šiem grūtībās nonākušajiem Latvijas bērniem?

Kad ieradāmies Jordānijā, bijām patīkami pārsteigtas, cik tur patiesībā viss ir normāli, jo ar automātiem apkārt neviens nestaigā, bumbas nesprāgst… Mums kā eiropietēm neviens nelika staigāt musulmaņu apģērbos. “O! Nav nemaz tik slikti!”

Vēl patīkamāk bijām pārsteigtas, kad iepazinām vietējos cilvēkus. Viņi mūs pārsteidza ar savu viesmīlību, laipnību, pašaizliedzību un izpalīdzību. Cilvēki, kurus satikām pirmo reizi dzīvē, bija gatavi mūs uzņemt pie sevis mājās un dalīties ar to mazumiņu, kas pašiem ir.

– Vai tas bija droši svešā zemē iet pie nepazīstamiem cilvēkiem uz mājām?

Pirmajā reizē mēs ar draudzeni domājām, kā tas būs, ko mēs tur darīsim, ko mums prasīs… Esot tur, mēs sapratām, cik šie cilvēki ir laipni un ieinteresēti par mums rūpēties un uzzināt par mums kaut ko vairāk, jo tomēr nākam no tik atšķirīgām kultūrām. Liela daļa bija dzirdējuši par Krieviju, Ameriku, varbūt arī šo to par Eiropu, taču par Latviju nevienam nebija nojausmas.

Šiem cilvēkiem ļoti interesēja, kā tad mēs šeit dzīvojam, ko ēdam, vai mums ir sniegs un citi jautājumi.

– Vai tas nav Dieva brīnums?

Jā, protams, ņemot vērā vecāku bailes, citu cilvēku brīdinājumus un arī manis pašas uztraukumu, kas uzradās neilgi pirms lidojuma. Lidostā sāku vērot, kādi tad cilvēki lido uz Amānu (Jordānijas galvaspilsētu – aut.). Ik pēc noteikta laika šie cilvēki izvilka savus paklājus un turpat lidostā pielūdza Allāhu. Teicu savai līdzbraucējai: “Ilona, tu zini, kurā bankā es esmu paņēmusi dzīvības apdrošināšanu. Mana mamma to nezina, bet, ja es nomirstu, pasaki viņai, kur var aiziet un saņemt naudu.” Fakts, ka biju nopirkusi dzīvības apdrošināšanu, tikai pastiprināja bailes, jo līdz tam to nekad nebiju darījusi. Iedomājieties, es degu drudzī. Atceros, ka iekāpu lidmašīnā trīcoša un dreboša, apsēdos krēslā un teicu lūgšanu: “Dievs, Tu tagad mani sūti uz Jordāniju, un es neticu, ka braucu tur nomirt, jo to es varu arī Latvijā.” Pēc tam iestājās miers.

– Ko jūs darījāt Jordānijā?

Trīs mēnešus mēs dzīvojām Marka rajonā, kas ir Amānas mikrorajons. Tajā atrodas Marka Filadelfijas Evaņģēliskā draudze, kurai ir sadarbība ar projektu Zvaigzne Austrumos. Kad Pēteris Eisāns (projekta vadītājs Latvijā – aut.) pērn bija Jordānijā, viņš jautāja vietējam mācītājam, kā Latvijas cilvēki vēl var palīdzēt bez akcijas Zvaigzne austrumos kastīšu vākšanas projekta? Izrādījās, ka viņi ver vaļā skoliņu bēgļu bērniem, kur ir vajadzīgs angļu valodas skolotājs. Tāpat viņiem bija vajadzīgs cilvēks, kurš dotos pie bēgļu ģimenēm un uzklausītu viņu dzīvesstāstus. Pēteris uzrunāja mani, jo es pēc profesijas kā reiz esmu angļu valodas skolotāja. Aicināju arī draudzeni, kura varētu būt cilvēks, kurš iet pie šīm ģimenēm. Paldies Dievam, mana draudzene Ilona piekrita.

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Tā nu mēs tur sabijām visus trīs paredzētos mēnešus. Es strādāju kā angļu valodas skolotāja 45 irākiešu bēgļu bērniem, kuri tika sadalīti trijās grupiņās, un piecas reizes nedēļā viņiem bija angļu valoda. Manam jaunākajam skolēnam bija trīs gadiņi, vecākajam  vienpadsmit. Mums gāja apbrīnojami labi, lai arī mācīju angļu valodu, nezinot arābu valodu. Paldies Dievam, man bija Bolīvijas pieredze par to, kā var iemācīt valodu cilvēkiem, ar kuriem nerunā vienā valodā. Maniem skolēniem ļoti patika mācīties, viņi bija pārsteigti, ka valodu var mācīties caur dziesmām, dejām un spēlēm. Valoda šiem bērniem lipa klāt.

Kamēr es biju skoliņā, Ilona kopā ar vienu no vietējās draudzes grupām devās pie irākiešu vai sīriešu ģimenēm. Katru dienu no vietējās draudzes uz bēgļu apmešanās vietām izbrauca četras vai piecas grupas. Tām bija no ANO izsniegta informācija par katru ģimeni, kur viņi dzīvo un cik cilvēku ģimenē. Lielākā daļa bēgļu Jordānijā ir ieradušies gandrīz bez nekā, līdz ar to baznīca viņus nodrošina ar matračiem, paklājiem, segām, spilveniem, plītiņām vai gāzes baloniem un citām pirmās nepieciešamības lietām. Mums, kristiešiem, bija iespēja stāstīt musulmaņiem par savu ticību.

berni
Foto no personīgā arhīva

Apciemojuma beigās vienmēr bija aizlūgšana, un citreiz, ja Dievs vadīja, tika dziedātas dziesmas. Kā es dzirdēju no Ilonas un no pārējiem, tā ir unikāla iespēja, kad kristieši un musulmaņi var vienoties kopīgā lūgšanā.

– Tiešām var?

 Var, es pati ar savām acīm redzēju, kā musulmaņi un kristieši kopā lūdz, jo Dieva Vārds saka: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur es esmu viņu vidū.” Ilonai šo trīs mēnešu laikā sanāca satikt visdažādākās ģimenes un dzirdēt gan sirdi plosošus, gan gluži parastus, gan pārsteidzošus stāstus. Vēlāk bēgļu ģimenes mūs aicināja pie sevis ciemos jau tādā vairāk neformālā gaisotnē.

– No ziņām esam pieraduši dzirdēt par musulmaņiem kā teroristiem. Kā Tev šķita?

 Ļoti labs jautājums. Man un draudzenei arī bija bažas, vai tikai pie vārda musulmanis nav jāliek domuzīme – terorists. Pirms braukšanas man viens cilvēks it kā pa jokam piekodināja: “Tev ir svarīgs uzdevums: aizbraucot noskaidro, kā var zināt, kurš bēglis ir īsts bēglis un kurš  maskējies terorists.”

– Vai noskaidroji?

 Zini, to jau simtprocentīgi nevar atklāt, jo katram sirdī nevari ielīst. Bet es zinu, ka tie bēgļi, kurus mēs satikām Jordānijā, nav teroristi. Mēs redzējām viņu mājas, bildes no iepriekšējās dzīves pirms bēgļu gaitām, dzirdējām viņu stāstus par sabombardētām mājām un iznīcinātām pilsētām. Tie bija daudzi nelaimīgi cilvēki, kuri ir cietuši no kara un teroristu uzbrukumiem.

Mums bija interesanta saruna ar vienu jaunu musulmanieti, kura ļoti labi runāja angliski. Bijām ciemos pie viņas un viņas māsas. Kad runājām par šo tēmu, jaunā sieviete vien nopūtās un teica, ka gribētu, kaut spētu visai pasaulei pateikt, ka visi musulmaņi nav teroristi.

Esot Jordānijā, es sapratu, ka tie musulmaņi, kuri ir patiesi Allāha sekotāji, dzīvo pēc ļoti augstiem morāles standartiem. Viņi ciena vecākus un savus dzīvesbiedrus, ļoti augstu vērtē ģimeni kā institūciju.

liene svoka
Foto no personīgā arhīva

Mums, eiropiešiem, ir grūti izprast, kāpēc musulmaņu sievietēm tik svarīgi ir ievērot ģērbšanās standartus. Kā paskaidroja viena vietējā, viņu kultūrā nav pieņemts, ka vīrietis, kurš nav vīrs, var skatīties uz sievietes ķermeni.

Esot Jordānijā, man bija iespēja piedzīvot vēl kādu interesantu notikumu. Esot kopā ar musulmaņu sievietēm, viņām pienāca lūgšanas laiks, un viņas vaicāja, vai vēlamies, lai par mums aizlūdz. Tādā, mums raksturīgā, pieticībā teicu, ka priecāšos, ja aizlūgs par ģimeni, veselību un citām sadzīviskām lietām. Liels bija mans pārsteigums, kad šī musulmaņu meitene atklāja, ka viņas galvenā vēlme, par ko mums vajadzētu aizlūgt, ir attiecību padziļināšana ar Dievu. Šī jaunā sieviete ar degsmi acīs stāstīja par savām lūgšanām un sarunām ar Dievu. Tajā mirklī es neredzēju atšķirību starp mūsu ticībām.

– Korānā nav ne miņas par Jēzu Kristu kā Dieva dēlu, kas ir kristietības pamata fundaments.

Piekrītu, bet Jordānijā es redzēju, cik stipra un patiesa ir viņu ticība, un, ka viņi tikpat ļoti ilgojas pēc saziņas ar Dievu kā kristieši. Protams, vienmēr ir cilvēki, kuri izmantos reliģiju, lai nodarītu citiem ļaunumu tās aizsegā.

– Kādas galvenās atziņas no Jordānijas Tu atvedi līdzi?

Man no šī brauciena ir vairākas ļoti īpašas atziņas. Pirmā ir par ģimeni. Jordānijā cilvēkiem ģimene ir ļoti svarīga. Kā viņi paši teica, tā ir tāda mazā karaļvalsts. Ja Eiropā jaunas sievietes un vīrieši bieži vien tiecas sākt savu patstāvīgo dzīvi prom no vecākiem, tad tur ir pilnīgi pretēji. Viņi paliek ģimenē, visi kopā strādā. Austrumnieki arī nebaidās publiski paust, cik ļoti viņi mīl savu ģimeni un cik tā viņiem ir svarīga. Tas bija kā labs atgādinājums, cik man ir laba ģimene un radinieki, un, ka biežāk vajag viņiem to teikt. Ir forši, ja ir draugi, ar kuriem kopā ir jautri un labi, taču tie nekad neaizvietos ģimeni.

Otrā lieta noteikti ir viesmīlība. Šie cilvēki ir gatavi dalīties ar katru mazumiņu, kas viņiem ir.

– Ko domā darīt tagad? Nobāzēties, vai atkal doties jaunā misijā?

Es ļoti gribu nobāzēties tepat Latvijā. Nezinu, ko Dievs par to domā, bet es savā sievišķīgajā prātā esmu izdomājusi, ka esmu gatava ģimenei vīram, bērniem, mājām.

– Suņiem un kaķiem…

Nē, bez suņiem un kaķiem! Vienīgi, ja nu nākotnē bērni izdīks. Es ļoti, ļoti gribu un es lūdzu Dievu par to, ka vēlos ģimeni dibināt Latvijā, jo mīlu šo zemi. Man ļoti patīk misijas braucieni un ceļojumi, taču nu esmu gatava kaut kam jaunam savai ģimenei.

– Bet ja atkal saņemsi aicinājumu braukt?

 Tad braukšu. Esmu pārliecināta ja tevi aicina, ir jābrauc, jo citādāk tā ir nepaklausība, ja Dievs cilvēkam iedod talantus, pakārto iespējas, bet viņš to nedara.

– Vai tuvākajā laikā plāno sarakstīt vēl kādu grāmatu?

Laikam nē.

– Tava iepriekšējā grāmata bija tāds kristīgais bestsellers (Liene ir grāmatas “Es un Dievs Bolīvijas džungļos” autore. Lienes blogu, kurā apkopoti iespaidi par Bolīvijas džungļiem, var atrast šeit).

 Kur tu tādu skaļu lozungu izraki? (smejas)

– Pieņemu. Kā tad ir patiesībā?

Ja godīgi, man nav ne jausmas. Arī pēc Bolīvijas man nebija doma to darīt, taču viss sākās ar maniem ierakstiem blogā. Toreiz es tiku pie interneta reizi divās nedēļās un tad aši jo aši kaut ko ierakstīju. Cilvēki sāka teikt: “Tas ir tik interesanti… Tev jāraksta grāmata.” Tā man šī doma aizķērās, sāku domāt, kāpēc gan man to neizdarīt, lai gan tam noteikti vajag naudu un lielu drosmi. Arī šajā reizē Dievs visu pakārtoja. Izdevniecība nāca pretī un galu galā viss izdevās. Protams, es no šīs grāmatas pārdošanas neko nenopelnīju, un netrūka puņķu un asaru.

– Šķiet, Tu visās lietās spēj paļauties.

Es plūstu. Man jau ir divdesmit deviņi gadi un it kā būtu jābūt tādam pieaugušam, kārtīgam cilvēkam. Kursabiedri pērk dzīvokļus, dzemdē otros un pat trešos bērnus, kāds pat sāk savu biznesu. Man nekā no tā nav, bet tas ir tādēļ, ka mani laimīgu dara tas, ka es paļaujos uz Dievu un dodos misijās. Es ticu, ka Viņš grib, lai satieku jaunus cilvēkus, ieraugu jaunas vietas un galvenais varu kādam palīdzēt. Protams, ka uznāk tā sievišķīgi: “Nu bāc! Es esmu viena…” Taču es ticu, ka Dievs zina labāk, kur man jābūt un kāpēc daru to, ko daru, un esmu tur, kur esmu.

To arī gribu novēlēt ikvienam lasītājam  mācīties paļauties un paklausīt, jo Dievs vienmēr zina labāk.