Cerība un drosme dzīvot – vai īpašas prasmes?

Sen senos laikos, kad vēl biju bērns, uzaugusi kristīgā ģimenē, prātuļoju, ka cilvēki dalās divās grupās: vieniem dzīvē galvenais ir nauda, vara un slava; pārējiem galvenais ir ticība, cerība un mīlestība. Vēlāk šo konceptu mainīju, papildinot dalījumu ar trešo grupu– tādi, kam galvenais ir bauda.

Izaugot lielai, liels bija mans izbrīns, cik bieži jutos nesaprasta. Piemēram, tu kaut ko izdomā darīt “ticības vārdā”, bet tev kāds pārmet, ka patiesībā jau tikai vēlējies iegūt naudu. Vai patiesībā tikai vēlējies realizēt līderību jeb varu. Vai patiesībā jau tikai gribēji būt pirmā savējo barā jeb gūt atzinību un slavu. Vai patiesībā jau vienkārši dari to, kas tev patīk, kas tev sagādā prieku, tātad, tikai baudījuma dēļ. Vārdu sakot, tad tu sāc gandrīz vai šaubīties par to, ko esi gribējis. Sāc sevi pārbaudīt. Vai arī dzīve sāk pārbaudīt. Nežēlīgi… Taču, kad nāk pāri galvai visi iedomājamie un neiedomājamie pārbaudījumi, un tā vien šķiet, ka zaudē teju visu, kas tev ir bijis dārgs, un tik un tā atskārsti, ka tevī joprojām mājo gan ticība, gan cerība, gan mīlestība, kļūst pavisam skaidrs, kas ir bijušas un būs manas dzīves prioritātes. Un tas nenozīmē, ka visam pārējam dzīvē nav vietas. Runa jau ir tikai par to, kas tev ir svarīgākais, kad rodas izvēles iespējas.

Pēdējos divos gados nodarbojos ar prasmju pētīšanu. Rakstīju maģistra darbu par informācijpratību bibliotēku nozarē, saistībā arī ar mediju nozari un viedokļu līderu ietekmi. Informācijpratību pētīju visplašākajā nozīmē, uzskatot, ka tajā ietilpst arī medijpratība, digitālā pratība, veselībpratība, finanšpratība un tā tālāk. Daudzi pētnieki jau ir nodarbojušies ar shēmām, strukturēšanu, bet arī man gribējās padomām savu konceptu. Kā jau minēju, strukturēšana un shēmas mani aizrauj jau kopš bērnības. Izdomāju, ka visas prasmes centīšos noformulēt vienkāršos darbības vārdos, atbildot uz jautājumu: ”Ko darīt?”. Ņemot par piemēru šo formulu, varam pārformulēt manis minētās vērtības.

Nauda, vara, slava: -iegūt naudu, iegūt varu, iegūt slavu. Kad kaut kas ir iegūts, to vēl vajag noturēt un pielietot.

Bauda: – baudīt.

Ticība, cerība, mīlestība: – ticēt, cerēt, mīlēt.

13. jūlijā ar priekšlasījumu Ventspils luterāņu draudzes nometnē

Interesanti, ka 13. jūlijā (piedaloties Ventspils evaņģēliski luteriskās draudzes rīkotajā ikgadējā draudzes nometnē) man laimējās dzirdēt psihoterapeita Gata Līduma stāstījumu par kādu pētījumu, pēc kura cilvēki daloties trijās (!) grupās pēc tā, kāda kuram ir dzīves jēga. Uzminiet nu, kādas bija grupas?

Kā pirmo viņš minēja cilvēkus, kuri dzīvo sev. Tie izglītojas, nodarbojas ar pašizaugsmi un vēl visu ko labu dara, un viņu motīvs ir to darīt sev, savam labumam.

Kā otro grupu viņš minēja cilvēkus, kuri arī dzīvo sev, bet ar attieksmi, ka tie ”dzīvo nost”. Atsaucoties uz Bībeli, G. Līdums teica,- ”kalpo savam vēderam”.

(“Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis.” (Pāvila vēstule romiešiem, 16.nodaļa, 18.pants).

Trešā grupa esot cilvēki, kas dzīvo citiem vai citam. G. Līdums atsaucās uz kristietībā vispārpieņemto un tik zināmo frāzi  – Dieva godam. Tādi cilvēki ir retums. Un, vai ziniet, diezgan traki ir klausīties šādu spriedumu pēc tam, kad esi bijis darba grupā ar jautājumu, kāpēc tu kaut ko dari. No mūsu visu atbildēm bija visdažādākie varianti. Priekam, laimei, vaibam un tā tālāk… Es kautri teicu, ka esmu tajā dzīves posmā, kad dzīvoju bērniem, un tamdēļ man bail teikt skaļi vārdus, cik ļoti tuvu gribu būt Dievam, jo tad jau varētu arī teikt: Dievs, ņem mani pie sevis, un mierā nomirt. Vai tad kristieši pat dziesmās nepauž to, cik ļoti ilgojas nokļūt pie Tēva? Šķiet, Covid-19 pandēmijas laiks man bija viens no pārbaudījumiem, kad skaudri sapratu, cik ļoti liela ir mana dzīvotgriba. Biju gatava uz jebko, lai izdzīvotu. Galu galā tobrīd jau biju trīs bērnu mamma, un uz rokām bija tikko dzimis zīdainis. Visas tās runas par to, ka vajag paļauties uz Dievu, un, ja būs lemts mirt, tad mirsim, uz mani nestrādāja. Man toreiz arī bija ārkārtīgi bail izdarīt ko tādu, kas izraisītu jebkura cita cilvēka nāvi. Bija bail uzšķaudīt kādam. Mazgāju kurpju zoles, un ko tik vēl ne. Tik savādi bija atskārst, ka citi pārņemti ar domām par pavisam ko citu: par to, kādas naudas summas tiek pelnītas no vakcīnām; kā valdība realizējot savu varu un tā tālāk… Cilvēki ir dažādi. Ak, es naivā dvēsele…

Karš Ukrainā bija nākamais trieciens, provocējot domas par dzīvotgribu, dzīves jēgu, vērtībām, prioritātēm, izdzīvošanai vajadzīgajām pamata prasmēm, un visu pārējo, ko vēlamies tāpēc, lai dzīvotu piepildītu dzīvi. Nezinu, kā citiem, bet es vēl skaudrāk sāku apzināties, ka ir jādzīvo katra diena kā pēdējā. Taču tas deva baisu apziņu par to, kādi ir bijuši mani ilgtermiņa dzīves mērķi. Apzinājos, ka viena liela daļa no sapņotā, ļoti iespējams, nekad netiks realizēta. Gribējās sakārtot domas, lai apzinātos, ka ir kaut kas paveicams pārskatāmākā laika periodā. Lielās kāpnes bija nepieciešams sadalīt mazākos pakāpienos. Vienlaikus nāca drausmīga apziņa par to, cik daudz ikdienā bezjēdzīgi ”laika zagļi”, cilvēciski konflikti utt. atņem spēkus paveikt to, kas ir vērtīgs, vai arī – ka tevi sāk kaitināt ikdienas sīkumi darbā vai mājās, kā bezjēdzīgas rutīnas lietas, neredzot tām tieši nekādu nozīmi. Vēlējos dziļāku izpratni par to, ko un kāpēc daru. Kādā tieši veidā esmu noderīga citiem, un kādā tieši veidā vislabāk pagodināt Dievu. Ikdiena bija viens vienīgs vāveres ritenis, kad darbs dzen darbu, un nesaproti ne rīta, ne vakara, un visu laiku ir sajūta, ka ar neko netiec galā.

Vienlaikus apkārt arvien vairāk redzēju cilvēkus, kas slīkst depresijā, atkarībās, emocionāli atsvešinās vai notrulinās, izolējas no saviem tuvajiem, draugiem un kopienām. Manā maģistra darbā īpaši pievērsu uzmanību jautājumam, kā palīdzēt sociālās atstumtības riska grupām pakļautajiem. Tajā skaitā, vientuļajiem vecākiem, cilvēkiem atkarībās vai līdzatkarībās un tā tālāk. Nenojautu, ka vienā brīdī pati varu iekļūt sociālās atstumtības riska grupā. Biju norūpējusies par to, kas notiek visapkārt. Karš neizbēgami rada kolektīvo traumu.

Cik likumsakarīgi, ka mūsu laikmeta nebūšanas uzķēra arī Ventspils evaņģēliski luteriskā draudze, rīkojot vasaras nometni, un kā tēmu izvirzot “Cerība un drosme dzīvot”, saistībā ar mentālo veselību. Tiku uzaicināta piedalīties ar priekšlasījumu un paneļdiskusijā. Viens no jautājumiem, kas man tika uzdots no klātesošajiem, bija: kā ikdienā pārvarēt nedrošības sajūtu. Atbildēju, ka krīzes brīdī noder tēvreizes skaitīšana, bet vēl ir jānodrošinās ar atbalsta cilvēkiem, katru savā jomā.

Piemēram, Ventspils bibliotēkā ir bibliotekāri, kas var palīdzēt pārvarēt nedrošības sajūtu, ja ir nepieciešams apgūt kādas digitālas vai cita veida prasmes. Bet tikpat labi ir nepieciešams kāds atbalsts bērnu aprūpē, vai vēl kā citādi. Es kā ticīgs cilvēks varu apgalvot, ka Dievs ļoti labi zina mūsu katra dzīvē notiekošo, un jau laicīgi piespēlē cilvēkus, kuri mums var palīdzēt. Vajag turēt acis un ausis vaļā. Ļoti iespējams, palīdzīga roka ir jau tev tuvumā, tikai to nebiji pamanījis iepriekš.

Rakstot šīs rindas, es šobrīd pati savā personīgajā dzīvē esmu ārkārtas situācijā. Likteņa ironija, ka 13. jūlijā biju sagatavojusi uzrunu, plānoju to pārpublicēt šeit, bet tā arī nespēju to izdarīt, jo manā dzīvē viss juka un bruka, un nesapratu, ko tieši te lai tagad raksta. Bet ir skaidrs tas, ka – redz- kādreiz, palīdzot citiem, tu vari palīdzēt arī pat sev. Paradoksāli… Domājot par Dievu un palīdzēšanu līdzcilvēkiem, biju jau noformulējusi padomus, kas būtu labi man pašai. Tā ka nav jau gluži tā, ka ticīgam cilvēkam ir pilnībā jāaizmirst par sevi. Dievs gādās. Apbrīnojamā veidā. Ne velti ir Jēzus teiktie vārdi: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nenozīmē, ka mīli sevi kā sevi. Tas nenozīmē, ka mīli tuvāko un nemīli sevi. Mīlestība pati par sevi jau ir vērtība, un tā izplatās vienā vai citā secībā. Kā smejies, zeme ir apaļa.

Ja spēj nodefinēt, ka dzīvē – pa lielam – ir nepieciešams kaut vai tik vien kā atgūt prasmi mīlēt, ticēt vai cerēt, tas jau ir ļoti daudz. Vislielākās grūtības ir cilvēkiem, kuri nespēj nodefinēt savas vajadzības. Uz viņiem nestrādās nevienas baznīcas, bibliotēkas vai citas institūcijas reklāmas plakāts vai baneris ar nodarbībām, sazin kādiem pasākumiem, jo tie nesaredzēs saikni ar savām vajadzībām. Viņiem taču neko nevajag! Viņi nezina, ko vēlas. Viņi varbūt var nodefinēt mantiskā izteiksmē, ko vēlas iegūt, bet – vai tiem ir vajadzīgās prasmes, lai iegūtu kāroto? Iespējams, tā ir tikai tāda vēja ķeršana…

Reklamējot pasākumus plašām masām, parasti atsaucas jau  aktīvākie cilvēki, taču tie, kuriem visvairāk vajadzētu, nebūs par iespēju uzzinājuši, vai pat sapratuši to, ka piedāvājums viņu dzīvēs ir noderīgs. Uzaicini individuāli! Iespējams, kādai sirdij tavs uzaicinājums būs īstajā laikā!

Arī, lai kāds ienāktu baznīcā, bieži nozīme ir kādam, kas paņem aiz rokas un ieved. Vai nereti nav tā, ka pat baznīcā cilvēks paliek vientuļš vai pat atstumts?

Ja draudzes pasākumi ir pārāk sveša vide, tad varbūt var pasēdēt klusumā pie svecītes, krusta priekšā. Norimties, izraudāties, prom no ”svešām acīm”. Šādam nolūkam ļoti atbilstošas ir pareizticīgo baznīcas, kurām durvis vienmēr vaļā. Pati personīgi esmu gājusi gan Ventspilī uz pareizticīgo baznīcu, gan arī Rīgā gājusi, kamēr vecākajam dēlam slimnīcā bija operācija. Sirds sažņaudzās reiz Vecrīgā, kad krīzes brīdī mani, raudošu, neielaida Domā, jo – te būšot maksas koncerts, kuru filmē… Tādā brīdī atradu Daugavas malu, kur pasēdēt un padomāt par dzīvi. Bet citreiz ir ļoti liela vajadzība turēties cilvēkos, lai var pasaukt palīgā.

Avots: christianitytoday.com

CERĪBA

Cerēt, pēc Latviešu valodas vārdnīcas, nozīmē – sagaidīt, ilgoties.

Piemēram, cerēt iegūt laimi; cerēt uz Dieva svētību; cerēt, ka viss labi izdosies.

Cerīgs– paļāvīgs, cerību pilns.

Cilvēks var lolot cerību, vilties cerībās, būt mātes cerībās.

Kontekstā ar cerības tēmu varētu jautāt:

ko mēs sagaidām no Dieva? Un ko sagaidām no kristiešiem?

DROSME DZĪVOT

Drosme, pēc Latviešu sinonīmu vārdnīcas, ir drošsirdība, drošums, drošība, bezbailība, varonība, vīrišķība, dūša.

Dzīvot, pēc Tezaurs.lv, nozīmē:

• apzināti eksistēt;
• uzturēties (ilgāku laiku); noteiktā vietā;
• būt (ar kādu) noteiktās attiecībās.

31. psalma 25.pants sākas ar frāzi: Esiet drosmīgi! Drosme kā jēdziens ir saistāms arī ar drošību.

Maģistra darbā pieskāros dažādiem drošības aspektiem, piemēram, zināt rīcību krīzes situācijā, prasmei nodrošināt veselību, labklājību, kiberdrošību, aizsargāt privātos datus, atpazīt viltus ziņas, propagandu, dezinformāciju. 

2024.gads. Latvijas Universitātē, saņemot maģistra grādu bibliotēkzinātnē un informācijā

Ja pirmais solis ir saprast, kas ir nepieciešams. Otrais solis: spēja pārvarēt nedrošības sajūtu.

Mēs, kristieši, varētu palīdzēt citiem saprast, kas viņu dzīvēs ir aktuālās vajadzības, un palīdzēt pārvarēt nedrošības sajūtu. 

Viena no problēmām ir neuzticēšanās, kas draud radīt izolētību no būtiskas informācijas, kas nepieciešama pilnvērtīgai dzīvei. Neuzticība var attiekties gan uz medijiem vai viedokļu līderiem, gan arī privātajā dzīvē  – saviem tuvākajiem cilvēkiem. Tas pastiprina sociālās atstumtības risku. 

Gadījumā, ja cilvēks nav spējīgs komunicēt klātienē ar cilvēkiem sev līdzās, ir būtiski, kādu informāciju iegūst un kā ietekmējas citviet: kādā kopienā, no medijiem vai caur influenceriem sociālajos tīklos.

Piemēram, pētot influencerus Ventspilī, izrādījās, ka, piemēram, Ventspils luterāņu draudzes mācītāja sievai Ditai Pavlovičai ir tieši tikpat daudz ‘Facebook” draugu – 1,2 tūkstoši – kā Aivara Lemberga sievai Kristīnei Lembergai. 

Nauda, vara, slava- materiālisti. Bauda- dzīves svinētāji. Vai ticība, cerība, mīlestība- ideālisti… Vai viss kopā, saputrotā secībā, un neziņā, ko ar dzīvi iesākt, un nesaprotot savu identitāti, kas es esmu… Vienu dienu kāds mūs raus uz vienu pusi, nākamo – uz citu. Un sirds salūzīs gabalos… mums pašiem, un mūsu līdzcilvēkiem.

Dievpratība

Nobeigumā pieminēšu, ka mūsdienās informāciju ir sācis ģenerēt mākslīgais intelekts. Pirms nometnes izmēģināju joka pēc pajautāt čatā ‘’ChatGPT’’, lai mākslīgais intelekts apraksta, kas ir Dievpratība. To izdomāju pēc analoģijas, kā veidojam visādas pratības. 

Ja jums šķiet, ka visas atbildes sniedz meklētājs “Google’’, tad te būs piemērs, ka dievpratību jums neatrast. BET mākslīgais intelekts ģenerēja brīnumaini sakarīgu atbildi.

“Dievpratība (jeb dievbijība) ir garīgs un morāls stāvoklis, kas izpaužas kā cilvēka centieni dzīvot saskaņā ar Dieva gribu un baušļiem. Tā ietver cieņu un bijību pret Dievu, vēlmi izprast Viņa likumus un mācību, kā arī aktīvu dzīvesveidu, kas atspoguļo šos principus ikdienas dzīvē. 

Dievpratības izpausmes ietver:

Lūgšanu un pielūgsmi: Regulāra saziņa ar Dievu caur lūgšanām, dievkalpojumiem un citiem garīgiem vingrinājumiem.

Bībeles vai svēto rakstu studijas: Centieni izprast un pielietot Dieva vārdus un mācības.

Morāli un ētiski principi: Dzīve saskaņā ar Dieva baušļiem un mācībām, kas izpaužas kā godīgums, līdzjūtība, piedošana, mīlestība un taisnīgums.

Labdarība un kalpošana: Palīdzība citiem, it īpaši tiem, kas ir trūkumā vai ciešanās, sekojot Dieva mīlestības un līdzjūtības piemēram.

Pazemība un paškritika: Apziņa par savām kļūdām un nepilnībām, kā arī centieni pašpilnveidot un tuvināties Dievam.”

Tātad, Dievu, Bībeli, baušļus apgūst pat mākslīgais intelekts. Iedrošināsim cilvēkus, ka šāds informācijas avots un šādas zināšanas – pats Dievs un Bībele –ir vajadzīgs arī viņiem!