Kā iegūt Dieva mieru? Fragmenti no sprediķiem (+ VIDEO)

Kādi ir ieguvumi no miera ar Dievu?

Edgars Mažis. Foto: Jānis Deinats

Edgars Mažis, Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs

Nu beidzot ir miers. Tā saka mamma vai tētis, kad mazulis ir aizmidzis un var veltīt laiku sev. Tā saka cilvēks, kas beidzot ir ticis vaļā no sava ienaidnieka vai mocītāja. Miers, kad ir klusums, kad neviens nerunā. Miers pasaulē, kura šobrīd ir tik maz. Un tā varētu turpināt… Lai cik ļoti cilvēki censtos iegūt mieru, tas nāk smagnēji un grūti.

Miers —  tā nav tikai klusēšana vai atrašanās klusumā. Kad mēs domājam par mieru ar Dievu, grēcīgais cilvēks izjūt bailes Dieva priekšā. Dieva svētuma priekšā. Tās ir neizskaidrojamas bailes, kad mēs apzināmies savu niecību, apzināmies, ka esam rīkojušies nepareizi.

Miers ar Dievu —  tās ir īpašas izjūtas, kad esi mīlēts, kad nav jābaidās, kad vari uzticēties. Kaut gan mēs paši arī, esot mierā ar Dievu, nereti cenšamies darīt visu, lai šo mieru pazaudētu….  Pāvila vēstulē minētais miers nav no sērijas ”nu beidzot Viņš mani liek mierā”. Tas ir aktīvs un dinamisks miers. Miers cauri dzīvei un tās notikumiem. Miers, kas mūs iedrošina un iedvesmo. Miers ar Dievu vairo cilvēka pārliecību, dod drošības izjūtu.

Kādi ir ieguvumi no miera ar Dievu?

1. Ceļš uz žēlastību

Dieva žēlastība nav kaut kas vienreizējs. Tā ir nepelnīta dāvana, kuru varam saņemt katru dienu. Mums ir vajadzīga Kristus žēlastība, lai mēs mācītos būt iejūtīgi un spētu palīdzēt tiem, kas gaida mūsu palīdzību. Dzīvot žēlastībā nozīmē netiesāt un nenosodīt tos, kuri savā atziņā un ticībā Dievu saprot citādi, nekā es. Pāvils saka:

mēs esam mantojuši ceļu uz žēlastību.

Katru dienu atceries, ka Dievs tev ir piedevis, Dievs tevi mīl un dāvā tev visu, lai tu būtu laimīgs. Un tas dod cerību.

2. Cerība uz to, kas būs nākotnē

Cerība Bībelē nav muļķa mierinājums. Cerība ir paļāvības pilns skats nākotnē, ticot un esot pārliecinātam, ka Dievs pabeigs iesākto darbu pie manis un tevis. Cerība, kas nepamet kaunā. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs negroza savus apsolījumus un tur doto vārdu.

Dievs ir klātesošs pat tad, kad mēs Viņu nejūtam.

Un šī klātbūtne dod mums cerību nākotnei. Visi cilvēki ir neziņā par savu nākotni. Bībele iezīmē tikai galamērķi, bet nedod skaidru karti, kā mēs līdz tam nonāksim. Un tas dažreiz ir bailīgi, jo mēs nezinām, kā izturēsim, kā uzvarēsim kārdinājumus. Bet cerība uz Dieva klātbūtni un Viņa palīdzību mums palīdz ciešanās.

3. Izturība ciešanās

Dzīve ar Dievu nenozīmē, ka nav ciešanas. Mēs nemeklējam ciešanas, bet tās pie mums atnāk pašas –  pārdzīvojumi, fiziskas un garīgas sāpes, rūpes par ģimeni un daudzas citas lietas…

Pāvils raksta: “… mēs lepojamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību”

Pāvils zināja, kā ir tad, kad jācieš. Liekas, ikviens ir lūdzis: “Kungs, palīdzi man Tev ticēt arī tad, kad ir izjūta, ka Tu esi kaut kur paslēpies!” Lai ciešanās mēs nevis pazaudējam Dievu, bet atrodam Viņu kā vēl nekad agrāk. Un tā arī ir žēlastība. Mēs visi neciešam vienādi. Nereti mums ir vieglāk domāt par citu cilvēku ciešanām un meklēt cēloņus, kāpēc cilvēks cieš, vai salīdzināt savas ciešanas ar citu cilvēku ciešanām un teikt: “Nu.. manējās jau nekas tāds īpašs nav.” Bet šādas nodarbes ir bezjēdzīgas, jo mūsu izturība ciešanās nerodas no salīdzināšanas vai otra cilvēka vērtēšanas. Pāvils raksta, ka izturība ir rezultāts no miera ar Dievu, un atgādina, kā miers mūsu dzīvē ir ienācis.

4. Lepošanās ar Jēzus Kristu

Jūdaismā tiek uzskatīts, ka cilvēkiem ir grēcīgas tieksmes un ka cilvēks ir spējīgs savas grēcīgās tieksmes kontrolēt un uzvarēt. Savukārt Pāvils runāja par iedzimto grēku, kas ienāk pasaulē Ādama dēļ, un to, kā Kristus mūs no tā atbrīvo. Tikai Kristus žēlastībā man ir ne tikai piedots, bet arī man ir spēks stāvēt grēkam pretī.

Pāvils salīdzina Ādamu ar Kristu: līdzīgā veidā kā Ādama dēļ šajā pasaulē ienāca grēks kā nepaklausība Dieva pavēlei, Kristus paklausība un nāve pie krusta ir dāvana, kas ved dzīvībā. Savā ziņā var teikt, ka Kristus ir grēkāzis, uz kura tiek uzlikti visi grēki. Viņš kļūst par grēku nesēju, lai dotu mums glābšanu. Varbūt kādi teiks: tas ir negodīgi, ka mums jācieš Ādama grēka dēļ. Varbūt taisnība tiem, kas saka: bērns piedzimst kā balta lapa? Bībele ļauj ieraudzīt, ka Ādams kā pirmais cilvēks savā ziņā reprezentē visu cilvēci. Pat viņa vārds nozīmē “cilvēks”. Pirmais cilvēks nepaklausīja Dievam. Un tā rezultātā ikviens cilvēks, kas dzīvo šajā pasaulē, ir pakļauts gan fiziskai, gan garīgai, gan mūžīgai nāvei. Kristus nāk, lai mūs atbrīvotu no grēka jūga. Viņš dāvā mums brīvību. Tik ilgi, kamēr es domāju, ka pats tikšu galā ar savu grēku, es dzīvoju idealizētā ilūzijā. Dieva risinājums grēka problēmai ir grēcīgā cilvēka attaisnošana Jēzus Kristus darba dēļ pie krusta. 

“Bet Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5.nodaļa 8.pants)

Nāc pie Kristus, nožēlo savus grēkus un pieņem Viņa dzīvības dāvanu!

Tev ir vajadzīgs kas augstāks, lai pastāvētu svētā Dieva priekšā un izbēgtu no tiesas uguns, ko apliecina arī tava sirdsapziņa. Tev ir vajadzīgs kas lielāks par visu garīgo cilvēku garīgumu un visu svēto cilvēku svētumu. Nekas mazāks par Dieva Dēla Kristus nāvi tev nelīdzēs.

Tavai sirdij ir nepieciešams mierinājums un pārliecība, ka tu varētu sacīt: “Kristus ir miris arī par mani. Es paļaujos – nevis uz to, ka esmu garīgs, ticīgs un nopietns. Bet es ticībā pieķeros Kristum, kas ir garīgs, svēts un pilnīgs. Savu cerību es lieku uz Viņu, kas izpildījis bauslību un cietis grēka algu – nāvi. Jo tas notika manis dēļ. Viņš gandarīja par visiem maniem grēkiem. Uz to es paļaujos. Ar to man pietiek mūžīgi mūžam.”

Mieru tu neesi mantojis tādēļ, ka gribēji glābties un kļūt taisns pats savā spēkā un vārdā. Ja tas būtu iespējams, tad Kristus būtu velti miris.

Iespējams, tu labi zini mācību par Kristu un domā, ka tev piemīt ticība, jo tu par to nešaubies. Taču pie sevis, savā prātā, tu domā: “Skaidrs, ka Kristus nopelns ir pilnīgs un tur nekā netrūkst. Taču trūkums ir manī. Vaina ir manī.” Līdz ar to tavas acis novēršas no Kristus un pievēršas sev.

Tas tiesa, ka vaina ir tevī. Bet vaina tevī ir tik liela, ka tā nav labojama ar visām tavām pūlēm un centieniem. Tā nav labojama nekā citādi kā tikai, zaudējot visas cerības uz sevi un savu labošanos, un meklējot glābšanu vienīgi pie Kristus. Tu gan esi juties kā liels grēcinieks, taču – ne pilnīgi pazudis grēcinieks. Tu gan tici, ka Kristus glābis lielus grēciniekus, taču – ne tādus kā tevi…

Savukārt citi joprojām dzīvo miesīgā drošībā un vairāk pieķeras citām lietām, nevis Dieva žēlastībai. Tie pieķeras elkiem un iemīļotiem grēkiem, no kuriem nevēlas šķirties. Šādā situācijā ir pat labi, ka viņiem nav miera.

Kas nepieciešams, lai gūtu mieru ar Dievu?

1.Tici žēlastībai

Pirmkārt, lai tev nekas nebūtu svarīgāks par Dieva žēlastību un tu nerimtos, līdz neesi tai noticējis.

2. Zaudē paļāvību uz sevi

Otrkārt, tev jāmācās zaudēt paļāvību uz sevi, saviem pūliņiem, saviem darbiem un progresu. Tev jāsaprot, ka, arī būdams, kāds esi, tu joprojām paliec necienīgs, pazudis grēcinieks, kam viss glābiņš jāmeklē vienīgi Kristū.

3. Saņem Dieva atbildi Bībelē

Treškārt, ir būtiski, ka tu negaidi pārliecību savās sajūtās vai iekšējā sirdsbalsī, bet saņem Dieva atbildi tur, kur Viņš to dod, – Dieva Vārdā un nekur citur.

IESAKĀM

Draudzes ”Prieka vēsts” jauniešu mācītāja Dāvida Gleškes saruna ar psiholoģi un biznesa kouču Līgu Broku (2019)

Rīgas Lutera draudzes mācītāja Kaspara Simanoviča sprediķis (2016)

“Miers, kas iegūts pēc cilvēku prāta un saprašanas, ir īslaicīgs un nestabils, jo atkarīgs no mūsu pašu spējas un varēšanas. Dieva dotais miers ir pāri par mūsu sīkajām interesēm un ambīcijām, jo ir tiešā veidā saistīts ar Dieva mūžīgo, nesatricināmo klātbūtni mūsu dzīvēs.”