“Tas brīdis, kad…” jeb ar uguni azotē. Saruna ar Elīnu Lāci


282
Elīna Lāce ir Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes locekle, mīloša un mīlēta sieva vīram Edgaram un vismīļākā mamma meitai Eleonorai. Šī gada 2. martā notika Elīnas pirmā romāna ,,Tas brīdis, kad…’’ atvēršanas svētki. Romāns rosināja pārdomas arī manī un urdīja uzdot jautājumus autorei.

– Elīna, iesākumam tu varētu iepazīstināt ar saviem talantiem, radošajiem panākumiem un arī pienākumiem, ko pildi draudzē.

Godīgi sakot, man pat ir mazliet kauns atbildēt. Nopietni!

Kopš kristībām 2002. gadā Dievs mani ir vēris un vēris vaļā, atraisot un ļaujot lietot arvien jaunas dāvanas.

Vai cilvēks var nēsāt uguni azotē, ka viņa drēbes neaizdegtos? /Salamana pamācības 6:27/  

Var gadīties, ka ne visi ir tik labprātīgi, tāpēc man atļauts lietot arī dažiem citiem paredzētās dāvanas! Es rakstu dzeju, dziedu, komponēju (trīs iepriekšminētos apvienojot, tapis mūzikls solistiem un koriem, kā arī uzvedums ar oriģināldziesmām Talsu Kristīgās skolas 1.—4. klašu skolēniem), esmu žurnāliste, Talsu luterāņu draudzes žurnāla «Pilsēta Kalnā» redaktore, draudzē esmu rīkojusi daudzas nometnes un citus pasākumus, ziņoju par draudzes notikumiem Facebook lapā, mazliet fotografēju un maketēju, bet pagājušajā gadā izrādījās, ka varu uzrakstīt arī romānu.

-Pastāsti par romāna ieceri un tapšanas gaitu!

Romānu nevaru nosaukt citādāk, kā vien par brīnumu. Vēl 2018. gada sākumā ne prātā nebija nācis, ka varētu uzrakstīt romānu! Bet vienu svētdienu — tas bija 4. marts — uztrūkos no diendusas, jūtot, ka manī cits pie cita virknējas teikumi un prasās tapt pierakstīti. Svētdienās mūsmājās dators netiek ieslēgts, tāpēc nācās ķerties pie tukšas klades un pildspalvas, lai žurnālistes darbā sabeigtajā rokrakstā steigtu rakstīt to, kas pār mani gāzās. Un šis process neapstājās, bet mērķtiecīgi turpinājās nākamos piecus mēnešus.

Kad romāns bija gatavs, daudzi brīnījās: pa kuru laiku?!

Tas patiešām nav atbildams jautājums, jo tiešajā darbā bija milzīga slodze, tomēr atradās kādi mistiskie brīvie brīži, kuros turpināt rakstīt. Tāpēc romānu jau tapšanas procesā nodēvēju par nātru pinumu — to rakstot, jutos kā Elīza no «Meža gulbjiem». Viņu jau veda uz sārtu, lai sadedzinātu, bet Elīzas pirksti turpināja kustēties, vijot nātru kreklus, lai nepazaudētu savus brāļus. Mani pirksti tāpat kustējās, lai nepazaudētu neko no tā, kas šķita piederīgs romānam. Tikai vēlāk attapos, ka nātru motīvs ļoti labi piedien arī romāna tematikai. Nātres taču dzeļ un dedzina, tāpat kā romānā aprakstītā «uguns azotē». Noteikti gribas uzsvērt: romāns nevienu brīdi nav bijis prāta aprēķins. Rakstot neizsvēru, ka jābūt tā vai citādi. Nebiju izdomājusi, ka tam jāsākas vai jābeidzas tā un ne citādi. Vienkārši ļāvu sižetam nākt, un tāpēc pati vēlāk darbu  lasīju, brīnoties, kas sanācis.

— Kā ar romāna varoņiem — vai tie visi ir reālajā dzīvē noskatīti?

— Ar varoņiem ir interesanti — tikai dažus vajadzēja “izgudrot”. Pārējie jau bija manā tuvumā un paceltām galvām iesoļoja romānā, nezaudējot pat dažu sava teksta oriģinālu! Arī tas nebija prāta aprēķins — viņi vienkārši ierakstījās sižetā.

Ne viens vien ir izteicis pārsteigumu par manu drosmi pieļaut, ka galvenajai varonei ir tik daudz kopīga ar mani un manu dzīvi.

Iemesls gan ir ļoti praktisks — ļāvu Sofijai būt līdzīgai man, lai es galīgi neapmaldītos, piemēram, iztēlojoties, ka viņa ir ārste vai kādas citas man tālas profesijas pārstāve.

Tomēr Sofija romānā dzīvoja pati savu dzīvi. Man nav tādas pieredzes, kāda ir viņai, un es daudz no viņas varu mācīties. Galvenokārt gan — kā nedarīt.

Kāda lasītāja atzinās, ka pēc romāna izlasīšanas internetā ir meklējusi grupu «Unprepared», lai redzētu, kāds tad izskatās Kristofers Mailzs! Bet nē — Kristofers un Deivids ir izdomāti tēli. Pat Aleksandrā lasītāji velti cenšas saskatīt manu vīru to dažu kopīgo pazīmju dēļ! Tomēr Aleksandrs ir vien romāna tēls, kurš dienasgrāmatai līdzīgajā Sofijas piedzīvojumu un izjūtu aprakstā paliek kaut kur fonā.

— Romāna galvenā varone Sofija tāpat kā tu dzīvo kristīgā vidē, ir žurnāliste, viņai ir vīrs un meitiņa, viņa lasa Bībeli. Tu esi viņai piedēvējusi pat dažus no saviem talantiem. Tev būtu visas iespējas radīt ideālās kristietes tēlu. Kāpēc ne?

— Ja reiz Sofija ir tik līdzīga man, tad vēl jo vairāk viņa nevar būt ideāla kristiete, jo es taču tāda neesmu! Kā jebkurš kristietis, apzinos savu grēcīgumu Dieva priekšā. Savu vīru gan neesmu krāpusi, tāpēc noteikti nevajadzētu šo romānu uztvert kā manu grēksūdzi vai ko tamlīdzīgu. Jāatzīst, mani sasniegusi ziņa par vienu nekristīgu lasītāju, kura pēc romāna izlasīšanas teikusi, ka esot «pievīlusies ideālismā». Sak’, kā kristiete tā drīkst?! Bet man negribētos ne radīt, ne uzturēt maldīgus priekšstatus par kristiešiem kā tādiem, kuri nekad nekļūdās. Gluži kā Jēzus ir teicis: ne jau veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Palīdzēt var tikai tiem, kuri apzinās savu neveselumu. Domāju, ka arī lasītājiem vieglāk ļauties līdzpārdzīvojumam, ja galvenajiem varoņiem piemīt vājības, ja viņiem ir ilgas, ja viņi spēj klupt un atkal celties.

— Sofija ir reāla sieviete, kurai piemīt sievišķīgs trauslums, tomēr Kristoferam viņa šķiet ļoti stipra. Tev savā varonē izdevies apvienot pusaudzes nebēdnību ar garīgi nobriedušas kristietes nopietnību. Kā tas ir dzīvē, vai kristietība palīdz sievietēm attiecību veidošanā?

— No savas un savu draudzeņu pieredzes redzu, ka ļoti palīdz. Man ir tā laime regulāri tikties ar dažām brīnišķīgām sievietēm mazajā grupiņā, un kopā mēs daudzreiz esam pārliecinājušās, cik liels ir lūgšanu un aizlūgšanu spēks! Tāpat nozīmīga ir iespēja mazajā grupiņā izrunāt visas problēmas un ieraudzīt, ka citi pāri cīnās ar līdzīgām grūtībām, tātad tās ir normāla attiecību sastāvdaļa, nevis iemesls lūkot pēc cita partnera.

Ticība ir kā enkurs, kas ļauj palikt esošajās attiecībās.

Ar meitu Eleonoru.

Ja es ticu, ka Dievam viss ir iespējams, tad man jātic, ka Viņam viss ir iespējams arī manā laulībā! Tur, kur cilvēki ir ļāvuši attiecību stādam panīkt un attiecību augsnei izkalst, tur Dievs var nākt ar «mēslojumu» un «lejkannu», padarot visu atkal dzīvu. Tā ir mana pārliecība. Tāpat arī — ja mēs ar vīru ik vakaru kopā lūdzam un pastāvīgi iekļaujam savās lūgšanās arī mūsu attiecības, rezultātam nevajadzētu izpalikt. Mūsu lūgšanu augļus redzu arī savā meitā, kuras skaisto ticību un radošo dvēseli nebeidzu apbrīnot.

— Runājot par brāļiem Mailziem, jāatzīst, ka tu, Elīna, esi radījusi mūsu sapņu tēlus, iespējams, katra sieviete ilgojas pēc tieši tādiem brāļiem un draugiem. Sofija  viņus satiek Anglijā un viņu vecāki ir kristieši. Kļūst saprotams, no kurienes jaunajiem vīriešiem smalkjūtība, līdzcietība, nevainojamās manieres. Kristīgs lasītājs redz, cik nepārvērtējama loma Sofijai ir brāļu dzīvēs, viņu ceļa izvēlē. Vai mēs ikdienā pamanām to, ka dzīvē nav nejaušību, ja vien esam izraudzījušies īsto Ceļu? Kāda loma kristīgajai draudzei ir tavā un tavu draugu dzīvēs?

— Vispirms par Kristoferu un Deividu — man arī viņi patīk! Starp citu, īpaši man patīk Deivids! Rakstot romānu, domāju par to, ka pašai ļoti pietrūkst tāda mežonīga un sirsnīga drauga — brāļa, lai gan kaut kas uz to pusi, par laimi, arī manā dzīvē jau daudzus gadus ir. Par Kristoferu jāsaka — var jau būt, ka sievietes ilgojas pēc kā tāda, bet rakstot paturēju prātā, ka nekad nevar zināt, vai reālajā dzīvē viss, ko sniedz Kristofers, sajūsminātu tikpat lielā mērā. Reizēm mēs, sievietes, pašas īsti nezinām, ko gribam.

Bet draugiem vai pat šķietami nejauši sastaptiem cilvēkiem manā dzīvē bijusi nozīmīga loma. Arī draudzē mani ieveduši tādi cilvēki, un man grūti iztēloties, kāda būtu mana dzīve, ja 2002. gadā nebūtu šī kristību un iesvētību notikuma. Tas bija augsts punkts, pēc kura zemu kritu, bet, kā

mans mācītājs Māris Ludviks vienmēr atgādina, zemāk par Dieva rokām Dieva bērns nevar nokrist, tāpēc tālāk ir sekojis ceļš augšup.

Brīnišķīgs ceļš! Saredzu, ka tieši mācītājs ir bijis viens no ļoti svarīgajiem cilvēkiem manā kristietes dzīvē, jo viņš man vienmēr ir ļoti uzticējies un mudinājis darīt vairāk un vēl vairāk. Tomēr romāns, šķiet, bija pārsteigums pat viņam!

— Juris Rubenis savā grāmatā ,,Viņa un viņš” raksta: ,,Attiecību kvalitāte ir būtiski atkarīga no tā, vai tajās esmu nedalīti iesaistījies. Attiecībās mēdz parādīties apātija un apnikums, ja neatklājam to plašo daudzveidību, dziļumu. Ja to spējam, tad ar vienu cilvēku, ar vienām attiecībām ir pietiekami. Pietrūkstot dziļumam, nepietiek arī ar simt attiecībām”. Romānā Sofijas un viņas vīra Aleksandra attiecībās apātija ir acīm redzama. Kurš pie tā vainojams?

— Man liekas, ka vainojami jau parasti ir abi. Katrs savā veidā. Romānā gan pārāk neiedziļinos šajā tematā. Tur ir tikai fakts, ka labi nav, un situācija, ka ne viens, ne otrs pārī necenšas kaut ko darīt lietas labā. Ir vajadzīgs kāds no malas, kurš saka: cīnies! Bet tajā brīdī jau cīņa diezgan lielā mērā izrādās zaudēta…

Romāns lasītājos ir raisījis daudz diskusiju, un viens no tematiem ir — vai Sofijas un viņas vīra attiecības vēl ir glābjamas. Uzskati dalās. Man gribas ticēt, ka ir.

— Ko tavs vīrs saka par romānu?

— Vīrs bija pirmais, kuram iedevu romānu izlasīt. „Manai sievai ir romāns!” viņš paziņoja, saprotot, ka īsti vietā ir šī visnotaļ izteiksmīgā vārdu spēle.

Edgars varēja arī „noraut stopkrānu”, pasakot, ka nevēlas, lai to lasa vēl kāds un meklē zemtekstus mūsu laulībā,

bet tā vietā viņš vērtēja, ka romāns ir ļoti labs un pilnīgi noteikti rādāms citiem. Tas ļāva citām acīm ieraudzīt, cik stiprs vīrietis ir man blakus un cik daudz viņš gatavs darīt manā un mana trakā radošuma labā.

Elīna Lāce: “Mēs ar vīru ik vakaru kopā lūdzam un pastāvīgi iekļaujam savās lūgšanās arī mūsu attiecības. Mūsu lūgšanu augļus redzu arī savā meitā, kuras skaisto ticību un radošo dvēseli nebeidzu apbrīnot.”

— Romāns ,,Tas brīdis, kad…” ar savu pieticību gultas ainās patīkami atšķiras no tiem, kurus kristietēm nepiedien pat atšķirt. Ko tu, Elīna, gribi pateikt par savu varoņu atturību?

— Jau minēju, ka mans romāns nav bijis prāta aprēķins. Esmu visai droša, ka — diemžēl vai par laimi — nespētu mākslīgi kaut ko uzrakstīt tikai tāpēc, ka pēc tā šobrīd ir pieprasījums. Kā Bībelē teikts? “No sirds pārpilnības mute runā.” Iespējams, ka mana sirds, rakstot romānu, ir bijusi pilna ar vēlmi sevi un citus pasargāt no krišanas kārdinājumos. Pat ja manā tuvumā nav neviena Kristofera Mailza, tas nenozīmē, ka ar mani nemūžam nekas tāds nevar atgadīties, un to vienmēr ir vērts paturēt prātā.

Un vēl — man līdz šim ir veiksmīgi izdevies izvairīties no tādiem romāniem, kurus, kā tu saki, „kristietēm nepiedien pat atšķirt”. Toties es zinu, kādi romāni man patīk, un tajos, piemēram, Ēriha Marijas Remarka romānos, par sieviešu un vīriešu attiecībām runāts caur smalkām niansēm, kas to īsto sajūtu lasītājam liek iztēlē radīt pašam. Spriežot pēc lasītāju atsauksmēm, arī man kaut kas no tā ir izdevies.

— Tavas grāmatas atvēršanas svētki bija skaistākie un apmeklētākie no pēdējo gadu laikā piedzīvotajiem. Kā tev izdevās to padarīt mums visiem tik neaizmirstamu?

— Par grāmatas atvēršanas svētkiem aizvien gribas jūsmīgi nopūsties arī man pašai. Domāju, ka īpašu to galvenokārt darīja brīnišķīgā publika! Bija vērts uzrakstīt romānu kaut vai tāpēc, lai uzzinātu, ka manis dēļ šie cilvēki no tik dažādām vietām ir gatavi sanākt kopā vienā laikā un telpā. Par šiem svētkiem daudz tika lūgts, un virtuozā ģitārista Kaspara Zemīša klātbūtne noteikti bija viena no atbildētajām lūgšanām. Nolēmu neizmantot Kasparu kā ēsmu, lai atvilinātu uz pasākumu apmeklētājus, bet gan paturēt viņu noslēpumā un uzdāvināt viņa muzikālo sniegumu tiem, kuriem šķitis svarīgi būt kopā ar mani šajā notikumā. Kad atceros publikas pārsteigtās un priekpilnās sejas, saprotu, ka šis bija ļoti labs lēmums.

Tāpat labs lēmums šķiet arī uzdrīkstēšanās savu pirmo romānu neslēpt zem pūra, bet dalīties tajā ar citiem. Daudzi ar pārliecību teikuši, ka šim romānam noteikti sekos vēl citi, un, protams, arī man ir tāda sajūta. Tomēr tikai Dievs zina, vai tiešām uzrakstīšu vēl kādu romānu! Ja neuzrakstīšu, tad kādam pulciņam būs bijusi iespēja izlasīt vismaz šo vienīgo. Ja uzrakstīšu, varēšu turpināt šo ceļu kopā ar saviem lasītājiem un, cerams, arī kopā augt.


No lasītāju atsauksmēm:

* „Kā ar ecēšām pāri dvēselei… Tik saldi, reibinoši, bīstami, sūrstoši, stindzinoši, nopietni, sāpoši…”

* „Tas ir sēdi-un-lasi-visu-nakti romāns. Patiesi skaists, smeldzīgs mīlas stāsts.”

* „Uzliku vārīties olas brokastīm un iesāku lasīt tavu romānu… Atjēdzos, kad izdzirdēju neparastu troksni no virtuves — olas lēkāja pa tukšo katliņu. Tas ir kompliments — nevarēju atrauties no lasīšanas.”

* „Humors ir ideāls — ik pa laikam balsī iesmējos! Būtu to darījis skaļāk, bet bija jau nakts.”

* „Tas brīdis, kad tu izlasi grāmatu un tevi pārņem spēcīga pēcgarša. Tu jūties tāpat, kā tas cilvēks pirms lasīšanas, tikai uz pusi bagātāks.”

* „Tavs romāns raisa pārdomas un secinājumus. Esmu gandrīz pārliecināta, ka 95% laulībā esošu cilvēku ir bijuši šādu izvēļu, vērtējumu un vērtību pārvērtēšanas priekšā.”

* „Grāmata ir vienkārši brīnišķīga, ļoti saistoša ar dzīvu izteiksmi, asprātīgiem dialogiem un viennozīmīgi arī ļoti pamācoša, pat teiktu — audzinoša. Vērtīgi to būtu izlasīt ikvienai jaunai ģimenei.”

* „Tava grāmata ir pārsteidzoša, jo nekad vēl nebija tā gadījies, ka varu  lasīt — septiņas stundas gandrīz bez pārtraukuma. Tik interesanta tā ir!”

* „Izlasīju. Pirmajā reizē ātri. Tagad lasu lēni un baudu vēlreiz. Man ātri lasās tikai grāmatas, kurās ir satiekami cilvēki (tātad raksturi, kuriem es varu noticēt), pārdzīvojami notikumi (tātad emocionāls un man svarīgu vērtību piesātināts saturs) un bagāta valoda. Tavā grāmatā tas viss ir.”

* „Bez negausības nevar. Romāns ierauj sevī. Sen tā nebiju aizrāvusies! Un, jā, uguni azotē nevar nēsāt, nesadedzinot drēbes.”

Ilze Pumpure (Elīnas draudzene):

“Biju tajā Elīnas draugu skaitā, kam viņa deva izlasīt grāmatu no pirmā metiena, lai mēs dotu vērtējumu, vai var to rādīt arī citiem. Elīnas romāns šo testu godam izturēja, jo visi draugi atzina – grāmata ir lieliska. Pirmo reizi lasīju kristīgu romānu par kristīgo vērtību pamatu, uz kā vajadzētu būvēt savu ģimeni, laulību, attiecības. Mūsu laikā tā ir īpaša vērtība – apprecēties un palikt kopā uz mūžu. Arī strīdoties ņemt vērā  – pēc strīda būs jāsalabst un jāturpina palikt kopā.
Grāmatā kopā savijušies izdomātie ar reālajiem notikumiem. Brīžos, kad lasīju par kādu kopīgi piedzīvotu mirkli, spiedzu un lasīju skaļi savai ģimenei. Šo mirkļu turpinājums bija Elīnas un Dieva radošais kopražojums. Novēlu, lai daudz šādu kopdarbu vēl priekšā!”

Raimonds Mežiņš (mācītājs):

“Grāmata “Tas brīdis, kad …” mani uzrunāja. Jāatzīstas, ka šad un tad lasu romānus. Elīnas romāns palīdz saprast sieviešu pasauli, tas runā par kristīgām vērtībām un tajā pašā laikā nav moralizējošs. Tas ir ideālistisks skatījums uz attiecībām, nedaudz naivs, tomēr tik daudz, ciktāl tas attiecas uz ticību neiespējamajam. Romānā ir apbrīnojami dzīvi dialogi ar samērā negaidītiem sižeta pagriezieniem, kas liek dzīvot līdzi un dažu brīdi smieties balsī. Pirmais attiecību romāns ar kristīgām vērtībām no latviešu autora. Bravo!”