Ko nozīmē būt Dieva bērnam?

Dažreiz maniem vecākajiem dēliem ticis jautāts, kā tas bija augt mācītāja ģimenē? Iespējams, ka cilvēkiem bija radies priekšstats, ka mācītāja ģimene ir citādāka kā pārējās ģimenes. Kad mēs lūkojamies uz ģimenēm no malas, tad var rasties sajūta, ka vienā vai citā ģimenē augt ir labāk, ja ir lielāks materiālais nodrošinājums, ja ģimene draudzīgi kopā pavada ikgadējo atvaļinājumu, ja var nodarboties ar sportu, un ieraugām vēl kādas citas lietas tad, ja mūsu bāzes ģimenē tā nav… Bet kā ir būt Dieva bērnam un dzīvot Dieva ģimenē? Pārsteidzoši, ka Pāvils nesauc visus cilvēkus par Dieva bērniem, bet tikai tos, kas tic Jēzum Kristum. Mēs visi esam Dieva līdzībā radīti, bet ne visi ir Dieva bērni.

Dzīve bez nosodījuma

Kā tas ir – būt Dieva bērnam? Ko tas sevī ietver? Pirmkārt, “tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Romiešiem 8:1) Citiem vārdiem, ja tu esi Dieva bērns, tad tas ir galīgi un negrozāmi. Ja Tu tici Jēzum Kristum, ja esi piedzīvojis Viņa glābjošo spēku, tad esi Dieva bērns. Kāpēc mums nav pazudināšanas? Tāpēc, ka Jēzus Kristus visu ir izdarījis mūsu labā. Pilnīgi visu.

Sātans mūs vēlas atvilkt atpakaļ, lai mēs aizmirstu, kas mēs esam. Jēzus padarītais darbs pie krusta Golgātā paver mums iespēju dzīvot dzīvi bez nosodījuma un pazudināšanas no Dieva puses. Nereti mums ir izjūta, ka tad, ja grēkojam, tad Dievs mūs nosoda, un nosodījums būs prom, ja lūgsim piedošanu.  Bet ir starpība, vai mēs dzīvojam zem bauslības, kad katrs grēks ir likuma pārkāpums, par kuru jāsaņem sods un jāpienes upuris, vai arī, ja dzīvojam kā bērni, kuru nepaklausība Viņam nav kā likuma pārkāpējam, bet gan kā bērna rīcība, kas sāpina savus vecākus. Jēzus neatsakās no mums, ja esam izdarījuši grēku. Mums ir jālūdz piedošana līdzīgi kā bērns lūdz piedošanu vecākiem, jo apzinās, ka ir sāpinājis tuvu cilvēku un negrib to vēlreiz darīt.

Svētā Gara vadība

Ko nozīmē būt Svētā Gara vadītam? Tā nav atsacīšanās no sava prāta, bet gan sava prāta transformācija, kad Svētais Gars maina mūsu izpratni par dzīvi, par vērtībām, par attiecībām. Pāvils runā par miesīga un garīga cilvēka kontrastu.

Miesas saprašana – nāve, Gara saprašana – dzīvība un miers. Miesīgums, kad es daru pāri sev un citiem, kad nespēju tikt galā ar savām iedomām, kad man vajag, kad man gribas, kad man citi vajadzīgi, lai es pats tiktu celts.

Svētā Gara klātbūtne mūs pārliecina, dod drošību un mieru.

Brīžos, kad esam pakrituši grēkojot un sākam šaubīties, vai esam Dieva bērni vai ne, Svētais Gars mums ne tikai liek apzināties, ka esam grēkojuši, bet ir mūsu lielais Palīgs, kad mums jālūdz, kad esam grūtībās, kad īsti nemākam lūgt Dievu… Svētais Gars iedrošina, ka mēs drīkstam paļauties uz Dievu, un Viņš tiešām nāk mums palīgā.

Svētā Gara klātbūtne dod dzīvību, ļauj izturēt vislielākās grūtības, jo mēs esam adoptēti Dieva ģimenē.

Adoptēts Dieva ģimenē

Kad mācījos skolā, tad man mācīja, ka cilvēki izgudrojuši Dievu, jo baidījušies no zibens, no citām dabas parādībām, bet tagad, kad cilvēks visu izskaidrojis, Dievs neesot vajadzīgs. Pāvils runā par kādām citām bailēm — grēcinieka bailēm no svētā Dieva. Tām nav nekāda sakara ar zibeni vai vētru. Pirms mēs iepazīstam Dievu, mums jāapzinās savs grēcīgums. Verga filozofija tik ātri nemirst. Un tomēr, ir milzīga atšķirība starp vergu un bērnu.

Vergs	Dēls
Paklausa pavēles dēļ Strādā, jo jūtas apdraudēts, ka var tikt sodīts	Paklausa, tāpēc, ka mīl savu Tēti Disciplīna kā mīloša instrukcija
Nedrošība: ja izdarīšu kaut ko nepareizu, kungs mani sodīs	Drošība: Ja izdarīšu kaut ko nepareizu, tēvs man piedos
Koncentrēšanās uz ārēju uzvedību un paklausību likumiem	Koncentrēšanās uz attiecībām un attieksmi
Jāstrādā, bet neviens atzinību nedod	Tiek godāts un aicināts strādāt

Tu vairs neesi vergs, tev nav jākalpo Dievam ar verdzisku attieksmi.

Tu esi bērns, kurš mīl savu Tēti un kuru Tētis arī mīl.

Ļoti emocionāls ir šis aramiešu teiciens: Aba Tēvs! Mīļais tētuk! Kaut ko tādu bija grūti iztēloties Vecajā Derībā, kurā attiecības ar Dievu vairāk bija pakļaušanās attiecības. Pāvils saka: tu vari piedzīvot, ka Svētajā Garā vari saukt vareno un mūžīgo Dievu par savu tētuku, par mīļo tēti. Tu vari ierāpties Viņam klēpī, Tu vari tikt samīļots no Viņa. Tāda ir adopcija Dieva ģimenē. Romas impērijā adoptētājs pieņēma adoptējamo kā savu bērnu, viņam tika dota jauna identitāte, jauns vārds, visas privilēģijas, kas bija adoptējamam. Adoptētājs dzēsa visus cilvēka iepriekšējos parādus. Jauna dzīve. Jauna ģimene. Un tā ir fantastiska izjūta būt Dieva mīlētam, būt Viņa bērnam. Ļoti emocionāli saukt uz Dievu – mīļais Tētuk. Tā parasti mazi bērni sauc savu tēvu. Tā ir tuvība ar Dievu. Cik tuvu Dievam kā Viņa bērns es jūtos?

Drošs skats nākotnē – paļāvība uz Dievu ciešanās un grūtībās

Atrašanās Dieva ģimenē nenozīmē no ciešanām brīvu dzīvi. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir grēks un grēka sekas, kas skar visu radību. Radība cieš kopā ar mums, cilvēkiem. Un dažreiz jautājums par manu sunīti vai kaķīti, vai viņi būs debesīs, ir diezgan loģisks, domājot par to, ka radība gaida to brīdi, kad tā vairs nebūs saistīta ar šo grēcīgo pasauli. Ciešanas, kuras mums jāpiedzīvo, ir grēka dēļ. Un savā ziņā arī mēs, Dieva bērni, kas esam Viņa ģimenē, bet joprojām dzīvojam miesā, dzīvojam šajā pasaulē. Mums ir dažāda izpratne par ciešanām. Ir tie, kas saka – ja tev jācieš, Dievs tevi nemīl. Un tad ir tie, kas saka: es gribu ciest, jo tad es jūtos pārāks par citiem, kuriem nav jācieš. Pāvils iedrošina: Dieva bērnam nav jāuztraucas un nav jākrīt izmisumā tad, kad ir ciešanas.

Svarīgi apzināties, ka, esot Dieva ģimenes loceklim, ir arī jāiet caur ciešanu ielejām, līdzīgi kā Kristus tām gāja cauri šeit zemes dzīvē. Būt Dieva bērnam ir liela priekštiesība, jo Dievs vēlas ar mums veidot attiecības. Viņš ir paredzējis būt tuvās attiecībās ar cilvēku. Jautājums par to, kāpēc Dievs kādus ir izredzējis un kādus nav, ir Dieva ziņā. Ja ticam, ka Dievs zina visu, tad Viņš zina arī par mūsu nākotni. Dievs zina, vai mēs gribēsim veidot attiecības ar Viņu vai ne. Dievs nāk pie katra cilvēka, Viņš aicina katru cilvēku veidot attiecības ar Viņu, bet ir cilvēki, kuri no šī aicinājuma atsakās.

Ja Tu mīli Dievu, tad esi arī Viņa izredzēts un aicināts. Ja Tu seko Jēzum, tad nešaubies, ka esi Dieva bērns.

Kristiešiem ir vismaz divas pozīcijas, domājot par izredzētību. Vieni domā: ja esi izredzēts, tad Kristus doto glābšanu nevar pazaudēt. Otri saka: ir iespējams savas dzīves pēdējā dienā tā sagrēkoties, ka pazaudē pestīšanu. Manuprāt, patiesība ir kaut kur pa vidu. Izredzētība nenozīmē ieejas biļeti Debesīs un tad es dzīvoju kā pagadās. Pestīšanas drošība nenozīmē vieglprātību pret grēku. Bet, ja cilvēks ar patiesu un pazemīgu sirdi seko Kristum, ja Viņš ir Dieva bērns, tad Viņš nevar nonākt mūžīgā pazušanā.

Nekas mūs nespēj šķirt no Kristus. Vai ir kāda lieta, kas mūs šķir no Kristus? Nav tādas autoritātes, kas mūs šķirtu no Dieva. Parasti mēs domājam, ka esam pārāk nepilnīgi, tāpēc Dievs vienkārši mūs atgrūstu. Nekā tamlīdzīga! Tiem, kas ir Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas.

Vai Tu esi Dieva bērns? Vai Kristus ir piedevis Tavus grēkus un Tev ir personīgas attiecības ar Viņu? Ja tas tā nav, tad no verga, kas baidās no Dieva, Tu vari kļūt par Dieva bērnu, adoptētu Viņa ģimenē, Svētā Gara mācītu iet kopā ar Viņu.

Ja Tu esi Dieva bērns, bet šaubies, vai Viņš Tevi mīl, tad lai šie vārdi ir liels iedrošinājums nākt pie mīļā debesu Tēva un saukt:

“mīļai Tētuk, es esmu Tavs bērns!”

* Svētruna publicēta saīsinātā versijā; teikta pirms dažiem gadiem Āgenskalna baptistu draudzē. Šī gada Tēvu dienas svētrunu skaties LTV ierakstā šeit.