Kur un kā par Dievu vēsta dārzi?

“Katrs cilvēks sapņo par dārzu.” Šādu apgalvojumu izlasīju kādā no krāšņi ilustrētajām grāmatām, kas adresētas dārza entuziastiem. Frāze lika aizdomāties, kāpēc gan tā? Vai tiešām, tāpat kā ilgas pēc Dieva, arī sapnis par dārzu mīt katra cilvēka sirdī? Atcerējos vairākas no Bībelē aprakstītajām dārzu ainām – sākot no Ēdenes līdz pat Jēzus augšāmcelšanās notikumam, kad viņš neatpazīts tiek noturēts par dārznieku.

Jaunava ar grāmatu slēgtajā dārzā – 15.gs. manuskripta ilustrācija.

Ēdenes aprakstā mani vienmēr iepriecinājis, ka Dievs ne tikai iedēsta dārzu, lai cilvēks tajā dzīvotu, bet arī pats dienas vēsumā dārzā pastaigājas un ar cilvēku sarunājas (1.Mozus 3:8). Bībele atklāj, ka dārzs ir visbrīnišķīgākā vieta uz Zemes tad, kad sirds kā Sālamana Augstajā dziesmā ir mīlestības, prieka un gaviļu pilna, un ka dārzs var būt patvērums, kad nomāc dziļas skumjas. Jēzus savas dvēseles grūtajā stundā, nošķirdamies no visiem, ar Dievu lūgšanā sarunājās tieši dārzā. Tā, pārdomājot Rakstu vietas, iesākās mans nelielais pētījums par dārziem kristīgajā kultūrā, kuru veicot secināju, ka pagātnē radusies ideja par dārzu kā informācijas avotu un evaņģēlija vēstnesi atkal ir kļuvusi aktuāla. Par sevi tā atgādina arī Latvijas ainavā – Rīgas Doma dārzā, Krimuldas baznīcas labirintā, Kalna svētību kopienas iekoptajā dārzā Bruknā, Katlakalna baznīcas parkā un Aglonas Kristus Karaļa kalnā.

Iesakām šovasar apmeklēt:

• Rīgas doma dārzu kādā no šīs vasaras kinovakariem vai koncertiem;
• Krimuldas baznīcas labirintu,  lai gūtu jaunas sajūtas un garīgu pieredzi;
• Kalna svētību kopienas dārzu Bruknā un pabūt renesanses atmosfērā;
• Katlakalna baznīcas parku, kuram ir savs brīnišķīgs mīlestības un glābšanas stāsts;
• Aglonas Kristus Karaļa kalnu, kas savdabīgi sasaucas ar globālu mūsu laika  fenomenu – Bībeles dārziem – citur pasaulē.

Dārzs kā paradīze

Kristīgais priekšstats par ideālo dārzu vēsturiski izveidojās saistībā ar Bībeles stāstu par paradīzi Ēdenē kā Dieva radītu vietu, kas piepildīta ar visu, kas nepieciešams cilvēka svētlaimei. Paradīzes dārzs kā ideāls visspilgtāk iemiesots viduslaiku mākslā un klosteru iekšpagalmu stādījumos. Tolaik visam bija daudznozīmīgi simboliska vai alegoriska nozīme un dārzs līdzīgi kā daudzas grāmatas sniedza labumu un pamācību. Lūgšanām, apcerīgām pārdomām paredzētie klosteru mūros noslēgtie dārzi (hortus conclusus) simbolizēja ne vien paradīzi – mūžīgu pavasari, laimi, pārpilnību, apmierinājumu un cilvēces bezgrēcīgo stāvokli, bet arī vēstīja par ceļu, kas ejams, lai mūžīgo svētlaimi dzīves noslēgumā iemantotu. Mūki uzskatīja, ka darbs dārzā – paradīzes līdzības radīšana un skatīšana – šķīsta viņu dvēseles.

Slēgtie dārzi

Kvadrātiskos klosteru dārzus krusta veidā pārdalīja celiņi, to krustpunktā atradās aka vai strūklaka – mūžīgās dzīvības simboli  -, vai rožu krūms –  Dievmātes simbols.  Fiksētais centrs ar celiņiem bija saistīts ar skaitļa četri nozīmi – ideju par telpas vienotību nesaraujamā veselumā, četriem gadalaikiem, dabas pamatelementiem, evaņģēlijiem. Attēlā fragments no Rabatas Dominikāņu ordeņa klostera slēgtā dārza.

Labirinti

Nelielajos  pagalmos izveidotie labirinti deva vairāk vietas pastaigām, kā arī   simbolizēja Kristus krusta ceļu, norādīja uz septiņiem nāves grēkiem un septiņiem tikumiem, kas ceļā uz paradīzi cilvēku dzīves laikā sagaida. Vispirms labirinti bija zīmējumos uz baznīcu sienām, pēc tam tos izlika mozaīkās uz dievnamu grīdām, un visbeidzot – izveidoja dārzos. Attēlā Šartras Dievmātes katedrāles dārza labirints. 

Savukārt Krimuldas baznīcas labirints ir izveidots pēc Šartras katedrāles grīdā izbūvētā labirinta parauga. Tas simbolizē ceļu cauri laikam un pieredzei, tā pagriezieni atspoguļo virzienu maiņu, pārejas periodus, nedrošību, atklājumus un sasniegumus dzīves ceļā. Attēlā Krimuldas labirints, foto –  Arnis Osis, avots: latvija.lv.blogspot.com.

Viduslaikos katram dārza ziedam bija īpaša nozīme, piemēram, baltā lilija apzīmēja Jaunavas Marijas šķīstību, baltā roze – Mariju Debesu karalieni, sarkanā roze – Kristus izlietās asinis. Par viduslaiku dārzos sastopamo augu, īpaši ziedu, krāšņumu joprojām var pārliecināties, lūkojoties gleznojumos, pētot ikonas, senos manuskriptus, izšuvumus un gobelēnus.

Attēlā nezināma Reinas mākslinieka glezna Mazais paradīzes dārzs
(darināts aptuveni 1410/1420. gadā). Avots: zeno.org

Priekšstats par dārzu kā paradīzi saglabājās ilgstoši. Ne tikai viduslaikos, bet arī vēlākos vēstures periodos baznīcu tuvumā iestādītie vīnogulāji vai ābeles simboliski norādīja uz Laba un ļauna atzīšanas koku. Savukārt baznīcas ēkas iekšienē esošais krusts pārstāvēja Dzīvības koka ideju. Viduslaiku slēgtā dārza tēls arī mūsdienās spēj ieinteresēt, iedvesmot, un tāpēc tiek radītas gan tā autentiskas versijas pie senajām sakrālajām un sekulārajām celtnēm, gan dārza jaunas interpretācijas, veidojot laikmetīgas dzīves un meditācijas vietas individuālam un publiskam lietojumam.

 Rīgas Doma dārzs

Atbilstoši senajai slēgtā dārza tradīcijai Doma iekšpagalmā mūsdienās saglabāti krustveida celiņi ar akcentētu krustpunkta vietu. Dārzs pēdējā laikā tiek izmantots brīvdabas mākslas galerijas vajadzībām. Izstāžu cikla “Māksla domā” idejas iniciatori vēsta, ka dārzā organizēto aktivitāšu “mērķis ir saliedēt Rīgas Doma baznīcu ar moderno sabiedrību, ļaujot ieraudzīt baznīcu pavisam jaunā, netradicionālā gaismā [..]”, vasaras sezonā notiek arī brīvdabas kinoseansi, kā arī skaņdarbu un deju koncerti. Attēlā Rīgas Doma dārzs. Avots: Latvijas Kultūras portāls rits.lv.

Renesanses dārzs

Viduslaiku klosterdārzu ģeometriskais princips pārmantots arī renesanses dārzu izkārtojumā. Taču ārpus viduslaiku mūriem dārza vēstījums ir mainījies: tā aicinājums ir ne vairs apcerēt reiz zudušo Ēdeni un domas vērst uz to, kā iemantojama svētlaimes vieta pēc nāves, bet gan – priecāties un pateicībā baudīt to paradīzi, kuru Dievs cilvēkam ir devis uz Zemes. Arī Latvijā ir iespēja pabūt renesanses dārza atmosfērā, apmeklējot Kalna kopienas iekopto Bruknas muižas dārzu.

Mīlestības un glābšanas vēstījums Katlakalnā

“Paradīzes dārzs” – tā, daloties atmiņās par mācītāju, LU teoloģijas profesoru un Latvijas baznīcas vēsturnieku Robertu Feldmani (1910-2002), mācītājs Viesturs Pirro nodēvējis pēc profesora iniciatīvas un ar viņa aktīvu līdzdalību veidoto parku ap Katlakalna baznīcu.

Ar parka izveidi saistīts dramatisma pilns stāsts. Padomju gados mācītājs Feldmanis aicinājis draudzi: “Stādiet liepu pudurus, stādiet apkārt rozes – visu, ko dabūniet, visu stādiet”, jo bijis satraukts par baznīcas turpmāko likteni – ateistiskās varas funkcionāru prātos bija sākušas rosīties idejas par ēkas izmantošanu citiem mērķiem. Mācītājs cerēja, ka, kokos ieaudzēta, iespaidīgā baznīcas ēka būs mazāk pamanāma un ne tik izaicinoša pastāvošajai iekārtai. Viņam bija radusies vēl viena doma – par labu turpmākai baznīcas pastāvēšanai izmantot to, ka dabas retumi arī padomju gados tika uzskatīti par vērtību. Tāpēc Roberts Feldmanis gādājis, lai stādījumi tiktu papildināti ar mūsu reģionam eksotiskiem augiem. Tā pamazām ap baznīcas ēku izveidojās unikāls dendroloģiskais parks, stādījumi arvien vairāk iekļāva un aizsedza baznīcas ēku no nevēlamajiem skatieniem, un arī idejas par ēkas atsavināšanu pierima.

Dendroloģiskais parks

Teritorijā ap Katlakalna baznīcu Roberta Feldmaņa vadībā tika iedēstīts melnais plūškoks, valriekstu koks, parūkkoks, šķeltlapu liepa, Amerikas purva ciprese, ginka koki un vēl daudzi citi īpaši augi. Stādus daudzu gadu garumā  lielākoties izraudzījās Igaunijas un Latvijas kokaudzētavās, bet īpašo augu atrašana notika sadarbībā ar Salaspils Botānisko dārzu. Lai iezīmētu parka robežas, saveda lielus laukakmeņus, un augu pasargāšanai no vandāļiem, kas ne vienreiz vien dārzā paveica posta darbus, apkārt eksotiskajiem kokiem sastādīja  ērkšķainos rožu krūmus. Attēlā Katlakalna baznīca.

Baznīcas apslēpšanas procesā laikabiedriem atklājās, ka mācītājam Feldmanim dārzs ir kaut kas daudz, daudz vairāk par pragmatisku apsvērumu un rīcību rezultātu. Katlakalna baznīcas dārzs bija Roberta Feldmaņa sirds degsme un viņa īpašā mīlestība uz Dieva radības skaistumu un daudzveidību. Rozes Robertam Feldmanim šķitušas viscēlākās no ziediem, bet arī pavisam vienkāršos augos viņš pratis saskatīt skaisto. Katru no stādītajiem kokiem mācītājs esot uzrunājis un apmīļojis. Viesturs Pirro, atceroties Katlakalna baznīcā pavadīto laiku, atzīst, ka svētdienas vakaros pastaigāties pa parku bijis baudījums. “Būt dārzniekam nozīmē darīt Dieva darbu”, tā esot uzskatījis Roberts Feldmanis.

Bībeles dārzi

Pēdējos 30 gados ASV, Eiropā un citviet pasaulē populāri kļuvuši Bībeles dārzi. Šo dārzu galvenā un kopīgā pazīme ir Bībelē minēto augu klātbūtne ar pievienotu Rakstu citātu, kurā augs minēts.

Izteiksmīgi tēli

Bībeles dārzi bieži papildināti ar dažādiem artefaktiem – simbolisku reljefu, takām un skulptūrām, kas palīdz izprast Bībelē ietvertos vēstījumus. Daudzos dārzos klātesošs Radīšanas mīts, stāsti par maldīšanos tuksnesī, Apsolīto zemi un Paradīzi laiku noslēgumā. Attēlā Mozus skulptūra Salēmas Bībeles dārzā Vindmeulā, Dienvidāfrikā.

Pašreiz pasaulē ir vairāk nekā 500 Bībeles tematikai veltīti dārzi. Pētnieki uzskata, ka tie ir spilgts šī laika fenomens gan no teoloģijas, gan no reliģijas pedagoģijas, gan arī no dārza vēstures perspektīvas. Bībeles dārzu veidošanā galvenokārt iesaistījušās katoļu, protestantu baznīcas un brīvbaznīcas, kas dārzos saskata jaunu veidu, kā cilvēkus ieinteresēt par Bībeles saturu. Taču ne tikai – arī skolas, universitātes, klosteri, Bībeles muzeji un klubi, kā arī slimnīcas ir aizrāvis šis dārzu konceptuālais risinājums. Gan jau minētās institūcijas, gan arī privātpersonas savos dārzos radoši un aizrautīgi realizē biblisko tēmu interpretācijas. Pēc izmēra Bībeles dārzi ir visdažādākie, to vidū ir pavisam nelieli – viena cilvēka iekopti un aprūpēti stādījumi – un arī vērienīgi tematiskie parki, kuros pulcējas liels skaits tūristu un ģimenes pavada savas brīvdienas. Grandiozākā no visiem Bībeles dārziem – Neot Kedumim ainavu parka Izraēlā – platība ir 2,5 km.

Bībeles ainavas vienuviet

Neot Kedumim parkā, pārvarot salīdzinoši nelielus attālumus, var izbaudīt sajūtas, ko raisa ciedru ciprešu audze (raksturīga Libānas sniegotajiem reģioniem), dateļu palmu oāze (raksturīga Sinaja tuksnesim), mežs (kurā “piens un medus tek”), un Jesajas vīnogu lauki. Parkā ir uzstādītas un tiek darbinātas senās lauku apūdeņošanas iekārtas, kā arī ir izpētāma iespaidīga izmēra olīvu eļļas spiede. Attēlā foto no Neot Kedumim parka ceļveža

Ainavu parkā iespējams apskatīt ne tikai Bībeles augus to pilnā augumā un krāšņumā, bet iegūt arī priekšstatu par Bībeles laikmeta un reģiona lauksaimniecību. Tās klātbūtne Rakstos ir būtiska – neskaitāmas līdzības ir slēgtas ar atslēgu, kas iegūstama tikai labi iepazīstot Bībeles reģiona daudzveidīgo dabu un senā laikmeta lauksaimniecībai raksturīgās īpatnības.

Bībeles dārzu tradīcija visās valstīs aizsākusies ar vietējo Botānisko dārzu aktivitātēm. Vispirms bijusi tīri profesionāla speciālistu interese par Bībelē minētajiem augiem, to izpēte un eksperimenti ar augiem vietējos apstākļos, tad ekspozīciju “Bībeles augi” veidošana plašākām interesentu auditorijām, līdz radušies entuziasti, kas, idejas iedvesmoti, savos dārzos sāk attīstīt versijas par tēmu Bībeles augi un stāsti.

Bībeles augi Latvijā

Arī Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs 2009. un 2010. gadā rīkoja Bībelē minēto augu izstādes, kas guva lielu interesentu atsaucību. Izstādīta bija gandrīz trešdaļa no Bībelē minētajiem augiem. Citu vairāk pazīstamu augu vidū vienotā ekspozīcijā bija iespēja skatīt arī tādus mūsu reģiona retumus kā mirri, Jāņmaizītes koku, vīģeskoku, dateļpalmu un granātkoku, kas citkārt LU Botāniskā dārza apmeklētājiem plašā piedāvājuma klāstā ir jāmeklē pašiem. Arī atskaņas par Botāniskā dārza rīkotajām aktivitātēm ir bijušas – ne tikai paši rīkotāji turpina dalīties ar savu pieredzi un uzkrāto informāciju, bet arī citi ir iesaistījušies idejas popularizēšanā – piemēram, 2015. gada Baznīcas nakts ietvaros sadarbībā ar LU Botānisko dārzu Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca savās telpās apmeklētājiem arī piedāvāja aplūkot Bībeles augu izstādi.

Dieva dārzs Karaļa kalnā

Aglonā Karaļa kalnā iekārtoto skulptūru parku vietējie iedzīvotāji mēdz dēvēt arī par Dieva dārzu. Savukārt tā veidotāji senajam vietas nosaukumam pievienojuši Kristus vārdu, ar to uzsverot, ka parks veltīts Dievam un cilvēkiem.

Fragmenti no Kristus Karaļa Kalna atsauksmju grāmatas

Tikai paļāvībā uz Dievu, kopā ar Dievu, mūsu dzīvei ir vērtība. Paldies par šo svētvietu visiem, kas roku pielikuši. Dieva svētība mums tika dota bagātīgi katram, kas vēlējās saņemt. Dievs mūs visus mīl, mīlēsim mēs arī cits citu.
3.10.2008. Ekskursanti no Cēsīm

Attēlos Kristus Karaļa kalna skulptūru parks. Avots: agkk.lv.

Agrāk nekad nevarēju iedomāties, ka eksistē šāda vieta. Ieraugot šo brīnišķīgo skatu- tik pasakainu un brīnumainu, raisās tik pozitīvas domas un cerības uz labāku, ticības pilnāku dzīvi.
14.08.2009. I.L. un D.N.

Parka veidotāju vēlme ir sniegt apmeklētājiem iespēju “vienā mirklī izjust cilvēces vēsturi pēc Bībeles tekstiem no Ādama līdz mūsdienām.” Kristus Karaļa kalna ainavu veido vairāk nekā 50 skulptūras. Vecās derības stāsti ietverti skulptūrās – “Eņģelis Ēdenes dārzā”, “Ādams un Ieva, viņu bērni”, “Mozus” u.c. Jaunās Derības vēstījumi uztverami, uzlūkojot kompozīcijas – “Marija un Kristus bērniņš”, “Krusts un divpadsmit ciltis”, “Jēzus Kristus – uzvarētājs”, “Eņģelis ar Dzīvības grāmatu” u.c.. Bez skulptūrām parkā atrodas arī koka baznīciņa un Noasa šķirsts. Tiek iekārtota pastaigu taka, kuras uzdevums rosināt pārdomas par likteņceļu, tās nosaukums – “No Ādama līdz Kristum”. Parkā atrodas aptuveni 650 augu – koku, krūmu, ziedu – stādījumi, kuru veidošanas koncepcijas pamatā tiešs saistījums ar Bībelē minētajiem augiem nav, taču mākslinieciska ideja par Paradīzes dārzu pavisam noteikti ir klātesoša. (Vairāk bildes un video skaties Aglonas tūrisma portālā šeit.)

Ainavas un dārzi stāsta par mums un ietekmē mūsu nākotni

Nelielā pētījuma noslēgumā piebildīšu, ka ainavas un dārzi uzskatāmi un patiesi atklāj, kas mēs esam pašreiz – liecina par mūsu vērtībām – , un ietekmē arī to, kādi mēs un mūsu bērni būsim nākotnē.

Rietumu kristīgā kultūra pastāv nevis, uzturot nemainīgu pagātnes mantojumu, bet ik pa laikam, ja rodas atbilstošs pieprasījums, senatnē radītos objektus un idejas ietverot laikmetīgo vērtību kopumā. Viduslaiku slēgtais dārzs, tāpat kā sakrālās celtnes un māksla, mūsdienās galvenokārt vajadzīgi tāpēc, lai uzturētu lielāko no Rietumu kolektīvajām identitātēm – kristīgo piederību. Ikreiz, kad pagātnes izcilais veikums aktualizējas, nostiprinās arī mūsu kristīgās kopības un vienotības izjūta.

Pēdējās desmitgadēs Rietumu kultūrvidē iekļāvušies arī bibliskās tematikas dārzi un parki, kas, iespējams, ir arī viena no kristīgās kultūras atbildēm uz šī laika lielajiem izaicinājumiem – globalizāciju un individualizāciju –, apjaušot, ka vide, tai skaitā ainava, ne tikai būtiski ietekmē mūsu šodienas dzīves kvalitāti un piederības izjūtu, bet arī veido konkrētās teritorijas nākotni. Tā ideja par dārzu kā bibliskas un evaņģelizējošas informācijas nesēju laikmetīgā risinājumā tiek veiksmīgi realizēta arī šodien, un nākas no jauna atzīt, ka īpaši iekopta dārza vēstījums vēl arvien var būt iedarbīgs.

Dārzs arī šodien rosina interesi, ļauj pieredzēt skaisto, daudzveidīgo, norāda uz augšāmcelšanos un liecina par Dieva neizmērojamo mīlestību. Tad kāpēc gan to neievērot, nevērtēt un neizmantot mūsu kopējam labumam?