Olimpiskās spēles. Kas tajās garīgs?

Vēl ilgu laiku pirms olimpisko spēļu sākuma gandrīz katru no mums sasniedza informācija par dažāda veida likstām, kas saistītas ar gaidāmo notikumu. Arī pēc spēļu atklāšanas vēstījumi no Rio nebija pārāk iepriecinoši. Kāds gan tur brīnums, ka daļa kristiešu, iespējams, izvēlējās distancēties no pasākuma, kas uzlādēts ar tādas pakāpes negatīvismu? Un tomēr var izrādīties, ka šāds noraidošs skatījums uz pasaules lielajiem notikumiem ir visai kļūdains. Par to liek aizdomāties teologs Alberts Nolens, kurš kristiešus aicina uz kaut ko pavisam pretēju, – sekot Jēzus garīguma piemēram, būt atvērtiem, vērīgiem un notikumos pasaulē saskatīt laika zīmes, kurās ietverts Dieva izaicinājums.

Jēzus garīgums – saistīts ar pasaulē notiekošo

Teologs Nolens atgādina, ka mēs nevaram būt patiesi Jēzus sekotāji, neņemot vērā to, kas notiek apkārtējā pasaulē. Tāda maldīšanās, viņaprāt, notiek tad, ja aizmirstam, ka Jēzum raksturīgais garīgums bija nevis no malas vērojošs, bet gan cieši ar pasaulē notiekošo saistīts. Nolens mudina, esot visnotaļ klātesošiem pasaules notikumos, izvirzīt sev mērķi saskatīt, kas īstenībā notiek – godīgi un patiesi ieraudzīt un vērtēt zīmes, tāpat kā to darīja Jēzus:

“Viņš spēja saprast laika zīmes un mācīja saviem sekotājiem to pašu (Mt.16:3-4).”

Tikai tad, ja izprotam šī laika norisēs ietvertās norādes, mēs spējam tikt skaidrībā ar savas garīgās dzīves uzdevumiem. Tā uzskata Nolens un rosina būt jūtīgiem, uzmanīgiem, lai skaļo, masveidīgo vēstījumu gūzmā spētu pamanīt un izprast, kas patiešām ir radikāli nozīmīgs mūsu tālākai garīgai izaugsmei un dalībai Dieva darbā.

“Tas nenozīmē, ka mums skaidri un gaiši tiktu norādīts, kurp mēs ejam. Drīzāk mēs saņemam izaicinājumus. Un svarīgi ir, lai mēs [..], lasot šīs laika zīmes, ļaujam Dievam sevi izaicināt.”

Paturot prātā Nolena mudinājumu, cik nu tas bija iespējams ikdienas gaitā, sekoju līdzi Olimpiādes notikumiem televizora ekrānā, un pievērsu uzmanību arī spēļu rezonansei vairākos latviskajos interneta resursos – kristīgajos un sekulārajos.

Fokusā kristīgās vērtības

Redakcijā pirmo pamanījām vietnē katolis.lv publicēto priestera Pētera Skudras apceri “Augstāk. Tālāk. Stiprāk.” Tā sevī ietver novēlējumu saskatīt sportam un Evaņģēlijam kopīgās vērtības – satikšanās prieku, mērķi, treniņu:

• arī Evaņģēlijs mūs vienmēr mudina būt kopā, iet vienam pie otra, nenoslēgties sevī,
• arī dzīvē ir svarīgi, ka zinām, kāds ir mūsu dzīves mērķis: kāpēc Dievs mani šeit ir ielicis, kas man ir jāsasniedz un kādi ir spēles noteikumi,
• arī attiecībā uz dzīves mērķa sasniegšanu ir cītīgi jāstrādā, jāpilnveidojas, jācīnās, lai izpildītu savu misiju.Tiklīdz saproti, ka esi sasniedzis savu mērķi, vai zini, ka esi uz pareizā ceļa, tu kļūsti laimīgs, jo, līdzīgi kā sportā, mērķa sasniegšana sniedz gandarījumu.

Apcerē priesteris iekļāvis arī pāvesta Franciska izteikto cerību, ka olimpisko spēļu gars iedvesmos mūs visus izcīnīt “labo cīņu” (2. Tim. 4:7-8), “ilgojoties iegūt kā balvu nevis medaļu, bet kaut ko daudz vērtīgāku: tādas civilizācijas celšanu, kurā valda solidaritāte un kas ir balstīta atziņā, ka mēs visi esam viena ģimene, neskatoties uz kultūras, ādas krāsas vai reliģijas atšķirībām.”

Sporta spēles rosina izbrīnu un prieku

Tāpat vairākas citas kristiešu interneta vietnes savas auditorijas skatienu vērsa  olimpisko spēļu virzienā un publicēja rakstus par sportistiem. Piemēram, vietnē katedrāle.lv lasāms stāsts par priesteri Džo Ficdžeraldu (Joe Fitzgerald), kurš piedalījies 1996. gada olimpiskajās spēlēs kā ASV rokasbumbas izlases dalībnieks.

Visspilgtākais no Ficdžeralda iespaidiem Atlantas olimpiskajās spēlēs ir saistīts ar atklāšanas ceremoniju. Kad viņa acīm klātienē pavērās skats, kur tūkstoši labāko sportistu no visas pasaules gāja parādē apkārt 100 000 skatītāju piepildītajam stadionam, viņš, stāvēdams rampas augšgalā, vēlējās šo brīdi “paildzināt, cik ilgi vien iespējams”. Un tieši tad sportists pieredzējis arī zīmīgu notikumu, kas ietekmējis viņa turpmākās izvēles. (Avots šeit.)

Skatoties televizora ekrānā, kā šī gada olimpisko spēļu stadionu Rio piepilda sportisti no visas pasaules, un gaidot kaut uz īsu brīdi parādāmies arī mūsu valsts karogu un sportistus, droši vien katra skatītāja sirds Latvijā un līdzīgi miljoniem cilvēku sirdis visā pasaulē, sagaidot savējos, izjuta kaut nelielu satraukumu un, iespējams, vēl ko vairāk.

Attēla avots: skaties.lv

Daloties savos iespaidos, mācītāja Līga Gleške iedvesmota sacīja, ka viņa redzētajā saskatījusi līdzību ar “Atklāsmes grāmatā” aprakstītajām tautu sapulcēšanās vīzijām (Atkl.7:9-10) un sirdī sajutusi skanam Dievu pagodinošu himnu. (Epizode skatāma video ierakstā no 22:38 līdz 29:40 min.)

Olimpisko spēļu laikā daudzi bija uz īpaša viļņa un meklēja savējos – ar prieku tulkoja un pārpublicēja, rakstīja un lasīja. Kristieši sekoja ziņām, piemēram, par leģendāro ASV peldētāju Maiklu Felpsu (Michael Phelps), kurš no dziļas krīzes spējis izrauties, pateicoties sava drauga – kristieša, amerikāņu futbolista – Reja Luisa (Ray Lewis) atbalstam un ieteikumam izlasīt Rika Vorena grāmatu “Mērķtiecīga dzīve”. Lasītais Felpsam lika noticēt, ka ir spēks, kas lielāks par viņu, un ka viņa dzīvei uz šīs planētas ir nozīme. Maikls Felps ir pateicīgs un uzskata, ka drauga rīcība ir izglābusi viņa dzīvību. Rio olimpiskajās spēlēs Felps kārtējo reizi iepriecināja pasauli ar savu pārsteidzoši izcilo sniegumu, izcīnot piecas zelta medaļas. Sportista panākumi ir apbrīnojami – Felps spējis izcīnīt visvairāk zelta medaļu mūsdienu olimpisko spēļu vēsturē, bet viņa “stāsts atgādina, ka neskatoties, cik lielā bedrē varētu būt tava dzīve un cik bezcerīgi apstākļi, Dievs ir tev blakus. Bieži Viņš ienāk mūsu dzīvē caur cilvēkiem, kas ir līdzās. Tāpēc šis notikums ir atgādinājums arī mums, kristiešiem, ka esam aicināti nest cerību un gaismu citu dzīvēs.” (Avots šeit.)

Nepamanīts nepalika vēl kāds pārsteidzošs incidents olimpisko spēļu stadionā. Pēc sadursmes ar savu konkurenti 5000 metru kvalifikācijas skrējienā ASV vieglatlēte Ebija D’Agostino (Abbey D’Agostino) nevis turpināja distanci, bet apstājās un un palīdzēja Jaunzēlandes sportistei Niki Hemblinai (Nikki Hamblin) piecelties un iedrošināja viņu turpināt distanci, sakot: “Celies! Pabeigsim skrējienu kopā!” Taču izrādījās, ka Ebija pati ir nopietni cietusi un palīdzība vajadzīga viņai. Arī Niki nepameta Ebiju vienu nelaimē. Šis it kā mazais, aizkustinošais notikums izrādījās tik brīnumaini spēcīgs, ka spēja pievērst sev visas pasaules mediju uzmanību. Kas ir šīs meitenes un kas pamudināja viņas rīkoties mūsdienu sacensību kultūrai tik netipiski? Preses konferencē Ebija sacīja: “Lai arī mana rīcība tajā brīdī bija instinktīva, tomēr vienīgais veids, kā es varu to izskaidrot – Dievs sagatavoja manu sirdi, lai tajā situācijā es šādi rīkotos… Viņš ir skaidri parādījis, ka šeit, Rio, mana pieredze būs kas daudz vairāk nekā tikai mans sniegums sacīkšu skrejceliņā, un tiklīdz notika šis atgadījums ar Niki, es to sapratu.” (Avots šeit.)

Olimpisko spēļu laikā sporta apskatnieki un analītiķi lielu uzmanību pievērsa jautājumiem, kas saistīti ar sportistu psiholoģisko noturību, kam bieži ir izšķiroša nozīme ceļā uz mērķi. Četrkārtējā 2016. gada olimpisko spēļu čempione Simone Bailza (Simone Biles) ir viena no sportistēm, kuru visvairāk apbrīno par viņas spēju mobilizēties pat tajos brīžos, kad ir jūtams milzīgs spiediens. Taujāta, kur slēpjas noslēpums, Simone atklāj, ka ticība un lūgšana vienmēr bijis viens no pamatakmeņiem viņas diezgan grūtajā dzīvē. (Avots šeit.)

Šī gada olimpisko spēļu notikumi sniedz neskaitāmus pierādījumus, ka daudzi jo daudzi sportisti, treneri un viņu atbalstītāji ir palikuši uzticīgi šīs kustības sākotnējai idejai.

Attēlā 2016. gada olimpiskais čempions, Brazīlijas futbola izlases spēlētājs Neimars (Neymar da Silva Santos Junior).

Taču nevaram ignorēt norādes, kas liecina, ka novirzīšanās no mērķa laika gaitā tomēr ir notikusi. Turpat līdzās sajūsmu un prieku rosinošiem notikumiem redzamas arī zīmes, kas liecina par dziļām problēmām mūsdienu olimpisko spēļu kustībā un vērš uzmanību uz neiepriecinošo situāciju pasaulē kopumā.

Rio uzrāda mūsdienu izaicinājumus

Pauls Raudseps žurnālā “Ir” analītiskajā rakstā “Mānīgais zeltījums” par situāciju olimpiskajā kustībā norāda, ka spēles, kas radās no ideālisma, pašlaik piedzīvo nopietnu krīzi.

“Kustības dibinātājs Pjērs de Kubertēns ticēja, ka amatieru sportistu sacensības gan veicinās tautu savstarpējo saprašanos, gan nostiprinās apziņu, ka svarīgāk par uzvaru ir godīgā cīņā vienmēr censties sasniegt labāko rezultātu. Tāpēc slavenais olimpiskais moto vēsta: citius, altius, fortius – ātrāk, augstāk, spēcīgāk. Diemžēl pēdējos gados spēļu organizēšanā aizvien vairāk priekšplānā izvirzās citi vārdi – dārgāk, skandalozāk, aizdomīgāk.” Pauls Raudseps

Pētījumos atklājies, ka olimpiskās spēles ir kļuvušas par nesamērīgi dārgu prieku – vidējās rīkošanas izmaksas pēdējos desmit gados ir bijušas 8,9 miljardi dolāru, gandrīz nevienas no spēlēm pēdējos 50 gados nav spējušas iekļauties sākotnēji paredzētajos budžetos, ar peļņu noslēgušās tikai divas no tām. Arī cerības, ka spēļu rīkotājpilsētas iegūs ekonomisku labumu, jo kļūs pievilcīgākas tūristiem un investoriem, nav piepildījušās. “Tāpēc nav brīnums, ka aizvien biežāk pat ļoti turīgas pilsētas atsakās no ieceres rīkot olimpiskās spēles,” secina Raudseps un min, ka no 2022. gada ziemas spēļu rīkošanas pēc iesaistīšanās konkursā atteicās tādas pilsētas kā Oslo, Stokholma, Sanktmorica/Davosa, Krakova un Minhene. Rezultātā spēles notiks Pekinā, “kur sniega trūkumu kompensēs autoritārisms un milzīgas valūtas rezerves”. Līdzīgas reakcijas vērojamas arī pretendentu uz 2024. gada vasaras spēļu potenciālo rīkotāju puses, kas cits pēc cita sāk atkrist jau tagad.

Negatīvās informācijas vilnis vēl nav beidzis velties pār pasauli saistībā ar šī gada spēlēm Rio – Brazīlijas ekonomiskajām, politiskajām un sociālajām problēmām, Zikas vīrusa klātbūtni reģionā un terorisma draudiem –, kad jau sāk pienākt skandalozas ziņas par korupciju no 2020. gada vasaras spēļu rīkotājpilsētas Tokijas.

Tokijā iecerētā 2020. gada olimpisko spēļu stadiona plānotās izmaksas ir 2 bilijoni ASV dolāru. Tas būs visdārgākais stadions, kāds jebkad ticis uzcelts. Vizualizācijas avots: UNCREDITED/AP

Taču par vislielāko skandālu, kas “liek apšaubīt olimpisko spēļu pašus pamatus – godīgu sportisku sacensību”, Raudseps uzskata dopinga lietošanu un krāpšanos ar analīžu rezultātiem. Žurnālista veiktās izpētes kopsavilkums ir visai drūms “[..] Rio draud iezīmēt tendenci olimpiskajām spēlēm nevis tiekties augstāk, bet gan krist zemāk.” Un tomēr arī šajā publikācijā pavīd cerība – pēdējais teikums to vāji, bet tomēr izsaka:

“Kā līdzjutēji tribīnēs varam tikai cerēt, ka, tāpat kā vislabākajās sporta sacensībās, olimpiskā kustība pēdējā mirklī tomēr spēs saņemties un triumfēt.” Pauls Raudseps

Teologs Nolens kā vienu no mūslaiku zīmēm rosina saskatīt tieši šo – mūsu spēju cerēt un ticēt pārmaiņu iespējamībai. Pateicoties pozitīvai pieredzei pagātnē, ko vēstures gaitā esam uzkrājuši, mēs spējam rīkoties, ticot, ka lietas pasaulē var mainīties – pat tās, kam jāskar visietekmīgākās varas struktūras. Un tāpēc – vēl jo vairāk – mums, tieši tāpat kā Jēzum, ir jābūt godīgiem un visā pilnībā jāierauga arī ciešanu šausmas, lai iestātos pret netaisnības un cietsirdības izpausmēm visās dzīves jomās un sabiedrības līmeņos.

Zīmes raisa līdzjūtību un vieš cerību

Viens no pirmajiem vēstījumiem, kas Latviju sasniedza no Rio, bija spēļu dalībnieces Guntas Latiševas – Čudares pieredzētais ārpus olimpiskā ciemata: “[..] reāls kultūršoks. Man sāp sirds, kad redzu, kā mazi bērni skrien basām kājām un viņiem vistas pa priekšu. Cilvēki dzīvo mājās, kas īsti nav mājas, logu tur nav, ūdens silst uz jumtiem kaut kādos traukos. Un vēl armijnieki ik uz soļa. Protams, tas ir labi, bet tas nedod to omulības sajūtu. Te nestāv malā cilvēki un nemāj tev ar rokām.” (Avots šeit.)

Skats uz Marakanas stadionu Rio. Avots:AFP PHOTO

Prieks līdzās citu ciešanām nevar būt īsts un pilnīgs. Mēs vēlamies tādu pasauli, kurā varētu dalīties. Pēc spēļu noslēguma šī doma pavīdēja arī Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta Aldona Vrubļevska izteikumos, kurš medijiem pauda savu vilšanos par vietējo brazīliešu atstumšanu no olimpiskajām norisēm: “Ja Londonā vietējie priecājās un dzīvoja līdzi, tad te to faktiski nevarēja just. Spēles ritēja atsevišķi, bet Rio ikdienas dzīve iedzīvotājiem ritēja atsevišķi. [..] Vidējie brazīlieši uzskata, ka tribīnēs sēž cilvēki, kas ir bagāti.” (Avots šeit.)

Mūsdienās vēl arvien pasaulē valda nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Uz drūmo realitāti norāda arī Alberts Nolens: “Valdošās varas struktūras bagātajiem dod iespēju kļūt bagātākiem un nabadzīgajiem – nabagākiem. Miljardiem cilvēku tiek izslēgti no pasaules ekonomikas. Viņiem tur nav vietas, jo viņi nav ne ražotāji, ne patērētāji. Viņi nav nekas. Šī jaunā kolonizācijas un imperiālisma forma tiek saukta par globalizāciju.” Tā ir ne tikai mūsdienu realitāte, bet arī izaicinājums mums, kuru nevajadzētu izlikties nemanām.

Izejas virzienus ārā no krīzes, kurā cilvēce ir  nonākusi, Nolens saredz četrus.

• Garīguma meklējumi. Viena no īpašām cerību vēstošām zīmēm ir arvien pieaugošais cilvēku skaits, kas izjūt apzinātu nepieciešamību pēc patiesa garīguma, tai skaitā ilgas pēc Dieva. Cilvēkus vairs neinteresē doktrīnas, dogmas. Garīguma meklējumu rezultātā kristīgās tradīcijas ietvaros atdzimis kontemplatīvs garīgums, misticisms un radušās harismātiskās kustības.
• Ego krīze. Otrā laika zīme ir saistīta ar cilvēku ego. Tā izpausmju – tuvredzības un individuālisma – destruktīvās sekas viskatastrofālāk izpaužas cilvēku atšķirtībā, vientulībā un ekoloģiskajā haosā uz planētas. Kā cerīga rekcija, nevis uz sekām, bet šo problēmu patieso cēloni, pieaug tādu garīgo skolotāju skaits, kas nopietni strādā, lai atbrīvotu cilvēkus no viņu ego tirānijas.
• Cilvēcības pieaugums. Trešā līdz galam neapjausta un nenovērtēta ir palikusi zīme, kas norāda, ka līdz šim mazpamazām vēstures gaitā tomēr ir notikusi nozīmīga virzīšanās prom no necilvēcības. Bezspēcības un bezpalīdzības sajūta pasaulē, lai arī ne pavisam, bet tomēr vairs nav tik intensīva. Cilvēku ciešanu mazināšanās daudzās dzīves jomās, pateicoties panākumiem, kas neatlaidīgā cīņā un uzstājībā gūti pagātnē, rosina arī šodien aizvien vairāk cilvēku būt aktīviem un iestāties gan par savām, gan citu tiesībām.
• Jauna domāšana. Un visbeidzot – ceturtā patiesi nozīmīgā mūsu laika zīme ir jaunā zinātne un jaunais zinātniskais domāšanas veids, kas paver plašas iespējas arī garīguma un ticības jomā: “Jaunā zinātne atklāj mums karti, kas norāda, kur atrodamies, no kurienes esam nākuši un kam mēs varētu tuvoties.”

Kas ir Dieva olimpieši

Pāvesta Franciska cerība, kas jau tika pieminēta raksta sākumā, – lai olimpisko spēļu gars iedvesmo mūs visus izcīnīt labo cīņu, ilgojoties iegūt kā balvu nevis medaļu, bet tādas civilizācijas uzcelšanu, kurā valda solidaritāte un kas ir balstīta atziņā, ka mēs visi esam viena ģimene –, manuprāt, daļēji ir piepildījusies. Dalībnieku un skatītāju sirdis olimpisko spēļu laikā tika aizskartas un uzrunātas. Taču cerība pilnībā piepildīsies tikai tad, ja Dieva izaicinājums radīs atsaucību un ilgas iemiesosies reālos darbos.

Mācītājs Krists Kalniņš olimpisko spēļu laikā svētdienas uzrunā, apliecinot dziļu cieņu sportistiem par viņu mērķtiecību un ieguldītajām pūlēm, lai pārspētu paši sevi – gan fiziski, gan garīgi – un sasniegtu augstus rezultātus, draudzei teica arī šādus vārdus: “Šajās dienās man ir jādomā par visiem tiem cilvēkiem, kuri pavisam klusu un mierīgi, bez kādas sev piesaistītas pasaules vai mediju uzmanības, arī, pārvarot sevi, atdodot savu laiku, spēku, zināšanas, pūles, talantu, daloties ar visu, kas nu katram ir, iet pie tiem, kuri ir šīs pasaules visnicinātākie, atmestākie, kuru dzīves un sadzīves apstākļi patiesībā nevienam neinteresē, izņemot tos, kuru sirdis sajūt sāpes.” Mācītājs šos cilvēkus, kuri no visas sirds vislabākajā veidā, pēc vislabākās sirdsapziņas kalpo cilvēkiem, nodēvēja par Dieva olimpiešiem.

“Arī mēs sacenšamies līdzīgi kā sportisti, bet mēs sacenšamies nevis viens ar otru, bet gan ar daudz sīkstāku pretinieku – ar cilvēku vienaldzību, cilvēku nevērību, bezcerību, ar cilvēku netaisnību, ļaunumu, grēku, kas izposta cilvēku dzīves un atņem ne tikai cilvēkiem vispār iespēju cilvēciski dzīvot, bet atņem bieži arī cilvēkiem dzīvību.” Krists Kalniņš

Mācītāja Kalniņa novēlējums bija, lai, jūtot līdzi no visas sirds mūsu valsts un citu valstu sportistiem, “neaizmirstam, un paturam savas sirds apziņas priekšā, ka Dievs mūs arī ir aicinājis kādai sacensībai, kas nav spēle, kas ir nopietna cīņa par Dieva valstību šajā pasaulē. Un ka, cīnoties šajā pasaulē, mēs
necīnāmies bezmērķīgi, bet ar ļoti konkrētu mērķi. Katru dienu mēs tuvojamies brīdim, kurā, ja mēs paliksim uzticami Dieva aicinājumam, ja mēs paliksim uzticami Dieva darbam, ja mēs ļausim savai sirdij sāpēt un sekosim šīs sāpes aicinājumam iet tur, kur mēs esam vajadzīgi, lai cilvēkus darītu laimīgākus, lai cilvēku dzīvi darītu vieglāku, tad arī mūs [..] sagaida balva – balva, kuru mēs neieliksim mājās kādā skapī vai medaļa, ko ieliksim kādā kastē, bet balva, kas ir pati mūžīgā dzīvība, balva, ko mums pasniegs pats Kristus.”