Atļaujies veltīt sev laiku! Iedrošina benediktiešu ordeņa vadītājs Notkers Volfs


570
“Tradīcija, pēc kuras dzīvoju, dod labus norādījumus, kā stresa un steigas pārņemtajā pasaulē iespējams rast mieru un laiku sev,” pārliecināts benediktiešu ordeņa virsabats Dr. Notkers Volfs (Notker Wolf), kurš, būdams kontaktpersona 800 klosteriem visā pasaulē, tāpat kā daudzi citi izjūt mūsdienu dzīves tempa radīto spriedzi.

DSC00218Notkers Volfs (1940) kopš 2000. gada ir Svētā  Benedikta ordeņa (Ordo Sancti Benedicti) augstākā amatpersona (abbot primass). Viņš studējis teoloģiju, filozofiju, zooloģiju, neorganisko ķīmiju, astronomijas vēsturi un ir daudzu grāmatu autors, tai skaitā – “Atļaujies veltīt sev laiku. Tā ir tava dzīve”, kas izdota arī latviski un izmantota šī raksta tapšanā.

Dzīves divas puses

Notkers Volfs atgādina, ka dzīve nav tikai darīšana, plānošana un uz mērķi orientēta darbība: “Ik pa laikam, vispirms jau mums vīriešiem, arvien no jauna jānorāda: ir arī citas  vērtības, kas ir tikpat svarīgas. Arī tām ir vajadzīgs laiks.”  Ikvienam, protams, ir jādara kaut kas saprātīgs, ir jāstrādā, lietderīgi izmantojot savu laiku, taču nedrīkstam aizmirst, ka esam radīti ne tikai darbam. Mums ir nepieciešami arī vaļasbrīži, kurus veltām paši sev.

Parastais laiks, kuru veltām darbam un kurš tiek mērīts minūtēs un stundās, ir svarīgs, jo sakārto mūsu kopdzīvi. Taču šai kārtībai, kā uzskata Volfs, ir jāveido tikai puse no dzīves. Otra puse – , kuru veltām kopā būšanai ar cilvēkiem, sarunām un lūgšanām,  – jāpavada pavisam citādā veidā: “[..] ja kāds atnāk uz sarunu, es neskatos pulkstenī un nesteidzos. Tad viņš ir te. Tas ir viņa laiks. Tas pats attiecas uz lūgšanu. Tā laiks iegūst ne tikai cilvēcisku, bet arī gandrīz dievišķu dimensiju”.

Mēs esam dzimuši priekam – to nevajadzētu aizmirst

“Mēs visi esam dzimuši priekam. Un mums vajadzētu atļauties iepriecināt arī sevi,” atgādina Volfs un piekrīt, ka Frīdriha Nīčes prasība – “kristiešiem vajadzētu izskatīties priecīgākiem” – ir aktuāla arī šodien, jo nedrīkstam aizmirst, ka mums novēlēta dzīves pilnība (Jņ.10:10) – un arī prieka pilnība (Jņ.15:11; 17:13). Jēzus pamatsajūta ir prieks dzīvot.

Aicinot uz dzīvi raudzīties ar kristīgu nosvērtību – akceptējot, ka pasaule ir ierobežota un šīs zemes dzīvei ir arī gals, – Volfs rosina apzināti atvēlēt laiku tam, kas spēj sagādāt prieku. Pats viņš tā mēģina dzīvot. Piemēram, īpašu prieku abatam sagādā muzicēšana – gan kopā ar savu grupu Feedback, gan kopā ar citiem mūziķiem–, un viens no iepriecinājumiem, kuru viņš varējis pat ļoti izbaudīt, ir bijusi uzstāšanās kopā ar Deep Purple.

103450_1_org_image_f37d5dbba22ce7a4171ca47fa5ae63ad

 

“Kaut kam tādam es atvēlu laiku. Pat tad, ja daži, kas to nepazīst un arī nesaprot, domā, ka rokmūzika ir velna mūzika. Pat, ja stingrie ciešanu mīlētāji ir pret to, mani tas netraucē.”

 

 

Volfam rokmūzika ir viena no dzīvesprieka zīmēm un izpausmēm. Ikreiz lidmašīnā nolaižoties, viņš dungojot AC/DC dziesmu “On the Highhway to Hell“, ar tādu pašu prieku dziedot arī Led Zeppelin dziesmu “Stairway to Heaven“, un uzskata, ka šo dziesmu tekstus nevajadzētu uztvert nežēlīgi nopietni un traģiski, bet gan – ironiski.

“Spēt kaut ko atļauties sev ir plašas sirds, dāsnuma, iepriecinoša un labu vēloša dzīvesprieka pazīme,” uzskata Volfs. Tam, kas atveras priekam, kurš atļaujas un tam atvēl laiku un telpu savā dzīvē, sirds kļūst plaša. Savukārt prieks, kas nāk no plašas sirds, staro arī uz citiem.

Dzīvi līdzsvarā notur pamatritms

“Mūsdienās cilvēki arvien vairāk sāk aizdomāties par to, ka veselīgam līdzsvaram visās sfērās ir nepieciešama noteikta dzīves un dienas struktūra, un, iespējams, tāpēc ir atsākusies interese par klosteriem,” pieļauj Volfs.

Daudzi šodien vairs nemaz nepiedzīvo dienas dažādos laikus. Darba sadalē iztrūkst vienmērīgums: vieniem tā ir par maz, citiem – par daudz.

“Spiediens  kļūst arvien lielāks – cilvēku, kuriem jāizdara arvien vairāk, kļūst arvien mazāk. Pēc principa: “Ja gribi kaut ko nokārtot, uztici to kādam, kuram ir pārāk daudz ko darīt, viņš to izdarīs.”

Ilgstoši bez atelpas un pauzēm izliekot sevi darbā, viņi labi ja 20 minūtes atvēl pusdienām, un tad, atnākot mājās totāli pārguruši, spēj vienīgi nolūzt un sabrukt. Cilvēka kārdinājums ir izsmelt sevi līdz pēdējai pilītei.

Agrāk sabiedrība pazina stingru ritmu: darba gada norisi pārtrauca svētku dienas, kas atgādināja par citu laiku – pestīšanas lielajiem notikumiem. Mūsdienās daudzu šo svētku dienu vairs nav, bet vēl esošo svētku laiku nozīme ir mazinājusies, piemēram, gavēņa un Adventa. Zudis ir arī dienas ritms, ko agrākos laikos noteica ieradumi – ar sauli celties un ar sauli gulties – un lūgšanas. Regulārie, fiksētie notikumi ir gandrīz izzuduši. Dienu esam padarījuši par nakti un nakti – par dienu. Dabu esam romantizējuši, bet pašu dzīves ir kļuvušas pavisam nedabiskas – nošķirtas no dabas ritmiem. Līdz ar to, tā dzīvodami, esam nošķīrušies arī paši no sevis. Ja vairs neveltām laiku sev – kopā būšanai ar citiem un lūgšanai  – arī mūsu dzīve vairs nav nekā vērta.

D01A9C1B-4920-456C-867B-C778EFA7929A_v0_h

Noteiktais laika dalījums joprojām saglabājies kristiešu klosteros. Volfs domā, ka arī citi kristieši var iedvesmoties un gūt dziedinošu spēku no mūku dzīves tempa, kuru nosaka līdzsvars un iekšējs ritms, kas piešķir dienai un gada ritumam īpašu kvalitāti.

“Man bieži jautā, vai arī pasaulē dzīvojoša cilvēka ikdienā varētu būt šādas mūku dienu strukturējošas iespējas. Citiem vārdiem izsakoties, vai cilvēks savā ikdienā var atklāt mūku. Mana atbilde: būtībā, jā. Protams, ka ir grūti, ja šo struktūru pastāvīgi traucē profesijas noteiktais ritms. Un tomēr – katrs var strukturēt savu dienu. Viņam tas ir arī jādara.”

Mēs nevaram izkāpt no pasaules tempa, bet mums tomēr jāmeklē, kā, neņemot vērā laika spiedienu, atrast arī “savu” laiku, lai to veltītu, izbaudītu un apzināti izdzīvotu. Ja dzīves jēga ir definēta tikai kā darbs, tad rodas jautājums: kas es esmu, ja man tā vairs nav? Lai būtu līdzsvarā starp darbu un iekšēja miera piepildītiem vaļasbrīžiem, kuros paši nosakām, kā sevi nodarbināt, ir svarīgi, lai katrai dienai būtu noteikts ritms, rituāli, arī atkārtošanās – laika struktūra.

Rīta un vakara oāzes

“Kaut arī mana profesija ir saistīta ar nemieru, man palīdz noturēties tas, ka esmu piesaistīts stabilai kopienai un noteiktam ritmam. Svarīgi apzināti atrasties tagadnē,” uzsver Volfs un rekomendē katram ikdienā ieviest vismaz pāris pieturas punktus – ieplānot laika oāzes, kurām nav nepieciešamas lielas laika un naudas investīcijas.

Dienu vajadzētu sākt apzināti, nevis vienkārši iekrist tajā. Volfs uzskata, ka jau tas būtu labi, ja no rīta pēc piecelšanās, pirms vai pēc brokastīm, sev skaidri pateiktu, ka Dievs mūs šodien pavadīs. Vakarā svarīgi veltīt laiku, lai paskatītos atpakaļ un vēlreiz pārdomātu, kas dienā noticis. Atvēlēt 10 minūtes dienā Svēto Rakstu lasīšanai – ir vēl viens no Volfa ieteikumiem. Lai arī tie būtu tikai daži teikumi. Galvenais ir lasīt lēnām un ļaut, lai Rakstu Vārds ieietu manī dziļāk, lai tas “iemiesotos” manī. Īpašs Bībeles lasīšanas veids ir lectio divina, bet tai laiku jāatvēl vairāk par 10 minūtēm. Svarīgi, lai laiks var apstāties un pulkstenī nav jāskatās.

Lectio divina
Dievišķā lasīšana ir ļoti sens lūgšanas veids, kas vajadzīgs, lai sakārtotu savu dzīvi: attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. To sāk ar lūgšanu Svētajam Garam, pēc tam seko: lectio – lasīšana, meditatio – pārdomas jeb meditācija, oratio – lūgšana un kontemplatio – kontemplācija jeb apcere.bible_in_hands Izvēlēto Bībeles tekstu lasa ļoti lēni, var balsī, un vēro, vai kaut kas īpašs tajā nepiesaista uzmanību.
Kad kāds teikums, frāze vai vārds īpaši uzrunā, pie tā apstājas un tālāk nelasa, bet atkārto vārdu vai teikumu domās vai balsī un vienlaicīgi pievērš uzmanību savai sirdij. Kā tas atbalsojas, kādas domas un sajūtas raisa? Svarīgi ļauties Vārda izraisītajam pārdzīvojumam – pieņemt, nevis censties pašam to izraisīt. Kad dvēsele atsaukusies, runā ar Dievu par to, kas saņemts, saprasts. Par attiecībām ar Viņu – atklāti, nepaturot “aizliegtās zonas”. Kad Dievs sāk atbildēt, vārdi parasti kļūst lieki. Visa uzmanība pievērta tikai Viņam – gan prāts, gan sirds,  – izbaudot Dieva tuvumu. Kad sajusts īstais brīdis, atgriežas pie lasīšanas, lai apstātos atkal pie nākamā vārda, kas aizkustina vai uzrunā. (Izklāstā izmantotais avots – šeit.)

“Tā ir pavisam citāda lasīšana,” par lectio divina norāda Volfs. “Ja es lūdzos psalmus, es jau no galvas zinu, kas tur rakstīts, tomēr es vēlos vēl vairāk iedziļināties tekstā un to – dvēselē no teksta aizkustināts – atkārtot. Kāds ir salīdzinājis psalmus ar paisumu un bēgumu. Lasot šos sensenos tekstus, var dzirdēt Dieva mūžīgo elpu, kas nekad neapstājas, – tas ir pavisam cits teksta lasīšanas veids nekā tad, ja no teksta gribu paņemt tikai informāciju. Tas, kurš paņem informāciju, tikai uz īsu brīdi atver durvis un tad tās ātri aiztaisa. Tas, kurš tekstu lasa tā, kā tas paredzēts lectio divina, ne tikai atver durvis, bet arī ieiet citā telpā, viņa dvēsele kļūst plašāka un viņš piedalās dzīvības procesā, Gara elpošanā, kam viņš atvēries.”

Ikdienas pārtraukumi

Ikvienam cilvēkam, kas izjūt laika spiedienu un ir stresā, apzināti vajadzētu izbrīvēt sev laiku. Dr. Volfs mudina, ka ir jāatļaujas un ikdienas gaitā jāuzdāvina sev pārtraukumi, kuros izbaudīt ēdienu vai kopā būšanu ar kādu. Vai tam, lai saslietu kājas gaisā un vienkārši palūkotos, kas ir tuvākajā apkārtnē. Tikai tā ir iespējams atjaunoties un nonākt pie sevis. Un tikai tad, kad nonākam pie sevis, mums rodas arī jaunas idejas. Mūsu smadzenēm ir vajadzīga distance, lai mēs varētu būt radoši.

9329_2 (1)“Visam ir savs laiks. Visam ir savs ātrums. Mūsu dzīve ne ar ko neatšķiras. Ne vienmēr tiek pieprasīts viens un tas pats. Mums vajadzētu prast pašiem savas dzīves mūziku spēlēt dažādos ātrumos [..]: andante [red.- lēni], presto [red.- ātri], allegro [red.- strauji]. Ir priecīga miera, mierīgas atpūtas laiki un prestissimo [red.- cik vien iespējams ātri] laiki.”

“Tas man šķiet svarīgi: ļaut pēkšņi darbam apstāties un pateikt, ka tagad svarīgs ir kas cits. Lūgšanā tas ir Dievs, sarunā – otrs cilvēks,” atzīst Volfs. Ir saspringta darba laiks, taču pēc tam jābūt arī atpūtai – miera laikam, kad jādara kaut kas cits.  Laikā, kad mēs cits citam veltām uzmanību, kad kopā ēdam vai sarunājamies, tiek koptas cilvēciskās attiecības. Tur, kur nav spriedzes, taču notiek kaut kas svarīgs. Šad tad der arī paslaistīties, bet tā drīzāk ir atslābināšanās – atbrīvošanās no spriedzes, no saspringuma. Gan atslābināties, gan saspringt ir cilvēcīgi. Tikai tāds muskulis, kas atslābinās, vēlāk būs produktīvs. Atslābinoties rodas jauns saspringums un jauns spēks.

No baušļu domāšanas – uz svētdienas svinībām

Labi zināms, ka Bībeles tradīcijā svētdiena ir pārtraukuma un atpūtas diena. Ikdienas darba dzīves stress ir jāpārtrauc. Kristietība kā atbrīvošana nozīmē arī dzenošā darba ritma pārtraukšanu. Ar to tiek parādīts: prasības strādāt ir relatīvas. Darbs nenosaka visu. No spaidiem un prasībām, ka pastāvīgi kaut kas jāvar, var vienkārši izkāpt. Tā ir svētdienas vērtība.

Uz iebildumu, ka mūsdienās ne katrs spēj darbā izbrīvēt brīvdienu tieši svētdienā, Volfs atbild, ka, no dzīves ritma skata punkta vien raugoties, ir pieņemami, ja brīvdiena regulāri ir kādā citā nedēļas dienā. Taču svētdienas jēga ir vēl tajā, ka tā ir brīva diena kopīgai – ģimenes, draudzes – sadraudzībai un svinībām. Tas ir kaut kas vairāk nekā darba pārtraukums.

Kristiešiem svētdienai vajadzētu būt tai dienai, kurā tiek svinēta augšāmcelšanās. “Es svētdienā, pārspīlēti sakot, neeju uz baznīcu, lai lūgtos, bet gan lai kopā ar citiem svinētu mūsu atpestīšanas noslēpumu,” dalās Volfs. Kristietība nav individuāls risinājums, tā ir ticības kopība. Diemžēl šī doma, ka kristieši vispirms ir ticības un sadraudzības kopiena, bieži tiek aizmirsta, un tad svētdiena pazaudē savu patieso jēgu un kļūst par pienākumu. Līdz ar pienākumu  – ar “vajag” – beidzas brīvība un tas cilvēkos izsauc dumpi, kas baznīcas padara tukšākas. Volfs ir pārliecināts, ka kristietības nākotne ir atkarīga no svētdienas jaunatklāšanas.

images

 

“Mēs šodien esam tieši tādā pašā situācijā kā pirmie kristieši. Mums ir jāmācās no jauna boksterēt mūsu kristietībā.”

 

Anonimizācijas un individualizācijas laikā mums jāatrod jauni ceļi, lai attīstītu laikmetam atbilstošu draudzes apziņu un nojausmu par to, cik svarīga un eksistenciāli nozīmīga ir svētdienas kopā sanākšana. Svētdiena kā apzināts pievēršanās laiks iekšējam kodolam – tur mums vajadzētu nonākt, aizejot prom no baušļu domāšanas. Tai jābūt dienai, kad kopā svinam savu ticību – centru, no kura izejot mēs spējam tikt galā ar ikdienu. Kristīgā Dieva pieredze – kopīgas, atbrīvojošas kopienas svinības ar Viņu un Viņa mīlestību – tas ir svētdienas dārgums.

“Mana lūgšana būtu: “Kungs, liec man būt atvērtam pret jebkuru cilvēku, kuru satieku. Ej vai skrien kopā ar mani un liec man aizmirst laiku, kad mēs esam kopā viens ar otru.” Pat tad, ja jāpasteidzas un laiks spiež, lai Dievs skrien kopā ar mani. Ja Viņš ir kopā ar mani, es aizmirsīšu par laiku. Un laika spiediens man nenodarīs nekā ļauna.”