Atbilde no Dieva. Atmiņu stāsts par pirmo lūgšanu bērnībā


436
Sākšu ar nelielu priekšvēsturi. Tolaik es dzīvoju lielās PSRS mazās Latvijas parastā lauku sētā, parastā ģimenē. Par manu labklājību rūpējās vecāki, vecvecāki un valsts. Regulāri katrā mājā ieradās vietējais medicīnas pārstāvis un, realizējot “valsts rūpes” par bērniem, visus sapotēja pret bīstamām infekcijas slimībām.
Saņemt potes nebija patīkami, bet obligāti gan – nelīdzēja ne slēpšanās zem tahtas, ne asaras. Toreiz skaitījās normāli, ja bērni pēc potēm pārcieš drudzi. Arī es ikreiz saslimu tik pamatīgi, ka simptomi līdzinājās kādai no briesmīgajām kaitēm, pret kuru tiku potēta pasargāšanas nolūkā.
Foto no personīgā arhīva

Kāpēc mirst putni un cilvēki?

Tēvamāte manu drudžu laikā un dažkārt garajos ziemas vakaros stāstīja pasakas un stāstus par seniem laikiem un svētdienām, kad visi gājuši uz baznīcu un lūguši Dievu. Taču neviens cits manā bērnībā Dievu nemēdza pat pieminēt. Visur rakstīja par zinātnes milzu sasniegumiem.

Kosmosā bija devies Jurijs Gagarins un Dievu nebija ieraudzījis, tātad – ateistiskās teorijas skaitījās pierādītas.

Vecmamma rūpējās par vectēvu, kurš gulēja vecuma nespēkā. Vectēvs nomira. Dažus mēnešus vēlāk pasaulē nāca mans brālītis. Mājinieki runāja, ka piedzimis dūšīgs puika, taču pēc dažām dienām mazulis dzīvību jau bija zaudējis. Pirmo reizi dzirdēju vārdu – meningīts.

Mēs visi – mazie bērni, mājputni, mājdzīvnieki un mazdārziņi atradāmies vecmāmiņu un vectētiņu pārraudzības lokā, jo visi darbspējīgie pieaugušie strādāja padomju valstij. Par sociālistiskā darba varoņiem un grandiozajiem sasniegumiem lauksaimniecībā ik dienas daudzināja radio.

Ar mammu. Foto no personīgā arhīva
Ar mammu. Foto no personīgā arhīva

Mums, bērniem, vasarās rotaļāšanās mijās ar dārza ravēšanu, siena grābšanu un ganos iešanu, kas nebūt nebija neinteresantas nodarbes – visapkārt tik daudz izpētes cienīgu, ziedošu, sanošu, dziedošu, lidojošu, lēkājušu un rāpojošu objektu. Savā neziņā priecājāmies arī par “kukuruzņikiem”, kas kaisīja baltu migliņu pāri laukiem un mūsu galvām. Augi saņēma jaunas, modernākas un stiprākas indes. Tā skaitījās augu aizsardzība.

Mēs lasījām beigtos putnus, ierīkojām viņiem mazus kapiņus, izgreznojām tos ar lauku un dārza puķēm, sarīkojām apbedīšanas ceremonijas. Jautāju mātei: “Kāpēc putniņi ir beigti, viņi bija veci vai slimi?” “Neklausīja! Lidoja tur, kur nedrīkstēja…,” atbildēja pēc darba nogurusī māte.

Klausoties pieaugušo klusinātajās sarunās par izsūtītajiem cilvēkiem un viņu mantu, man negribot bija jādomā par “sociālistisko vienlīdzību”. Ja es daudz strādāšu un nopirkšu  auto, bet kaimiņš nenopirks pat televizoru, jo viņš visu brīvo laiku sēž lapenē un dzer alu, kas notiks? Vai mani sūtīs uz Sibīriju, bet televizoru un auto atdos kaimiņam? Kādam es to pajautāju. Laikam jau nevajadzēja… Bija tēmas, par kurām nedrīkstēja runāt, notikumi, kurus nedrīkstēja pieminēt. Bija svētki, kurus nedrīkstēja svinēt.

Omammas stāsti

Tad pie mums pārcēlās mātesmāte – omamma, lai pieskatītu mani un manu pavisam mazo māsiņu, jo tētis un mamma strādāja, bet tēvamāte – vecmamma kūtī slauca govi, kopa citus lopiņus vai virtuvē gatavoja maltītes visai ģimenei.

Bet Jēzus sacīja: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.”

Mat19:14

Omamma pastāstīja par manām kristībām, kuras bija slepeni notikušas kaimiņu mājā. Viņa izteica savu neapmierinātību ar šiem komunistu laikiem, jo tiekot nīcināta ticība Dievam. Viņa pasludināja mums Evaņģēlija vēsti. Uzzinājām par jaunavu Mariju un Jāzepu, viņas saderināto, par eņģeļa Gabriēla parādīšanos, Jāni Kristītāju un Dieva dēlu Jēzu Kristu, viņa mācekļiem, nodevību, krusta nāvi, augšāmcelšanos un apsolījumiem. Es vienkārši sēdēju un klausījos, tāpat kā visus brīnišķīgos senos stāstus un pasakas. Pavisam brīnumaini skanēja stāsti par to, kā lielais Dievs kara laikā bija uzklausījis omammas lūgšanas, kā viņas dēli sveiki un veseli mājās pārnākuši, kā pārciestas karalaika grūtības un ģimene paglābta no bada nāves.

(Omammas Annas Vilcānes dzīvestāstu varat lasīt šeit)

Vizma ar vīru un mazmeitu. Foto: Aija Volka
Vizma ar vīru un mazmeitu. Foto: Aija Volka

Tālu prom

Man nebija ēstgribas. Mani rāja un pierunāja, pirka gardumus, bet man nekas negaršoja. Es biju nepaklausīga, jo nespēju apēst vislabāk pagatavoto ēdienu. Neiztukšoju šķīvi pat tad, ja mani lūdza. Vienlaicīgi jutos gan kā aizsargāts stāds, gan kā nepaklausīgs putns. Ārsts mani nolēma sūtīt uz sanatoriju un vecāki piekrita.

Kopā ar vecākiem biju apmeklējusi lielo Rīgu, bet tālāk nekad nebiju vesta. Sanatorija atradās vēl aiz Rīgas – Siguldā. Pavisam nesen man bija palikuši septiņi gadiņi. Neizbēgamais, nezināmais, bet tomēr gaidītais piedzīvojums beidzot pienāca. Pēc vairāku stundu satraucoša brauciena autobusā un vilcienā, beidzot nonācu sanatorijā pie Gaujas. Vairākas reizes pārjautāju vecākiem, vai viņi brauks mani apciemot. Viņi solīja. Atvadījāmies.

Nepatīkami pārsteidza fakts, ka lielākā daļa audzinātāju un gandrīz visi bērni runāja krieviski. Es pilnīgi neko nesapratu. Lai gan skolā vēl negāju un nebija citu iespēju zināt šo valodu, jutos vainīga.

Man radās aizdomas, ka visi uz mani dusmojas, jo nerunāju krieviski. Vajadzēja nemitīgi sasprindzināt uzmanību, lai uzminētu, ko no manis prasa.

Sanatorijā visiem bija jāievēro stingra iekšējā kārtība – jāguļ, kad liek, jāēd tas, ko dod. Piespiedu kārtā, piemēram, vajadzēja dzert vārītu pienu, kuram bija nepatīkama garša un atbaidošs izskats. Pavisam nemaz vairs negribējās ēst. Ēdienu izjutu kā milzu apgrūtinājumu. Pieliku visas pūles, lai norītais kumoss nedotos atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tikko bija iestūķēts.

Pirmā nedēļa vilkās kā vairāki mēneši. Nedēļas nogalē gaidīju vecākus. Visu sestdienu mana galva kā vēja rādītājs griezās uz vārtu pusi, bet acis uzmanīja piebraucamo ceļu. Pienāca vakars. Pēc tam gara svētdiena. Tad vakars ar slapju, saņurcītu kabatas lakatiņu saujā. Asaru aizmiglotas acis, vārti un ceļš… Kas bija noticis ar manu māmiņu un tētiņu? Mājas atradās tik tālu… Neaptverami tālu. Pie citiem bērniem bija atbraukuši tēti, mammas, viņu brālīši un māsiņas. Raizējos… Kā klājas manai mazajai māsiņai šajā briesmu un neziņas pilnajā pasaulē?

Slimība un vientulība

Rītā, kad konstatēju pūtīti uz sava pleca, nenojautu, ka skumjām un asarām vēl pievienojusies nopietna slimība. Ārste uzstādīja diagnozi – vējbakas. Nekavējoties tiku pārvietota uz izolatoru, kurš atradās ēkas visattālākajā ziemeļu galā.

Slimība tā pa īstam sākās nākamajā dienā. Taču temperatūra, slikta dūša, niezošie izsitumi izrādījās sīkums salīdzinājumā ar nepārvaramajām skumjām un ilgām pēc mājām un mammas. Tik neizsakāmi nelaimīga es jutos!

Foto no personīgā arhīva

Tā varētu justies vienīgi tie nabaga nevainīgie mocekļi, kurus meta pagrabos, bedrēs, akās, slēdza torņos un citos cietumos. Par viņiem es biju lasījusi pasakās. Man patika lasīt pasakas, jo tām bija laimīgas beigas.

Es zināju, ka dzīve nav pasaka. Izolators nebija ne kaps, ne cietums. Pašai to negribot, savā vientulībā sāku apcerēt cilvēka neaizsargāto, mirstīgo būtību. Mani vectēvi bija miruši. Nodzīvojuši savas bagātās septiņdesmit un astoņdesmit gadus garās dzīves, nomiruši un aprakti. Es daudzreiz biju apmeklējusi kapus ar vienu vai otru vecmāmiņu. Tur par cilvēku mirstību liecināja daudzas jo daudzas kapu kopiņas. Tēvatēva lielajai kapavietai blakus atradās pavisam mazs mētru pudurītis. Zem šī pudurīša… Atkal tās asaras… Tās aizmigloja acis.

Sanatorijā biju apguvusi neraudāšanas prasmi. Vajadzēja tikai kādu brīdi skatīties uz griestiem, ātri mirkšķinot plakstus, lai asaras satek atpakaļ. Tobrīd šī metode nelīdzēja.

Atcerējos savu brālīti. Viņu pārveda mājās jau mirušu, uzvilka baltas drēbītes un ielika baltā, mazā zārciņā. Mūžs – astoņas dienas. Biju viņu gaidījusi, taupīdama veselu maisu savas vislabākās rotaļlietas…

Dzīve nemaz nelīdzinājās pasakām. Bet varbūt līdzinājās? Pasakās nebija gripas vīrusi, meningīts un vējbakas, taču ļaunums bija gan. Tas parādījās gandrīz katrā pasakā ar saviem segvārdiem – velns, ragana vai pūķis. Pasakās uzvarēja tas, kurš bija labs un gudrs. Vecāmamma un omamma – viņas bija gan ļoti labas, gan ļoti gudras. Viņas mācēja sarunāties ar pašu visuma Radītāju – Dievu.

Dievs izved gaismā

Sanatorijas tumšais izolators kļuva par manu pirmo lūgšanu vietu. Tieši tur savā vientulībā, sāpēs un bezcerībā es atcerējos omammas stāstīto par labo Dievu, lūgšanām, Jēzu un mūžīgās dzīvošanas apsolījumu. Bez liekas domāšanas es izrāpos no gultas un, kailiem ceļgaliem nometusies uz vēsās grīdas, saliku rokas un lūdzu Dievu. Atceros tikai vienu šīs lūgšanas fragmentu, kurš skanēja aptuveni tā: “Lūdzu, Dievs, izglāb mani, lai šis laiks, kas man šeit jāizcieš, paiet ātri!” Beigās savu lūgumu ilustrēju ar iespējami ātru rokas kustību. Tieši tik ātri vajadzēja paiet laikam, lai es varētu izturēt.

Pēc kāda brīža atnāca sieviete baltā virsvalkā – kāda no sanatorijas darbiniecēm. Viņas uzdevums bija izvest mani svaigā gaisā, kamēr pārējie bērni gulēja kluso stundu, kura nenovēršami vienmēr sekoja pusdienām. Mēs uzkāpām saules apspīdētā pakalnā. Sieviete apsēdās, lai lasītu grāmatu. Es bezmērķīgi klīdu šurpu turpu pa drūmā pakalna vienmuļo zālāju, un ik pa brīdim paskatījos debesīs, lai pārliecinātos, ka tukšums un bezcerība valda arī tur. Tik neaizsniedzami tālas bija debesis… Pat doma, ka no turienes kāds varētu manī klausīties, likās neiespējama. Vai tiešām Dievs pieder pie pagātnes?

Kamēr mans saprāts slāpēja izmisuma kliedzienu, bet acu skatiens jautājoši urbās debesu zilgmē, mute mēmi čukstēja: “Kur esi, Dievs? Kur esi mans Glābēj, Jēzu?”

To, kas tālāk notika, man nekad neizdosies aizmirst. No gaišzilajām, saulainajām debesīm nāca tāda kā spilgtas gaismas šautra, kā uguns mēle, kas līdzinājās zibenim bez pērkona. Tas notika manā tiešā tuvumā. Lielais spožums nepārprotami mani aizskāra, taču tik saudzīgi kā maiga vēja pūsma vai mātes glāsts. Es nenobijos. Jutos tikai neizsakāmi pārsteigta. Skumjās, bezcerīgās domas acumirklī izgaisa un sliktās, asaraini drūmās sajūtas bija prom. Brīnuma atvērtām acīm un ausīm ieraudzīju, ka pakalns ir izmainījies – tas zied varavīksnes krāsu pilnībā un skan simts dziedātājputnu treļļos. Pat zaļā zāle tagad ļāva par sevi priecāties. Kādas pārmaiņas bija notikušas manā iekšpusē, manos dziļumos. Man tā vien šķita, ka biju dabūjusi priecīgu sirdi. Sieviete baltajā virsvalkā beidza lasīt… Viņai verot grāmatu ciet, pamanīju zeltītu krusta zīmi, kas greznoja grāmatas vāku. Tikai tagad ievēroju sievietes skaisto seju un acis, kurās atmirdzēja debesis, kad viņa pievērsa savu skatienu man un neparasti gaiši uzsmaidīja.

Foto no personīgā arhīva
Foto no personīgā arhīva

Atgriežoties izolatorā, konstatēju, ka arī otra gulta ir aizņemta. Tajā tupēja piecus vai sešus gadus vecs puika gaišiem, skruļļainiem matiem un raudzījās manī lielām acīm. Viņa seju rotāja zaļi nokrāsotas pumpas – mūsu vienādo ciešanu pazīme.

Tagad neatceros, kā viņu sauca. Viņš un viņa vecāki runāja krieviski. Turpinot savu stāstu saukšu viņu par Krievu. Mēs ļoti labi sapratāmies. Es nekādi neatceros, kā mēs sarunājāmies, taču skaidri zinu, ka runājām.

Pie Krieva spīdīgā automašīnā gandrīz katru dienu atbrauca vecāki. Mana atmiņa nav saglabājusi viņu izskatu, bet viņu laipno izturēšanos gan. Es nekad neaizmirsīšu, kā Krieva vecāki rūpējās par mums abiem. Viņi veda mūs saulainajā pakalnā un krāsainu lupīnu ieskauta spilgti zaļa zālāja vidū klāja lielu, baltu galdautu. Tur tika sakrauti visdažādākie gardumi: apelsīni, valrieksti, zemesrieksti un ananāss, kuru redzēju pirmo reizi savā dzīvē. Mēs varējām mieloties, cik gribējām. Viss tika piedāvāts jau nolobītā un sadalītā veidā. Pašu piedāvātāju sejās nemanīja ne raižu, ne satraukumu par slimo dēlu. Viņu sejas rotāja neviltoti smaidi.

Mani bija dzirdējis Dievs!

Tumšais izolators bija kļuvis gaišs, bet drūmo klusumu  uzvarēja mūsu smiekli. Uz galda lielā vāzē smaržoja milzīgs baltu un sārtu peoniju pušķis. Mēs ar Krievu spēlējām spēles, skatījāmies grāmatas un lēkājām pa atsperu gultām. Aiz loga nāca sanatorijas bērni, lai mums pamātu vai parādītu kādu joku. Spiežot pie stikla grāmatu lapas, rādījām viņiem bildes. Prieks valdīja loga abās pusēs.

Pie Siguldas tilta
Pie Siguldas tilta

Nemanot pienāca mājās braukšanas diena. Ienāca sieviete baltajā virsvalkā un teica, ka vecāki mums atbraukuši pakaļ. Vai arī mani vecāki? Protams, arī manējie bija atbraukuši. Noskaidrojās ciemos nebraukšanas iemesls. Izrādījās, visiem vecākiem ticis dots stingrs norādījums – bērnus sanatorijā neapmeklēt.

Jutos laimīga. Tēvs mani fotografēja uz Gaujas tilta. Pusdienas ēdām Siguldas restorānā. Gan tēvs, gan māte priecājās par manu lielisko apetīti. Tēvam pajautāju, vai skaidrā, saulainā laikā ir iespējams zibens. Tēvs izrādīja interesi par manu jautājumu, bet neatceros, ko tieši viņš atbildēja.

Man piederēja brīnums. Tā Autors dzīvoja manā sirdī un daudzreiz, kad galvā zagās drūmas domas, atcerējos brīnišķīgo notikumu: ugunīgo staru ar glāstoša vēja pieskārienu, prieka un drošības sajūtu. Pats svarīgākais – vēlējos iepazīt lielo brīnumu Radītāju. Mani bija dzirdējis Dievs! Es biju saņēmusi Viņa atbildi!

Tagad man ļoti žēl, ka jau pēc gada vairs nespēju ticēt tam, ko pati biju piedzīvojusi un devos patiesības meklējumos žurnāla “Zinātne un Tehnika” lappusēs. Neparasto notikumu gribēju izprast, ieliekot to kādos dabaszinību vai fizikas likumu rāmjos, jo sāku iet skolā un ticēju visam, ko tur materiālistiskā pasaules uzskata ietvaros mācīja.

Bija jāpaiet vēl daudziem gadiem, lai es saprastu, ka to pilnību, brīvību un mīlestību, pēc kuras tiecos Dieva meklējumos, varu sasniegt vienīgi kopā ar Kristu.

Vizma ar vīru savās lauku mājās. Foto: Aija Volka
Vizma ar vīru savās lauku mājās. Foto: Aija Volka