Pilāts mazgā rokas nevainībā

Jēzus teica: “Es redzēju Sātanu kā zibeni no debesīm Krītam.” (Lk 10:18) Lucifers, gaismas nesējs, viens no pilnīgākajiem eņģeļiem, nomests no debesīm peklē. Ko viņš tādu izdarīja? Svētajos rakstos lasām, ka viņš lepnībā sacēlās pret Dievu. Viņš sabotēja Dieva radīšanas ieceri. Ar meliem viņš sēja aizdomas Ievas apziņā.

Bībeles stāstā par radīšanu lasām, ka Ādams un Ieva tika izdzīti no Ēdenes. Ko viņi tādu izdarīja? Ieva ieklausījās sātana melos. Dieva gādība viņai pēkšņi izkārtojās sazvērestības teorijā. Ādams viņai noticēja un abi izdarīja liktenīgu kļūdu.

No šiem meliem izplūda visa posta, nelaimju, ļaundarību un nāvējošo lietu straume pasaulē. Narkotiku un cilvēku tirdzniecība, bērnu verdzināšana, vides saindēšana, apspiešana, krāpšana, korupcija, netiklība, slepkavības, karš. Sākot no Kaina, kas nosita savu brāli, līdz Putinam, kas izkauj kaimiņu un savējo tautu.

Un Poncijs Pilāts – ko viņš tādu izdarīja? Viņš pakļāvās mobingam. Baidoties no “atcelšanas” romiešu stilā, viņš nodeva krusta nāvei nevainīgo. Viņa vārdu nolād jau divtūkstoš gadu.

Sātans, Ādams un Ieva, Pilāts – ko viņi tādu izdarīja, ko nebūtu darījis es? Vai es savu reizi neesmu sacēlies pret Dievu? Vai es neesmu ticējis nepārbaudītām ziņām un izplatījis melus un sazvērestības teorijas? Vai neesmu piekāpies spiedienam? Varbūt es neesmu nositis brāli kā Kains, bet katru reizi, kad es veikalā meklēju vislētākās olas, es piedalos vistu mocīšanā sprostos. Es nolaupu viņām dzīvi.

Dažādos, bieži neapzinātos veidos es piedalos netaisnības shēmās, kas caurauž globalizēto pasauli. Es neizvēlējos piedzimt pasaulē, kuru caurauž grēks. Es esmu grēka upuris, bet es esmu arī tā vairotājs. Es stāvu kā upē, kas ir piesārņota augštecē, bet iepludinu tajā arī savu indi.

Un vai zināt, kas ir lielākais brīnums? Ka apkārt mostas pavasaris. Putni man dzied, ķirši zied, plaukst tulpes, narcises un hiacintes. Es esmu darījis to pašu, ko Lucifers, bet zeme vēl mani nes. Es neesmu iemests peklē. Es esmu darījis to pašu, ko Ādams, bet man apkārt plaukst dārzi. Es esmu darījis to pašu, ko Pilāts, bet daudzi par mani lūdz Dievu? Kā tas var būt? Kāpēc?

Tāpēc, ka Kungs Jēzus labprātīgi ļāva sevi notiesāt manā vietā. Viņš nesa krustu un tajā visu manu netaisnību. Arī tavējo. Pavasaris mums apkārt ir viņa pelnītais un dāvinātais žēlastības laiks. Apdomāsim to dziļi un uzmanīgi. Ļausim šai atziņai sevi pārsteigt. Ļausim tai sevi uztraukt.

Kristus to darīja manis dēļ.
Ko es esmu darījis priekš Kristus?
Kas man jādara priekš Kristus?
Ko es darīšu priekš Kristus?
Jautāsim to sev vēl un vēl.

Neparastā kārtā mēs varam iedvesmoties no Poncija pilāta. Jā, viņš pielika roku Jēzus nogalināšanā. Bet tad viņš piedzīvoja apskaidrības brīdi. Nevis tad, kad viņš demonstratīvi mazgāja rokas no taisna cilvēka asinīm. Tik vienkārši tās nevar nomazgāt. Vācu filozofs Frīdrihs Nīče teica: “Dievs ir miris. Mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas! Mēs neatradīsim tik daudz ūdens, lai nomazgātu asinis no savām rokām.”

Pilāta apskaidrības mirklis ir tad, kad viņš raksta: “Jēzus Nācarietis, Jūdu ķēniņš”. Viņu atkal mēģina iebiedēt, bet viņš vairs nepiekāpjas: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis”. Tas viņu padara par vienu no pirmajiem patiesības lieciniekiem.

Septembrī nomira mūsu dēls Gatis. Mums vajadzēja pusgadu, lai beidzot saņemtos atbrīvot viņa īrēto istabu. Nesot ārā viņa lietas, bija sajūta, ka es ar savām rokām nojaucu viņa dzīvi. Kad kaut kas tāds notiek, tu saki sev: “Mana vaina!” Ko es darīju nepareizi? Un atceries visus brīžus, kad vajadzēja darīt vai runāt citādi. Tad ļoti gribas dzirdēt: “Tā nav tava vaina! Tā tas nenotiek!” Taču tik viegli rokas nomazgāt nevar. Un arī nevajag.

Labāk ir kā Pilātam pēc kaunpilnās padošanās piedzīvot apskaidrības brīdi un neatkāpties no augstākās patiesības: “Jēzus Nācarietis – mans Kungs un mans Dievs.” Savu maldu apzināšanās, kļūdu atzīšana un grēku nožēla ir dārga sēkla. Ja uzņemam to kā labā augsnē, tā nes augļus uz mūžīgo dzīvību. Lai tā palīdz reformēt mūsu dzīvi! Nevajag to paslaucīt zem paklāja, bet nest Kunga Jēzus priekšā. Nekas cits nenomazgās mūsu rokas un sirdis, kā ūdens no viņa sāna un asinis, kuras viņš par mums izlēja grēku piedošanai. Mēs neko nespēsim izdarīt, ja nelūgsim un nesaņemsim viņa palīdzību. Viņā mēs spējam visu.

Apustulis Pēteris raksta: “Ne jau ar iznīcīgo – ar zeltu vai sudrabu – jūs esat izpirkti no savas nīcīgās dzīves, bet ar dārgajām asinīm, ko izlēja Kristus – nevainīgais un neaptraipītais Jērs.

Bet Tu, ak Kungs, esi mums žēlīgs!

Lielajā piektdienā uzruna Ekumeniskā Krusta ceļa Trešajā apstāšanās vietā.

(Ulda Muzikanta foto.)