Svarīgā satikšanās. Protestantes stāsts par piedzīvoto katoļu zemē

Dzīvojot dziļi tradicionālā katoļu reģionā, cilvēkam no luterāņu draudzes pat ar lielu ticību ekumenismam var iet visādi. Taču ik pa laikam sanāk skaisti piedzīvot, cik svarīga ir satikšanās.

Šī brīža ikdienā es esmu diezgan uzmanīga ar to, kad un vai stāstīt, ka esmu nevis no katoļu baznīcas, bet gan protestantu, jo reizumis pēc mana, „bet Dievs jau ir tas pats”, pretī lūkojas neizpratnes un šaubu pilns skatiens, pēc kura es domāju — labāk būtu ēdusi, nevis runājusi. Es teiktu, ka Oravas reģions Slovākijā ir pat „tradicionālāks” nekā dziļa Latgale. Šeit uz baznīcu (katoļu, protams) iet visi, taču ar ticības dzīvi ir visādi.

Vienā vietā pat redzēju uzrakstu, ka „šī ir katoļu māja, tāpēc te netiek ielaistas nekādas protestantu sektantiskās mācības”. Iedrošinoši, ne?

Kad veco ļaužu namā, kur dodos ik trešdienu, mani aicināja vadīt vienu rožukroņa lūgšanas daļu, teicu, ka nezinu. Pans Jānis tomēr gribēja mani iesaistīt un aicināja lūgt savā valodā. Atzinos, ka neesmu no katoļu baznīcas, bet gan protestantu. Viņš neko īpašu neteica un atrada lūgšanu grāmatu, no kuras es tagad katru reizi slovāku valodā lasu.

Par satikšanos

Taču par satikšanos, kas minēta sākumā! Pirms dažām dienām sanāca satikties pie vakariņu galda, pie kura sēdēja visai raiba kompānija, kurā bija arī viena klostermāsa — žirgta, smaidīga, 65 gadus veca sieviete, kurai krājumā ir simtiem krāsainu stāstu par izglābtiem bērniem un bezpajumtniekiem. Runātīga kundze, kura gribēja dzirdēt arī no mums, ko esam piedzīvojušas. Es neapzināti domāju — diez, kā viņa, īstena klostermāsa, kas [visticamāk] diendienā lūdzas rožukroni, reaģēs, kad pateikšu, ka esmu no luterāņu baznīcas. Es jau apzinos, ka tas ir aizspriedumains plīvurs, kas man brīžiem aizmiglo skatu uz jauniepazītajiem, bet pieredze ir pieredze. Pasaku Oravas reģionam trako faktu, un Anna sirsnīgi pasmaida un ar dziļu īstumu gandrīz nevērīgi piebilst, ka „Dievs jau ir tas pats”!

Šis man sasildīja sirdi vairāk, nekā būtu gaidījusi.

Bet vispār jau šī pati klostermāsa nedēļu iepriekš sirsnīgi smējās, skatoties, kā es mēģinu Dāvidam aizbāzt sniegu aiz kakla pēc tam, kad viņš man un Viktorijai bija pa visu ģīmi izsmērējis sniega piku.