Svarīgs jautājums. Kā TO uzdevu draudzes senioriem

Publicists Otto Ozols droši vien nav vienīgais, kura prātu nodarbinājis kāds svarīgs jautājums saistībā ar mūsu attiecībām ar citu reliģiju piederīgajiem. Otto dalās ar pieredzētu sarunu par ticības brīvību. Par šo tēmu lūdzām izteikties arī klostermāsu, skolotāju Inesi Šteinu un speciālistu Tuvo Austrumu jautājumos Leonu Taivānu. Ieguvums būtu arī Tavs komentārs vai uz e-pastu atsūtīts pārdomu izklāsts, ar kuru šo rakstu mēs varētu papildināt.

Aija Volka un Jolanta Raita

Vai aizstāvēsim musulmaņu ticības brīvību?

Par kristieti kļuvu salīdzinoši nesen un ticības jautājumos salīdzinot ar senioriem esmu galīgais zīdainis. Daudziem draudzes senioriem ticības pieredze ir teju divreiz ilgāka nekā man vispār gadu. Kādu dienu mācītājs Edgars Mažis lūdza aizvietot viņu tradicionālajās draudzes senioru iknedēļas brokastīs. Ar prieku piekritu, jo, gadiem ejot uz Āgenskalna baptistu draudzi, esmu viņus iepazinis, kā ļoti jaukus, sirdsinteliģentus ļaudis, un nolēmu viņiem pajautāt TO jautājumu.

Trešdienas rītā ierados uz viņu sarūpētajām brokastīm, pēc īsas lūgšanas varējām ķerties klāt pie sarunas. Izvilku no somas savu ļoti iemīļotu teoloģisko pārdomu krājumu “Par apziņas brīvību.” To tālajā 1989. gadā izdeva Latviešu Baptistu draudžu brālība. Viens no sastādītājiem bija toreizējais Latvijas baptistu bīskaps Jānis Tervits. Esmu šo pavisam nelielo izdevumu pārlapojis neskaitāmas reizes. Pārdomu vieta ar desmito numuru manī radīja tieši TO jautājumu. Tas ir fragments no amerikāņu baptistu mācītāja Džordža Trueta sludinātā. Viņš raksta:

“Tuvošanās Kristum ir personīga, kas nav atvietojama ar ko citu. Katram ir jāatbild pašam par sevi. Tā ir mūsu galvenā mācība, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs Dieva priekšā. Tādēļ ir jāsludina Dieva vārds skaidri un patiesi. Atkārtoju vēlreiz: katram cilvēkam ir tiesības stāties tiešos sakaros ar Dievu. Tāpēc mēs uzsveram apziņas brīvību reliģijā. Tiesība būt personīgi atbildīgam par visu ir cilvēka augstākais vainagojums. Par to mēs cīnāmies. Cīnāmies ne tikai priekš sevis, bet arī priekš citiem. Mēs, piemēram, esam Dieva vārda izskaidrošanā un izpratnē daudz savādāki nekā katoļu baznīca, un tomēr, ja viņi būtu apdraudēti un ja tas kaut ko līdzētu, mēs celtos augšā nakts vidū un teiktu, ka tos nav jāvajā ticības dēļ. Mēs cīnāmies par to, ka katram cilvēkam ir tiesības pielūgt Dievu saskaņā ar viņa paša sirds apziņu. […]”

Nolasīju šo domu draudzes veterāniem. Viņi piekrītoši māja ar galvu un apliecināja, ka piekrīt teiktajam. Beidzot bija pienācis brīdis TAM jautājumam. Teicu, ka man ir pašsaprotama doma, ka kristiešiem jāaizstāv kristiešus, lai pie kādas konfesijas viņi piederētu.

Tomēr — vai jūs būtu gatavi ar tādu pašu degsmi un pārliecību aizstāvēt nekristiešus, piemēram, musulmaņus, ja viņus vajātu ticības dēļ?

Saruna notika 2016. gada pavasarī, kad Eiropa bija pamatīgi ievainota ar milzīgajiem bēgļu plūdiem no musulmaņu zemēm, kad Eiropu bija satricinājuši vairāki briesmīgi terora akti ar desmitiem bojā gājušajiem, kuros vainoja islāma fundamentālistus.

Draudzes veterāni nedomāja ilgi. Viņi teica:

“Jā, mēs aizstāvētu ikvienas reliģiskās pārliecības cilvēkus, tai skaitā musulmaņus. Bez šķirošanas, jo mēs cienām ikviena reliģisko pārliecību un ceļu pie Dieva. Tikai ar vienu piebildi — ja viņi neapdraud citu tiesības ticēt saskaņā ar viņu pārliecību.”

Tur nebija kādas šaubu ēnas vai mēģinājumi mērīt — mēs ticam šādi, bet viņi tā. Tā vienkārši – mēs aizstāvētu ikviena ticības brīvību. Patiesībā viņi pat mazliet tā kā pabrīnījās par mani — sak’ kāpēc par TO vispār jāšaubās?

Viedokļi

Inese Šteina, praktizējoša katole, klostermāsa, skolotāja:

“Esam brīvi meklēt patiesību, nenoniecinot otru un viņa pieredzi, bet, ja, atradis Kristu, ej atpakaļ pie pagāniem. Progresija? Regresija?

Sarežģīts jautājums. Taču es censtos meklēt kopīgo un cienīt katru cilvēku uz pasaules kā Dieva bērnu neatkarīgi no viņa reliģiskās piederības.

Tā kā visas trīs reliģijas (kristietība, jūdaisms, islāms) ir monoteiskas — apgalvo, ka ir viens Dievs, tad šo viedokli aizstāvēšu, bet musulmaņu (islāma) pravieti Muhamedu diemžēl nevarēšu atzīt. Visām trim reliģijām ir kopēja Svēto Rakstu daļa –Vecā Derība. Gan kristiešiem, gan musulmaņiem ir svarīga ģimene, viņi ir pret eitanāziju, abortiem. Esmu skolotāja dažiem musulmaņu ģimeņu bērniem, kur citāti no Korāna ir goda vietā, kur ir viesmīlība un cieņa pret Bībeli, kristiešu svētvietām. Jeruzalemē arī dažādu reliģiju pārstāvji sadzīvo draudzīgi. Visi kaut kam tic, ir procesā, un gadās, ka kāds musulmanis kļūst par kristieti. Teroristi (islāma valsts un citi) ir sektu locekļi. Tā taču ir politika. Arī kristiešiem ir sektas, kuru darbība ir sabiedrībai kaitīga, īpaši ja tur kāds ,,skalo smadzenes” un izmanto okultas metodes.”

Leons Taivāns, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors:

“Kāda būtu kristīgā atbilde uz jautājumu? Kristietībā, tāpat kā islāmā un arī hinduismā un jūdaismā ir ļoti dziļš reliģijas slānis, ko sauc par misticismu. Par misticismu tiek daudz tērgāts, bet tādu, kas šo lauku patiesi pārzina, ir ļoti maz. Mistiķi lasa un saprot Evaņģēliju citādi, viņu dzīves vērtības ir ļoti specifiskas un viņu dzīves likumsakarības ļoti atšķiras no tām, kādas tās ir ierindas jeb “svētdienas kristietim”. Arī dzīvības un nāves jautājums viņu dzīvē stāv citādi, nekā tas ir mums, pārējiem. Viņu atbildi diktēs tikai un vienīgi mīlestības bauslis.

Nododot šā vajātā musulmaņa dvēseli Dieva rokās, mistiķis teiks “jā”. Mistiķis dos to atbildi, kuru Kristus būtu devis. Tas gan nenozīmē, ka ikvienam ir jāiet mistiķa ceļš.

Kādam ir jādzemdē bērni, kādam ir viņus jāaudzina un jāaizsargā, kādam ir jārūpējas par tautu, valsti, ir jāņem rokās ieroči, jāstāv par savu ticību, valodu, kultūru, kuru saņemam šūpulī. Protestantiskajā tradīcijā to sauc par “aicinājumu” , “vocatio” – latīniski; proti, runa ir par to, ka Dievs ikvienam liek apliecināt savu ticību tajā vietā, kurā viņš ir aicināts – kā namdarim, kā skolotājam, kā auto vadītājam, kā grāmatvedim, vai kareivim, vai ārstam. Ārstam vajadzēs glābt musulmaņa dzīvību un veselību jebkurā situācijā, bet kareivim droši vien tiks dota pavēle aizsargāt mūsu zemi un ticību no svešiniekiem – varbūt tā paša musulmaņa, kura tiesības izrādīsies aizskartas.

Daudzās islāma zemēs, kā zināms, kristietis nedrīkst izrādīt ne mazākās savas reliģiskās piederības pazīmes, ja viņš nevēlas nonākt policijas iecirknī un pat cietumā. Arī mums nav reliģisks pienākums pakļaut savu valsti, tautu un savus bērnus liktenim, par kura norisēm mēs vairs nebūsim noteicēji.

Runa, protams, ir par atļauju dibināt Latvijā svešzemnieku reliģiski-etnisku kopienu, kas citās Eiropas zemēs ir jau izpletusies tiktāl, ka jau cīnās par tiesībām būt kungiem kādreiz kristīgā Francijā, Beļģijā, vai Anglijā un citur.”